Par 1973.gada sezonu nevarētu pateikt pat ne tik daudz pozitīvu vārdu - "Venta" čempionātā bija 10.vietā, izcīnītas vien četras uzvaras. 1974.gadā "Venta" bija 8.vietā, bet pirms 1975.gada sezonas komandai radās nopietnas problēmas ar sastāvu, kad uzreiz pieci tās futbolisti pārgāja uz Liepājas "Zvejnieku" (jau gadu iepriekš uz "Zvejnieku" bija aizgājis spēles vadītājs Jurijs Romaņenkovs). Līdz ar to likumsakarīgi komandai nācās cīnīties par vietas A klasē saglabāšanu un tikai vienu kārtu pirms beigām "Ventai" izdevās šo mērķi sasniegt. Komandai bija izteiktas problēmas ar vārtu gūšanu (sezonā gūti 15 vārti, otrais vājākais rezultāts Rīgā) un V.Šurmišovam, lai kļūtu par komandas labāko vārtu guvēju pietika ar 5 vārtiem.
Septiņdesmito gadu "Ventas" galvenais trūkums bija tajā, ka komandā neparādījās jauni ilggadīgi komandas vilcēji, pamatā par rezultātu atbildēja jau pieredzējušie futbolisti, tādi kā joprojām spēlējošais Čikiņovs, Vladimirs Kutuzovs, bet gados jaunāki futbolisti komandu vai nu ātri atstāja vai nespēja ilgstoši saglabāt augstu spēles līmeni. Atsevišķi futbolisti tādi kā Šurmišovs vai Jurijs Trojegubovs spēja vilkt sev līdzi komandu atsevišķos mačos, bet tādu futbolistu "Ventā" bija pārāk maz. Arī 1977.gadā tikai pāris punkti šķīra "Ventu" no izkrišanas no A klases.
Dabiski, ka Ventspils futbols visus šos gadus neaprobežojās tikai ar "Ventu", notika arī pilsētas čempionāts, bet otrā pilsētas labākā komanda spēlēja vai nu B klasē vai "Vārpas" sacensībās. Pamatā cīņa par otro vietu pilsētā notika starp "Naftas bāzes" un 6.ATU futbolistiem. "Naftas bāzē" kā spēlējošais treneris darbojās bijušais "Ventas" spēlētājs un treneris V.Vetrenko, tāpat "mazajās" komandās spīdēja Latvijas kausa ieguvējs "Ostas" sastāvā Ivankovičs.
Tikām "Ventas" rezultāti 1978.gadā bija vēl bēdīgāki, un tikai pēdējā kārtā izšķīrās "Ventas" liktenis – saglabāt vietu augstākajā līgā vai nē. Pēdējā spēlē Rīgā pret Rīgas Politehniskā institūta studentu komandu "Ventai" bija nepieciešama uzvara, taču tika piedzīvots sāpīgs zaudējums ar rezultātu 1:2. No 24 komandas gūtajiem vārtiem 11 bija Jurija Trojegubova kontā. Rezultātā 1979.gadā pirmo reizi vairāk kā piecpadsmit gadu laikā Ventspils nebija pārstāvēta republikas augstākajā futbola līgā.
Nākamajā sezonā treneris Čikiņovs pamatīgi atjaunoja komandas sastāvu un jau pirmajā sezonā īstenoja savu galveno mērķi – atgriešanos A klasē, komanda pārliecinoši izcīnīja pirmo vietu B klasē un tās uzbrucējs Andris Remess bija viens no līgas labākajiem vārtu guvējiem. Šajā gadā ļoti veiksmīgi cīnījās arī "Ventas" jauniešu komanda V.Vetrenko vadībā, kuras rindās spīdēja Igors Biktaševs un vēlākais Rīgas "Celtnieka" lieliskais uzbrucējs Jurijs Jakovļevs. Tiesa, atgriešanās A klasē "Ventai" padevās neveiksmīga. Atkal jau izšķiroša komandas liktenim bija pēdējā čempionāta kārta, kurā "Ventai" obligāti vajadzēja pārspēt Valmieras "Gauju". Divas reizes valmierieši izvirzījās vadībā, divas reizes "Venta" panāca izlīdzinājumu, bet uzvaras vārtus gūt tā arī neizdevās, līdz ar to 1981.gadā "Ventai" atkal bija jāspēlē B klasē. Pēc ilgstošajām neveiksmēm nomainījās arī "Ventas" galvenais treneris – ilggadīgo komandas vadītāju Čikiņovu aizstāja Nikolajs Pozdņakovs (vēl viens 1969.gada Latvijas čempions "Ventas" sastāvā).
B klasē "Venta" 1981.gadā izcīnīja pārliecinošu pirmo vietu. Komandas rindās lielisks bija veterāns Genādijs Hrustaļovs, lielu ieguldījumu panākumos deva arī D.Kuzņecovs, A.Sedliņš un A.Novožilovs. Labākā līgā bija arī komandas aizsardzība. 1982.gadā "Venta" atgriezās A klasē un šoreiz no kārtējās izkrišanas izdevās izglābties – apsteidzot Brocēnu "Startu", komanda izcīnīja 14.vietu 16 komandu konkurencē. Ilgstošais panākumu trūkums noveda pie tā, ka Ventspils osta, kas ilgus gadus bija atbalstījusi futbola komandu, pārtrauca to finansēt.
Likumsakarīgi 1983.gadā "Venta" piedzīvoja absolūtu katastrofu – pirmajās 19 čempionāta spēlēs tā piedzīvoja tikai un vienīgi zaudējumus, jo komandu bija atstājuši gandrīz visi tās pamatsastāva spēlētāji, bet 7 kārtas pirms čempionāta beigām komanda tika vispār no sacensībām diskvalificēta tādēļ, ka uz vairākām spēlēm nebija ieradusies tās jauniešu komanda. Līdz ar to sākās drūmākie desmit gadi Ventpils futbola vēsturē.
Gādību pār komandu uzņēmās kolhozs "Sarkanā bāka" un zem tā nosaukuma Ventspils komanda piedalījās 1984.gada B klases čempionātā. Rietumu zonā komanda izcīnīja 3.vietu, zaudējot Liepājas "Sarkanajam metalurgam" un Kuldīgas "Vulkānam". Nākamajā sezonā "Sarkanā bāka" savā zonā bija ceturtajā vietā. 1986.gada sezona izvērtās veiksmīgāka - "Sarkanā bāka" uzvarēja Rietumu zonas sacensībās un piedalījās finālturnīrā cīņās par spēlēšanu A klasē 1987.gadā. Cīņā starp Rietumu un Austrumu zonu uzvarētājiem "Sarkanā bāka" piekāpās Rēzeknes "Mašīnbūvētājam", līdz ar to nācās spēlēt pret Rīgas komandām - "Kompresoru" un "Sarkano kvadrātu". Pirmo pretinieku izdevās uzveikt, bet "Sarkanais kvadrāts" izrādījās galvastiesu pārāks par Ventspils komandu un guva pārliecinošu uzvaru ar 5:1, saglabājot sev vietu A klasē. Šajās sezonās nozīmīgākie "Bākas" futbolisti bija Jurijs Trojegubovs, Mihails Kopča un Sergejs Salamonovs.
Nākamajā sezonā "Sarkanā bāka" atkal ieguva trešo vietu Rietumu zonā, kas nedeva tiesības piedalīties pārspēlēs par spēlēšanu A klasē, pēc papildu rādītājiem zaudējot otro vietu Kuldīgas "Vulkānam". Atsevišķās spēlēs komanda rādīja saturīgu futbolu, tās rindās labi spēlēja jaunais uzbrucējs Normunds Zvejnieks (vēlāk viņš kā treneris Virslīgā ieveda klubu "Auda", bet tad – pārkvalificējās par florbola treneri). Tomēr pateicoties A klases paplašināšanai 1988.gada sezonu Ventspils komanda ar nosaukumu "Zvezda" uzsāka jau kā augstākās līgas komanda. A klasē Zvezdas komanda nebūt nejutās sveša – tā izcīnīja 10.vietu, labi komandā spēlēja jau pieminētais Zvejnieks, jaunais vārtsargs Butjko, lietuviešu uzbrucējs Tadas Jurgelevičs.
1989.gadā komanda atkal tika pārsaukta par "Ventu", bet tās rezultāti bija gaužām pieticīgi – A klasē tika izcīnīta pēdējā vieta un vieta A klasē tika zaudēta. 1990.gadā B klases turnīrā piedalījās veselas divas Ventspils komandas - "Ziteiko" (bijusī "Venta") un "Lokomotīve", izcīnot attiecīgi 3. un 5. vietu. 1991.gadā tikām Ventspils komandas nespēlēja nedz A, nedz B klases sacensībās. Arī pirmajos neatkarības gados futbols Ventspilī bija nonācis dramatiskā situācijā – pilsētas labākā komanda "Venta" 1992. un 1993.gadā spēlēja 2.līgas Kurzemes zonā un pat 2.līgas līmenī tā ne tuvu nebija vadošais kolektīvs. Tomēr 1994.gadā komanda ieguva tiesības spēlēt 1.līgā, pateicoties tam, ka vairāki tās kolektīvi bija izjukuši, un arī Virslīgas komandu dublieri šajā gadā 1.līgā spēlēt nedrīkstēja.
"Venta", kuru vadīja Vladimirs Čikiņovs un Mihails Kopča, pamatā balstījās uz vietējiem jaunās paaudzes futbolistiem, kuru vidū izcēlās Viktors Lukaševičs, Aleksandrs Žižmanovs un Edgars Kvašņins. Divus gadus pēc kārtas "Venta" 1.līgā ieņēma sesto vietu, bet jau pēc 1994.gada sezonas komandā notika šķelšanās un tika dibināts klubs "Nafta", kas 1996.gadā arī debitēja 1.līgā un tās kopvērtējumā pat pārspēja "Ventas" futbolistus.
1997.gadā Ventspilī atgriezās lielais futbols līdz ar jaunā futbola kluba FK Ventspils izveidošanu. Iepriekšējās sezonas 1.līgas uzvarētāja FK "Vecrīga" no dalības Virslīgā atteicās, tādā veidā atdodot Ventspilij vietu labāko sabiedrībā pirmo reizi kopš 1989.gadā. Jaunā FK Ventspils vadība bija noskaņota nopietni – komandā tika atgriezti pa Eiropu izklīdušie Nikolajs Poļakovs, Jurijs Hudjakovs, Artūrs Šketovs, iesaistīti labākie "Ventas" futbolisti, tādi kā Lukaševičs, Žižmanovs, kā arī pieaicināti pieci gruzīnu viesspēlētāji no FC Skonto rindām. Par komandas treneri tika iecelts baltkrievs Sergejs Borovskis, kas iepriekš bija strādājis arī ar Baltkrievijas izlasi. Komandas aizmugurē atradās uzņēmums "Ventspils nafta" ar spēcīgu finansējumu un mērķi jau vistuvākajā nākotnē pilsētas futbola komandu padarīt par vienu no labākajām Latvijā un konkurentspējīgu arī Eiropā.
Debija Virslīgā jaunajai komandai izdevās izteikti veiksmīga – iegūta 4.vieta un tikai pavisam nedaudz pietrūka līdz medaļām. Nākamajā sezonā Ventspils jau tīkoja pēc vietas trijniekā, taču sezonas sākums īpaši labs nepadevās un sezonas vidū Borovskis no trenera amata tika atstādināts un līdz 3.vietai čempionātā komandu atveda bijušais viņa palīgs Sauļus Cekanavičus. Pēc sezonas atkal komandā tika pieaicināts pieredzējis galvenais treneris – šoreiz tas bija Boriss Siņicins no Krievijas. Viņa vadībā 1999.gadā Ventspils vēlreiz izcīnīja 3.vietu čempionātā, turklāt komandas leģionārs Viktors Voronkovs ar 18 gūtiem vārtiem kļuva par otro rezultatīvāko Virslīgas spēlētāju.
2000.gada vasarā Siņicins pēc paša iniciatīvas komandu atstāja, un vadības grožus līdz sezonas beigām atkal pārņēma Cekanavičus. Viņa vadībā komanda izcīnīja 2.vietu Virslīgā un debitēja UEFA kausā, kur nācās piekāpties ungāru komandai "Vasas".
2001.gadā Ventspils komandu atkal vadīja jauns treneris – anglis Pols Ešvorts. Viņa vadībā FK Ventspils nokļuva viena soļa attālumā no Latvijas čempionu titula izcīnīšanas, taču pēdējā kārtā "paklupa" Daugavpilī un kārtējo titulu izcīnīja FC Skonto. Precīzi tas pats atkārtojās 2002.gadā.
2003.gada vidū FK Ventspils vadība līgumu ar Ešvortu, kas nekādi nevarēja aizvest komandu līdz zelta medaļām, lauza. Viņa vietā tika iecelts lietuvietis Sauļus Širmelis. 2003.gadā Širmelis Ventpili atveda pie ilgi gaidīta panākuma – uzvaras Latvijas kausa izcīņā, kura finālā ar 4:0 tika samalts FC Skonto. Taču čempionātā – tikai 3.vieta, piekāpjoties ne vien Skonto, bet arī Liepājas Metalurgam. 2004.gadā atkārtojās iepriekšējās sezonas scenārijs – vēlreiz iegūts Latvijas kauss, finālā pieveicot Skonto, bet čempionātā Ventspils atkal tikai trešajā vietā.
Līdzās lielajam klubam – FK Ventspils, jaunās tūkstošgades sākumā pamazām atzima arī futbola klubs "Venta", kas 2004.gadā ieguva tiesības spēlēt Virslīgā, taču tad pie apvāršņa parādījās Ross Akmens, komandu pārcēla uz Kuldīgu un "Venta" izžuva ar pārsteidzošu straujumu.
Tā kā sapnis par zeltu Ventspilij joprojām palika nesasniegts, pēc 2004.gada sezonas Širmeli nomainīja vietējais futbola treneris Sergejs Semjonovs, taču sezonu komanda uzsāka nepārliecinoši un jau vasarā Semjonovu nomainīja ukraiņu treneris Romāns Grigorčuks, kas sevi iepriekš bija apliecinājis darbā ar Daugavpils Dinaburgu. Viņa vadībā Ventspils trešo gadu pēc kārtas ieguva Latvijas kausu, dramatiskā cīņā papildlaikā uzvarot Liepājas Metalurgu, bet čempionātā atkal nācās samierināties ar trešo vietu.
2006.gadā Ventspils komanda beidzota sasniedza ilgi kāroto mērķi – izcīnīja Latvijas čempionāta zelta medaļas, pirmo reizi kopš 1969.gada. Lai arī nedz komandas aizsardzība, nedz uzbrukums nebija labākie čempionātā, tomēr Ventspilij izdevās uzvarēt svarīgākajos mačos un lieki nezaudēt punktus pret turnīra pastarīšiem, sezonas beigās apsteidzot Liepājas Metalurgu par diviem punktiem. Komandas kamerūniešu aizsargs Žans Pols Ndeki tika atzīts par čempionāta labāko spēlētāju, bet Andris Vaņins – par labāko vārtsargu. Svarīgi panākuma kaldinātāji bija arī Deniss Kačanovs, Vīts Rimkuss, Vladimirs Koļesņičenko, Igors Sļesarčuks un Mihails Ziziļevs. Arī UEFA kausā Ventpils nostartēja pietiekami veiksmīgi – savā laukumā nospēlēja neizšķirti ar spēcīgo Anglijas "Newcastle United".
2007.gads droši vien kļuva par veiksmīgāko Ventspils futbola vēsturē – komanda izcīnīja otro Latvijas čempionu titulu pēc kārtas, par labāko vārtu guvēju kļuva tās uzbrucējs Vīts Rimkus, kas vienlaikus tika atzīts par čempionāta labāko spēlētāju, tikām Andris Vaņins otro gadu pēc kārtas – par labāko vārtsargu. Komanda debitēja Čempionu līgā. Līdzās FK Ventspils panākumiem nevar nepieminēt otras pilsētas komandas – futbola kluba "Vindava" - uzvaru 1.līgas turnīrā. Līdz ar to 2008.gadā pirmo reizi Latvijas futbola vēsturē augstākajā līgā spēlē veselas divas komandas no Ventspils. Uz 2.līgas komandas "Honda" bāzes izveidotā "Vindava" līdzās ukraiņu viesspēlētājiem savā sastāvā iekļāva vairākus pieredzējušus Ventspils futbolistus – ieskaitot Lukaševiču.
Vai Ventspils spēs ilgtermiņa uzturēt divu Virslīgas klubu funkcionēšanu, patlaban vēl ir neskaidrs jautājums, taču šaubu nav – Ventspils futbols, kuram jau tāpat ir bijušas pietiekami labas tradīcijas, patlaban piedzīvo īstus zelta laikus.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
