Bites, Gaiziņkalns un lauku idille liek atgriezties dzimtajā Vidzemes augstienē

Sandris Akmans ir uzaudzis Ērgļos, kā pats saka, “ļoti skaistā, kalnainā vietā”. Latvijas Lauksaimniecības universitātē pabeidzis pārtikas tehnologus, kādu laiku strādājis Rīgā, bet nu jau rit sestais gads, kopš viņš ir atgriezies uz dzīvi laukos Madonas novada Liezēres pagastā, saimnieko “Rogās” un rūpējas par bitēm.

Sandra vecāki dzīvojuši Ērgļos, bet saimniecībā, kur viņš tagad dzīvo, bērnībā ciemojies pie radiem. Sandris padsmit gadus nostrādāja Rīgā, bet tad saprata, ka grib dzīvē ko mainīt. Bija no radiem palicis savs lauku īpašums un viensēta, kur viņš atpūtās brīvdienās, bet saprata, ka ar to ir par maz, jāpievēršas nopietnāk. “Šī vieta ir absolūti brīnišķīga, tikai septiņi kilometri no Gaiziņkalna, izbijis ciems ar visām iespējām veidot savu saimniecību tādu, kādu to redzi,” stāsta Sandris. Ar pilnu jaudu viņam nācās ķerties klāt atjaunošanas darbiem, kuri vēl tagad turpinās, jo, kā jau visi vecie īpašumi, arī šis bija savu laiku nokalpojis.

Izsapņoto lauku idilli padarīt par realitāti

Savu izvēli dzīvot laukos viņš raksturo kā “personas attīstības un pārmaiņu posmu”, jo daudzi pēc kāda pilsētā nodzīvota laika bieži vien atgriežas atpakaļ laukos, lai uzsāktu savu uzņēmējdarbību, lai paskatītos, vai “tā lauku idille, ko zīmēja, pilsētā dzīvojot, ir tikai idille vai realitāte”.

Savas mājas apkārtni Sandris raksturo kā “tradicionālo Latvijas ainavu” ar pakalniem, lejām, veciem muižu ceļiem, pļavām. “Visai romantikai pa vidu ir grantēti ceļi, kurus var baudīt, bet kurus reizēm nākas pieciest, bet tā ir daļa no tā visa,” atzīst Sandris.

Brīvdienu hobijs pārtop pilna laika darbā

Nodarboties ar biškopību Sandris sāka, apgūstot visu pašmācības ceļā, jo ne vecāki, ne vecvecāki iepriekš neko tādu nebija darījuši. Viņš lasīja grāmatas, meklēja informāciju internetā, bet pēc tam, lai “saprastu, ka neeju galīgi mežā ar savām zināšanām, ko apkārt sagrābstu”, nolēma apmeklēt Biškopības biedrības organizētus biškopības kursus. Tas bija kā apstiprinājums tām zināšanām, kuras pats bija apguvis.


Pirmais dzīves gads laukos, pamazām veidojot savu biznesu, bija tas interesantākais. “Tad radās arī sapratne, kas kā notiek, tad tas viss nostiprinās un saproti, ka tas ir iespējams. Nekādu atlaižu nav, jāstrādā kā laukos, tā pilsētā, citreiz astoņas, divpadsmit vai sešpadsmit stundas,” Sandris atklāj.

Dravniecība Sandrim bija “brīvdienu hobijs”, jau krietnu laiku pirms viņš sāka dzīvot laukos. “Pametot visus algotos darbus pilsētā, iestrādnes man jau bija,” Sandris atminas, kā hobijs pārtapa par pilna laika darbu.

Biškopība tagad ir mana profesija. Viens ir nodarboties ar biškopību un dažām saimēm sestdienās, svētdienās kā mazu hobiju, bet, tiklīdz strādā kā profesionāls biškopis, tā ir tava darbavieta, tavi ieņēmumi, tad jau ir nedaudz cita attieksme. Tad esi savā nozarē un darbā līdz galam. Sandris

Sandris iepriekš vasarās palīgos bija aicinājis brīvprātīgos palīgus no dažādām valstīm, taču šovasar jau apsver iespēju algot kādu papildu darbinieku, jo saimniecība ir krietni attīstījusies.

Sandris ne tikai rūpējas par bitēm, viņš par to arī stāsta citiem. Viņš sadarbībā ar “Projektu banku” ir veiksmīgi īstenojis savu ieceri, iegādājoties speciālos tērpus, kas tagad ļauj bērniem vasarā braukt ekskursijās un izzināt visu par bitēm, pašiem piedalīties procesā. “Es gribēju uztaisīt ko tādu, ko man pašam būtu gribējies agrāk apmeklēt,” Sandris atklāj. Ziemā viņš dodas uz skolām un bērnudārziem un stāsta bērniem par bitēm, ņemot līdzi visu inventāru. Viņa galvenā mērķauditorija ir no bērnudārza vecuma līdz sestajai klasei, ko Sandris raksturo kā posmu, kad bērni visvairāk kāro izzināt pasauli. Vecākai auditorijai viņš vairāk stāsta par uzņēmējdarbības formām un izaicinājumiem. Ir apmeklējis arī pansionātu, kur daži tā iemītnieki atminējušies, kā paši ir darbojušies ar bitēm. 

Durvis uz pilsētu nekad nav ciet

Arī ģimene bija priecīga par Sandra lēmumu dzīvot laukos, bet viņš pats bija diezgan patstāvīgs, pats pieņēma lēmumus, pats priecājās par panākumiem, pats skuma par kaut ko, kas neizdevās. Mēģināja risināt problēmas patstāvīgi, ja tādas radās, arī no apkārtējiem saņēma iedrošinājumu. “Enerģiju iedod tas, ka cilvēki saka, ka viņiem patīk tavs produkts, piezvana un pasaka, ka bija forša ekskursija. Tādu enerģiju par naudu nevar nopirkt,” sajūtās dalās Sandris.


“Sēžot birojā pilsētā, var gadīties, ka atjēdzies – pa kuru laiku Jāņi klāt, ja tikko bija Ziemassvētki!?” Sandris uzsver galvenās vērtības, dzīvojot laukos: var baudīt gadalaikus un dabu, sekot līdzi visām norisēm tajā, turklāt laukos nav jāsēž sastrēgumos. Kā mīnusu viņš nosauc ceļu kvalitāti, jo tā būtiski apgrūtina gan produktu nogādāšanu, gan dažreiz nokļūšanu no vietas uz vietu, kas var beigties ar autoservisu. “Priecīgi jaunumi būtu, ja Gaiziņkalns kā augstākā Latvijas virsotne kaut kad sagaidītu asfaltētus ceļus,” cer Sandris.

“Nekad jau tās durvis nav aizvērtas, lai vairs neatgrieztos pilsētā,” Sandris nevar paredzēt, kurp dzīves ceļi viņu aizvedīs, bet, ja šeit kaut kas noies greizi, tad atgriezties pilsētā varēs vienmēr. “Varbūt pēc gadiem desmit divdesmit liksies, ka tie lauki ir nomocījuši, ka tagad labāk gribētu padzīvot pilsētā, nevar jau zināt,” saka Sandris, piebilstot, ka tādas mazpilsētas kā Madona vai Cēsis arī nav dzīvošanai slikts variants. 

Projekta "Pret straumi" veidotāji: saturs – Krista Melisa Altāne, Sarmīte Gaidule, dizains – Natālija Šindikova, izstrāde – Karīna Sabecka, tulkojums – Natālija Hlapkovska, foto – privātais arhīvs un "Shutterstock".
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.