'Futbols pilsētā': Vilhelma Ķuzes futbola komanda

Vilhelma Ķuzes saldumu fabrika bija viens no veiksmīgākajiem neatkarīgās Latvijas uzņēmumiem, un kas gan var būt labāka reklāma uzņēmumam kā veiksmīga tā vārdā nosaukta futbola komanda? Mūsdienās, kad futbols ne tuvu nav Latvijā populārākais komandu sporta veids, situācija varbūt ir nedaudz savādāka, bet trīsdesmitajos gados stadioni bija labi apmeklēti un konkurence futbola laukumos - augsta.

Sava futbola komanda Ķuzes fabrikā tika izveidota 1926.gadā, taču "kanoniskā" Ķuzes futbola vienības vēsture sākās 1933.gadā. Pirmos savus pastāvēšanas gadus Ķuzes vienība bija gluži tradicionāla Latvijas uzņēmuma darbinieku futbola komanda - tā sacentās ar citu uzņēmumu komandām, periodiski aizvadīja kādu draudzības spēli ar "lielajām" Rīgas komandām, bet futbola vēstures anālos šādai komandai īsti vietas nebija.

Jau minētā 1933.gada rudenī Ķuzes komanda iestājās Rīgas apgabala futbola savienībā, tādējādi kļūstot par pilnvērtīgu amatieru futbola komandu (profesionālā futbola tā laika Latvijā nebija principā). Šajā laikā sāka veidoties arī pastāvīgs Ķuzes komandas sastāvs. Ja iepriekš komandā varēja spēlēt fabrikas darbinieki, kas savā sportiskajā karjerā bija saistīti ar kādām Rīgas sporta biedrībām (piemēram, Reinholds Robots un Dušerts spēlēja Virslīgas JKS komandas sastāvā), tad līdz ar patstāvīgas Ķuzes komandas izveidošanu šiem sportistiem nācās izšķirties par tālāku dalību tikai vienā komandā. 1933.gadā Ķuzes futbolistus trenēja viens no ievērojamākajiem divdesmito gadu Latvijas futbolistiem - Voldemārs Plade.

Pirmais turnīrs, kurā Ķuzes komanda atrādījās plašākai publikai, bija 1934.gada sezonas atklāšanas zibensturnīrs. Tā pirmajā kārtā "saldumnieki" ar 4-0 sakāva RKSB vienību, bet otrajā kārtā pretinieks bija jau daudz nopietnāks - Virslīgas JKS vienība. Šīs spēles rezultāts bija neizšķirts un Ķuze tālāk tika pateicoties veiksmei lozes vilkšanā (sezonas atklāšanas un noslēguma zibensturnīros vairākus gadus tika izmantota šāda prakse neizšķirtu spēļu gadījumā). Vienreiz ar lozi paveicās, bet nākamreiz nepaveicās - trešajā kārtā Ķuzes komanda atkal nospēlēja neizšķirti ar Virslīgas vienību - šoreiz "Vandereri", un otrajā reizē loze laimīga izrādījās Ķuzes pretniekiem.

1934.gadā vasarā Ķuzes komanda debitēja Rīgas čempionāta 2.līgā, un tās sastāvs bija pēc šī turnīra mērogiem vienkārši satriecošs. Līdzās jau pieminētajiem Robotam un Dušertam par pilnvērtīgu Ķuzes komandas biedru bija kļuvis vēl viens bijušais "imkietis" Francis Makarskis, no "Latvju jaunatnes" bija pārnācis Arnolds Ziemelis, no "Amatiera" - Zīle, taču neapšaubāmi lielākais notikums bija Aleksandra Rehtšprehera pievienošanās Ķuzes komandai. Šis futbolists bija trīskārtējs Latvijas čempions (divreiz RFK un vienreiz - ASK sastāvā), turklāt viņš bija arī gados pietiekami jauns, lai viņa pāriešanu uz otrās līgas komandu nekādi nevarētu nosaukt par vēlēšanos paildzināt savas sportiskās gaitas.

Otrās līgas turnīrā Ķuzei konkurentu neatradās - 1934.gada meistarības trīspadsmit spēlēs tā ne reizi nezaudēja punktus un vairāk nekā pārliecinoši iesoļoja pirmajā līgā. Vairāk nekā iespaidīga bija Ķuzes komandas gūto-zaudēto vārtu attiecība: 66-2, turklāt vairākas līgas komandas no spēlēm pret Ķuzi, apzinoties zaudējuma neizbēgamību, vispār atteicās. Ķuzes komandas rindās labākie uzbrucēji šajā gadā bija Robots un Ziemelis. Savu spēku Ķuzes komanda apliecināja arī Rīgas kausa izcīņā, kurā tā sasniedza finālu, pusfinālā ar 6-2 pārspējot Virslīgas ASK. Kausa finālā saldumniekiem pretī stājās "Vanderers" un ar rezultātu 3-0 guva pārliecinošu uzvaru.

Sezonas noslēgumā Ķuze piedalījās tradicionālajā rudens zibensturnīrā, kur tā ar graujošu 6-0 pārspēja savulaik spēcīgo "Amatiera" vienību, ar 2-0 pārspēja Virslīgas "Union" un pusfinālā tikai neveiksmīgi izvilktas lozes dēļ piekāpās "Kaiserswald" komandai (starp citu, šajā turnīrā Ķeizarmeža vienība trīs kārtas pārvarēja tieši pateicoties veiksmīgai lozei).

1935.gadā Ķuzes komandai bija jādebitē pirmajā līgā. Jau ar savu 1934.gada modeļa sastāvu Ķuzes komanda šajā turnīrā būtu viena no galvenajām favorītēm, taču komandas vadībai ar to nepietika, līdz ar to vienību papildināja vēl vairāki visaugstākās klases futbolisti. Ja jau gadu iepriekš par sensāciju bija kļuvusi meistarīgā un tomēr ne izcilā futbolista Rehtšprehera pāreja uz otrās līgas komandu, tad 1934.gada rudenī notikusī Latvijas izlases vadošā uzbrucēja un viena no populārākajiem Latvijas futbolistiem Alberta Šeibeļa pāriešana uz Ķuzes vienību kļuva par īstu eksploziju. Tāpat no "Vanderera" Ķuzei pievienojās vēl viens izlases veterāns - Vladimirs Svistuņenko. Paplicināts tika arī JKS sastāvs - no tā uz Ķuzi pārgāja komandas līderis un viens no perspektīvākajiem gados jaunajiem Latvijas futbolistiem Jānis Vindiņš, bet viņam līdzi - Grundmanis un Leimanis.

Ar savu sastāvu Ķuzei vieta bija Virslīgā un nevis pirmajā līgā, līdz ar to tās pārliecinošā uzvara 1935.gada 1.līgas meistarībā bija pilnīgi prognozējama. Savu spēku tā apliecināja arī pavasara zibensturnīrā, kur aizcīnījās līdz pusfinālam. Pirmās līgas čempionāta vienpadsmit spēlēs Ķuze guva desmit uzvaras un vienīgi "Makkabi" ar to spēja izvilkt neizšķirtu. Sezonas gaitā Ķuzes vienībai radās problēmas ar vārtsarga pozīciju, jo smagu traumu guva "saldumnieku" pamatvārtsargs Laķis. Pāris spēles viņu aizstāja uzbrucējs Zīle, taču tad komandai tika piesaistīts veterāns Zakss, kas savulaik bija spēlējis arī RFK sastāvā. Kārtējo reizi graujoša Ķuzes komandai bija iesisto un zaudēto vārtu attiecība: 61-7.

Jau pēc Virslīgas komandas statusa iegūšanas Ķuzes komanda izcīnīja uzvaru Rīgas kausa turnīrā. Pirmajās divās turnīra kārtās tā bez sevišķām problēmām pārspēja Gulbenes dzelzceļniekus un grūtus laikus piedzīvojušo LSB komandu, taču savu īsto spēku tā apliecināja kausa ceturtdaļfinālā, kur Ķuzes komandai pretī stājās Latvijas čempionvienības RFK. Pateicoties Zīles gūtajiem uzvaras vārtiem ar rezultātu 2-1 tālāk tika Ķuzes vienība. Pusfinālā tā diezgan viegli uzvarēja pateicoties veiksmīgai izlasei tālu tikušo Ventspils JKS komandu, bet finālā otro gadu pēc kārtas Ķuzes vienības pretinieks bija Rīgas "Vanderera" vienpadsmits. Gada laikā Ķuzes komanda bija kļuvusi pieredzējušāka, un tās sastāvs - spēcīgāks, tikām "Vanderers", zaudējis Šeibeli, bija kļuvis vājāks, un šajā spēlē Ķuzes komanda guva pēdējo apstiprinājumu savai gatavībai spēlēt Virslīgā. Jau spēles sākumā Ķuzes uzbrucējs Robots guva vārtus, taču spēles ar roku dēļ šis vārtu guvums netika ieskaitīts. Nedaudz vēlāk "Vanderera" vārti pirmo reizi tomēr krita - Šeibeļa sitienu Lindenbergs gan spēja atvairīt, taču pie atsistās bumbas pirmais bija Ķuzes uzbrucējs Vindiņš, kas ar atkārtotu sitienu to ieraidīja "Vanderera" vārtos. Otros un trešos vārtus Ķuzes labā guva Šeibelis, vienus vārtus no vienpadsmit metru soda sitiena "Vanderers" atguva, bet uzvarošo punktu pielika Ķuzes vienības uzbrucējs Ziemelis. Tā ar rezultātu 4-1 par kausa ieguvēju kļuva Ķuzes komanda. Tās sastāvā finālā spēlēja: Zakss, Viša, Svistuņenko, Leimanis, Rehtšprehers, Grundmanis, Zīle, Vindiņš, Šeibelis, Ziemelis un Robots.

Kā pirmās Rīgas uzvarētāja Ķuzes komanda piedalījās pārspēlēs par tiesībām 1936.gadā spēlēt Virslīgā. Zemgales meistaru Venstpils "Sparu" tā uzvarēja ar 3-0 (pa vieniem vārtiem guva Vindiņš, Ziemelis un Robots), bet finālā tai pretī nāca viena no spēcīgākajām divdesmito-trīsdesmito gadu provinces futbola komandām - Cēsu sporta biedrība. Ar Šeibeļa vārtu guvumu rīdzinieki izvirzījās vadībā, tad cēsinieks Blūms rezultātu izlīdzināja, bet uzvaras vārtus un vietu Virslīgā Ķuzes komandai ieguva Reinholds Robots.

Pirms debijas Virslīgā Ķuzes komanda sevišķi nepastiprinājās, pieņemot, ka tās sastāvs tāpat bija pēc Virslīgas standartiem pietiekami iespaidīgs. Nozīmīgākās pārmaiņas deva "apmaiņa", ko tā veica ar ASK komandu - Franča Makarska vietā Ķuzes sastāvā iekļāvās Fēlikss Zandbergs. Kopumā šī maiņa veiksmīgāka izrādījās armijniekiem - Makarskis viņu rindās 1936.gadā debitēja Latvijas izlasē, bet Zandbergu sezonas vidū no Ķuzes komandas atskaitīja par nesportisku rīcību. Pastiprināta tika vārtsarga pozīcija, no Ventspils aizsargiem paņemot Rasu. Kārtējo reizi vienu futbolistu Ķuzes vienībai iedeva arī lielākā Rīgas talantu audze - JKS vienība, kurai saldumniekiem atdeva Brūveri.

Virslīgā atkārtot tādus rezultātus, kādi tai bija zemākās līgās, Ķuzes vienība uzreiz nespēja, tomēr tās pirmā Virslīgas sezona kopumā bija ļoti veiksmīga. Čempionāta kopvērtējumā saldumnieki ieņēma ceturto vietu un, iespējams, būtu varējuši pacīnīties par vēl kādiem punktiem, ja viņu vadošos spēlētājus mazāk būtu vajājušas traumas. Rezultātā tikai trīs komandas futbolisti - Šeibelis, Svistuņenko un Ziemelis piedalījās visos 14 Virslīgas mačos, turklāt īpaši smaga bija situācija savu vārtu tuvumā. Vienā no sezonas pirmajām spēlēm kāju lauza Ķuzes pamatvārtsargs Rasa, bet Zakss arī savos labākajos gados nebija bijis izcils vārtsargs un arī savas karjeras norietā viņš labāks kļuvis nebija. Arī uzbrukumā Ķuzes komandai sevišķi labi negāja - tās uzbrukuma līderis Šeibelis guva vien sešus vārtus, vēl pa četriem iesita Ziemelis un Robots, bet neviens cits Ķuzes futbolists vairāk kā vienu reizi pretinieku vārtsargu nepārspēja.

1937./38.gada sezonas sākumā nekas vēl neliecināja, ka Ķuzes vienības dienas bija skaitītas. Iepriekšējā gada sastāva kodols bija saglabāts, aizgājuši bija vien Robots (uz LAS) un Grundmanis (uz RFK), viņu vietā no "Kružoka" bija atnācis Vladimirs Šeino, bet no Liepājas "Olimpijas" - Jānis Poločenko. Tomēr rezultāti izrādījās pagalam neiepriecinoši. Pirmajā Virslīgas turnīra riņķī, kas tika aizvadīts 1937.gada rudenī, Ķuzes komanda septiņās spēlēs piedzīvoja sešus zaudējumus un vienīgo uzvaru guva pret absolūto turnīra pastarīti - Jelgavas aizsargu pulka komandu. Šajā brīdī Ķuzes fabrikas vadība izlēma no futbola komandas atteikties. Cik pārdomāts bija šis solis un vai komandai patiešām augsti mērķi nebija pa spēkam, par to septiņdesmit gadus vēlāk spriest ir grūti.

Pēc Ķuzes komandas atsaukšanas no Virslīgas tās bijušie futbolisti kļuva par gardu ēsmu palikušajām Virslīgas vienībām, taču atbilstoši tā laika noteikumiem sezonas vidū futbolistu pārejas uz citām komandām nebija atļautas un "Vanderers", kurš bija piesaistījis trīs bijušos "saldumniekus" ar šo lietu apdedzinājās. Tikām vasarā, pēc sezonas noslēguma, visi bijušie Ķuzes futbolisti atrada jaunas komandas (vienīgo izņēmumu veidoja Zakss, kas bija futbola gaitas beidzis). Trīs vadošie Ķuzes futbolisti - Šeibelis, Šeino un Ziemelis - nonāca "Vanderera" rindās un 1938.gada rudenī kļuva par Latvijas kausa ieguvējiem. Rehtšprehers gluži kā spoguļattēlā pārgāja vispirms uz ASK, bet tad - uz RFK, kura rindās 1940.gadā izcīnīja vēl vienu Latvijas čempionu titulu, un vēl pēckara gados padomju Latvijā bija odioza (lai arī ne obligāti pozitīvi vērtājama) personība Latvijas sportā. Poločenko nonāca Latvijas Dzelzceļa biedrības komandas rindās un tās sastāvā Virslīgā uzspēlēja vācu okupācijas laikā, tāpat dzelceļniekiem pievienojās Svistuņenko. No futbola komandas "13" pirms pēdējās Ķuzes sezonas atnākušais Kārlis Ārens 1942.gadā ASK sastāvā kļuva par Latvijas čempionu, bet pēckara gados spēlēja tolaik ļoti spēcīgajā Parīzes "Racing" vienībā. Leimanis atgriezās savā iepriekšējā komandā - JKS. Brūveris pārgāja uz RFK, bet pirmās komandas sastāvā nostiprināties nespēja. Lielākā bijušo Ķuzes futbolistu pārstāvniecība tikām izveidojās 2.līgas RPDS komandā, kur nonāca Zīle, Ārens, Rasa, Viša, Nilsens un Dzelzkalējs. Vilhelms Ķuze 1941.gadā mira koncentrācijas nometnē Sibīrijā.

Kāds bija "sausais" (statistiskais) atlikums no Ķuzes futbola komandas? Virslīgā tā nospēlēja 21 spēli, izcīnīja 5 uzvaras un 4 neizšķirtus, 12 reizes laukumu atstāja kā zaudētāja, guva 31 vārtus, zaudēja - 41. Visās spēlēs Virslīgā to pārstāvēja Šeibelis un Ziemelis, gūstot attiecīgi astoņus un sešus vārtus. 19 spēles aizvadīja Leimanis, 17 - Āboliņš, 16 - Rehtšprehers, 15 - Zakss, 14 - Svistuņenko un Leimanis, 13 - Robots, 12 - Brūveris, 10 - Vindiņš un Viša. Rīgas kausā vienreiz tika izcīnīta uzvara, vienu reizi - zaudēts finālā, divas reizes tika sasniegts Latvijas kausa pusfināls (1936. un 1937. gadā).

Ķuzes rindās spēlējušie futbolisti Latvijas izlasē:

Alberts Šeibelis - 54 spēles (14 vārti), izlasē spēlēja arī kā Ķuzes futbolists

Vladimirs Svistuņenko - 19

Fēlikss Zandbergs - 4

Francis Makarskis - 2

Jānis Vindiņš - 2

Reinholds Robots - 1