Foto: Armands Puče

Rietumu celmlauži Latvijas basketbolā: 1994./1995. gada sezona

Pagājuši jau teju 28 gadi, kopš Latvijas Basketbola līgas (LBL) komandu pieteikumos atrodami arī spēlētāji no otras okeāna puses. Portāls "Delfi" turpina Reiņa Lāča sagatavotu vairāku rakstu sēriju par LBL leģionāriem un viņu dzīvi Latvijā.

Ja šobrīd ne tikai Latvijas labākās, bet arī dažas vidusmēra basketbola komandas bez viesspēlētāju klātbūtnes nevaram iztēloties, tad deviņdesmitajos pirmo rietumnieku piesaiste bija ievērības cienīgs notikums. Par tā laika ārzemju spēlētājiem, LBL komandām, uzvarām, draudzībām un notikumiem pusgada laikā veiktās 60 intervijās īpaši šai rakstu sērijai portālam "Delfi" stāstīja paši leģionāri, viņu komandas biedri, treneri, funkcionāri, žurnālisti un citi basketbolam tuvi personāži.

Otrajā rakstu sērijas daļā astoņās publikācijās galvenokārt aplūkosim 1994./1995. gada LBL sezonu, kas vēl labu laiku bija ar viesspēlētājiem ražīgākā līgas vēsturē. 

Reiņa Lāča apjomīgā darba pirmās daļas septiņi raksti apskatāmi ŠEIT: Rietumu celmlauži Latvijas basketbolā. Diplomāts, bārmenis un pirmā amerikāņu zvaigzne Džamals Brauns.

Kas bija Šons Šeltons?

Lai gan pirmajā raksta daļā apskatītā 1993./1994. gada sezona savā ziņā ir iegājusi vēsturē ar vienības "LainERS" ārzemju trio un it īpaši Džamalu Braunu, četrās šī gada Baltijas līgas spēlēs "Bonus" komandas sastāvā laukumā gāja arī kāds basketbolists vārdā Šons Šeltons, kuru LBL statistikas ailītēs neatradīsiet. Viņa ierašanos Latvijā varētu saukt par pirmajām paslēpēm, kuras deviņdesmitajos gados turpināja atkārtoties tā laika īpatnību un informācijas trūkuma dēļ. Tajās piedalījās aģenti, paši viesspēlētāji, komandu pārstāvji un arī žurnālisti, kuri šķetināja klubu iegādāto "kaķu maisā" gadījumus. Bieži vien kāds no iesaistītajiem kļuva par izteiktu situācijas ķīlnieku, saņemot "preci", kuru viņš pavisam nevēlējās. Šajā gadījumā Rīgas "Bonus" gaidīja centra spēlētāju, pret kuru žurnālisti izturējās ar pietāti viņam "piekabinātā" Čikāgas "Bulls" zīmola dēļ. Patiesība gan izrādījās mazliet citāda...

Raksts "Bonus pērk Bārkliju" ("Diena", 15.09.1993).

Armands Puče (žurnālists) – Tolaik bija citi apstākļi mediju vidē. Tu aizskrēji un iedevi cilvēkiem priekšstatu par leģionāru, bet ne jau tādos apjomos, kā tas notiek tagad. Atceros, ka tolaik braucu uz Zinātņu akadēmiju pēc interneta. Vienu lappusi vēra vaļā kādas 45 minūtes, un tas bija baigais notikums, ka varēja apskatīties, kas, piemēram, NHL (Nacionālā hokeja līga) ir noticis. Jā, tā bija eksotika, kad atbrauca kāds leģionārs. Bet tu arī īsti nevarēji saprast, kas tas ir par džeku. Tagad viens un divi vari noskaidrot, kāds fails viņam ir aiz muguras. Tajā laikā viņš atbrauca un varēja stāstīt, ko grib.

Citātus, kuri ņemti no tā laika izdevumiem, papildina iekavās norādītais laikraksts un datums. Pārējie komentāri sniegti jau portālam "Delfi". Savukārt basketbolistiem norādīts laika periods, ko viņi pavadījuši attiecīgajā komandā. Kā varat redzēt, Šeltona teiktais tolaik kāda iemesla dēļ mazliet atšķiras no jau tagad sniegtās atbildes.

Armands Puče ("Latvijas Jaunatne", 16.09.1993) – Vai tā ir tiesa, ka tevi esot noskatījuši NBA čempioni – Čikāgas "Bulls"?

Šons Šeltons ("Latvijas Jaunatne", 16.09.1993) – Jā, šogad vasarā es pat biju viņu treniņnometnē. Pirms pieciem sešiem gadiem man bija reālas izredzes iekļūt komandā, taču dabūju savainojumu. Tagad jau laikam esmu par vecu...

Ivo Jirgens ("Diena", 16.09.1993) Jādomā, ka Čikāgas "Bulls" treniņnometnē pabijis basketbolists par centiem vis nepārdosies.

Šons Šeltons ("Bonus", 1993.) – Jā, es piedalījos Čikāgā vasaras nometnē, bet tā bija tikai viena reize. Tas notika, kad es jau biju spēlējis ārzemēs. Nometnē nebija neviens spēlētājs no pašas "Bulls" komandas. Tā vairāk bija kā atrādīšanās iespēja, kurā aģenti meklēja sev spēlētājus ārzemēm. Viņi skrēja klāt un piedāvāja braukt tur un tur. Tur bija spēlētāji no visas valsts.

Ēriks Strauss ("Latvijas Jaunatne", 16.09.1993) – Tā pavisam nesen Lietuvas pilsētā Pluņģē spēlēja VEF/"Ādaži" un "Bonus", kuras piedalās jaunajā Baltijas basketbola līgā. Rīdzinieku uzmanību piesaistīja tas, ka treneris Pēteris Višņēvics laukumā laida arī tajā pašā dienā no Amerikas atceļojušo melnādaino basketbolistu Šonu Šeltonu. Treneris šo sportistu vaigā pirmo reizi redzēja dažas stundas pirms spēles sākuma. Višņēvics tik vien zināja teikt, ka spēlētāju sameklēt palīdzēja kāds aģents no bijušās Dienvidslāvijas.

Inese Meldere ("Bonus" neoficiālā aģente) – Aģenta vārds bija Božidars Petrovičs. Es pat neatceros, kā mēs viņu satikām. Droši vien [vīrs un basketbolists Aigars] Melderis palīdzēja.

Andris Kuļikovskis ("Bonus" menedžeris)  Meldera aģents. Mums vajadzēja spēka centru. Viņš atsūtīja sarakstus un, jā, tur ir uzvārdi, augums, svars, ko viņš it kā darot laukumā, un tas arī viss. Vēl cipars galā, cik viņam apmēram vajag maksāt. Sēdējām pie saraksta – šis tāds, tas tur spēlējis. Saprašanas jau nekādas.

Inese Meldere No šodienas skatpunkta varētu teikt, ka es darbojos kā tāds neatkarīgais aģents (smejas). Ja man kāda komanda prasīja palīdzību – kāpēc gan ne? Es tajā visā biju diezgan iesaistīta, jo varēju vienkāršāk sazināties ar ārzemēm. Tas bija dārgi, bet, tā kā es strādāju kompānijā, kur tas viss bija nodrošināts, tad ar komunikāciju palīdzēju daudziem. Viss gāja caur faksiem. Rakstīja faksu, kāds spēlētājs interesē, tad viņi sūtīja faksu atpakaļ ar to, kādi spēlētāji viņiem ir. Kad viņi izlēma, kuru spēlētāju viņi grib redzēt, es sazinājos ar Božidaru. Viņš pateica, pēc cik ilga laika leģionārs būs klāt un cik tas viņiem izmaksās. Cilvēkiem nebija nekādas pieredzes. Kontakti bija nekādi. Parasti jau tie pirmie, kurus meklēja, visi bija garie. Visām komandām vajadzēja melnus garos. 

Šons Šeltons Nākot no lidmašīnas, domāju – diez, kāpēc šeit ir tik daudz fotogrāfu ar kamerām? Izrādījās, tas viss manis dēļ. Tas bija kā vērts! Mani uzņēma kā superzvaigzni. "Nu, pēc divām stundām mums vispār ir spēle, vai tu būsi gatavs?" Teicu, ka būšu. Mazliet paēdu un nospēlēju.

Ivo Jirgens ("Diena", 16.09.1993) – Kas attiecas uz "Bonus" melnādaino jaunpienācēju, šķita, ka tīstīšanās apģērbā aukstuma dēļ pirms mača bija stipri vien ietekmējusi Šeltona darbaspējas. Taču jau pēc brīža Šons iesila un, nospēlējis laukumā 20 minūtes, 192 cm garais uzbrucējs kļuva par otro rezultatīvāko spēlētāju savā komandā. Un tas pēc negulētas nakts un gara lidojuma lidmašīnā.

Šons Šeltons Viņi mani aizveda uz kādu mājiņu pie ezera. Tur bija ļoti auksti, un es teicu, ka nevaru tur palikt. Viņi uzstāja, ka tā vieta ir ļoti jauka. Es tam piekritu, bet vēlējos kādu siltāku vietu. Likās, ka vējš nāca no ezera un pa taisno pūta cauri mājai. Tāpēc prasīju, kur ir siltums. Viņi norādīja uz kādu mazu sildītāju. Es teicu, ka, nē, [te es nepalikšu] (smejas).

Mēs pēc treniņa ieejam un nomazgājamies bez siltā ūdens, bet viņš jau tā sala, un viņam, nabadziņam, pēc treniņiem vēl tur ir jāmazgājas. Viņš skrēja pie Jura Čirkova un teica, lai ved viņu ātrāk uz viesnīcu. Edmunds Gulbis

Andris Kuļikovskis Man liekas, ka mēs ar [kluba prezidentu] Juri [Čirkovu] aizvedām Šeltonu pat uz viesnīcu "Latvija", lai viņš pirmo nakti nodzīvo tur. Pēc tam, kad viņu aizveda uz vietu, kur viņu biju paredzēts likt, viņam aizrāvās elpa (smejas). Valdis Muižnieks vēl bija dzīvs. Labs ir, Valdis paņems pie sevis.

Šons Šeltons Viņš [Valdis Muižnieks] un viņa sieva no rītiem mani aicināja uz brokastīm. Viņi nerunāja labi angliski. Kādu reizi, kad man piedāvāja kafiju, es sajaucu cukura trauciņu ar sāli un piebēru to savai kafijai. Lai gan pie sevis nodomāju, ka tā garšo drausmīgi, pieklājības pēc piekritu, ka tā ir garšīga (smejas). Viņš mani rītos mēdza modināt. Treniņi bija piecos, sešos no rīta, man liekas. Viņš nāca manā istabā un teica "Stājies augšā!" ["Stand up!"] (smejas). Viņš neteica "celies augšā", bet gan "stājies augšā".

Edmunds Gulbis ("Bonus", 1993.) – Kā es tagad atceros, viņš [Šeltons] vispār cimdus nevilka nost tajā drēgnajā rudenī. Mums treniņi bija pie Brasas tilta, "Latvenergo" jeb "Energoautomātikas" zālē. Viņš atbrauca augusta beigās. Parasti silto ūdeni pieslēdza, kad nāca sezona, tikai oktobrī. Mēs pēc treniņa ieejam un nomazgājamies bez siltā ūdens, bet viņš jau tā sala, un viņam, nabadziņam, pēc treniņiem vēl tur ir jāmazgājas. Viņš skrēja pie Jura Čirkova un teica, lai ved viņu ātrāk uz viesnīcu – viņš grib nomazgāties.

Uvis Helmanis ("Bonus", 1992.–1994.)  [Basketbola zāle] Klijānu ielā, jā. Katrā ziņā mēs tā bijām auguši. Mums tas bija ideāli, ka mums bija sava zāle un ar nevienu tā nebija jādala. Mājīga zāle, otrajā stāvā. Treniņiem ideāla. Protams, ārzemniekiem mazliet citādi, ņemot vērā, kādas tur ir ģērbtuves, ļoti maziņas. Jau pieminētais siltais ūdens šad tad bija, šad tad nebija. Mums, vietējiem, nebija problēmu ar to.

Andris Kuļikovskis Ziemā nekurina, visi nāk ar treniņtērpiem. Zāļu bija, cik bija un viss. Nekur tu netiec iekšā.

Juris Čirkovs (sporta kluba "Bonus" prezidents) – Tik traki jau nebija. Varbūt kādu reizi siltā ūdens nebija. Vienmēr jau atmiņā paliek tas sliktākais.

Šons Šeltons  Jā, tas bija zināms apgrūtinājums, bet nebija nāvīgs. Es varēju to pārdzīvot, ja vien varēju dzīvot pie tā gados vecākā džentlmeņa.

Centra vietā uzbrucējs

Kamēr Šeltons centās aprast ar dzīvi postpadomju Latvijā (viņa mātei bailes iedvesa arī tobrīd notiekošie uzbrukumi ASV vēstniecībai Igaunijā), "Bonus" kluba vadībai nācās lemt par viņa derīgumu komandai, jo gaidītā centra pozīcijas basketbolista solītie parametri nebija patiesi. Šī iemesla dēļ pēc divarpus pavadītām nedēļām Latvijā Šeltonam darbs tika uzteikts, bet citu leģionāru meklējumi pagaidām tika atlikti.

Juris Čirkovs ("Latvijas Jaunatne", 04.10.1993) – Mēs meklējām labu centru, un šis vīrs [Bozidars Petrovičs] mums solīja, ka Šons tāds būs. Mēs gan gribējām viņu vispirms redzēt laukumā, taču aģenta rīcībā nebija nevienas spēles videoieraksta.

Andris Kuļikovskis Mēs redzējām tikai tos papīrus. 2,04 metri, tas tā kā derētu. Tas [naudas] cipars arī atļauj. Iznāk tāds tusneklis, kādi 1,98 vai 1,97, vairāk nebija. Septiņu centimetru starpība. Vismaz būtu kaut kāds video, bet pat tāda nebija.

Armands Puče ("Latvijas Jaunatne", 04.10.1993) – Šeltona "personiskā lieta" uz papīra izskatījās diezgan iespaidīga: augums 2,02 m, vecums 28 gadi, savulaik skaitījies arī Čikāgas "Bulls" sarakstos, pēdējās divas sezonas spēlējis Filipīnās. Kad amerikānis ieradās Rīgā, viņš bija "kļuvis" īsāks. 

Šons Šeltons Tā bija mana aģenta vaina. Es ierados tikai, lai censtos parādīt, ko varu izdarīt basketbola laukumā. Tolaik man aģents bija no Eiropas. Bija situācijas, kad klubs vēlējās ar mani parakstīt līgumu, bet man vajadzēja gaidīt uz aģentu. Man liekas, ka viņš, iespējams, pēc tam centās dabūt vairāk naudas no kluba. Viņš noteikti galvenokārt domāja par sevi.

Juris Čirkovs ("Latvijas Jaunatne", 04.10.1993) – Mēs bijām pārsteigti, jo viņa augums bija stipri zem diviem metriem – aptuveni 1,96m. Pats Šeltons tikai raustīja plecus, taču, manuprāt, nav šaubu, ka tas bija aģenta reklāmas triks.

195,58 centimetri

Mājaslapa "www.sports-reference.com" Evansvillas Universitātē (University of Evansville) spēlējušā Šeltona augumu norāda kā sešas pēdas un piecas collas (195,58 m). Šādus parametrus Šeltons arī sniedza tā laika intervijā Arturam Vaideram. Diemžēl aģents Božidars Petrovičs ir aizgājis viņsaulē un viņa domas par notikušo mums vairs neuzzināt.

Juris Čirkovs – Izskaidrojums jau ir ļoti vienkāršs. Sponsori gribēja redzēt tādu komandu kā Rietumos. Protams, ārzemju spēlētāji, īpaši citas ādas krāsas, uzreiz radīja interesi. Ja klubam bija amerikānis, tas tam deva solīdumu, tādu pipariņu. Tas arī lika skatītājiem un žurnālistiem pievērst uzmanību, jo bija, par ko runāt un rakstīt. Teikt, ka viņi meistarībā bija stipri pārāki par mūsējiem, nevar.

Pēteris Višņēvics ("Bonus" galvenais treneris, 1992.–1994.) Ja ir iztrūkums sastāvā, augšējie prezidenti, kā parasti, pieprasa kaut ko šokolādes krāsā. It sevišķi tajā laikā. Es varu teikt, ka tas noteikti notika ar ļoti lieliem maniem protestiem.

Juris Čirkovs Mēs vēl cerējām, ka viņš uzspēlēs, jo ir no Amerikas. Likās, ka viss, kas ir no Amerikas, ir labs, lai neteiktu, ka lielisks. Bet izrādījās, ka nav. Cik tās naudas bija, tik arī varēja atļauties. Tā arī bija pieredze. Protams, ka bija grūti saprast, cik tas spēlētājs labs vai vajadzīgs.

Menedžeris varēja sūtīt, ko vēlas, bet es atteicos vai dažādu iemeslu dēļ pasūtīju. Es gar zemi nelikšu tādu pašu manu latvieti, ja latvietis ir vienāds ar amerikāni. Pēteris Višņēvics

Edmunds Gulbis Es teiktu, ka viņš nebija īpaši labāks par Uldi [Višņēvicu]. Līdz ar to Pēteris apskatījās un teica – kam man vajag uz mana dēlu vietu leģionāru, kurš, protams, atņems viņam minūtes un nav diez ko labāks.

Māris Stalidzēns ("Sports", 16.09.1993) Diemžēl viņa "cerētais" augums – 2,02m nebūt neatbilst patiesībai. Komandas centram Uvim Helmanim gan "pieder" tāds, bet, abus noliekot blakus, – latvietis krietnu sprīdi garāks... Citādi jaunajam pirkumam nav nekādas vainas – ātrs, fiziski labi attīstīts, universāls basketbolists.

Pēteris Višņēvics Ja mēs ņemam centru, bet atbrauc ārējais perimetrs, tad man tā šokolādes krāsa galīgi neinteresē. Visos laikos, kamēr esmu bijis treneris, visu noteicu es. Menedžeris varēja sūtīt, ko vēlas, bet es atteicos vai dažādu iemeslu dēļ pasūtīju. Es gar zemi nelikšu tādu pašu manu latvieti, ja latvietis ir vienāds ar amerikāni.

Edmunds Gulbis Šeltons, Uldis un Pēteris diezgan bieži palika zālē trijatā. Tad laikam Pēteris centās saprast, kurš ir labāks. Uldis varbūt neizcēlās ar baigo ātrumu, bet viņš bija viens no gudrākajiem un racionālākajiem spēlētājiem. 

Šons Šeltons Jā, es atceros, kā viņš [Pēteris Višņēvics] mēģināja dažādas lietas. Viņš mums, piemēram, lika sacensties metienos no tālienes, lai redzētu, kurš ir precīzāks.

Edmunds Gulbis Es Pēteri saprotu. Zinot, kāda mums ir alga, un zinot minimālo tāmi, par kuru vari ņemt ārzemnieku, mēs vēl skatījāmies no savas puses – kāpēc gan viņu ņemt? Ja arī viņš nekas nav, viņš ir ņemts uz Eiropu caur aģentu, plus vēl dzīvošana viņam jāapmaksā. Blakus vēl visu laiku bija menedžeris, lai viņš, nabadziņš, Rīgā nepazūd. Es šajā gadījumā esmu Pētera pusē, jo viņš vienkārši bija situācijas ķīlnieks. 

Saturs: Reinis Lācis. Foto: Armands Puče, Māris Millers, Zigismunds Zālmanis. Redaktors: Filips Lastovskis, Uldis Strautmanis. Korektūra: Līgija Ciekure. Dizains un izstrāde: Inga Čujevska, Kārlis Simanovičs.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.