schemarecipetest

Olimpiāde - tas ir pasaules centrs. Saruna ar sporta žurnālistu Dāvi Ernštreitu

Olimpiāde - tas ir pasaules centrs. Saruna ar sporta žurnālistu Dāvi Ernštreitu
Foto: Jānis Deinats, "Fotocentrs"

Varbūt pašos antīkajos pirmsākumus olimpiskās spēles bija "pašpietiekamas" un iztika bez plašas rezultātu izziņošanas, lai gan par uzvarētājiem noteikti radīja dziesmas un himnas, bet šodien, kad pasaule kļuvusi informācijā tik atvērta un olimpiskās spēles ir tik globāls pasākums, bez masu medijiem iztikt nekādi nevar. Un žurnālistiem Olimpiādes kļūst par tikpat intensīvu darba periodu kā sportistiem, tikai ar to atšķirību, ka viņi ir kadra, datora vai diktofona otrā pusē, medaļas neizcīna un par varoņiem nekļūst.

Masu mediji pārstāvjiem šajā četrgades lielākajā sporta forumā gan ir tieši tādi pat uzdevumi kā sportistiem - ātrāk parādīt un vairāk izziņot. Un tas reizēm prasa arī tikpat lielu izturību kā maratonistiem un neatlaidību kā hokejistiem.

Latvijas Televīzija uz Olimpiādēm dodas ar savu Sporta nodaļas komandu, kas ziņo par mūsu olimpiešu panākumiem, priekiem, bēdām un triumfu - globālu vai personisku. Dāvidam jeb Dāvim, kā viņu iesaukuši kolēģi un skatītāji, Ernštreitam Soču Olimpiāde būs jau septītās olmpiskās spēles. Tāpēc portāls "Delfi" viņu kā daudz redzējušu un pieredzējušu sporta reportieri aicināja uz sarunu pirms došanās uz Sočiem.

- Es nekolekcionēju tos ciparus. Ir cilvēki, kas līdz 20 Olimpiādei var nosaukt visas spēles, kurās strādājuši, bet man jau pie septītās nojuka skaits. Man svarīgi ir strādāt, kamēr interesanti. Ir bijušas pārdomas par to, vai tas viss patiešām vēl interesē. Pat pirms Londonas spēlēm domāju, vai sporta žurnālistika ir tas, kas man vajadzīgs. Bet ja es lēnā garā, pārdomājot varu atbildēt - un šobrīd es tev varu to apgalvot! - ka interesē, tad jau laikam ir jāpaliek. Tad viss ir kārtībā! Bet tas ir normāli, ja rodas tādas pārdomas.

- Tādas pārdomas laikā, kad mūsu skeletonistiem un boblejistiem tik labi iet un Tu vari būt klāt pie liela notikuma?
- Tur jau tā lieta! Tagad, kad tuvojas Olimpiāde, es tiešām saprotu, ka vairs nav tik daudz lietu šai dzīvē, kas būtu tik īstas kā sports. Piedodiet, tā nav Eirovīzija. Negribu nevienu apvainot, bet sportā viss ir pret līniju, hronometru, dzīvi. Protams, arī te ir šmaukšanās, spēles, viltības, intrigas, taču, manuprāt, mūsdienu sabiedrībā tieši olimpiskās spēles ir vistuvāk pamatiem, pirmsākumiem. Te viss ir pa īstam, nekas nav sadomāts. Jā, varbūt ir uzpūsts, neadekvāti naudas sagrūsts iekšā.

Ja paskatās, ir tomēr sava daļa absurda arī sportā. Valstis iegulda milzīgus līdzekļus cilvēkos, lai kāds ar galvu pa priekšu trauktos lejā pa mākslīgi izveidotu trasi... Taču, ja tas ieguldītais miljons kaut vai vienam cilvēkam liek no rīta piecelties agrāk un iziet paskriet krosu, tas ir tā vērts! Tad ir jautājums, vai tas ir motivējoši, bet uz to katram ir jāatbild pašam.

Savā pirmajā Olimpiādē Soltleiksitijā tajā skriešanas ārprātā "noķēru" vienu mirkli, kas man ir palicis atmiņā uz visu dzīvi - uz kā rēķina tas viss notiek? Par kādu naudu tas viss "uzbliezts"? Neiedziļinoties, cik maksā bobsleja trase, cik izmaksā tie simti autobusu, kam jāpārvieto žurnālisti no vienas sacensību vietas uz otru, tā visam milzīgā mašinērija. Turklāt tās ir ziemas olimpiskās spēles, kas uz vasaras spēļu fona ir neliels sporta festivāls.

Sporta lielums - basketbolistu algas, "šķībais" Krievijas tirgus hokejā, tas viss kopums - nedomāju, ka tas ir normāli. Un es nepiekrītu nevienam profesionālajam sportistam, kurš saka - mana karjera ilgs tikai 15 gadus, tāpēc man jāsaņem piecus miljonus gadā. Piedodiet, veči, neviens Latvijas ārsts nesaņem pat miljonu garā, lai arī viņu "karjera" ir piecreiz nekā jebkuram no jums. Tas ir kapitālisma sistēmas greizums. Bet tā tā pasaule diemžēl šodien griežas.

- Pirms katras Olimpiādes uzvirmo tēma par tā saucamo "olimpisko tūrismu", kad ne viens vien nosaka - nu, tā es arī varētu... Tu sportā daudz esi redzējis, arī no "iekšpuses" - piekrīti šādai nostājai?
- Visi, kas izpildījuši olimpisko normatīvu, ir pelnījuši braukt un startēt tur. Tā ir mana pārliecība, un pie tā es palieku! Es nevaru nosaukt nevienu, kas mūsdienās varētu nonākt spēlēs kā "olimpiskais tūrists". Jo īpaši slēpotāji, pasarg' Dievs! Tā ir ļoti smaga disciplīna, izturības sporta veids, ar smagiem treniņiem. Tas, kurš pats ir slēpojis, mani sapratīs - kad bērniņš-iesācējs palido garām trīsreiz lielākā ātrumā... Tad parēķini, cik reižu ātrāk slēpo tas "tūrists", kas ir ieguvis tiesības piedalīties Olimpiādē!

Nupat taisīju sižetu par slēpotājiem - kādi viņiem ir treniņu apstākļi, kā viņi strādā, kā cīnās, no kurienes nāk. Skaties un brīnies, kur cilvēkam tāda mērķtiecība, vienkārši lai tiktu uz Olimpiādi. Cilvēkam no malas šķiet - ja nevari cīnīties par trijnieku vai desmitnieku, kāda starpība, esi 59. vai 70. vietā. Bet viņam tā ir starpība, un laika izteiksmē pat ļoti liela! Cik tūkstoši kilometru ir noslēpoti starp to 59. un 70. vietu! Protams, ir savas "blusas" visur, pašā sistēmā, bet ne jau tas sportists ir vainīgs. Sportists mūsdienās ir nonācis līdz Olimpiādei - wow! Vieglāk varbūt ir tajos salīdzinoši "eksotiskajos" sporta veidos kā bobslejā vai skeletonā, kur dod "wild card", bet ne jau slēpošanā!
Ir viegli to slēpotāju nosaukt par "tūristu", kamēr tu stāvi studijas skaistajās gaismās un dekorācijās. Brīdī, kad tu aizbrauc pie viņa uz laukiem un redzi, kā viņš nes malku uz plīti vai ūdeni no akas, kļūst grūti to akmeni mest. Tas gan, protams, nedrīkst aizmiglot acis un liegt saskatīt sistēmas nepilnības, kas ir jāanalizē.

- Vai Olimpiāde, Tavuprāt, joprojām ir sporta svētki?
- Ir mirkļi, kad šo sajūtu var noķert, pat iracionālā līmenī. Kā Mārtiņš Rubenis Turīnā, sēžot kalna galā atzina, ka to medaļu ir dabūjis tāpēc, ka vienkārši kaifoja par pasākumu, bet pārējie "cepās", no viņiem daudz ko gaidīja un tas radīja slogu. Taču tādu cilvēku kā Mārtiņš sporta vidē nav daudz.

Pirms Londonas šķita - esmu bijis jau piecās spēlēs, kas vēl var mani pārsteigt? Londonā esmu bijis, tā turklāt Eiropa. Bet kad tu stāvi tur stadiona vidū, pēkšņi saproti - vari iespraust zemē mietu, un uz to brīdi tas BŪS pasaules centrs. Nav jāspēlē salkana mūzika, lai tev saskrietu asaras acīs no tās enerģētikas, kas valda apkārt!

Sākotnēji man bija sajūta, ka tu gaidi, kā organizatori tevi pārsteigs, un tad nu Ķīna cenšas. Tu pieķer sevi pie domas, ka smīni un saki, nu - un ko vēl, ko vēl? Londonā atklāju - cik forši, ka ir tāda pašpietiekama sabiedrība, kas uztaisa Olimpiādes noslēgumā vienkārši vienu lielu ballīti. Atnāk Robijs Viljamss un uzdzied, "Madness" - un viss stadions auro līdzi "Our house, in the middle of our street", un tas ir viņu, pa īstam. Tik vienkārši un tik "kruta" vieglaicīgi!

- Olimpiādes atšķiras pa kontinentiem?
Man lielākoties tika Eiropa - Turīna, Atēnas, Londona. Interesantākās vietas laikam bija Pekina un Vankūvera. Pirmajā dienā Pekinā šķita, ka es tūlīt zemē ielīdīšu. Lidojums ilgs, saguruši, stāvam pie akreditācijas centra milzīgā noasfaltētā laukumā saulē, gaiss smags... Abi ar operatoru domājam - vells,un šitā būs veselu mēnesi. Fiziski smagi.

Arī Atēnās bija karsts, bet cilvēkam jau instinktīvi izstrādājas aizsardzība - ēna pie sienas, ēna zem kokiem. Tu piefiksē, ka automātiski jau stāvi ēnā.

Tīri no profesionālā viedokļa mums svarīga ir laika starpība. Amerikā ir "sliktās" spēles, jo laika starpība ir uz "nepareizo" pusi. Mums ir 9 no rīta, Rīgā ir pēcpusdiena, un jāpagūst kaut ko sagrābstīt, lai aizsūtītu kaut ko aktuālu uz galvenajām ziņām. Citādi sanāk tikai nākamajā dienā, un tu skatītājam iedod "konservu" (novecojušas ziņas žargonā). Sočos būs daudz labāk, jo mums ir divu stundu handikaps.

- Ir bijis tā, ka tie, kas mājās, tie zina vairāk nekā tie, kas "uz vietas"?
- O jā! Tu pusi dienas salsti bobsleja un kamaniņu trasē un nezini, kas pa to laiku ir noticis hokeja treniņā, varbūt kāds guvis traumu.

Mums sporta ziņās tā nav bijis, bet ārzemju gan - kāds, piemēram, ir komandējumā Izraēlā un taisa stāstu par kaut ko. Tad Rīgā tiek uzrakstīts teksts, kas viņam jāierunā, jo visā pasaulē ziņo, ka palestīnieši ar izraēliešiem kaujas, bet viņš filmē pavisam par citu tēmu pavisam citā vietā. Kāpēc lai viņš tajā ciemā zinātu, kas notiek citā valsts daļā? Skatītājs jau neko nezaudē no tās ziņas vērtības.

Source info

DELFI Sports


Lasi vēl

Tuvākie Latvijas izlases starti
Tuvākās medaļu izcīņas