Vietas, ko vērts redzēt un apmeklēt Filipīnās

Klusajā okeānā izmētātās Filipīnas. Latviešu ceļotājas pieredze, klejojot pa salām
Foto: Madara Iesalniece


1. Bušalanas (Buscalan) ciems

Mazs ciems kalnos, uz kuru var tikt, tikai stopojot un pēc tam ejot aptuveni divas stundas līdz galamērķim. Šī vieta vienmēr paliks manā atmiņā ar skaistajiem rīsu laukiem, kalnu skatiem un, protams, pasaules vecāko Butbut cilts Kalinga provinces tetovētāju - Whang Od (šī gada februārī šai pasaules slavenajai sievietei apritēja 100 gadi). Viņa ir pazīstama visā pasaulē ne tikai sava vecuma dēļ, bet arī savu tetovējumu dēļ, ko pārņēmusi no saviem priekštečiem. Šie raksti radušies laikos, kad cilvēki pārtika tikai no pašu nomedītā. Whang Od neizmanto nekādas tetovēšanas mašīnas, bet gan koka nūju ar adatu galā, ko vēlāk, iemērcot tintē, ar āmuriņa palīdzību iesist klientam zem ādas.

Klusajā okeānā izmētātās Filipīnas. Latviešu ceļotājas pieredze, klejojot pa salām
Foto: Madara Iesalniece

Šajā ciemā tiek audzēta arī marihuāna, ko pārdod kā šķidrumu ārstniecības nolūkos. Protams, maza pudelīte šīs maģiskās dziras, kas izārstē praktiski visu, maksā aptuveni 300 eiro.

2. Sagadas pilsēta

Klusajā okeānā izmētātās Filipīnas. Latviešu ceļotājas pieredze, klejojot pa salām
Foto: Madara Iesalniece


Pilsēta, kas atrodas 1524 metrus virs jūras līmeņa, pārsteigs jebkuru ceļotāju ar saviem slavenajiem objektiem: Atbalss ieleja un Karājošies zārki. Atrodoties kalnos un lūkojoties lejā uz Atbalss ieleju, tūristi ir aicināti izkliegt vārdus, lai klintis tos spētu atkārtot, kas ir diezgan ironiski, jo šajos kalnos karājas zārki ar īstām cilvēku atliekām. Lai gan pie mums, Eiropā, ir pieņemts uzvesties klusi, atrodoties pie mirušajiem kapsētā, Filipīnās tas cilvēkus nesatrauc. Dodoties lejā uz kalnu zemāko daļu, nonācām pie pašiem zārkiem. Uz galvenās klints karājas 19 zārki, kas tur atrodas kopš 20. gadsimta 60. gadiem. Vietējie uzskata, ka karinot zārkus klintīs, atstātie ķermeņi atradīsies tuvāk Dievam. Šāda apglabāšana ir bez maksas, lai gan personai ir dotas tiesības atrasties vienā no Atbalss ielejas klintīm tikai tad, ja tā ir pārsniegusi 70 gadu vecumu un ja tai ir dzimuši mazbērni.

Vēl viens no Sagadas uzsvariem liekams uz Lumiangas Apbedīšanas alu, kur atrodas kāds simts aptuveni 500 gadus vecu zārku. Šis apbedīšanas prieks kādreiz izmaksājis veselu bagātību – 20 cūku un 60 vistu ziedošanu, bet šobrīd ala ir sasniegusi maksimālo zārku skaitu un jaunus "dalībniekus" pagaidām uzņemt nespēj.

Klusajā okeānā izmētātās Filipīnas. Latviešu ceļotājas pieredze, klejojot pa salām
Foto: Madara Iesalniece

Arī Sumaguingas ala neatpaliek ar savu ievērību. Lielā ala ar dažādākajiem kaļķakmens veidojumiem ir top galamērķis tumšo, pazemes interesentu ievērībai. Došanās lejā uz pazemi aizņem aptuveni divas stundas. Tur izturīgākie tūristi atduras pret pazemes baseinu, kuru tumsā pat grūti saskatīt. Vietējie teic, ka tikai drošsirdīgie var ienirt pazemes ūdeņos, un tieši tāpēc es ņēmos līst iekšā par spīti bailēm par to, kas sagaida lielajā tumsā. Ielecot ledus aukstajā ūdenī, nebija redzami ne cilvēki, ne gaisma. Arī baseina dibens nebija sasniedzams. Lai tiktu ārā, nācās paļauties uz gida balsi, lai saprastu, kurā galā tiek padota virve. Vienreizējas sajūtas, ko varētu dēvēt pat par mistiskām, alas ekstrēmo posmu dēļ, kuros jāizmanto virve un prasme rāpties pa to. Jāpiebilst, ka tikai pieaugušajiem ir atļauta ieeja alā.

Ja kādreiz dosieties uz augstāk minētajam vietām, obligāti jāpatur prātā, ka visur līdzi jābūt gidam (pat tad, ja domājat, ka paši tiksiet galā). Gidi ir visur un par dažādām cenām, tāpēc silti ieteiktu pievienoties cilvēkiem, kuri ir gatavi doties tajā pašā maršrutā, pat tad, ja viņus nepazīstat (tieši tā darīju es, laipni "pielīpot" pārītim, kuri bija jau atraduši gidu un bija gatavi doties alas virzienā).

3. Vietējie pasākumi

Vietējie ir diezgan draudzīgi un uz svētkiem ir aicināti pat tie, kas nekad iepriekš nav satikti. Tā arī mēs, pāris brīvprātīgās, izlēmām stopot uz kāzu svinībām, par ko bijām dzirdējušas no cilvēku stāstiem. Ierodoties kāzās, tikām pie pirmās rindas vietām, ēdieniem, rīsu vīna, kāzu runas jaunlaulātajiem un, protams, dejām.

Pēc trīs lieliskām, uzziņu pildītām nedēļām biju nolēmusi doties uz vienu no Filipīnu salām – Palavanu, bet pa ceļam uz turieni uzkāpt vienā no vulkāniem. Tā kā mani un vienas citas brīvprātīgās ceļotājas plāni saskanēja – uz Mount Pinatubo vulkānu devāmies kopā. Pēc aptuveni piecu ar pusi stundu brauciena (visskaistākais ceļš, kurā esmu devusies savas dzīves laikā – pārpilns ar skaistākajiem kalnu skatiem) bijām nonākušas hostelī, kur pavadījām nakti, lai no rīta dotos ceļā. Tā kā arī šī vieta ir apskatāma tikai kopā ar pavadoņiem, gaidījām, kad tiks dota ziņa par vētras beigšanos un drošu atļauju doties ceļā. Kas gaida, tas sagaida. Salīdzinoši lēzenā trīs stundu kāpiena galā tūristus sagaidīja zilganzaļš, milzīgs, rāms krāteris. Vulkāns, kas klusējis 500 gadu garumā, pēdējo reizi aktivizējās 1991. gadā un tā izvirdums ticis atzīts kā viens no postošākajiem visā 20. gadsimta laikā. Tas paņēma vairāk nekā 800 cilvēku dzīvības. Šodien, lai gan vēl joprojām aktīvs, tas tiek uzskatīts kā drošs.

Klusajā okeānā izmētātās Filipīnas. Latviešu ceļotājas pieredze, klejojot pa salām
Foto: Madara Iesalniece

Pēc kāpiena vulkānā, vakarpusē devāmies uz galvaspilsētu, kur mūsu ceļi šķīrās. Nākamajā rītā izlidoju uz Palavana salu – Puerto Princesu, no kuras atkal ņēmu ikarusu uz El Nido – vienu no skaistākajām vietām Palavana salā. Ceļā atkal pavadīju aptuveni sešas stundas. Šoreiz nebiju ieplānojusi strādāt, bet gan vienkārši izbaudīt vietu, pludmali un sauli. Pirmajā naktī devos meklēt hosteli, kur pārnakšņot, un, ieraugot puisi ar ceļotāja somu mugurā, piegāju viņam klāt un sāku sarunu ar mērķi paņemt istabiņu kopā, lai ietaupītu naudu. Tā arī sanāca – pārnakšņoju un atstāju puisi agri no rīta, pat nenoskaidrojot viņa vārdu. Nākamajā dienā atradu citu naktsvietu, kur dalīju kurpju kastes lieluma istabiņu ar vēl četrām meitenēm. Jāpiemin, ka rīti Palavana salā ir diezgan karsti, tāpēc katru dienu pēc saullēkta līdu lejā no savas divstāvīgās gultas un ieritinājos citā gultā, kas bija veiksmīgi paslēpta no pirmajiem saules stariem (labi, ka persona, kas gulēja ēnas puses gultā, vienmēr aizgāja agri un nekad neuzzinās, ka gultu dalījām uz divām).

Klusajā okeānā izmētātās Filipīnas. Latviešu ceļotājas pieredze, klejojot pa salām
Foto: Madara Iesalniece

Tagad par pašu Palavana salu. Nekad mūžā neesmu redzējusi tik dzidru ūdeni, tik skaistas pludmales un krastus. El Nido ir ļoti nozīmīga vieta, kas jāapmeklē par spīti visiem tūristiem. Vietējie organizē dažādas tūres, tajās iekļaujot dienas braucienus uz dažādām pludmalēm, peldes lagūnās, gardu ēdienu un snorkelēšanas aprīkojumu. Ja esi atvērts, pozitīvs un laipns – vari tikt arī pie tūres bez maksas, kā tad, kad izlēmu uzsākt sarunu ar svešinieku, kuram, kā beigās izrādījās, piederēja laiva. Tā nu es pavadīju piecas dienas El Nido, sapazīstoties ar vietējiem un citiem ceļotājiem, īrējot mopēdus, dodoties ūdenskritumu meklējumos, ilgos pārgājienos un peldēs sāļajos ūdeņos, kuros nogrimt nav iespējams.

Klusajā okeānā izmētātās Filipīnas. Latviešu ceļotājas pieredze, klejojot pa salām
Foto: Madara Iesalniece

Pēc El Nido atgriezos Puerto Princesā, kur paliku trīs dienas nepabeigtā, tukšā ēkā, ko biju sarunājusi ar cilvēku, ko iepazinu El Nido. Laipnība un pateicība vienmēr atmaksājas.
Protams, manām pēdējām dienām Filipīnās vajadzēja beigties episki, tāpēc noīrēju rozā mopēdu, lai dotos uz "Firefly Watching" (jāņtārpiņu vērošanu), ko iespējams apmeklēt tikai tumsā. Pēc stundas gara brauciena pilnīgā tumsā, izmantojot tikai tuvās mopēda gaismas, biju sasniegusi savu galamērķi. Šī ir vieta, kas ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem liks justies maģiski. Atkal atradu cilvēkus (šoreiz ķīniešus), ar kuriem apvienoties un sēsties laivā, lai izbaudītu pasakaino braucienu pa tumšo upi. Vārdiem neiespējami aprakstīt redzēto – lielie, nokarājušies koku zari vizuļot vizuļoja baltās gaismiņās. Te gaismiņa paceļas, te nosēžas un te pielido arī pie mums. Maigi ieskaujot to plaukstās, ieraudzīju kukainīti, kurš, savicinot spārnus, atkal iedegās. Un tas vēl nav viss – upe bija pilna planktona. Tiem, kas nav īpaši pazīstami ar šo terminu, varu paskaidrot, ka katru reizi pieskaroties ūdenim, planktons iemirdzas kā zvaigžņu putekšņi. Tīrākā maģija, ko neviena foto kamera nespēj iemūžināt.

Ar vispatīkamākajām sajūtām sēdos uz mopēda un dedzu savas tuvās gaismas (kas varbūt bija pat vājākas, nekā kukainīši upes krastos), un biju gatava doties, līdz pie manis pienāca policists un pārbīlī jautāja, vai ar šīm gaismām taisos braukt pa tumsu – uz ko atbildēju apstiprinoši. Tā nu viņš ņēmās meklēt maģisko pogu, kura ieslēdza mana mopēda tālās gaismas. Tās iededzot, pateicībā nodomāju "kāds atvieglojums", (kaut arī tas bija iemesls, kāpēc šī nakts vienmēr paliks manā atmiņā).

Pēc aptuveni 40 minūšu brauciena, manas gaismas izdzisa un mocis apstājās nekurienes vidū. Motors, šķiet, nespēja "pavilkt" tālās gaismas. Bija aptuveni viens naktī un biju viena, bez transporta, tumšā, nezinot, kur īsti atrodos. Aptuveni pusstundu mēģināju mopēdu iedarbināt, līdz padevos. Diemžēl tas bija arī pārāk smags, lai spētu to aizstumt. Man blakus nebija neviena, kam lūgt palīdzību. Jāpiemin, ka sievietei vienai atrasties tumsā šeit ir visnotaļ bīstami, kas šoreiz arī manai sirdij lika sisties straujāk.

Klusajā okeānā izmētātās Filipīnas. Latviešu ceļotājas pieredze, klejojot pa salām
Foto: Madara Iesalniece

Laimīgā kārtā, kāds bija izdzirdējis manas pūles iedarbināt mopēdu un pie manis pienāca aptuveni 30 gadus vecs vīrietis, kura seju pat īsti nevarēju saskatīt. Jautāju, vai nevaru to atstāt viņa pagalmā un atbraukt tam pakaļ rīt (uz ko viņš atbildēja apstiprinoši), lai gan no drošības viedokļa tā noteikti bija vissliktākā doma, jo gaismā pat nezinātu, kur esmu mopēdu atstājusi, kā arī pats fakts, ka tas ir īrēts, un deviņos no rīta man bija paredzēts būt lidmašīnā uz Taivānu. Arī mana pase bija pie kompānijas, no kuras īrēju mopēdu. Ievilku dziļu elpu un bez panikas, paļaujoties uz likteni, nolēmu, ka viss būs tā, kā tam jānotiek un atminējos, ka man tāpat nav, kur steigties šajā brīnišķīgajā ceļojumā.

Pēc moča atstāšanas, šis vīrs apstādināja citus divus vīriešus uz "trīsriteņa" (viens no populārākajiem pārvietošanās veidiem Filipīnās) un teica, lai sēžos iekšā un dodos mājup. Protams, nejutos droši, jo, kur gan dodas divi vīrieši divos naktī un kāda garantija, ka viņi mani tiešām aizvedīs mājās. Mans satraukums bija lieks, jo pēc nelielas maldīšanās nonācu pie savām mājas durvīm. Paldies, mani sargeņģeļi!

Nākamajā dienā (vai tajā pašā) biju augšā jau pulksten 5.30 no rīta un devos pie kaimiņa lūgt palīdzību gan saistībā ar mopēdu, gan pasi, gan nokļūšanu uz lidostu. Šis laipnais kaimiņš mani pabaroja, un tad sēdamies "trīsritenī" un devāmies risināt visas problēmas. Veiksmīgi! Pēc vairāku pagalmu apmeklēšanas, atradām pareizo, kurā, kā par brīnumu, mans mopēds vēl joprojām stāvēja. Soli pa solim, viss tika atrisināts, mopēds nogādāts pie kompānijas, pase pie manis un bijām ceļā uz lidostu.

Tags

Filipīnas Filipīnas Āzija

Comment Form