1991. gada janvārī Latvijas valsts neatkarību sargāt uz barikādēm devās arī vairāki simti sportistu, kuri tobrīd sportisko karjeru nolika otrajā plānā.
Vai sapnis par neatkarīgu Latviju var būt svarīgāks par paša un ģimenes labklājību? Atteikties no iespējas būt pasaules sporta elitē kopā ar okupācijas varu un palikt pie "sasistas siles" vai turpināt saņemt svešas varas sniegtos labumus un gozēties slavas saulītē? "Pirms 30 gadiem, aukstā janvāra dienā Latvijas bobsleja saime izlēma būt kopā ar Latvijas tautu un atteikties no līdzdalības PSRS izlasē. Bijām jauni, karstgalvīgi, apņēmības pilni cīnīties par savu valsti, ja nepieciešams – arī ar asinīm. Kas būs rīt – neviens nezināja, bet sapnis par Latviju bija spēcīgāks par jebkurām bažām par nākotni," atceras pašreizējais Latvijas Bobsleja un skeletona federācijas ģenerālsekretārs Zintis Ekmanis.
Piedāvājam lasītājiem Ekmaņa, kā arī viņa tā laika cīņu biedru Miervalža Vītola un Ainara Rozenberga atmiņas par notikumiem pirms 30 gadiem.
- 1. Zintis Ekmanis: Nolikt savu labklājību un sapņus pie kājām Latvijas neatkarībai
- 2. Ainars Rozenbergs: jauni un karstgalvīgi – gatavi sisties līdz pēdējam
- 3. Miervaldis Vītols: sportistu klātbūtne barikādēs nostiprināja klātesošajos
