Izejam uz Kreščatika

Ceļojuma stāsts: Sirsnīgākie cilvēki pasaulē jeb Kā Ukraina mūs samīļoja
Foto: Irbe Treile

Tomēr tik traki, kā sacīja odesietis, Kijevā nav. Izejam uz Kreščatika, ir svētdiena, satiksme slēgta un iela atvēlēta gājējiem, riteņbraucējiem un skrituļotājiem. Spīd saule, Maidans mirdz zeltā un nesenās Eirovīzijas rotājumos, pa strūklakām šļakstās lieli un mazi. Par to, kas šajā vietā notika pirms pāris gadiem, liecina vien dažas planšetes ar fotogrāfijām un piemiņas plāksnes kritušajiem.

Sofijas katedrāles un Pečoru klostera zelta kupoli pret spoži zilajām debesīm tik ļoti atgādina Ukrainas karogu. Un ir kaifs, ka šīs reliģijas, mākslas un vēstures vērtības varam aplūkot mierā un klusumā, negrūstoties milzu pūļa vidū. Mēs ar Emmu kā īstas pareizticības neprašas Pečoru Lavrā jau pie ieejas nosedzam matus – izrādās, ka tas jādara, tikai ejot slavenajās alās.

Andreja nogāze, kurā reiz dzīvojis Bulgakovs, uzreiz iekaro manu sirdi par spīti savam tūristiskumam. Ielas malās ir utenis, starp daudzajām antikvārajām lietām tiek tirgotas "Rīgas skaņuplašu fabrikas" plates ar uzrakstiem skaidrā latviešu valodā. Andreja nogāzē ir vairāki teātri, un nejauši trāpām vienā āra kafejnīcā, sākam pļāpāt ar darbiniecēm, kas atkal ir tikpat sirsnīgas kā cilvēki mūsu ceļojuma sākumā.

Kijevas metro ir dziļākais pasaulē, un pati dziļākā stacija ir Arsenaļna. Gribētos domāt, ka jebkur citur šis fakts būtu milzu burtiem aprakstīts ik uz stūra, bet tur nekādas zīmes nemana. Dziļa ir gan, divi bezgalīgi eskalatori, lai tiktu laukā.

Pa gājēju tiltu aizejam uz pludmali, kas atrodas uz salas Dņepras vidū. Diena ir salīdzinoši vēsa, tāpēc cilvēku maz, bet var nojaust, ka siltākā laikā dzīve te sit augstu vilni. Sala ir zaļa un milzīga, apskatām tikai mazu stūrīti, bet ir skaidrs, ka varētu doties pārgājienā uz visu dienu. No gājēju tilta var lēkt ar gumijām. Man uzdzen nelabumu skats, kā cilvēki bez ķiverēm šūpojas starp dzelžiem un betonu, bet pasākums ir populārs. Kāda meitene gan iekrampējusies tilta malās un baidās lēkt, ap viņu savācas cilvēku pūlis un mēģina iedrošināt. Gar Dņepru ejam prom no tilta, ik pa brīdim atskatoties, un viņa stāv un stāv. Kā saka pasakās, varbūt līdz šai baltai dienai.

Source

Tūrismagids

Tags

Ceļojums Iedvesma ceļotājiem Kijeva Lasāmgabali Tūrisms Ukraina Viļņa
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form