Prom no pilsētas: stāsts par pārcelšanos uz dzīvi laukos vēsturiski nozīmīgā ēkā
Foto: Publicitātes foto

Zemgalē, Zaļenieku pagasta Ūziņos, atrodas kāda īpaša vieta, kas cauri gadu līkločiem sevī glabā kultūras mantojumu. Kādreizējās profesora Eduarda Svirlovska mājas "Dimzēniˮ ir vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis, kas apbur ar savu stāstu un senatnes liecībām. Pašlaik mājas pieder Edgara Svētiņa ģimenei, kuras īpašumā ir arī plaša senlietu kolekcija. Turklāt māja īpaša ar to, ka šeit uzņemts seriāls "Saplēstā krūze" (LTV) pēc Alfrēda Dziļuma romāna motīviem.

Par mājas vēsturi

Ēku komplekss celts 19. gs. sākumā, 20. gs. pirmajā pusē, taču līdz mūsdienām piedzīvojis pamatīgu pārbūvi un paplašināšanu. "Dimzēni" bija vienas no pirmajām mājām, ko Dāvis Blauberģis izpirka no kroņa muižas. Mājas nebija nekādas mazās, par to liecina 1871. gadā rakstīts dokuments, kur Dāvis "atdod to māju būšanu pa Jurģiem Jānim Svirlovskim". Mantinieks "dabū" četrus stiprus darba zirgus, piecas slaucamas govis, vairākus buļļus un teļus, piecpadsmit aitas ar jēriem un citus sīkākus lopus, kā arī gana daudz zemes kopā ar ābeļu dārzu un vairākas ēkas.

Jānim Svirlovskim paticis izdaiļot apkārtni, viņš stādīja ap māju ozolus, liepas, vīksnas un lazdas, kā arī dažādus krāšņuma augus, bija ļoti kārtīgs un stingrs. Māte nodarbojās ar prāvās saimniecības vadīšanu un labprāt rosījās dārzā, kur audzēja arī ārstniecības augus. Ūziņu novadpētniece Gunita Kulmane pastāstīja, ka "Dimzēni" ir Ūziņu visīpašākā māja. Viss "Dimzēnu" ēku komplekss ir vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis.

Tagadējais "Dimzēnu" saimnieks atminas, ka avīzē ieraudzījis sludinājumu, kurā tikusi pārdota māja skaistā, gleznainā vietā pie Svētes upes Zaļenieku pagastā. Sākotnēji aizbraukuši paskatīties, kā tur izskatās, jo gribējies dzīvot laukos. Tur esot bijuši lieli jumti, lielas ēkas. Īpašumā dzīvojusi viena no saimniecēm, jo ēku komplekss piederējis vairākiem īpašniekiem, kuri mantojuši "Dimzēnus" no profesora Svirlovska sievas. Tā esot likusies īstā vieta, tāpēc 2000. gadā arī nonākusi Svētiņu ģimenes īpašumā.

Sākot saimniekot, te bija tā, ka katrā pagalma stūrī bija viena čupa, kurā cilvēki bija metuši ārā to, kas viņiem nebija vajadzīgs. Bieži vien tajās čupās kaut kas atradās. Dažādu laiku un senu priekšmetu "Dimzēnos" ir daudz. Edgars Svētiņš

Viens no pārcelšanās iemesliem bija vēlme būt tuvāk pie dabas. "Svaigs gaiss, tīrs ūdens, mierīga vide. Ir kaut kāda iespēja arī nodarboties ar dārzkopību, pēc tam arī dzīvnieki nāca klāt. Tas kaut kā bija saistīts ar ekoloģisko domāšanu. Pilsēta, īpaši lielpilsēta, cilvēkam nav nemaz tik labvēlīga vide. Gan stress, kas jāpiedzīvo, gan arī uzturs, gaisa kvalitāte un dažādas sociālās problēmas, kriminālā situācija," stāsta Edgars. Viņaprāt, dzīve laukos ir piemērota cilvēkiem ar ģimeni, tiem, kuri grib dzīvot saskaņā ar sevi un dabu. Taču cilvēkam, kurš studē vai vēlas nopelnīt lielu naudu, iepazīt daudz dažādu cilvēku, pilsēta varētu būt labākā izvēle. Izvērtējot plusus un mīnusus, Edgars atzīst, ka varētu dzīvot pilsētā, bet ir pārāk pierasts pie dzīves laukos, uz pilsētu var aizbraukt tikai nepieciešamības dēļ.

Prom no pilsētas: stāsts par pārcelšanos uz dzīvi laukos vēsturiski nozīmīgā ēkā
Foto: Privātais arhīvs

Vēsturiskās vērtības mājā

Daudzas vēsturiskās vērtības "Dimzēnos" vairs nav palikušas. Edgars saka, ka fotogrāfijās redzams ļoti daudz skaistu mēbeļu, bet īpašnieki, no kuriem nopirkti "Dimzēni", lielāko daļu paņēmuši līdzi. "Ir kaut kādi atsevišķi priekšmeti, bet tie noteikti nav tie vērtīgākie un labākie. Te jau arī dzīvojuši, īpaši padomju laikos, daudz cilvēku, ģimeņu, un katrai bija kāds dzīvoklītis. Te ir dažādas lietas, mēbeles, kuras ir no dažādiem cilvēkiem un no dažādiem laikiem. Arī mēs tagad esam kaut kādas mantas šeit saveduši, iekārtojuši. Nav daudz. Es teiktu tā, ka paši "Dimzēni", pašas mājas, ēkas, tas viss kopumā ir svarīgākais, kas ir palicis no tās dzimtas," pārliecināti stāsta Edgars.

Tagadējais māju saimnieks cenšas nepazaudēt ēku kompleksa senatnīgo burvību, tāpēc tiek veikti restaurācijas un atjaunošanas darbi. Viņš nevēlas ne pārbūvēt, ne nojaukt, bet gan mēģina uzturēt visu tā, kā ir bijis, kā ēku komplekss ir ticis saņemts kā mantojums no iepriekšējām paaudzēm. "Varbūt mums nav asinsradniecība, bet es cenšos novērtēt to, ko cilvēki šeit ir ieguldījuši," viņš skaidro un piebilst, ka cenšas restaurēt gan ēkas iekšpusi, gan ārpusi. "Mēs saglabājam to veco, kas ir. Dažreiz nojaukt un uzbūvēt būtu vieglāk nekā atjaunot, bet mēs cenšamies. Griesti, sienas, logi – visi vecie, durvis, dažādas apkures ierīces, podiņu krāsns un plīts. Tas, ko varbūt neredz, bet kas māju padara vispār iespējamu dzīvošanai," stāsta saimnieks.

Pilsēta, īpaši lielpilsēta, cilvēkam nav nemaz tik labvēlīga vide. Gan stress, kas jāpiedzīvo, gan arī uzturs, gaisa kvalitāte un dažādas sociālās problēmas, kriminālā situācija. Edgars Svētiņš

Viņš stāsta, ka vairākus vēsturiskus priekšmetus atradis dažādās izgāztuvēs vai metāllūžņu kaudzēs. Daļa no tiem ir no "Dimzēniem", jo sākotnēji tikuši izmesti. "Sākot saimniekot, te bija tā, ka katrā pagalma stūrī bija viena čupa, kurā cilvēki bija metuši ārā to, kas viņiem nebija vajadzīgs. Bieži vien tajās čupās kaut kas atradās. Dažādu laiku un senu priekšmetu "Dimzēnos" ir daudz. Cik no tiem ir tieši šīs mājas, ir grūti pateikt," saka saimnieks.

2016. gada septembrī "Dimzēnu" kūtī izcēlās ugunsgrēks, tā nodega. Lai uguni nodzēstu, sešas brigādes strādāja divdesmit stundas. Pateicoties kaimiņiem, no degošās kūts tika izglābtas piecpadsmit kazas un divi zirgi. Pats saimnieks ugunsgrēka brīdī nav bijis mājās, taču zina teikt, ka daudzi cilvēki palīdzējuši un piedalījušies dzēšanas darbos, kā arī palīdzējuši ar tehniku, fizisku spēku, kā arī pēcāk. "Tuvākie kaimiņi palīdzēja un iedeva kūts ēku, kur pagaidu novietne bija kazām. Citi atkal palīdzēja kaut ko ierīkot, kaut kādas barotavas. Cilvēki ziedoja naudu. Mums par to naudu bija iespēja uzbūvēt pagaidu jumtu, iegādāties dažādus būvmateriālus. Kopumā ņemot, ļoti daudzi cilvēki tiešā vai netiešā veidā atbalstīja," Edgars atzinīgi nosaka.

Rozēm kaisīta dzīve laukos?

Šeit ir iespēja gan dzīvot un kurināt podiņu krāsnis, kas daudzviet ir izdedzinātas un nojauktas, gan arī cept maizes krāsnī savu maizīti, izmantot saimniecības ēkas un pirti. Viss jau ir, tikai jādzīvo. Edgars Svētiņš

"Vispār dzīve laukos... Es pirmīt teicu, ka man patīk un tā, bet ir jau arī daudz grūtību. Viena no tām ir, ka dažreiz neredzu jēgu. Kam turēt kazas, ja pienu var veikalā par lētu naudu nopirkt, neatmaksājas, tas ir liels darbs. Kam vajag zirgus, kuriem ir jāgatavo siens un kas jābaro, ja viņus darbam īsti neizmanto? Kāpēc vispār dārzu turēt, ja visu tirgū var pa lēto nopirkt? Galu galā – kāpēc vispār dzīvot laukos, ja ir daudz fiziska darba? Tā vietā var aizbraukt uz pilsētu vai vispār aizbraukt uz ārzemēm. Tomēr ir cilvēki, kas saka: "Nē, mēs paši nedzīvojam laukos, bet tas ir forši, ka jūs tur esat, ka mēs varam aizbraukt pie jums ciemos, ka jūs uzturat dzīvu to dzīvesveidu, kas salīdzinoši nesen bija Latvijas laukos, tas mums ir kā stiprinājums,"" Edgars novērtē un saistībā ar kūti piebilst, ka tur joprojām tiek veikti atjaunošanas darbi.

Saimnieks saka, ka lauku mājās ir lieli plāni. Pašlaik daudz tiek strādāts, lai "Dimzēnus" padarītu par vietu, kur cilvēki varētu satikties, kopīgi mācīties darīt dažādus darbus. Viņaprāt, galvenais nav padarīt šos lauku darbus, bet gan būt kopā un piedzīvot Latvijas lauku viensētas garu.

Svētiņu ģimene "Dimzēnos" gribētu bērniem un jauniešiem nodrošināt vietu, kur atbraukt, šī ideja tikusi piedāvāta arī skolu direktoriem. "Tas izskatās tā. Atbrauc viena klase uz "Dimzēniem" uz trim vai četrām dienām. Mēs sadalām klasi četrās daļās. Katru dienu viena grupiņa ir kūtī, otru dienu dārzā, trešo dienu virtuvē, ceturto – malkas šķūnī vai darbnīcā. Iepazīstas ar lauku dzīvesveidu. Varbūt kādam tas arī palīdzēs pieņemt lēmumu dzīvot laukos. Lauku dzīvei ir ļoti daudz plusu, nav tikai dubļi, netīrība, vientulība," stāsta Edgars.

Saimnieks arī uzsver, ka "Dimzēni" ir arhitektūras piemineklis un, neraugoties uz nedienām, kopumā ēkas ir labā stāvoklī. Šeit ir iespēja gan dzīvot un kurināt podiņu krāsnis, kas daudzviet ir izdedzinātas un nojauktas, gan arī cept maizes krāsnī savu maizīti, izmantot saimniecības ēkas un pirti. Viss jau ir, tikai jādzīvo, atzīst Edgars.

Foto no ''Dimzēniem'':

Source

DELFI Tava Māja

Tags

Brīvdienu māja Lasāmgabali Lauku sēta
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Comment Form