Vācijas bobslejiste Marjama Jamanka: tikai pēc mēneša apjēdzu, ka esmu olimpiskā čempione
Foto: AFP/Scanpix/LETA

Garāmgājēji uz ielas, iespējams, pat nenojaustu, ka augumā nelielā, tumsnējā jaunā sieviete ir olimpiskā čempione bobslejā, tomēr sportiskais stāvs un "krampis" nodod Marjamas Jamankas nodarbošanos. Savas profesionālās atlēta gaitas sākusi vieglatlētikā, vesera mešanā, Marjama ir nonākusi sporta veidā, kas tai devis uzvaras, titulus un vietu bobsleja Olimpā.

28 gadus vecā Phjončhanas olimpisko spēļu čempione šonedēļ Siguldas trasē gatavojas Pasaules kausa sezonas pirmajam posmam, kas notiks šodien, 7. decembrī, un pēc treniņiem piekrita sarunai ar portālu "Delfi".

- Kādi pirmie iespaidi par Siguldu?
- Ļoti smaga, grūta trase. Es saprotu, ka šī nav kamaniņu sporta trase kā Oberhofa, kas ir mana mājas trase, biju tam sagatavojusies, taču ir ļoti īpaša. Dažas virāžas ir šauras bobslejam un tas padara visu grūtāku, bet sola interesantas sacensības. Ceru, ka tādas tās būs.

Mums komandā nebija vairs neviena pilota, kas te būtu braucis, izņemot Kristofers Hēferu, kurš Siguldā startēja Eiropas kausā 2016. gadā. Gan mums, gan treneriem, te viss ir jauns: darīsim tā, nē, tas nestrādā, ok, mēģināsim ko citu.

- Kas bija par "iemeslu" Jūsu nonākšanai bobslejā?
- Bobslejā nonācu, pateicoties savam vieglatlētikas trenerim. Reiz viņš man jautāja, vai neesmu domājusi par bobsleju, jo biju nedaudz par īsu vesera mešanai. Treneris teica - tev patīk action, tev patīk ātrums, pamēģini! Aizbraucu uz Oberhofu, pamēģināju un te nu es esmu.

Sāku kā stūmēja Eiropas kausā divas sezonas un tikai pēc tam kļuvu par piloti. Divus gadus vēl mācījos pilotu skolā, tad sāku braukt Pasaules kausā.

Man patīk ātrums un gravitācijas spēks virāžās, tas ir īpašas, unikālas sajūtas, ko var salīdzināt ar amerikāņu kalniņiem, tikai tu pats visu kontrolē.

- Kāpēc tieši bobslejs, ne skeletons vai kamaniņu sports?
- Es jau biju par vecu, lai apgūtu kamaniņu sportu. Tur jāsāk no ļoti agra vecuma, bet es diezgan ilgu laiku pavadīju vieglatlētikā. Arī mana ķermeņa uzbūve vairāk piemērota bobslejam nekā skeletonam vai kamaniņām. Un man patīk komandas darbs, kas ir bobslejā. Mēs esam komanda, mēs iestumjam kamanas kopā, braucam kopā. Vieglatlētikā es biju viena — es un mans veseris.

- Pāreja no vasaras uz ziemas sporta veidu nāca viegli?
- Teikšu godīgi — es neesmu "ziemas cilvēks". Man patīk mans sports, bet ne gadalaiks. Ir vietas kā Leikplesida, kur ir ļoti, ļoti auksts, mīnus 16 grādi. Man salst rokas, un pie tā katru gadu atkal ir jāpierod. Sacensību laikā es esmu ļoti koncentrējusies, bet treniņos jūtu to aukstumu.

- Pirms došanās uz Koreju klusībā iedomājāties, ka varētu pārvest medaļu?
Noteikti nē! Tas man bija liels pārsteigums, jo nebiju starp favorītēm. Jā, tā bija mana līdz šim labākā sezona, jo Pasaules kausā paliku trešā, bet Phjončhanā taču bija visas dižās sportistes — Kellija Hamfrīsa, Elana Meijersa Teilore, Džeimija Grebele Poizere… Kur tad es! Varbūt sīka, maza cerība bija, bet vairāk kā sapnis.

Phjončhanas olimpisko spēļu apbalvošanas ceremonijā domāju — kas, pie velna, notiek?! Kāpēc es esmu te un pārējie tur?!

- Kad jūs sapratāt, ka esat olimpiskā čempione?
- Godīgi sakot, pa īstam to aptvēru tikai pēc mēneša. Nākamās trīs, četras dienas pēc sacensībām pagāja kā sapnī, es nekam nevarēju noticēt, apbalvošanas ceremonijā domāju — kas, pie velna, notiek?! Kāpēc es esmu te un pārējie tur?!

Kad atgriezos mājās, mamma parādīja manu braucienu ierakstu un es padomāju — nu jā, četri labi braucieni, īpaši pēdējais. Tad sāku aptvert, ka tieši tā tika izcīnīta medaļa, ar četriem labiem braucieniem.

- Kāpēc vācieši ir tik spēcīgi renes sporta veidos?
Tāpēc, ka mums ir ļoti profesionālas komandas. Vācijai ir trīs bobsleja un skeletona trases un vienu kamaniņu sporta trase, kas ir visvairāk pasaulei vienā valstī. Mēs šīs trases zinām un mums ir iespēja ļoti daudz braukt. Ikviens pilots, pirms vispār sāk startēt starptautiskās sacensībās, ir aizvadījis ļoti daudz braucienus, treniņus. Mēs daudz strādājam ar materiāliem, sliecēm, testējam, esam ļoti dziļi visā iesaistīti.

Tas ir veids, kā mēs varam "izdzīvot" — atceroties katru virāžu!

- Kādas ir Jūsu domas par monobobsleju, ko tagad ievieš sieviešu sacensībās?
- Es vienreiz esmu pamēģinājusi, bet tas vairāk bija for fun. Mana bijusī stūmēja pārkvalificējās uz piloti un izvēlējās monobobsleju. Piekritu pamēģināt. Personiski es neuzskatu, ka tas ir bobslejs. Saprotu, kāpēc sievietēm patīk, taču tas vairs nav komandas sporta veids. Monobobslejs, manuprāt, nav tik atraktīvs. Mēs visu darām komandā — izejam uz starta, braucam, pēc finiša aiznesam kamanas. Var saprast, ka grūti savākt meitenes četrinieku bobslejam, taču monobobslejam ir doti tikai četri gadi, tas ir par maz, lai attīstītos līdz olimpiādei.

- Vai Jūs zināt no galvas visas trases pasaulē?
- Jā, gandrīz visas. Ir piecas vai sešas virāžas pasaulē, ko neatceros, bet pārējās — visas. Protams, ne jau tā, ka katru centimetru, bet visas trases es varu izbraukt bez iepriekšēja treniņa. Ja tas būtu vajadzīgs. No laba prāta to nemēģinātu, bet varētu. Tas ir veids, kā mēs varam "izdzīvot" — atceroties katru virāžu!

- Kura ir Jūsu iemīļotākā trase?
- Nav tādas vienas, bet man labāk patīk sarežģītas trases. Tajās ir grūti braukt fiziski, arī psiholoģiski smagi, bet man patīk tā sajūta beigās, ka tu esi tikusi galā ar trasi. Bet pajautājiet man pēc šā posma, varbūt Sigulda kļūs par manu mīļāko trasi!

Source

DELFI Sports

Tags

Bobslejs Lasāmgabali
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form

Komentāri
komentēt kā anonīms lietotājs
Komentējot Jūs piekrītat Lietošanas noteikumiem
Lasīt komentārus Lasīt komentārus