Mani Portugāles pieraksti. Deviņas apskates vietas Lisabonā, ko redzēt un pieredzēt
Foto: Privātais arhīvs

Portugālē pavadīju pagājušā gada rudeni/ziemu, šis ir mans stāsts par Lisabonu un to, kas jāredz, ja esi šeit nonācis. Tas ir veltījums Lisabonai un visiem, kuriem neiestājas panika, dzirdot vārdu "aizlidot".

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Ņemot vērā Covid-19 izplatību, "Tūrisma Gids" aicina rūpīgi izvērtēt nepieciešamību ceļot un apmeklēt publiskas vietas, kā arī, dodoties dabā, izmeklēt atbilstošāko pastaigu maršrutu, šajā laikā saudzējot gan sevi, gan citus.

Kāds laiks jau pavadīts Portugālē, tik daudz redzēts un piedzīvots! Ņemot vērā visus esošos apstākļus, nedomāju, ka šogad vēl kaut kur ceļošu, taču šeit nu es esmu – Lisabonā, uz četriem mēnešiem pilnībā "izkāpju" no savas komforta zonas, dzīvojot pavisam citā valstī. Pēc vairāku mēnešu dzīvošanas Kiprā sev nosolījos – nekad. Es nekad vairs nebraukšu un nedzīvošu ārpus Latvijas, taču mūžīgajam ceļotāja garam nevar pavēlēt, un tā top "Portugāles pieraksti".

Aptuveni pirms mēneša es un mans ceļa biedrs Mārtiņš devāmies uz Portugāli, lai aizmirstos un piedzīvotu pavisam citu realitāti. Latvijas rudeni izlēmām iemainīt pret palmām un pasaulē slavenu sērfošanas vietu apskati. Tad nu laižam uz Portugāli! Ielidojām Lisabonā septembra sākumā, iepriekš nodrošinājušies ar kārtīgu daudzumu sejas masku krājumu, roku dezinfekcijas līdzekļiem un veselo saprātu. Bijām kārtīgi izpētījuši situāciju kāda valda Portugālē, saistībā ar mūsu lielo draugu – pandēmiju, taču, nē, es par to nerunāšu!

Itālijas vietā Islande: pasakains ceļojums ūdenskritumu, melno pludmaļu un geizeru zemē


Foto: Privātais arhīvs

Brauciens no Lisabonas lidostas uz mūsu dzīvokli

Lisabonā ielidojot – silti, aptuveni +30 grādi pēc Celsija, ideāla vieta, kur paildzināt vasaru. Lidostā sagaidām savus čemodānus un jau pēc 30 minūtēm esam veiksmīgi tikuši līdz vietai, kur esam noīrējuši istabu, par laimi neviens mūs nav apkrāpis un mūsu dzīvoklis patiešām pastāv. (Starp citu dzīvokli atradu caur www.uniplaces.com, noteikti iesaku šo platformu, ja plāno doties un apmesties Lisabonā uz ilgāku laika periodu). Paliekam trīs istabu dzīvoklī pašā Lisabonas centrā. Viena no istabām – mūsējā. Pārējās divas – pašai dzīvokļa saimniecei Margaridas kundzei un meitenei vārdā Marianna.

Pirmā pavadītā nakts pašā galvaspilsētas centrā – neizturama, liekas, ka dzīve šeit nekad neapstājas. Tik lielu troksni visas nakts garumā ilgi nebiju piedzīvojusi. Neko, nākamajā dienā pirmā vieta, kur aizdodamies – aptieka, nopērkam ausu aizbāžņus, lai turpmākās naktis varam kārtīgi izgulēties.

Jā, katram savi iespaidi. Līdz ar to – arī man. Portugāles galvaspilsēta Lisabona ar aptuveni 500 000 tūkstošiem iedzīvotāju mūs pārsteidz ik dienu. Pilsēta, kura gadiem ilgi ir cīnījusies ar 1775. gadā piedzīvotās 8,5 baļļu augstās zemestrīces sekām, pilsēta, no kuras vien 20 minūšu brauciena attālumā vari izbaudīt skaistas smilšu pludmales un kārtīgi noplunčāties Atlantijas okeānā.

Kā es saku Mārtiņam, mazliet lielāka par Rīgu, un, protams, ne viss ir tik rožaini, kā mums sākumā šķita. Kā jau katrā pilsētā, nabadzība, noslāņošanās, dārgi dizaineru apģērbi un prestiži restorāni. Smieklīgi, bet varbūt arī skumji, ka viens no brīžiem, kas man palicis atmiņā ir gājiens no metro stacijas uz mājām, te pēkšņi pa gājēju ietvi mums pretim "rāpo" vīrietis (ap gadiem četrdesmit), kurš mūsu priekšā izvemjas, nu neko, vai nu kādam kārtīga ballīte bijusi vai par daudz narkotiku. Vai arī tepat, parkā, uz soliņa kāds "apmierina sevi'' vērojot garām ejošos ļaudis, arī mūs. Es saku – tā ir dzīve, tā ir Lisabona! Neiespringsim detaļās un šeit tikai par skaisto un to, ko noteikti vērts apskatīt, ja gadās apciemot Lisabonu.

Foto: Privātais arhīvs

Klīstot pa Lisabonas ieliņām

Tieši tāpēc, ka Lisabona ir tik skaista un elpu aizraujoša izveidoju sarakstu ar deviņām apskates vietām, kurās, manuprāt, vērts pabūt. Deviņi tāpēc, ka desmito atklāj pats un paturi to pie sevis kā noslēpumu. Arī man – desmitais ir noslēpums, tas lai paliek, ko atcerēties vecumdienās.

Kafija ar skatu uz Belemas torni un aizmirsties Jeronimas klosterī


Viens no "noteikti jāredz", ja esi Lisabonā, protams, tūristiski un pavisam tipiski, taču, kas jāredz, tas jāredz.

Uz šo vietu dodamies ar vilcienu no stacijas Cais do Sodre līdz pieturvietai Belem, taču pārsvarā Lisabonā pārvietojamies ar metro, kas ir vieglākais veids, lai ātri un lēti nokļūtu uz visiem galapunktiem. Izkāpjam vilciena stacijā Belem, 20 minūtes raitā solī paejam un esam klāt – Belemas tornis (zināms kā Torre de Sao Vicente). Laiks ārā – silts, saule dedzina plecus, un tā vien prasās pēc saldējuma vai aukstās kafijas. Turpat pie torņa Pina coladas kiosks, un no pārdevējas ik pa laikam dzirdam saucienus: "Hei, nāciet visi pēc Pina coladas!'' Tornī gan iekšā neejam, jo uz doto brīdi atvērta ir tikai torņa terase, bet tā iekštelpas ir slēgtas saistībā ar pandēmiju. Nav nekāds brīnums, ja šo torni atradīsi visos Lisabonas tūrisma ceļvežos, viena no izteiktākajām Manuelīna (arhitektūras stils, zināms, kā vēlīnā portugāļu Gotika) stila celtnēm Lisabonā. No sākuma Mārtiņam centos iestāstīt, ka šis tornis ir lielisks Gotiskās arhitektūras stila piemērs, taču kļūdījos un, lai piedod mana kultūrvēstures skolotāja.

Foto: Privātais arhīvs

Belemas tornis

16. gadsimtā celtais tornis kalpojis kā cietoksnis un sveicinājis neskaitāmus jūrniekus, kuri ieceļojuši no Atlantijas okeāna Lisabonas ostā. Celtne iekļauta arī UNESCO pasaules mantojuma sarakstā un ikdienas simbolizē mums par Vasko da Gamas ekspedīcijām un lielajiem jūrniecības atklājumiem, kas ielikuši pamatus mūsdienu pasaules attīstībā.

"Pina colada" gan nenopērkam, taču blakus kafejnīcā malkojam kapučīno, vērojot Belemas torni un tūristu grupas, kuras ik pa laikam uzņem kādu foto un dodas tālāk. Iestiprinājušies ar kafiju laižam uz Jeronimas klosteri. Patiesībā blakus klosterim ir gan Modernās mākslas muzejs, Belemas kultūras centrs, Botāniskais dārzs – kā ''Google Maps'' rakstīts – ''Botanical garden with an old school vibe'' (Botāniskais dārzs ar veclaicīgu noskaņu), un vēl daudz citas ievērojamas vietas. Katrā ziņā šeit varētu pavadīt visu dienu un pazust kādā palmu alejā vai ļauties tikt "ierautam" modernās mākslas pasaulē.

Foto: Privātais arhīvs

Katram pa Pina colada kokteilim!

16. gadsimtā celtais Jeronimas klosteris bija kaut kas tiešām – wow! Ar Mārtiņu esam bijuši tiešām iespaidīgās baznīcās-katedrālēs gan Barcelonā, gan Parīzē, gan Itālijā – taču šoreiz nozīme nav greznajos sienu rotājumos vai vitrāžās logos. Ieejot klosterī, protams, pirmais dezinficējam rokas, tūristu pavisam nedaudz, esam pašā dienas vidū un pie tam vēl darba dienā, tā kā tas vēl vairāk padarīja mūsu apskati brīnumaināku. Smalki ornamenti, katra detaļa ir pārdomāta, un galvenais – visam apakšā ir doma, savs stāsts. Jā, mani tik ļoti pārsteidz tā laika cilvēku dzīves redzējums, un tas mani vienmēr ir tik ļoti sajūsminājis, dažu brīdi liekas, ka esmu piedzimusi nepareizajā laikmetā, bet tā jau ir tēma, ko "cilāt" pie kafijas tases.

Foto: Privātais arhīvs

Pastaiga Jerosimas klosterī

Šeit ir pavisam kluss, dzirdam tikai savus soļus un klostera pagalmā esošo ūdens strūklaku. Lēni, nesteidzoties izstaigājam klosteri un tālāk bultiņa mūs ved uz kādu mistisku, mazliet baisu tuneli, caur kuru nonākam Santa Maria baznīcā. Šeit pavadām kādu brīdi, tā vienkārši – abi sēžam un vērojam augstās baznīcas velves. "Tās man atgādina palmas", saku Mārtiņam. "Forši, ka baznīca tev atgādina palmas," tā Mārtiņš.

Foto: Privātais arhīvs

Santa Maria baznīca

Tāpat kā Belemas tornis, arī Jeronimas klosteris ir iekļauts UNESCO pasaules mantojuma sarakstā un tiek uzskatīts kā Manuelinu stila kulminācija, tā celtniecība lielākoties tika finansēta no nodokļiem par garšvielām, dārgakmeņiem un zeltu.

Ja esi Lisabonā, obligāti jāizbrauc ar 28. numura tramvaju, mēs pārkāpjam likumus un dodamies izbraukt ar 18. numura tramvaju, kura pietura atrodas gandrīz pie pašas baznīcas izejas. Mums pavisam izdevīgi, jo esam izbraukuši ar senatnīgo tramvaju, kā arī nokļuvuši pilsētas centrā. Vispār Lisabona tāda kārtīga tramvaju pilsēta vien ir, daudz senatnīgo tramvaju un tas tik tiešām ir lielisks veids, kā nopelnīt uz tūristiem un arī kā pārvietoties.

Palutināt savas garšas kārpiņas ar portugāļu tradicionālajiem saldumiem


Es esmu pārākais saldumu mīlis, nekādi nespēju dzīvot bez kūkām un citiem saldumiem, un jo vairāk krēma, jo labāk! Kā lasīju pirms brauciena uz Portugāli – "pāris kilogrami klāt garantēti". Kilogramus neskaitu un nekad to neesmu darījusi, tā kā man vienalga, dzīve un savas garšas kārpiņas ir jālutina.

Portugāle ir slavena ar saviem saldumiem, kūciņu ēšana pārvēršas par mūsu ikdienas rituālu. Kā teicu draugiem: "Es nespēju paiet garām tam kārdinošajam kūku stendam". Viens no tradicionālajiem portugāļu saldumiem – Pastel de Nata, olu krēma kūciņa, kura tiek pārkaisīta ar kanēli, tās aizsākumi radušies 300 gadus atpakaļ, interesanti, ka Jeronimas klosterī dzīvojošie mūki bija tieši tie, kuri atklāja šo nenoliedzami gardo recepti. Galvenokārt, portugāļu saldumu sastāvdaļas ir olas dzeltenums, cukurs, rieksti, kanēlis, kokosriekstu skaidiņas u. c.

Foto: Privātais arhīvs

Katram pa kūciņai vienā no Lisabonas kafejnīcām

Aizceļot pagātnē, nonākot Lisabonas krāmu tirgū (Feira da Ladra)


Man vienmēr ir patikuši krāmu tirdziņi, ja kaut kur aizbraucu, painteresējos, vai tuvumā nav kāds krāmu tirgus, kurā "ieķert" kādu pērli. Par prieku man Lisabonā tie ir diezgan populāri un notiek bieži. Protams, devāmies uz populārāko un vislielāko krāmu tirgu Lisabonā – Feira da Ladra (zināms arī kā "Zagto mantu tirgus"), kurš norisinās katru sestdienu un otrdienu. Protams, lai nokļūtu līdz krāmu tirgum, izmantojām metro, izkāpjam stacijā "Santa Apolonia" un tālāk dodamies kājām, pa ceļam vērojot ielu mākslas darbus. Ielu māksla Portugāles galvaspilsētā ir ļoti populāra, mūsdienu Lisabona nav iedomājama bez lielformāta mākslas darbiem, kuri rotā ēku fasādes. Tā tik tiešām arī ir, ej cauri ieliņām un ceri, ka "uzdursies" uz kārtējā mākslas darba.

Foto: Privātais arhīvs

Ielu māksa Lisabonā

Līdz tirdziņam kāds gabaliņš ejams, un abi ar Mārtiņu nonākam pie secinājuma, ka vēlā vakarā šajā rajonā noteikti negribētos iemaldīties. (Šajā brīdī man ienāk prātā Noras Bumbieres dziesmas vārdi – "Ar mani atkal runā kaijas, runā rītā, vakarā rāmā", mazliet nokaitinu Mārtiņu, dziedot šo dziesmu pa ceļam uz tirdziņu, bet tas piederas pie lietas).

Foto: Privātais arhīvs

Iepirkšanās drudzis Feira da Ladra

Krāmu tirgus, kurā iespējams atrast visu – sākot no mājas remontam noderīgām lietām, beidzot ar kosmētiku un apģērbiem. Šis tirgus ir tik tiešām iespaidīgs – vintage kleitas, porcelāna trauki, vecas bērnu rotaļlietas, plašu atskaņotāji, mūzikas ieraksti, auto rezerves daļas, apģērbu pogas, veci žurnāli, videokasetes. Viss – es vairs nespēju uzskaitīt. Šeit iegādājos pavisam mazas espresso krūzītes, kuras noteikti ceļos uz Latviju.

Foto: Privātais arhīvs

Fonā – 17. gadsimta baroka stilā celtā baznīca Santa Egracia


Ar Mārtiņu sasmaidāmies, jo kādā brīdī piefiksējām, ka mums visu laiku staigā līdzi divi vīrieši, satinuši segās viltus ''Chanel'', ''Louis Vuitton'' u. c. zīmolu somas, ik pa laikam izklājot savas segas un demonstrējot kādi labumi viņiem pārdošanā. Protams, mans uzskats vienmēr ir bijis un būs, ja es nevaru atļauties orģinālo dizainera somu vai jeb kuru citu aksesuāru, tad pakaļdarinājumu man nevajag, kā teikt, nav ko lēkt pāri savai astei. Paldies, vīri, neesam ieinteresēti un cenšamies neuzkrītoši no viņu acu skatieniem izvairīties.

Foto: Privātais arhīvs

Hei, Elvis!

Protams, esot šajā tirgū noteikti jābūt piesardzīgam ar savām personīgajām mantām, citādāk nākamajā krāmu tirgus apmeklējuma reizē redzēsi, kā tiek izpārdots tavas rokas somiņas saturs.

Ieklausīties senos mīlas stāstos Fado muzejā


Fado – tradicionālais portugāļu mūzikas stils. ''Fado'' no portugāļu valodas tulkojamskā "liktenis", radies 19. gadsimtā Lisabonā, to raksturo sērīgas melodijas, dziesmu teksti par mīlestību, jūru, likteni u. c. Pazīstamākā šī mūzikas stila pārstāve uzskatāma arī par Portugāles Fado mūzikas karalieni, dziedātāja – Amalia (īstajā vārdā Amalia Rodrigues).

Foto: Privātais arhīvs

Fado muzeja ekspozīcija


Fado muzejā nonācām pavisam nejauši, no sākuma nemaz nebijām plānojuši turp doties, maldījāmies pa Lisabonas ieliņām, un te pēkšņi norisinās Fado mūzikas festivāls ar vairākām skatuvēm, uz kurām mūziķi dzīvajā atskaņo liriskos dziedājumus, turpat netālu atrodas kāda gaiši rozā ēka ar uzrakstu "Museu do Fado", biļete pavisam lēta – tikai 4 eiro, kas mazliet pārsteidz, izejam cauri suvenīru veikalam, nopērkam pāris magnētus un Ginjas pudeli (viens no tradicionālajiem dzērieniem Portugālē – ķiršu liķieris). Pēc tam seko muzeja apskate, audio gidā klausāmies melanholisko Fado. Protams, esam jau iepazinuši dziedātajās Amalia mūziku, tā vienkārši sēžam muzeja ekspozīcijas zālē un uz lielā ekrāna skatāmies Amalia uzstāšanos 1965. gadā. (Atrodama arī ''Youtube'': "Amália Rodrigues – Estranha forma de vida''.)

Iznākot no muzeja, paķeram kafiju un tumšās šokolādes muss'u (Mousse de chocolate) ar brendiju un baudām apkārt skanošo mūziku. Priekā!

Foto: Privātais arhīvs

Mousse de chocolate

Brokastis. Nākamais rīts pēc Fado muzeja apmeklējuma.

Mārtiņš fonā uzliek portugāļu dziedātājas Ana Moura dziesmu "Desfado", un virtuve pārvēršas par deju zāli, atsvaidzinām savus bačatas deju soļus, mazliet uzdejojam, kāmēr uz plīts gatavojas omlete.

"Šis varētu būt kadrs no kādas filmas, nu tu zini, ka divi cilvēki dejo virtuvē, un ir kāds, kurš viņus vēro no pretējā dzīvokļa – pāri ielai", smejoties saku Mārtiņam.

Lūk, tieši tik ļoti lielu saviļņojumu atstāja Fado muzeja apskate. Šo mūziku vienkārši neiespējami pārstāt klausīties, nesaprotu nevienu vārdu, taču tik ļoti skaisti tā skan.

Foto: Privātais arhīvs

Brokastis Lisabonas dzīvoklī

Pabūt okeāna dzelmē, apskatot Lisabonas okeanāriju


Ar metro dodamies uz vietu ar nosaukumu "Oriente", patiesībā šo Lisabonas daļu mums apskatīt ieteica mūsu dzīvokļa saimniece. No metro izkāpjam "Oriente" un laižam uz okeanāriju, tas bija svētdienas rīts, protams, redzot rindu, sapratām, ka visu dienu nevēlamies izniekot, stāvot rindā pēc biļetēm, tāpēc izbaudām Orientes apkārtni, pastaigājam gar Težu upes krastu, apbrīnojam Vasko de Gamas tiltu, šeit varu piebilst, ka garāku tiltu savā mūžā neesmu redzējusi – 12,3 kilometru garumā tas savieno valsts ziemeļus ar dienvidiem.

Foto: Privātais arhīvs

Palmu aleja Orientē

Nākamajā dienā aiziet otrais mēģinājums okeanārija apskatei. Ir pirmdienas rīts, un cilvēku vispār nav, pavisam mierīgi iekļūstam okeanārijā, biļetes cena vienam pieaugušajam – 19 eiro. Bultiņas uz grīdas ved mūs uz mainīgās izstādes apskatīšanu, mūsu gadījumā – apskatām fotogrāfa, pasaules apceļotāja Takashi Amano izstādi "Zemūdens meži", kurā atainota tropu mežu bagātība akvārijos. Izstāde tik tiešām pārsteidz, skatos un brīnos, jā, diemžēl Latvijā nevienā muzejā neesmu redzējusi tik ļoti grandiozu, tehnoloģijām bagātu mainīgo izstādi, kura tik spilgti spētu atainot un ievest apmeklētāju citā pasaulē.

Foto: Privātais arhīvs

Laiks ienirt Okeāna dzelmē!


Šeit atkāpe, atgriežoties mājās, turpināju pētīt pašu Takashi Amano, viņa stāsts ir tik ļoti pārsteidzošs, sākot no 1975. gada viņš ir pētījis, apmeklējis Rietumāfrikas lietus mežus, Amazones lietus mežus, Kalimantānas lietus mežus – pazīstami kā Borneo, kā arī neskartos mežus Japānā, izveidojot fotogrāfiju sēriju, kas koncentrējusies uz neskarto dabu. Apbrīnoju šādus pasaules ceļotājus, pētniekus kā viņš! Visnotaļ iedvesmojoši!

Labi, tālāk par okeanāriju, noteikti jāpiemin, ka akvārijs, kurš atrodas Lisbonas okeanārijā ir lielākais visā Eiropā, un tajā ir sastopami tādi okeāna iemītnieki kā haizivis, rajas, zuši un pat mēness zivs, kas ir ļoti reti sastopama šādos mākslīgi veidotos akvārijos, jo prasa īpašas rūpes un dzīvošanas apstākļus. Mēness zivi nekad iepriekš nebiju redzējusi, Mārtiņu šī zivs īpaši sajūsmināja, pavadījām kādas 30 minūtes vien, filmējot šo okeāna iemītnieci.

Okeānārijs tik tiešām ir ļoti iespaidīgs, noteikti apskates vērts!

Foto: Privātais arhīvs

Zemūdens valstība

Kārtīgi izvingrināt kājas, pastaigājoties Težu upes promenādē


Pastaigu sākam Komercijas laukumā (Praça do Comércio), kas atrodas Težu upes krastā un ir viens no populārākajiem laukumiem visā Lisabonā, kurā regulāri notiek dažādi pasākumi, brīvdabas izstādes u. c. Turpat Augusta Triumfa arka (Arco da Rua Augusta), kas sākotnēji celta kā zvanu tornis, taču pārveidota.

Šķērsojot laukumu, kādas pāris reizes atsakām narkotiku un "zālītes" tirgotājiem ar pieklājīgu "nē, paldies". Mēs laikam izskatāmies pēc tādiem, kuri regulāri pīpē zāli, nosaku Mārtiņam. Jā, zinu, mans skatiens pašlaik ir diezgan apgarots iespaidu dēļ, kurus Lisabona līdz šim ir sniegusi.

Foto: Privātais arhīvs

Triumfa arka un karaļa Jose I statuja


Tālāk sekojam Težu upes promenādei, kura stiepjas līdz pat 25. Aprīļa tiltam (Ponte 25 de Abril). Visas promenādes garumā vērojam Težu upi, ir tāds miers, ik pa brīdim mums "palido" garām kāds riteņbraucējs. Nākot tuvāk Cais do Sodre vilciena stacijai, parādās daudz pamestas, apzīmētas vecas ēkas, turpat esošie jaunieši filmē skeitborda video.

Foto: Privātais arhīvs

Nesteidzīga pastaiga pa Težu upes promenādi

Tuvojoties tuvāk tiltam, paejam garām Lisabonas burātāju klubam (Doca de Alcântara – Doca do Espanhol). Šī vieta noteikti vairs nelīdzinās tai, kura atradās pavisam tuvu vilciena stacijai. Šeit veco apzīmēto māju vietā atrodas dārgu buru laivu piestātne un prestiži restorāni, taču atmosfēra ir pavisam patīkama. Tālāk nonākam pie 25. Aprīļa tilta, es nekad neesmu bijusi San Francisko, bet šis tilts noteikti ir līdzīgs San Francisko populārajam Vanšu tiltam (The Golden gate bridge). Šeit baudām saulrietu un lēnu garu dodamies atpakaļ uz Cais do Sodre staciju, lai dotos mājup un atpūtinātu kājas.

Izrauties no Lisabonas centra un aizlaist pasupot Atlantijas okeānā


Ja esi Lisabonā, noteikti mazliet izraujies no cilvēku burzmas un aizbrauc uz nelielu pilsētiņu Cascais. Perfekts vienas dienas ceļojums no Lisabonas. Smilšu pludmales, palmas, mazas ieliņas un svaigs okeāna gaiss. Mugursoma pilna dažādām uzkodām – maizītēm, čipsiem, kārtīgu ūdens pudeli, saules aizsarkrēmu un pludmales dvieļiem. Izbraucam jau no iepriekš pieminētās Cais do Sodre dzelzceļa stacijas, brauciens līdz pilsētai Cascais ilgst aptuveni 40 minūtes. Pa ceļam vērojam Portugāles piekrasti, kuru apskalo Atlantijas okeāns. 40 minūtes nešķiet nekas daudz, ceļā laiks paiet pavisam ātri, un esam klāt Cascais. (Ak, jā vēl jāpiemin kāda ielu mākslinieka repošana, kuru piedzīvojām brauciena laikā, puisis centās piepelnīties, lūdzot naudu vilciena pasažieriem, pretī sniedzot repa dziedājumu, izpildot dziesmu "Still D.R.E", šajā brīdī abi ar Mārtiņu mazliet iesmīkņājām, bet nebija nemaz tik traki).

Izkāpjot no vilciena pavisam viegli saprast, kur ir pludmale, jo zīmes ''Praias'' ir uz katra soļa. Nobāzējāmies Ribeiras pludmalē (Praia Ribeira de Cascais). Priekš vēla septembra laiciņš ārā pavisam silts, taču ūdens okeānā pavisam auksts. Protams, aizbraukt līdz okeānam un nenopeldēties ir grēks, tāpēc ik pa laikam saņemamies un ielienam atveldzēties.

Foto: Privātais arhīvs

Pasupot – vienmēr laba ideja!

Pludmalē iespējams izīrēt SUP dēļus, kajakus, arī ūdens velosipēdus, patiesībā šādus agregātus nekad iepriekš nebiju redzējusi. Iepazināmies ar šīs vietas īpašnieku Dimitriju, pamēģinājām ar viņu parunāt greizā krievu valodā, jo kā izradījās Dimitrijs ir no Bulgārijas un arī prot krievu valodu tikpat "labi" kā mēs.

Foto: Privātais arhīvs

Vietējais ''Sagres'' aliņš un bezalkoholiskais Pina colada Atlantijas okeāna krastā

Tā kā šajā vasarā sanāca diezgan bieži pasupot, šī aktivitāte man ir iepatikusies arvien vairāk, tā ir tāda relaksācija, un, kad ieraudzīju, ka Ribeiras pludmalē tiek piedāvāta SUP dēļu īre, uzreiz teicu Mārtiņam, ka obligāti jāpaliek šeit. Mums paveicās, jo okeāna ūdens bija atbilstošs supošanai – mierīgs, gandrīz bez viļņiem, taču SUP dēļu īres cena krasi atšķiras no cenas Latvijā. Viena dēļa īre uz stundu maksā 15 eiro.

Foto: Privātais arhīvs

Saule, palmas un pavisam mierīgs rīts Cascais pilsētiņā

Satikt simtiem gadus vecas mūmijas Karmo Arheoloģijas muzejā (Museu Arqueológico do Carmo)


Godīgi sakot, Lisabonā ir tik daudz muzeju, katedrāles, kurās ieraudzīt Portugāles vēsturi. Karmo Arheoloģijas muzeju biju uzgājusi ''Instagram'' un tas atrodas netālu no Rossio skvēra. Ievadījuši nepieciešamo adresi ''Google Maps'' raitā solī dodamies uz muzeju, pārvarot neskaitāmus pakāpienus augšup. No sākuma gan sajaucam durvis un ieejam Portugāļu nacionālās gvardes muzejā, gandrīz jau nopirkām biļetes, taču pēkšņi vienā brīdī saprotu, ka šī ir nepareizā vieta, un mēs laipni atsakām jaukajai muzeja darbiniecei.

Ieejot Arheoloģijas muzeja teritorijā, abi ar Mārtiņu nospriežam, ka šī vieta mums ļoti atgādina slaveno Milānas katedrāli (Duomo di Milano), tikai nav neviena paša tūrista, un esam gluži vieni, tas laikam ir vienīgais pandēmijas labums, varam izbaudīt pilnīgu vientulību ievērojamos apskates objektos.

Pirmais skats – paveras augstas kolonnas, kuras kontrastē ar zilajām debesīm. Manuprāt, 1389. gadā celtā Carmo baznīca vissāpīgāk ataino 1775. gada zemestrīces radītās sekas, pilnībā izpostot baznīcas jumtu, tagad ēka tiek izmantota kā Arheoloģijas muzejs, kurā var apskatīt arhitektūras relikvijas no dažādiem laika periodiem, kā arī divas mūmijas, kuras atceļojušas no Peru. Mazliet biedējoši, taču tik tiešām interesanti.

Pēc muzeja apmeklējuma netālu uzgājām vietiņu, kur nogaršot tipisko portugāļu mencu kūku jeb Pastéis de Bacalhau, kas galvenokārt sastāv no siera, mencas un kartupeļiem, lai cik ļoti man garšo zivis, šī bija pirmā un pēdējā reize, taču, ja sanāk būt Lisabonā, noteikti nogaršo! Šī ir viena no tradicionālajām portugāļu receptēm, tāpēc Pastéis de Bacalhau atradīsi gandrīz katrā otrajā kafejnīcā.

Foto: Privātais arhīvs

Pilnīgā mierā un netraucēti

Pacelties virs Lisabonas māju jumtiem, vērojot pilsētas panorāmu no Svētā Georga pils skatu laukuma


Jā, lai cik ļoti es nevēlējos šajā sarakstā iekļaut visiem zināmas un populāras vietas, tomēr skats no pils tik tiešām ir lielisks! Ar metro dodamies līdz stacijai Martim Moniz, lai nonāktu līdz Svētā Georga pilij (Castelo de S. Jorge), klīstam pa Lisabonas šaurajām ieliņām, mums garām traucas senatnīgie tramvaji, mazliet smidzina lietus, un mēs ik pa laikam cenšamies atrast ceļa norādes, kuras ved uz pili. Pa priekšu mums soļo kāds pārītis, kuri tieši tāpat kā mēs nesaprot, kur īsti ir jādodas, tad nu "piemetamies" viņiem klāt un sekojam šiem ik uz soļa. Uz brīdi apstājāmies, lai paklausītos divus ielu muzikantus, kuri jautras ģitāras spēles pavadījumā dzied uzkāpuši uz pa pusei sagruvušas mājas balkona.

Foto: Privātais arhīvs

Ceļš uz Svētā Georga pili

Pils atrodas Alafamas rajonā, kas ir vēsturiski vecākais rajons Lisabonā, ar Mārtiņu nožēlojām, ka līdz pilij nedevāmies ar tramvaju, tā noteikti ir daudz ātrāk un drošāk. Mēs, protams, izvēlējāmies vismistiskākās ieliņas, kurās labāk neieklīst. Ja ej uz pili no metro stacijas Martim Moniz, tad sagatavojies, šādu ieliņu tur ir daudz, un esi uzmanīgs ar savām personīgajām mantām.

Svētā Georga pils ir pilnībā atjaunota pēc 1775. gada zemestrīces, un tā ir pārdzīvojusi sīvos konfliktus starp arābiem un kristiešiem, kas nosrisinājušies Portugālē. Lai apskatītu pili, vispirms iegādājamies biļeti, kura maksā 10 eiro, un dodamies tālāk. Ienākot pils pagalmā, paveras neticami skaits skats uz Lisabonas māju jumtiem un Težu upi. Turpat tiek piedāvāts iegādāties kādu vīna glāzi vai kafiju. "Vīns ar skatu" (Vine with the view), tā rakstīts uz izkārtnes pie vīna iegādes stenda. Kādu brīdi apsēžamies uz pils vecajiem mūriem un vērojam Lisabonas pilsētu.

Foto: Privātais arhīvs

Lisabonas panorāma

Vēl tikai daži ieteikumi:

  1. Labākais laiks, kad doties uz Lisabonu, – tāda nav! Nevajag teikt, ka uz Portugāli vajag doties tikai vasarā. Nebūt nē! Pašlaik ir oktobra beigas, un gaisa temperatūra ir +20 grādi pēc Celsija. Pagājušajās brīvdienās devos uz pludmali un ielīdu nopeldēties okeānā.
  2. Noteikti sargi savas mantas kā jau visur. Lisabona ir pilna ar kabatas zagļiem un "bezspēcīgām" tantītēm, kuras rokās tur slimu bērnu fotogrāfijas. Liekas, kā tiklīdz ko apstājies, pie tevis nāk klāt un lūdz naudu. "Es esmu students, studentiem nav naudas," vienmēr mierīgā balstī saku.
  3. Lisabonas centrā ļoti ērti ir pārvietoties ar metro, un viens brauciens maksā vien 1,50 eiro.
  4. Pasūtot kafiju, noteikti visiem zināmā "Thank you" vietā saki ''Obrigado'' (paldies – portugāļu valodā), vietējie iedzīvotāji uzreiz atplaukst, izdzirdot kādu frāzi portugāļu valodā.
Seko TūrismaGids.lv arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Lasāmgabali Portugāle Lisabona Galamērķi Eiropa
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form