Pieredzējušie latviešu ceļotāji Mārtiņš Sils un Andžs Ūbelis pusgadu pēc ceļojuma no Āfrikas dienvidiem līdz Eiropas ziemeļiem (par to lasiet šeit) devušies šķērsot abas Amerikas. Latvieši kopā ar diviem skandināviem ceļo ar motocikliem. Viņu maršrutu lielā mērā veidojuši skolēni, kas iesūtījuši jautājumus un uzdevumus, ko ceļotājiem brauciena laikā jārisina.
Ceļojuma dienasgrāmatas iepriekšējo ierakstu lasiet šeit.
Paragvajas valdzinājums
Ceturtā ceļojuma daļa: 27. janvāris - 1. februāris
Maršruts: Paragvaja
Sekojiet ceļotājiem līdzi kartē šeit.
Skudras!!! Nekad nevarējām iedomājies, kāds tām ir spēks...
"Vienā naktī šeit, Paragvajā, kādā meža pļaviņā pēkšņi nakts vidū sajutāmies... kā friči Normandijas kara laikā. Teltī pa visām malām plūda iekšā skudras, pa pašu izgrauztiem caurumiem – lielas, mazas – visas niknas un kož! Sprukām ārā, mēģinājām cīnīties, bet viss velti – mēs zaudējām. Naktī un negaisā nācās atkāpties un pārvākties ar to, kas nu no telts bija palicis pāri. Mazliet vēlāk, kad nonācām līdz kādai pilsētai, atkal centāmies salabot naktsmītnes, jo zem klajas debess šajā laikā nakšņot tomēr būtu mazliet par vēsu.
Tāda bija Paragvaja – jauka, garšīga, silta, bet brīžiem pavisam neprognozējama. Bet mums tik un tā tur patika.
Plānojot braucienu, mēģinājām iegūt pēc iespējas vairāk kontaktpersonu, kas ir kaut kādā veidā saistītas ar Latviju un labprāt mūs satiktu un pastāstītu par savu atrašanos šeit, Amerikā. Terere tējas rituālu Paragvajā mums bija likušas baudīt 12 skolēnu komandas. Kad mēs nonācām Latvijas goda konsulāta telpās Asunsjonas pilsētā uzreiz tikām cienāti ar tēju. Izrādās, ka šeit dalīšanās ar tēju ir svarīga rituāla sastāvdaļa, uzticēšanās un draudzības apliecinājums. Tējai tika piejauktas dziedinošas vai kā citādi derīgas zālītes, gluži kā zāļu tējas Latvijā.
Ja jau par tradīcijām, tad Skrīveru skolēni mūs aicināja ieturēt Asado jeb kopīgu gaļas grilēšanu ģimenes un draugu lokā Argentīnā, taču tur neviens mūs uz šādu vakarēšanu neaicināja. Tomēr šie prieki mums tika Paragvajā. Kādēļ tā vienkārši nevarējām tikt pie Asado? Divi labi iemesli. Pirmkārt, Asado tā īsti iespējams tikai tad, kad uz to tiec aicināts mājās. Šinī gadījumā baudījām mūsu drauga Manuela un viņa ģimenes viesmīlību. Otrkārt, paragvajieši ar lepnumu stāstīja, ka liellopu audzēšanas tradīcijas vispirms ienāca tieši Paragvajā un tikai tad tika līdz Argentīnai. Tad nu īstā Asado dzimtene būtu tieši šeit. Droši vien tādēļ kārtīga skapja lieluma grils tur bija atrodams katrā cienīgā mājā un birojā. Paragvajieši gaļas cepšanai pieiet nopietni!
Vasara pie jūras. Cik maksā noīrēt dzīvokli siltajā sezonā Latvijas piekrastē 
