Īstu veču ceļojums jeb Kā mēs 'jājām' iekarot Eiropas ziemeļus
Foto: Māris Ozols

Kad ģimenes ligzdas savītas un mazie putnēni tajās jau sāk kļūt patstāvīgāki, arī mums, lieliem puišiem, sagribējās realizēt savu bērnības sapni – aizceļot ar motociklu uz pasaules malu. Pasaule ir liela, malu tai daudz – tāpēc nolēmām, ka jāmeklē Eiropas mala.

Sardīnija ar turp vedošajiem skaistajiem Vācijas un Austrijas ceļiem šķita par tālu, bet skaistā daba un geizeri Islandē par dārgu. Tāpēc nolēmām doties tur, kur ziemeļos sākas (vai beidzas) Eiropa. Vai esi redzējis amerikāņu filmu "Wild Hogs"? Tā ir lieliska 2007. gada komēdija ar Džonu Travoltu galvenajā lomā par četriem pusmūža kungiem, kuriem patīk brīvdienās pavizināties ar saviem spīdīgajiem motocikliem līdz tuvākajam mazpilsētas rokerkrodziņam un skaļi pafantazēt par "īstu veču – rokeru – dzīvi", līdz viņi nolemj atsaukties Travoltas varoņa aicinājumam izrauties no savas ikdienas (kāda nu kuram tā bija) un doties pārbraucienā ar saviem močiem tur, kur ceļš ved. Un ceļš jau allaž parāda daudz... – arī tad, ja domā, ka esi tam gatavs...

Mēs vēl neesam kungi pusmūžā, lai gan sirmums matos šur tur sāk iekrāsoties. Tāpat gribas ticēt, ka mūsu Travoltas varoņa prototips – ceļojuma iniciators lieliskā motocikla "BMW F800GS" un vairāk nekā divus metrus garā auguma īpašnieks Oskars – nepiedzīvo tik dziļu personisko krīzi kā filmā, lai tas būtu par pamatu doties avantūriskā ceļojumā. Jā, tieši Oskars no mums trijiem ceļotājiem bija ar vislielāko kāri doties tālākā izbraukumā. Pareizāk laikam būtu sacīt – kāre bija arī mums ar Remu, bet iniciatīva bija Oskaram. Par to arī esam viņam pateicīgi.

Īstu veču ceļojums jeb Kā mēs 'jājām' iekarot Eiropas ziemeļus
Foto: Māris Ozols

Daudzi laikam dzirdējuši par motociklistu iecienīto galamērķi Nordkapu. Tas ir oficiāli tālākais Eiropas punkts ziemeļos. Atrodas Norvēģijā uz salas, bet aizbraukt tur var pa ļoti skaistu un vējainā laikā arī samērā bīstamu ceļu, ūdens šķēršļus pārvarot pa tiltiem un tuneļiem. Citiem vārdiem – šis galamērķis mūsu acīs zīmējās pārāk viegls medījums, jo tur "pensionāri brauc štābeļiem ar autobusiem"... Mēs nolēmām meklēt lielāku piedzīvojumu – doties turp, kur visiem nav pa spēkam.

Kāds mūsu kopīgs draugs, motociklistu un draugu aprindās dēvēts vienkārši par Pēci, kuram arī patīk braukt ar motociklu tālas distances, reiz devās uz tālāko Eiropas punktu, kas nav uz salas, bet ir vēl uz kontinenta – dēvēts par "Cape Nordkinn" vai norvēģu valodā par "Kinnarodden". Bija tikai viens neliels "bet", kas sākumā nešķita liela problēma, vairāk gan interesants piedzīvojums – uz turieni nevar aizbraukt. Uz turieni jādodas kājām, jo ceļa tur nav. Un kājām jāiet 25 kilometri vienā virzienā. Mūsu kopīgajam draugam pirms sešiem gadiem neizdevās aiziet līdz galamērķim, bet izdevās apmaldīties kā ezītim miglā tur izsēto milzīgo akmens pauguru plašumos, lai pārgurušam un īgnam nāktos kāpt uz sava motocikla un doties mājup. Bet par to nedaudz vēlāk...

Mūsu 12 dienu garais ceļš sākās Ventspilī, ar prāmi dodoties uz Zviedrijas Nīneshamnu, lai, nobraucot no prāmja, jau pirmajā dienā pievarētu apmēram 750 kilometrus cauri Zviedrijai un dotos uz Norvēģiju. Uzreiz jāatzīst – mūsu ceļš cauri Zviedrijai, lai arī bija komfortabls, tomēr samērā garlaicīgs. Mūsu trīs BMW GS motocikli (Remam "F800GS 2013", man "F1200GS 2009") īsti nav domāti garlaicīgai braukšanai pa līdzenajiem un taisnajiem Zviedrijas autobāņiem, uz kuriem atļauto ātrumu 120 kilometrus stundā negribējās pārsniegt, jo stāsti par Zviedrijas policijas nepiekāpību un lielajiem sodiem neiedvesmo diskusijām ar kārtības sargiem.

Laikam nostrādāja arī mūsu pašu Latvijas principiālo ceļu policijas uzliktais sods pa ceļam uz Ventspili, kur nemanīju nepārtraukto līniju un aiz Jūrmalas apvedceļa apdzinu lēni braucošas automašīnas. Ja jau man kā runīgam vīram neizdevās pārliecināt mūsu pašu kārtības sargu nesodīt mani kā motobraucēju tik skarbi par līnijas pārbraukšanu, neradot bīstamību, tad ar Zviedrijas likumsargiem diskutēt par pieļaujamām ātruma kļūdām būtu vēl grūtāk. Vai pat neiespējami. Jāatzīst, ka arī mūsu braucamie nav nekādas "šosejas žiletes" – līdzībās ar auto runājot, vairāk līdzinās SUV kategorijai nekā ātrajām kupejām vai sedaniem. Tāpēc braucām ilgi. Kad saule jau sāka taisīties uz rietu, bet ziemeļos tā riet ilgi, un no neierasti ilgā brauciena bijām saguruši, mēs atcerējāmies par ziemeļvalstīs izplatīto likumu – ceļotāji drīkst uzsliet telti pat privātīpašumā (ne tuvāk par 200 m no mājām), pat neprasot atļauju zemes īpašniekam. Protams, centāmies atrast kādu vietu, kas neizskatītos pēc privātīpašuma, bet būtu ūdens tuvumā, kā arī, lai būtu iespēja sakurt ugunskuru.

Īstu veču ceļojums jeb Kā mēs 'jājām' iekarot Eiropas ziemeļus
Foto: Māris Ozols

Pēc īsa laika tādu atradām. Sakūrām ugunskuru, iekūrām prīmusu. Uzvārījām makaronus un apēdām pa konservam no medījumu gaļas, kurus bērnībā (tādi paši tikai no liellopa) saucām par "tušonkām". Atrisinājām pirmās sasāpējušās diskusijas par kvantu teorijām un paralēlajām realitātēm, bet, lai kā arī sarunās gribējās pavadīt visu nakti, ātri vajadzēja iet gulēt, jo rīt atkal tāls ceļš un asfalts zem riepām, tāpēc jāatpūšas.

Dusējām saldi. Lai gan ārā bija ap 8 grādiem, teltī, guļammaisā bija labi. Jāatzīst, ka ceļotāju ekipējuma ražošana nav stāvējusi uz vietas – teltis vairs nav no brezenta, ir vieglas un ļoti ātri saliekamas. Piepūšamais plānais matracis ir ne tikai mīksts, bet arī ļoti labi pasargā no aukstās zemes. Tāpēc uz to taupīt nav ieteicams.

Jau brauciena sākumā vienojāmies, ka šis mums būs "skarbo veču brauciens", tāpēc nakšņosim pēc iespējas vairāk teltī, gatavosim paši un priecāsimies par to, kā esam bijuši gudrāki par alkatīgajiem skandināviem, ietaupījuši naudu, ko ieliet bākā un par ko nopirkt kafiju. Kafija (kā arī viss pārējais) Zviedrijā un Norvēģijā pat benzīntankā ir patiešām dārga. Cik labi, ka man kafija negaršo. Bet man garšo viss pārējais, un tas arī tur ir dārgs.

Arī alus. Bet alu pat īsti nevar nopirkt. Zviedrijā benzīntankos pieejams tikai mazgrādīgais alus (ap 3% alc.), kas nebūtu problēma, bet pirkt Zelta alus ekvivalentu, turklāt vēl gandrīz bez grādiem, par 5 eiro kaut kā roka neceļas. Nu labi, atzīšos – pacēlās roka arī tam. Nu kā tad īsti veči nepadzers alu ceļojuma laikā, turklāt, ja tas mums visiem tik ļoti garšo. Nākamajā rītā nolēmu, ka jānomazgājas blakusesošajā ezerā, jo īsti nebija zināms, kad un kur mazgāsimies nākamreiz. Mēs nebijām rezervējuši nevienu naktsmītni iepriekš, jo pa minūtei nebijām saplānojuši savu braucienu. Un labi, ka tā, jo nācās ieviest daudz korekciju – gan mūsu pašsajūtas, saguruma, gan laikapstākļu dēļ. Pelde bija lieliska – tas taču ir tik skaisti vēsā, saulainā rītā piecelties no telts un uzreiz aiziet nopeldēties/nomazgāties aukstajā ziemeļu ezerā. Pamošanās garantēta. Uzreiz rodas apetīte – gribas apēst vēl vienu "tušonku", sapakot moča maisus un kasti un doties tālāk.

Tags

Eiropa Norvēģija Zviedrija Norvēģija Eiropa

Comment Form