Tuksneša briesmas, nakšņošana slimnīcā un lieliski cilvēki

Austrālijas dienasgrāmata: latvieši ar močiem bauda ķengurzemes viesmīlību (2. daļa)
Foto: No ekspedīcijas "2 wheels" arhīva


Austrālijas vidienē ap "Alice Springs" ir daudz interesantu vietu un ceļu. Gribam šo apkārtni tā pamatīgāk izpētīt. Izbraukājamies pa "Ross" lielceļu austrumu virzienā, papētām skaistās kalnu grēdas un klinšu veidojumus. Sasniedzam vecās zelta raktuves, un saprotam, cik skarba šī nodarbe, šeit, tuksnesī bijusi pirms pusotra gadsimta.

Bijām izplānojuši tā, ka tālāk dosimies pa mazākiem ceļiem dienvidu virzienā, lai ar nelielu loku sasniegtu "Coober Pedy", tad atpakaļ uz "Alice Springs", tad prom uz rietumiem jau gar visiem vietējiem kanjoniem un dižakmeņiem uz "Great Central Road". Tādi mums bija plāni līdz vakardienai. Līdz Finkes ceļam… Nezinātājam vārds Finke neko neizteiks. "Finke Desert Race" jeb "Finkes tuksneša sacensības" ir Austrālijas pati skarbākā "ne-ceļu" sacensība, kuras laikā sportisti ar motocikliem, bagijiem un automašīnām vienu no divām sacīkšu dienām brauc 260 kilometrus garu taku līdz Finkes ciemam tuksneša vidienē, otru dienu atpakaļ šo pašu trasi. Respektīvi – Austrālijas Dakāra, kurā ik gadu jūnijā (karalienes dzimšanas dienas nedēļā) piedalās simtiem Austrālijas sportistu ar dažādiem bezceļa braucamrīkiem.

Mūsu pirmajā lielākajā ieplānotajā "prom no asfalta" posmā tieši ceļš uz Finkes ciemu ir tas, pa kuru dodamies iekšā tuksnešos. Ceļš, kas visā tā garumā ved tieši blakus minēto sacīkšu trasei, līdz ar to mums ir zināma iespēja sajust to vidi un iespējamos apstākļus. Vakarā, daudz vēlāk nekā plānots, nonākot Finkes ciemā, mums ir smaga viela pārdomām, jo tālākajos plānos mums šādas neprognozējamas "gruntenes" ir paredzētas apmēram divu tūkstošu kilometru garumā. Ja šo ceļu pieveikšanas ātruma un plānotā laika atšķirība ir tik radikāla, kāda mums ir piezagusies šodien, (diemžēl testa braucienu trūkuma dēļ pirms ekspedīcijas šis fakts nebija tik skaidri redzams) – apmēram 1:3 vai vietām 1:5, tad ir skaidrs, ka šajos ceļos doties nevaram. Ne vienam, ne otram no mums tā nebūs nekāda braukšana, būs tikai mocības. Un Ģirta priekšlikums sadalīties uz atlikušo ekspedīcijas laiku (respektīvi – es turpinu "gruntenes", viņš līdz Pērtai aizbrauc apkārt pa asfaltu) man arī nav pieņemams, jo tieši šajās mazajās "gruntenēs", kur ir visvairāk piedzīvojumu, ir arī lielākie riski, braucot "uzrauties" uz kādām nepatikšanām – gan kritieniem, gan tehniskām ķibelēm, gan vienkārši skarbo tuksneša apstākļu izraisītām nedienām. Tieši šie ceļi bija tie, ko visvairāk šajā Austrālijas daļā man gribējās izbraukt, bet tieši te doties vienam nebūtu īpaši prātīgi. Ja skatām lietas no pozitīvās puses, tad gan jau ka nekāda vaina nebūs arī dienvidu okeāna krasta un tuksneša ceļam.

Jā, un, atgriežoties pie Finkes ciema, sestdienas vakarā iebraucot, ir skaidrs, ka te viss ir kluss un pamiris. Vienīgo dzīvību pamanām pie vietējās slimnīciņas, kur arī piestāju apvaicāties pēc padoma, kur šai ciemā varētu uzsliet teltis. Kungs ar sirmu bārdu nekavējoties uzcienā ar fantastiski gardu, aukstu ūdeni un ierāda mums telts vietas tepat slimnīciņas pagalmā.

Divi ļoti pozitīvi notikumi visu noskaņojumu atkal saved kārtībā. Pirmais – kad vēl vakarā sirmais kungs vārdā Ross, kurš mūs laipni uzņem slimnīcā, ierauga mana krekliņa muguru ar Latvijas uzrakstu, viņš ir pārsteigts un sajūsmināts. Mēs paliekam tādi paši brīdī, kad uzzinām, ka šī kunga sievastēvs ir latvietis! Viņa kundze Lana arī šajā pašā hospitālītī darbojas kā pārvaldniece un daktere, taču tieši šovakar viņa ir darīšanās citā pilsētā.

Pat šeit, šajā nekurienes viduča ciematiņā, kuru apdzīvo tikai aborigēni un pāris baltie, slimnīciņā esam atraduši kārtējās latvieša pēdas. Otrais pozitīvās emocijas atraisošais notikums ir nākamajā rītā. Pēc Finkes ciemata apgaitas un sarunām ar vietējiem, drīz saprotu, ka veikalnieks svētdienā ir devies kaut kur citur izklaidēties, līdz ar to degviela viņa mikro benzīntankā dabūjama nebūs. Abi moči jau ir "rezervē" un skaidrs, ka tālāk bez degvielas netiekam. Kad mazliet nošļucis dodos pa ciema galveno ielu atpakaļ uz mūsu mītni, kāds vietējais "aborigēnu čalis" noķer mani ar džipiņu, uzklausa bēdu un sauc iekšā savā sētā, kur pagalmā viņam stāv otrs autiņš – ar benzīna motoru. Viņš saka – kaut kam tā auto bākā vēl esot jābūt, un tad nu ķeramies pie šļaukas un kannām. Pēc neilga brītiņa moču bākas atkal ir pilnas. Kad vaicāju Rodnijam, cik tad būsim parādā par šiem mums neatsveramajiem 30 litriem degvielas, atbilde ir tāda, ka neko neesam parādā – šodien viņš mums palīdzēja, un gan jau pienāks diena, kad citur tiksimies un viņam izlīdzēsim. Ir fantastiska sajūta tikties ar tādiem cilvēkiem.

Pārdomājam to, kas jāpārdomā, izdzīvojam to, kas te jāizdzīvo, baudām ceļa sniegtās emocijas, šo to pārplānojam un dodamies tālāk. Vēl jau te vidienē šis tas izdarāms, un tad prom uz Pērtu, uz rietumu piekrasti...

Tags

Austrālija Austrija Eiropa

Comment Form