Parasti tā lietotāji visu noliedz un aizstāvji mēģina atrast ko attaisnojošu. Paiet laiks un daži sāk runāt, it īpaši, ja sirdī ir aizvainojums – tieši tā tagad noticis riteņbraukšanā.
Eļļu ugunī pielējis pašlaik par dopingu sodītais amerikāņu riteņbraucējs Tailers Hamiltons. Viņš CBS televīzijas ziņu raidījumā pārliecinoši apgalvojis , ka savulaik redzējis Lensu Ārmstrongu injicējot aizliegtas vielas, ar to domājot EPO un vēl dažus preperātus. Protams, redzēšana vien nevar kalpot par pierādījumu, jo nav nekur teikts, ka Ārmstrongs nav injicējis vitamīnu preperātus. Tīri formāli tā ir, taču nedomāju, ka Hamiltons melotu. Komandas iekšienē kāds noteikti to zināja, kaut visas līdzšinējās apsūdzības pret Ārmstrongu nekādu rezultātu nav devušas. Viņam joprojām paliek septiņu "Tour de France" uzvarētāja tituli, kaut arī Francijas mediķi jau pierādījuši , ka savulaik Ārmstrongs lietojis aizliegtus medikamentus. Tas noteikts, izanalizējot senāk iesaldētās asins proves, jo ar tā laika metodēm nekas aizliegts netika pierādīts. Kaut tagad redzams, ka Ārmstrongs nav bijis tīrs, sodīt viņu starptautiskā federācija vai arī SOK neuzņemas, jo tad tiktu sagrauts mīts par vienu unikālu sportistu. Turklāt tīri formāli - ja toreiz analīzēs nekas netika atrasts, tad viss ir kārtībā.
Kas atļauts vienam, nav atļauts citiem - tam pašam Hamiltonam piespriesta astoņu gadu diskvalifikācija, sodīti arī citi braucēji, kaut Alverto Kontadoram pat mūsdienās izdevies izvairīties no bargāka soda , neraugoties uz pozitīvām analīzēm. Savulaik Jans Ullrihs bija depresijā un atlika kādā izklaides pasākumā iedzert vienu psihi stimulējošu tableti (to iedeva kāds paziņa) , ka pēcāk par to nācās izciest diskvalifikāciju. Labi, sods bija apmēram uz pusgadu, bet tik un tā . Viena šāda tablete nekādi nevarēja sekmēt viņa izturību vai ātrumu , bet dopinga apkarotāji bija nelokāmi. Ārmstrongs toties viņiem ir tabu.
Skaidrs, ka Ārmstrongs lietojis daudz tādu preperātu, kas citiem bijuši aizliegti, jo pēc sēklinieka vēža operācijas viņam tas tika uzskatīts par normu. Patiesību laikam neuzzinās neviens, bet ir kompetenti mediķi, kas stipri šaubās par viņa slimību un drīzāk domā, ka Ārmstrongam veikta iejaukšanās viņa ģenētikā. Mūsdienu sportā nav jābrīnās par aizliegtu vielu lietošanu, jo apgrozās ļoti liela nauda, bet būt labākajam tāpat vien nav tik vienkārši - pārāk liels kārdinājums. Reizēm var apbrīnot arī futbolistus un viņu izturību, milzu tempā aizvadot visu spēli, kaut reizēm nedēļā nākas aizvadīt pat 2- 3 mačus. Faktiski neviens no augsta līmeņa spēlētājiem nav pieķerts - vai nu tiešām visi ir "tīri" vai nu analīzes vienkārši nespēj neko uzrādīt. Dopings jau bieži iet pa priekšu tā apkarotājiem.
Latvijas kontekstā šonedēļ atkal runā par samilzušo svarcēlāju konfliktu. Joprojām valstī ir divas organizācijas - starptautiski atzītā Latvijas svarcelšanas klubu apvienība ( LSKA) un svarcelšanas federācija( LSF). LSKA šefs Aivars Ritenieks pat nebaidās apvainot LOK prezidentu Aldonu Vrubļevski iespējamā dopinga piesegšanā. LSF redzamākais pārstāvis Viktors Ščerbatihs nekādi nepakļaujas LSKA kārtībai un nolikumiem, taču viņam kā augstas klases sportistam tomēr ir jāziņo par savu atrašanās vietu iespējamās dopinga kontroles dēļ. Tāda ir starptautiskā prakse, kaut LSKA nekādu ziņu par Ščerbatihu nav. Jādomā, LOK par sportista gaitām zina vairāk, taču būtībā rodas pretruna - atbildība jāuzņemas konkrētajai sporta veida federācijai.
Savulaik jau Viktors Šcerbatihs saņēmis sodu par neatļautu preperātu lietošanu un tādēļ var saprast LSKA reakciju. Jā, varbūt A.Ritenieks savos izteicienos ir pārāk ass un nediplomātisks, taču tiešām negribētos piedzīvot vēl kādu skandālu.
Interesanti, ka pašā sabiedrībā faktiski arī mainās attieksme pret iespējamiem dopinga lietotājiem. Ja agrāk tā bija izteikti negatīva, tad tagad neviens par to nebrīnās. Ķīmijas pārtikas produktos mums apkārt pārpārēm. Šoziem dopinga lietošanā tika pieķerts arī viens no mūsu kaimiņvalsts Igaunijas slavenākajiem sportistiem- slēpotājs Andruss Vērpalu. Viņa aizstāvji nepadodas, gatavi tiesāties un apstrīdēt apsūdzību. Līdzīgi kā tas bija Latvijā pirms 2002.gada Soltleiksitijas ziemas olimpiskajām spēlēm, kad tika aizstāvēts bobslejists Sandis Prūsis.
Ar tā paša A.Vrubļevska un citu sporta amatpersonu centieniem Prūša sods tika krietni mazināts un arī pierādīts, ka viņa organismā aizliegtās vielas nonākušas nekvalitatīvu pārtikas piedevu veidā. Lielākā daļa sabiedrības arī noteikti toreiz bija Prūša pusē un to veicināja paša sportista atklāsme. Lai cik grūti nebūtu pašam ap sirdi, Sandis nevairījās no skaidrojumiem, nevairījās no tikšanās ar žurnālistiem un līdz ar to problēmas izklāsta sabiedrībai. Un nevienu pašu reizi Prūsis nesita sev pie krūts un neapgalvoja, ka kaut kas tāds vispār nav iespējams. Tas bija cilvēciski un saprotami, lika just līdzi sportistam, nevis apsūdzēt to.
Ja esi vainīgs un nojaut, ka pārējie to apzinās, tad labāk atzīsties. Sagaidīt no Ārmstronga ko tādu laikam ir nereāli. Mīts par viņa fenomenu tiek uzturēts , kaut reiz tam tiešām var pienākt gals, turklāt ar bēdīgām beigām pašam varonim .Kas zina, līdzīgi var notikt arī citos vaidos, paies laiks un viens otrs aizvainojumā atkal pastāstīs ko līdz šim rūpīgi slēptu. Morāle ir viena - dažs labs no līdzjutēju elkiem nu nemaz nav eņģelis un sportā reizēm ir gluži kā politikā, der visi līdzekļi uzvarai.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
