Īss atskats vēsturē - vecie nosaukumi un vēlme būt Eiropā

Ceļojums pa senajām prūšu zemēm – Kaļiņingradu jeb Karalaučiem
Foto: Privātais arhīvs

Globālā politika rāda, ka tieši Kaļiņingradas apgabals varētu piedzīvot lielākās pārvērtības tuvākajā desmitgadē. Rietumu lielvaras tīši vai netīši eksperimentēja ar Krimas atdošanu Krievijai, proti, tika radīts precedents Eiropā, ka drīkst rīkot referendumus kādā lielākā reģionā, ļaujot vienai valstij pievienot sev citas valsts teritoriju. Tieši Kaļiņingrada ir ES un NATO visnopietnākā iekāre, jo ekonomiskā un militārā bloka vidū atrodas sveša valsts, sveša ekonomika, tuvas un vidējas darbības raķetes un ļoti nopietni bruņotie spēki. Vācija nav aizmirsusi Kēnigsbergu kā vienu no savām lielākajām universitātēm, lielāko un tālāko cietoksni, kā arī pazemojumu, ka 1947. – 1949. gadā no reģiona tika izsūtīti pilnīgi visi "vācieši". Rietumvalstis pat ir gatavas uz lielām naudas summām (interneta informācija spekulē ar trīspadsmitzīmju skaitli), ja Krievija dotu iespējas šai teritorijai transformēties par demilitarizētu brīvo ekonomisko zonu ar ļoti ciešu integrāciju ES ekonomiskajās struktūrās. Ja šobrīd Kaļiņingradas gubernators un citas amatpersonas jau ir izteikušās par vecā nosaukuma Kēnigsberga atjaunošanu ar referenduma palīdzību, tas nozīmē, ka tautas noskaņojums ir ļoti atbalstošs.

Es ieteiktu veikt ekskursiju uz Karalaučiem kopā ar bērniem. Mums viņiem ir ne tikai jāpastāsta par Padomju Savienību, bet arī tā jāparāda ar visiem ļeņinekļiem. Ja uz lielo Krieviju mēs vēl nedaudz baidāmies braukt ar savu mašīnu (miliči, rekets, neprognozējamība, slikti ceļi, mašīnu zādzības), tad Kaļiņingradas virzienā lielu problēmu nav – pa pilsētas ielām vizinās daudz mašīnu ar poļu un vācu numuriem, viesnīcas ir lētas, pieejamas un ērtas (30-40 eiro labs trīszvaigžņu numurs), reģionā ir vairākas tiešām labas ātrgaitas autostrādes, uz kurām es ar saviem 160 kilometriem stundā biju viens no lēnākajiem.

Vispār šeit satiksmes noteikumi tiek interpretēti visai brīvi, un pilsētas ielās ļoti ātri brauc ļoti veci audi un folksvāgeni. Man ne reizi neiznāca saskarsme ar miličiem, un gods kam gods – par ceļu likumsargu mašīnu signalizē pilnīgi visi pretimbraucošie (nevis atsevišķi kā pie mums).
Ja citur Krievijā latvieti vēl nereti uztver kā bijušo padoto vai sootečestveņņiku, un dažs mēģina runāt no varas valsts pozīcijām, tad Kaļiņingradā visur – viesnīcā, veikalā, tirgū, muzejā, pat pie kara bāzes Primorskā, tevi uztvers kā viesi no Eiropas, līdzvērtīgu vācietim. Bet vācieši šobrīd Kaļiņingradā ir cieņā – gan kā tūristi, gan kā iespējamie vai jau esošie investori.

Un vēl viens iemesls apmeklēt Karalaučus – tā tomēr ir sena prūšu zeme, un senprūši tie paši latvieši vien bija. Kuršu kāpā, Mēmelē (Klaipēdā) un Šilutē līdz Otrajam pasaules karam daudzmaz runāja latviešu valodā. Austrumprūsija pārvāciskojusies 16. – 17. gadsimtā, bet latviešu tautas dziesmas gan plaši apraksta braucienus uz Prūšu zemi. Toponīmos vietvārdi bijuši galvenokārt latviskas cilmes.

Otrā pasaules kara beigās no 600 tūkstošiem Austrumprūsijas iedzīvotāju, krieviem ienākot, bija palikuši tikai 20000, no kuriem 1947. gadā uz Vāciju izsūtīja 18000, atstājot tikai pilsētas ūdensapgādes, enerģētikas, infrastruktūras zinātājus un vadītājus, bet vēl pēc diviem gadiem izsūtīja arī tos. Tā nu neviena cilvēka, kurā tecētu prūšu asinis, Karalauču apgabalā vairs nav. Kāpēc tad es tik spītīgi rakstu Karalauči? Vienkārši – Lietuvā ceļazīmēs uz šo pilsētu tieši tā arī rakstīts – Karalauči, nevis Kaļiņingrada. Tādēļ nebūtu nekāda pamata nelietot baltu toponīmu.

Informācijai: 1946. gadā tika mainīti visi toponīmi. Tilzīte kļuva par Sovetsku, Gumbīne par Gusevu, Kranta par Zeļenogradsku, Pillava par Baltijsku, Raušena par Svetlogorsku. Grūtāk bija pārsaukt ciemus – dažviet visi pēc kārtas saņēma augu nosaukumus – Rjabinovka, Sosnovka, Roščino, Sireņevo, citviet – asociatīvus nosaukumus ar jūru: Primorje, Majak, Parusnoje, Jantarnij, Primorsk, Vzmorje. Padomijas filozofija ienākusi gandrīz trešdaļā pilsētu un ciemu nosaukumu – ir sava Komsomoļska, Pioņerskij, Kosmodemjanskoje, Partizanskoje. Ir arī sava Ušakovo uz Karalauču – Gvardeiskas šosejas.

Vēl trakāk četrdesmitajos gados ņēmušies, pārsaucot ielas. Tā nu Kaļiņingradā pie savas ielas tikuši ducis ģenerāļu, kā arī bariņš leitnantu un seržantu, par kuriem neviens neko šodien pastāstīt nevar (jādomā viņi varonīgi krituši, ieņemot Kēnigsbergu). Protams, Kaļiņingradas galvenās ielas joprojām ir marksisma ļeņinisma klasiķu un padomju varas dibinātāju vārdos.

Source

Tūrismagids
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Comment Form