Rakstu sērija "Futbols pilsētā" pievēršas futbola vēsturei dažādās Latvijas pilsētās - atceroties aizgājušo dienu zvaigznes un spilgtākos mirkļus pilsētu futbola vēsturē. Rakstu tapšanā izmantoti materiāli no laikrakstu arhīviem, Latvijas futbola statistiskie pārskati un intervijas ar futbola veterāniem un ekspertiem. Paredzēts, ka sērijā laika gaitā tiks apskatīta futbola vēsture visās Latvijas pilsētās, kas devušas ievērojamu ieguldījumu Latvijas futbola tapšanā.
Rīgas ASK futbola komandas vēsturē bija vairāki spoži posmi - pirmais trīsdesmito gadu sākumā, kad tā izcīnīja savu vienīgo neatkarīgās Latvijas čempiontitulu. Otrais - vācu okupācijas gados, kad ASK bija pārliecinoši spēcīgākā Latvijas komanda. ASK (un AVN), kas bija viena no spēcīgākajām futbola vienībām LPSR līdz pat sešdesmito gadu beigām, faktiski nekādi nebija saistīta ar savām priekšgājējām (un tajā bija arī neliela Latvijas futbolistu pārstāvniecība).

Armijas sporta klubs oficiāli tika izveidots jau 1919.gadā, bet regulāras spēles komanda sāka aizvadīt 1921.gadā, kad notika pirmais (nepabeigtais) Rīgas čempionāts. Pirmajos komandas pastāvēšanas gados ASK spēlēja Rīgas meistarsacīkšu 1.grupas B apakšgrupā (jeb pēc stipruma otrajā līgā), 1923.gadā ASK izdevās šajā turnīrā uzvarēt, pārliecinoši apsteidzot 2.vietu ieņēmušo "Makkabi", un 1924.gadā ASK debitēja Rīgas meistarsacīkšu augstākajā līgā.

ASK sniegums pret Rīgas labākajām komandām 1924.gadā izrādījās pietiekami labs - neizšķirts pret LSB, uzvara pār "Amatieri", uzvara bez spēles pret JKS un cienīgs zaudējums ar 0-2 pret RFK ļāva ASK ieņemt Rīgas meistarībā 2.vietu. Latvijas izlases futbolistus divdesmito gadu pirmās puses ASK sastāvā meklēt būtu velti, taču sporta aprindās zināmu uzvārdu ASK rindās tomēr netrūka (lai gan vismaz neilgu laiku 1922.gadā ASK pārstāvēja viens no divdesmito gadu izcilākajiem Latvijas futbolistiem - Edvīns Bārda, tomēr viņa loma ASK komandas attīstībā bija diezgan neliela). Ievērojamākais vīrs ASK sastāvā šajos gados neapšaubāmi bija Alberts Rumba, kas Latviju pārstāvēja 1924.gada Ziemas Olimpiskajās spēlēs kā ātrslidotājs. Tāpat plašākai publikai bija zināms Kārlis Kauke-Dauge - ievērojamākais neatkarīgās Latvijas ledus burātājs (Kauke-Dauge tāpat kā Latvijas izlases kandidāts Plaucis uz ASK pārnāca 1923.gadā no "Union"). Izņemot jau uzskaitītos futbolistus, agrīnajos komandas pastāvēšanas gados ASK sastāvā regulāri parādījās vārtsargs Ivanovs, aizsargs Alksnis, pussargi Puške un Simanovičs, uzbrucēji Daude, Vītiņš, Morgaļevskis.

Otrā sezona A klasē ASK gan nepadevās - piecās spēlēs tika piedzīvoti pieci zaudējumi un nācās spēlēt pārspēles ar B klases labāko komandu - Rīgas LNJS. Pārspēli, kas norisinājās ASK laukumā 1925.gada 18.oktobrī, ASK uzsāka astoņu spēlētāju sastāvā, taču tas netraucēja jau 1.minūtē Daudem gūt vārtus. Dažas minūtes vēlāk savainojumu guva Vītiņš un ASK laukumā palika tikai septiņi futbolisti, tomēr pirmo puslaiku armijas komanda beidza ar rezultātu 2-0 savā labā (otros vārtus iesita Apinis). Otrajā puslaikā ASK spēlēja jau ar 10 futbolistiem, taču LNJS ieguva pārsvaru un ASK spēja noturēt tikai neizšķirtu iznākumu 3-3 (vēl vienus vārtus ASK labā guva Daude). Rezultātā bija nepieciešama vēl viena pārspēle. Otro spēli labāk uzsāka LNJS vienība, kas uzvarēja pirmo puslaiku ar 2-1, taču šoreiz otro puslaiku labāk aizvadīja ASK, rezultātā atkal likumsakarīgs neizšķirts 2-2 (ASK labā vārtus guva Cukurs un Rumba), arī papildlaiks uzvarētāju nenoskaidroja, un tika nozīmēta trešā pārspēle. Tajā beidzot izdevās noskaidrot labāko komandu, un tā nebija ASK,  kura kārtējo reizi spēlēja nepilnā sastāvā. LNJS uzvarēja ar 3-1, un nosūtīja ASK atpakaļ uz B klasi.

Tomēr ASK nedaudz paveicās - pēc sezonas tika izlemts likvidēt "Ķeizarmeža" komandu, un tā vietu A klasē varēja ieņemt ASK. Komandas rezultāti Rīgas meistarībā gan lika domāt, ka īsti vietas šādā sastāvā šajā turnīrā ASK nebija - atkal tā ieņēma turnīrā pēdējo vietu, kaut cik pozitīvi atzīmējoties vienīgi spēlēs pret JKS (0-0) un RFK (smags zaudējums ar 2-6, bet vismaz divi gūti vārti). Atkal jau bija nepieciešama pārspēle pret B klases labāko komandu, kas šoreiz bija "Makkabi". ASK uz šo maču izgāja sekojošā sastāvā: Kunkuls - Daude, Krūmiņš - Cukurs, Simanovičs, Rumba - Kelpše, Gulbis, Vītiņš, Mitenbergs, Ceriņš. Gluži kā gadu iepriekš ASK nespēja pierādīt savu pārspēku pret B klases komandu un pelnīti zaudēja ar 0-1. Un gluži kā gadu iepriekš, organizatoriskas pārmaiņas ļāva ASK izvairīties no pārejas uz zemāku līgu.

1927.gadā tika izveidota Virslīga, kurā piedalīties tika uzaicinātas trīs labākās Rīgas vienības un spēcīgākā provinces komanda - Liepājas "Olimpija", bet Rīgas A klasē atkal atradās vieta ASK komandai. Lai arī nākamajā sezonā ASK sniegums vēl joprojām bija tāls no ideāla, 1927.gads iezīmēja komandas progresa sākumu. Novājinātajā A klasē ASK ieņēma ceturto vietu, apsteidzot savus pērnā gada pāridarītājus "Makkabi", taču galvenais šajā sezonā bija tas, ka komandā sāka iejusties jaunpienācējs no JKS, kas vēlāk vairāk gadus bija ASK uzbrukuma līderis. Runa, protams, ir par Augustu Brēdersonu.

Nākamajā gadā ASK komandas vadības mērķi bija skaidri - izcīnīt A klasē pirmo vietu un tiesības spēlēt Virslīgā nākamajā sezonā. Šādā nolūkā turpinājās sastāva pastiprināšana - no JKS piesaistīja Arnoldu Melbergu, bet no RFK - Arvīdu Bradiņu, tāpat komandā iesaistīja Ādolfu un Aleksandru Priedes. Astoņās spēlēs A klasē ASK guva sešas uzvaras, vienreiz spēlēja neizšķirti un tikai pret "Unionu" piedzīvoja zaudējumu ar 1-2 (vārtu attiecība 41-17), kas kopumā deva pirmo vietu A klasē un tiesības spēlēt par vietu Virslīgā. Kā pirmā armijas vienībai pretī nāca Vidzemes meistarkomanda - Valmieras sporta biedrība. Valmiernieki ASK nopietnu konkurenci izrādīt nespēja, un savā laukumā spēlējot piedzīvoja smagu zaudējumu ar 1-11, ASK rindās četrus vārtus guva Aleksandrs Priede, trīs - Bradiņš, divus - Brēdersons, bet pa vieniem - Ādolfs Priede un Baraks. Nākamais ASK pretinieks bija Kurzemes meistars - Liepājas "Makkabi". Atkal ASK izcīnīja ļoti pārliecinošu uzvaru - šoreiz ar rezultātu 6-1 (3 vārtus guva Brēdersons, pa vieniem - Aleksanrds Priede, Baraks un Bradiņš), bet spēle iezīmējās arī ar kājas lūzumu, ko guva "Makkabi" pussargs Juzefarts sadursmē ar ASK spēlētāju Simanovču. Līdz ar to ASK ieguva Latvijas A klases meistara titulu (pievienojot to Rīgas A klases meistara statusam) un varēja spēlēt pret vājāko Virslīgas vienību - Liepājas LNJS. Būt vai nebūt ASK Virslīgā izšķīrās 1928.gada 21.oktobrī Armijas laukumā Rīgā. ASK šajā spēlē izlika sekojošu sastāvu: Gilis - Vītols, Vītiņš - Melbergs, Simanovičs, Cukurs - Simanovičs, Baraks, Aleksandrs Priede, Brēdersons, Bradiņš, Ādolfs Priede. Visu spēli vairāk uzbrukuma liepājnieki, tomēr ASK aizsardzība un vārtsargs Gilis izturēja, zaudējot tikai vienus vārtus, bet pašiem gūstot divus vārtus. Vispirms ASK vadībā izvirzīja Melbergs, tad pirmā puslaika gaitā LNJS prata atspēlēties, bet otrā puslaika sākumā Ādolfs Priede guva vārtus, kas deva ASK vietu Virslīgā 1929.gadā. Līdzās citiem panākumiem ASK 1928.gadā ļoti veiksmīgi piedalījās arī Rīgas kausa izcīņā, kur armijas komanda sasniedza finālu, pa ceļam no turnīra izslēdzot arī RFK un vienīgi finālā atzīstot Liepājas "Olimpijas" pārākumu.

No pirmās reizes kļūt par vienu no spēcīgākajām Virslīgas komandām ASK neizdevās, tomēr dažas veiksmīgas spēles 1929.gada meistarībā tai aizvadīt izdevās, tai skaitā gūstot punktu pret meistarvienību Olimpiju. Kopumā ASK izcīnīja vienu uzvaru, divas reizes spēlēja neizšķirti un piedzīvoja piecus zaudējumus (vārtu attiecība 14-25), kas piecu komandu konkurencē ASK deva ceturto vietu. Tuvojās beigām paaudžu maiņa ASK sastāvā - pieredzējušos Mitenbergu, Simanoviču, Vītiņu, Daudi nomainīja futbolisti, kuri vēlāk aizveda ASK līdz Latvijas meistara titulam - Teodors Vītols, Alfrēds Dragūns, Oskars Īlens (no "Olimpijas"), Edgars Magone. Pēc šīs sezonas uz RFK pārgāja Aleksandrs Priede.

Nākamajā sezonā Virslīgu paplašināja no piecām uz septiņām komandām, ASK tajā ieguva piekto vietu, vislabāk atzīmējoties ar uzvaru 5-0 pret Liepājas "Olimpiju", turklāt Brēdersons ASK sastāvā guva veselus 9 vārtus. Kopumā gan par sevišķi izcilu šo sezonu nosaukt nevarētu, tomēr nākamais gads "armijniekiem" bija ievērojami sliktāks.

Proti, 1931.gada Virslīgā ASK izcīnīja septīto vietu, apsteidzot vienīgi absolūtos turnīra pastarīšus - Cēsu Sporta biedrības futbolistus. Ar uzbrukumu ASK viss bija kārtībā - savu tiesu vārtu sasita gan iepriekšējo gadu komandas līderi - Brēdersons, Baraks un Bradiņš, gan jaunpienācēji Artūrs Timpers un Kārlis Balodis, gan deviņpadsmitgadīgais pašas ASK audzēknis Roberts Pakalns. Taču savu vārtu tuvumā ASK bija jūtamas problēmas - zaudējot 14 spēlēs 38 vārtus, ASK nekādi nevarēja cīnīties par augstām vietām.

Lai neatkārtotu iepriekšējā gada neveiksmes, pirms 1932.gada sezonas ASK būtiski pastiprināja savas problemātiskākās pozīcijas. Pirmkārt, tas attiecās uz vārtsarga posteni. Nemainīgais 1931.gada ASK vārtsargs A.Pakalns Virslīgas līmenim īsti neatbilda, un viņa vietā tika piesaistīts tā laika labākais Latvijas vārtsargs - Arvīds Jurgens no "Vanderera", kurš tika apmainīts pret bijušo ASK rezerves vārtsargu Degneru. Tāpat no "Vanderera" apmaiņā pret Krapovski pārnāca aizsargs Francis Zandbergs (kurš ASK sastāvā gan iekļāvās tikai 1932.gada otrajā pusgadā), bet no RFK - Aleksandrs Rehtšprehers un Staņislavs Varakājs.

1932.gadā sacensības Virslīgā izvērtās visspraigākās visu Latvijas neatkarības gadu vēsturē, līdz pat pēdējam par čempionu godu cīnījās veselas četras komandas, un to vidū bija arī ASK. Pirmo turnīra riņķi ASK pabeidza ar deviņiem punktiem - tāpat kā "Vanderers", par punktu atpaliekot no RFK un JKS, par punktu apsteidzot "Olimpiju". Otrajā aplī no cīņas par medaļām ātri vien izkrita JKS, septiņās spēlēs izcīnot tikai vienu uzvaru, bet ASK spēja izvairīties no zaudējumiem un rezultātā turnīra noslēgumā tas ar "Vandereru" dalīja pirmo vietu Virslīgas tabulā. Lai noskaidrotu meistarvienību, tika nozīmēta pārspēle starp šīm komandām. ASK šajā spēlē raidīja laukumā Jurgenu, Zandbergu, Magoni, Dragūnu, Rehtšpreheru, Varakāju, Balodi, Brēdersonu, Timperu, Pakalnu un Ansonu. Spēles 39.minūtē "Vanderera" aizsargs Ādolfs Sīmanis soda laukumā pieskārās bumbai ar roku, tika nozīmēts 11 metru soda sitiens, un Rehtšprehers izvirzīja ASK vadībā. Otrā puslaika sākumā Brēdersons dubultoja ASK pārsvaru, tad pēc Zandberga pārkāpuma 11 metru sitienu nozīmēja arī uz ASK vārtiem un Jēnihs rezultāta starpību samazināja, un "Vanderers" metās atspēlēties. Neilgi pirms spēles beigām ASK izrāvās pretuzbrukumā un centra uzbrucējs Timpers nostiprināja ASK pārsvaru, nodrošinot savai komandai Latvijas meistara titulu.

Kopumā savā meistarsezonā ASK sastāvā Virslīgas spēlēs laukumā gāja 16 futbolisti.Visās 15 spēlēs (ieskaitot "zelta" maču) nemainīgi droši ASK vārtus sargāja Arvīds Jurgens. Tāpat visās 15 spēlēs ASK rindās spēlēja Edgars Magone, Kārlis Balodis un Augusts Brēdersons. 14 spēles aizvadīja Roberts Pakalns, 13 - Aleksandrs Rehtšprehers, vēl par vienu mazāk - Artūrs Timpers un Staņislavs Varakājs, vēl spēlēja Arvīds Bradiņš (10), Alfrēds Dragūns (10), Markus Finbergs (8), Teodors Vītols (7), Francis Zandbergs (6), Kārlis Ansons (5), Eduards Audriņš (4) un Augusts Baraks (4). Rezultatīvākais spēlētājs ASK rindās bija Brēdersons ar 13 gūtiem vārtiem, 7 reizes pretinieku vārtsargus pārspēja Balodis, 5 reizes - Timpers, Pakalns - 4, Bradiņš - 3, Rehtšprehers - 2, bet pa vieniem vārtiem guva Baraks un Ansons.

Nākamajā gadā ASK neizdevās titulu aizstāvēt, taču tas bija diezgan prognozējami, jo RFK un "Olimpijai" - neapšaubāmajiem Latvijas futbola līderiem - bija izdevies pārvarēt krīzi, un tie likumsakarīgi savā starpā izspēlēja pirmo vietu, kamēr ASK varēja tikai cīnīties ar "Vandereri" par trešo vietu. Šajā cīņā ASK ne bez grūtībām bet tomēr guva virsroku, apsteidzot "Vandereri" pie vienāda punktu skaita pēc papildu parametriem. Kā bija mainījies ASK sastāvs pēc veiksmīgās 1932.gada sezonas? Vērtīgi jaunpienācēji bija divi - Voldemārs Grāvelis un Voldemārs Roze, kas abi atnāca no RFK, pretējā virzienā aizgāja Audriņš. Vietu pamatkomandā zaudēja pieredzējušais Artūrs Timpers, kas vairs neaizvadīja nevienu spēli Virslīgā, lai gan ASK kluba apritē vēl kādu laiku palika. Futbolu spēlēt beidza Markus Finbergs - vairākkārtējais Latvijas meistars galda tenisā atgriezās "Hakoah" paspārnē un futbola spēlēs parādījās vairs tikai tiesneša statusā. Tāpat gandrīz visu 1933.gada sezonu traumas dēļ nācās izlaist Arvīdam Bradiņam, kam tā arī neizdevās atkal kļūt par stabilu pamatsastāva spēlētāju. Toties pamazām par nozīmīgu ASK komandas spēlētāju sāka kļūt Arvīds Pētersons, kas vislabāk zināms kā izcils hokejists un Latvijas futbola izlases rezultatīvākā spēlētāja Edgara Pētersona brālis.

Arī nākamajā gadā ASK meistarībā ieņēma trešo vietu, taču objektīvi armijas komandai atbilstošāka vieta būtu ceturtā, bet medaļas tā ieguva vien pateicoties "Olimpijas" neatbraukšanai uz spēli pret ASK otrajā aplī. Pavisam neveiksmīgi ASK gāja 1935.gadā, kad komanda Virslīgā ieņēma vien sesto vietu, sezonas gaitā gūstot nieka 17 vārtus. Krīzi ASK komandas sniegumā faktiski izraisīja kārtējā paaudžu maiņa - savas pozīcijas pamazām atdeva spēlētāji, kas ASK bija padarījuši par vienu no Virslīgas vadošajām komandām - Baraks, Bradiņš, Brēdersons, Balodis, bet jaunajai spēlētāju paaudzei bija nepieciešams laiks, lai aklimatizētos pirmajā komandā, un 1936.gadā jaunās paaudzes laiks pienāca.

Lielo izrāvienu ASK sniegumā vislielākajā mērā noteica divi gados jaunie komandas uzbrucēji - pašas ASK audzēknis Aleksandrs Vanags un no "Vanderera" jau 1935.gadā pārnākušais Vaclavs Borduško. Par abiem viņi 1936.gada sezonā pretinieku vārtsargus pārspēja 24 reizes (ievērojami vairāk nekā visa ASK komanda iepriekšējā sezonā), un Vanags ar 13 gūtiem vārtiem kļuva par līgas rezultatīvāko spēlētāju, vēl 5 vārtus ASK sastāvā guva no RFK pārnākušais Arnolds Puriņš, četrus - Roberts Pakalns, bet divus - Pētersons. Jaunas sejas bija arī citās pozīcijās ASK komandā - pamata aizsargu duetu tagad veidoja Francis Makarskis pārī ar Voldemāru Grāveli, bet par neaizstājamu pussargu bija kļuvis Harijs Vītoliņš I (tas pats Harijs Vītoliņš, kas aizsāka hokeja dinastiju). Līdz pat pēdējam ASK šajā gadā saglabāja cerības uz meistartitulu, tomēr savstarpējā spēlē tam nācās piekāpties Liepājas "Olimpijai", un otro reizi par Latvijas čempionvienību ASK kļūt nespēja.

Ne tik labi ASK izgāja 1937./38. gada sezonā. Šī sezona gan sanāca visai īpatnēja, pārejas uz formātu rudens-pavasaris dēļ, kā rezultātā sanāca, ka otro apli vairākas komandas, tai skaitā ASK spēlēja ievērojami atšķirīgā sastāvā no pirmā apļa, un ASK gadījumā diezgan neapšaubāmi šis jaunais sastāvs bija vājāks. Galvenais zaudējums bija vārtsarga postenī - 1937.gada rudenī futbolam ardievas teica Arvīds Jurgens, bet viņa aizstājējs Juris Kļaviņš tik augstā līmenī kā Jurgens pastāvīgi spēlēt nespēja. Īpatnējs sanāca arī sezonas noslēgums - pēdējo spēli pret RFK (kura neko arī vairs neizšķīra) ASK aizvadīja 1938.gada vasaras beigās - burtiski dažas dienas pirms nākamās sezonas sākuma, laukumā laižot sastāvu, kurā vairumam futbolistu nebija pieredzes Virslīgā. Nebija brīnums, ka RFK (kas gan arī nespēlēja optimālā sastāvā) guva pārliecinošu uzvaru ar 6-2, bet ASK šis mačs ievērojams kā vienīgā Latvijas meistarības spēle, ko šo komandu pārstāvēja kādreizējais Latvijas izlases futbolists no Liepājas Aleksandrs Stankus. Trīsdesmit astotā gada rudenī ASK arī nokļuva soļa attālumā no Latvijas kausa izcīnīšanas. Šajā turnīrā armijas komanda cīņā uz finālu secīgi pārspēja Rīgas Ielu dzelzceļniekus, Alojas Aeroklubu, RFK un "Hakoah", bet finālā nāca pretī principiālais ASK pretinieks - Rīgas Vanderers. Izšķirošajā spēlē ASK laida laukumā Juri Kļaviņu, Makarski, Dzereli, Robertu Pakalnu, Pidriksonu, Vītoliņu, Putniņu, Puriņu, Vanagu, Pētersons un Borduško. Jau spēles 3 minūtē spēles tiesnesis no Igaunijas nozīmēja 11 metru sitienu uz ASK vārtiem par Dzereļa spēli ar roku, ko Šeibelis pārvērta vārtos. Turpmākajā pirmā puslaika gaitā sekmīgāk spēlēja ASK un Borduško spēja rezultātu izlīdzināt. Otrajā puslaikā izpaudās "Vanderera" pārsvars uzbrukumā un jau astotajā minūtē Verners izvirzīja RV vadībā. ASK gan centās atspēlēties, bet "Vanderera" aizsardzība kļūdas nepieļāva, un spēles pēdējā minūtē Brēde guva "Vanderera" labā trešos vārtus un līdz ar to arī Latvijas kausu.

1938./39. gada sezonā ASK atkal cīnījās par meistartitulu un gluži kā pāris gadus iepriekš zaudējums otrā apļa spēlē pret "Olimpiju" atdeva titulu Liepājas komandai, liekot ASK samierināties ar otro vietu. Šī sezona izvērtās par īstu Aleksandra Vanaga benefici - šis uzbrucējs čempionāta 14 spēlēs guva veselus 18 vārtus, pārliecinoši kļūstot par Virslīgas labāko guvēju. Arī viņa partneris ASK uzbrukumā Borduško tālu neatpalika - 13 vārti viņam deva dalītu trešo vietu labāko snaiperu sarakstā līdzās "Olimpijas" līderiem Freimanim un Krišjānovam. Ar labu rezultativitāti atzīmējās arī jaunākais ASK uzbrukuma līnijas spēlētājs Ludvigs Putniņš, kas guva septiņus vārtus. Jāpiezīmē, ka šo sezonu ASK izgāja ļoti minimāli variējot sastāvu - sešii futbolisti (Makarskis, Eižens Pidriksons, Vītoliņš, Putniņš, Vanags, Borduško) aizvadīja laukumā visas 14 čempionāta spēles, tikai vienu spēli izlaida Puriņs, Pētersons un Roberts Pakalns, bet 11 reizes laukumā izgāja Alberts Dzerelis un Kārlis Pakalns. Attiecībā uz pēdējo situācija vispār bija diezgan īpatnēja - pamatampluā šim spēlētājam bija pussarga statusā, taču kad traumas dēļ pēc trim čempionāta spēlēs no ierindas izgāja Juris Kļaviņš, viņa vietā stājās Kārlis Pakalns (kuram īpašas vārtsarga pieredzes nebija) un ar saviem jaunajiem pienākumiem tika galā tik veiksmīgi, ka jaunu vārtsargu ASK nemaz nemeklēja. Rezultātā šajā čempionātā 9 spēlēs Pakalns bija vārtsargs un tikai divās - laukuma spēlētājs.

Pēdējā sezona neatkarīgās Latvijas apstākļos ASK izdevās ne pārāk veiksmīga - tikai pateicoties atceltajai "Hakoah" uzvarai par "Universitātes sportu" ASK ieguva čempionātā trešo vietu, četrās spēlēs pret "Olimpiju" un RFK tika izcīnīts tikai viens neizšķirts un piedzīvoti trīs zaudējumi, un tikai vienā no visām čempionāta spēlēm ASK izdevās izvairīties no vārtu zaudēšanas. Pēc pirmā turnīra apļa, kurā ASK zaudēja 12 vārtus, Kārlis Pakalns pilnībā pārkvalificējās atpakaļ par laukuma spēlētāju, bet vārtos stājās no JKS pārnākušais jaunās paaudzes vārtsargs Linde. Citādi pārmaiņas salīdzinoši ar iepriekšējo sezonu ASK sastāvā bija tādas, ka regulāri komandas sastāvā tika iekļauti Ēriks Koņeckis (11 spēles, 3 vārti) un Mežvinskis (9), bet daudz retāk laukumā izgāja Harijs Vītoliņš (4) un Arnolds Puriņš (1). Vadošo uzbrucēju duets kārtējo reizi bija produktīvs - Vanags ar 15 vārtiem dalīja pirmo vietu līgas rezultatīvāko vārtu guvēju sarakstā (ar RFK uzbrukuma līderi Frici Kaņepu), bet Borduško ar 13 vārtiem atkal bija trešais. Tomēr jāatzīst, ka ar augstu rezultativāti ASK atzīmējās galvenokārt spēlēs pret līgas vājākajām komandām, kamēr spēlēs ar pārējām pirmā četrinieka komandām tika gūti tikai 6 no kopējiem 40 ASK vārtiem (RFK - 15, Olimpijai - 13, Hakoah - 6).

Līdz ar Latvijas iekļaušanu Padomju Savienībā 1940.gada vasarā ASK komandas statuss mainījās, bet par to - nākamajā rakstā.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!