"Biļetes iepirktas savlaicīgi (jau kādu pusgadu iepriekš) un ģimene sapakota, tāpēc dodamies uz lidostu Rīga, no kurienes jau tālāk ceļš uz Portugāli. Lidojums ir ar pārsēšanos Londonas Stanstedas lidostā, kur piecas stundas jāpagaida uz nākamo lidojumu, kas, kā vienmēr, nedaudz aizkavējas, bet, kā par brīnumu, šoreiz lidojums aizkavējas tikai 40 minūtes. Londonā šodien +23 grādi. Atraduši soliņu ar galdiņu, sēžam ārā, kur jau varam iesauļoties. Drīz vien ilgi gaidītais lidojums ir klāt un lidojam uz Faro," tā savu stāstu konkursam "Ceļo, stāsti, atkal ceļo", kura galveno balvu – kruīzu pa Vidusjūru – nodrošina "Costa Cruises", piesaka Jolanta Veselova.
"Faro mūs sagaida ar siltu vējiņu un, protams, jau tik iemīļotajām palmām. Dabūjam īres mašīnu, un, aidā, uz viesnīcu!
Nākamais rīts uzaust ne pārāk saulains, bet tas nekas, jo tālumā ieraugam ilgi gaidīto okeānu. Izjūtas, ko sniedz okeāns, un sajūsmu nav iespējams aprakstīt – okeāna viļņi ir spēcīgi, bet arī silti. Visi saslapinājām drēbēs, jo viļņi ir viltīgi. Šķiet, tik tāds neliels vilnītis nāk, līdz kamēr pēkšņi tu esi viss slapjš. Šo dienu tā arī pavadām – apskatot vietējo apkārtni un dauzoties pie okeāna.
No rīta pamodina ziņa no kolēģiem. "Paldies" jums! Latvijā ir astoņi no rīta, bet Portugālē tikai seši. Tā kā ģimene vēl guļ, nolemju viena pati iziet apskatīt okeāna pludmali. Rīts ir fantastiski skaists, kaut nedaudz drēgns. Pa ceļam sastopu vien dažus tūristus. Dodos atpakaļ uz viesnīcu, bet pusceļā sastingstu – kādu 50 metru attālumā redzams suņu bars – vismaz seši. Es no suņiem parasti nebaidos, bet šos ieraugot, nevēlējos spert ne soli tālāk. Un pareizi vien darīju. Starp suņiem un mani autostāvvietā bija novietotas dažas automašīnas, kad lopiņu varza pieskrēja man tuvāk, viens no suņiem sāka rūkt un riet, bet es ar vienu kāju jau atrados uz automašīnas priekšējās daļas. Tajā brīdī man bija vienalga, vai mašīnā būs kāda bukte. Labi, ka suņi man neuzbruka – parēja, parūca un turpināja skriet tālāk. Taču es pēc šādas sarunas ar suņukiem tādā ātrumā nonācu atpakaļ viesnīcā, ka tika uzstādīts mans personīgais rekords ātriešanā. Turpmāk nolēmu, ka viena vairs nekur neiešu.
Dienā esam ieplānojuši apskatīt izslavētās Portugāles "Benagil" alas, kas atrodas netālu no mūsu viesnīcas. Piebraukuši pie vietas, kur tiek izīrētas laivas, saprotam, ka alu apskate izpaliks, jo neesam gatavi maksāt 125 eiro (tāda cena sanāk mūsu ģimenei – sešiem cilvēkiem) par vienas stundas alu apskati ar motorlaiviņu. Nedaudz vīlušies, skatāmies kartē, ka tepat tuvumā pieejamas citas alas ar nosaukumu "Ponta da Piedade". Domāts, darīts! Braucam uz turieni un šo izvēli ne mirkli nenožēlojam. Mēs nokļūstam pie okeāna, bet tad, nedaudz piepūloties un nokāpjot vēl zemāk, zem ierīkotajām kāpnēm var nokļūt pludmalē. Ļoti jauki ir tas, ka daudzi slinkie tūristi paliek pie kāpnēm un tālāk nedodas. Sliktāk viņiem, labāk mums! Gandrīz vieni (bija viena portugāļu ģimene, kura atpūtās starp klintīm) mēs izbaudām okeāna viļņus un skaisto skatu uz "Ponta da Piedade" alām.
Nākamajā dienā izdomājam apskatīt kalnu Foja ("Foia"), Algarvē, kas sasniedz 902 metrus virs jūras līmeņa. Arodam "Google maps" parādīto vietu kartē, piebraucam, redzams ceļš augšup. Tik dīvaini, ka nekur nav norādes un mašīnu stāvvieta arī tāda savāda – labi, ja var divas mašīnas nolikt. Tas gan mūsu ģimeni neattur, dodamies pa bruģētu taciņu augšup. Vēl nopriecājamies, ka portugāļi nobruģējuši ceļu tūristiem! Kāpjam tik pa taciņu, ieraugām ceļa malā vīģes koku, kurā ir palikušas dažas vīģes, bet pārējās ir nokritušas zemē. Protams, vai tad mēs varam tā vienkārši paiet garām vīģes kokam? Dažas noplūcam. Priekšā privātmāja, bet ceļš kalnā aizvijas gar māju. Mazliet noraustāmies no suņu riešanas, bet mierinām sevi, ka suņuki piesieti. Visapkārt redzams, ka te nesen ir dedzis, Portugālē plosījās ugunsgrēki, ļoti izteikti gaisā jūtama dūmu un arī eikaliptu smarža. Pa ceļam nesastopam nevienu tūristu.
Pēc kādas stundas sasniedzam kalna augšu, kur uzstādīti radari, bet norādes, ka tas ir Foja kalns, nav. Tomēr apkārtējie skati ir skaisti, uztaisām dažas bildes un dodamies lejup. Kad esam jau pie mašīnas, atrodam valriekstu koku un pielasām pilnu trauku ar riekstiem. Tālāk pabraukuši ar mašīnu, ieraugām, ka Fojas kalnā var uzbraukt augšā no otras puses, nav jāiet ar kājām. Tomēr mēs par to nesatraucamies – ja nebūtu kāpuši kalnā pa otru pusi, nebūtu nobaudījuši dabā augušas vīģes, valriekstus un arī, starp citu, vīnogas.
Turpinām ceļu pie okeāna, uz sērfotāju pludmali un jau atkal okeāns neliek vilties. Apkārtnē nav nevienas mājas, daba izskatās mežonīga un skaista.
Vakarā saņemu zvanus no tuviniekiem, kuri stāsta, ka Portugālei tuvojās vētra. Esot izziņota trauksme, ka naktī vējš pieņemsies spēkā utt. Mēs, protams, ziņas neesam lasījuši, tāpēc īpaši nesatraucamies. Naktī vien dzirdam, ka vējš pagrabina slēģus. No rīta redzam, ka izsvaidīti plastmasas krēsli, bet citādi neko no vētras jutuši neesam. Taču pie okeāna gan redzams, ka vējš un viļņi plosījušies ne pa jokam. Vietā, kur tunelis savieno vienu pludmali ar otru, smiltis bija izskalotas tā, ka tunelī bija jāierāpjas. Pirms tam piekļūt varēja bez īpašas piepūles.
Dienā pēc notikušās vētras nolemjam apmeklēt Sintru un tās pilis. Šoreiz braucam pa automaģistrāli. Portugāļiem maģistrālēs ir elektroniskā maksas sistēma, automātiski tiek uzskaitīts, cik daudz esi nobraucis, un par īrētu mašīnu norēķināties vajadzēs īres kantorī.
Sintrā izlemjam apskatīt Penas karaļa pili un tās pakājē esošo dārzu. Skaisti! Uz Maoru pili nedodamies, jo tā, izrādās, biļetes cenā nav iekļauta, kā arī mēs jau esam piekusuši.
Citu dienu aizbraucam apskatīt ūdenskritumu "Pego do Inferno", kas nobāzējies pilsētiņā ar nosaukumu Tavira. Īsti nav norādes, kā nokļūt pie ūdenskrituma, vien redzami daži tūristi. Virzienu, tāpat kā ūdenskritumu, atrodam. Ūdenskritums ir labi noslēpies, izskatās kā džungļos. Tā kā ārā ir + 25 grādi, mēs arī nopeldamies. Vietējie izveidojuši kokā iekārtu striķi, no kura var lekt ūdenī un to, protams, manējie izmanto.
Atpakaļ braucot, atrodam vietējo vīna darītavu, kurā tiek iegādāts garšīgs vīns un, kā izrādās, īpašnieks prot nedaudz runāt arī krievu valodā, jo savulaik esot dzīvojis 10 gadus Krievijā.
Protams, ceļojuma laikā tiek apskatītas mazās pilsētiņas. Pēc portugāļu mašīnu vecuma spriežam, ka valstī daudzi nevar atļauties nopirkt jaunas mašīnas. Redzamas 40 gadīgas mašīnas un tādu ir daudz, bet viņas kustās uz priekšu.
Mēs bijām Portugāles dienvidu daļā, bet labprāt apmeklētu arī Porto un ziemeļu daļā esošo Portugāli. Dienās, lielākoties oktobrī, mijās gan saule, gan mākoņi. Okeāns mūsu ģimenei likās silts. Portvīnu nogaršot neizdevās, to nopirku tepat Latvijā. Uz Latviju atvedām ļoti daudz skaistu gliemežvāku, kurus pašrocīgi salasījām pie okeāna. Suvenīros nopirkti korķa izstrādājumi, maciņi, rotaslietas. Mums no portugāļiem būtu jāpamācās vienkāršība, man šķiet, ka pārāk daudz lielāmies. Viņi šķiet tādi nesamāksloti.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
