Dziļi Sjeramadres (Sierra Madres) kalnos Meksikas ziemeļos ir vieta, kas, šķiet, iekļaujas, bet tajā pašā laikā neiekļaujas tās apkārtnē. Gotiska stila pilis, sūnām apaugušas sienas, milzīgi pīlāri ar spirālveida kāpnēm, kuras ved uz nekurieni, dziļi džungļos, kur dzīvo tikai zvēri. 20. gadsimta 40. gadu beigās kāds bagāts vīrs emigrēja no Anglijas uz Meksiku un uzbūvēja šo mītisko valstību - savas iztēles Ēdenes dārzu jeb "Las Pozas".

Tas šķiet kā neveiksmīgs mēģinājums uzbūvēt viduslaiku pilsētu, kas tagad saplūst ar savu dabisko vidi, lēni ieaugot džungļos. Veģetācija lēnām "rāpjas" pāri visam. Kad redzat subtropu lietusmežus visās tā zaļajās nokrāsās, dzidras tirkīza upes un ūdenskritumus, miglainus kalnus kontrastā ar skaistām būvēm – tik tiešām pārņem sirreāla sajūta, it kā atrastos kāda cita cilvēka iztēlē.

Sers Edvards Džeims, kas šo pasaku valstību izveidojis, dzīvojis no 1907 līdz 1984. Piedzimis turīgā Angļu ģimenē un kļuvis pazīstams kā labākās sirreālistu mākslas kolekcionārs. Sirreālisma kustība aizsākās pasaules karu starpposmā, kad notika daudz politisko un sociālo nemieru. Buržuāzijas aprindās dominēja māksla, kur tika praktizēti strikti noteikumi visās mākslas formās. Sirreālisms sagrieza visu kājām gaisā, jo tajā dominēja fantāzija un bezjēdzība. Sers Edvards iesaistījās šajā kustībā, sponsorējot slavenākos gleznotājus, tostarp Salvadoru Dalī un Renē Magritu. Lielākais sera Edvarda atstātais mantojums, manuprāt, tomēr ir Ēdenes dārzs "Las Pozas". 

To viņš nolēma izveidot 20. gadsimta 40. gadu beigās kā savu Ēdenes dārza interpretāciju. Perfektā vieta tika meklēta visā Meksikā, līdz tika atrasta Meksikas ziemeļu kalnos. "Las Pozas" atrodama Hilitla (Xilitlas) ciematiņā Samluī Potosi (San Luis Potosi) apkārtnē. Parks atrodas džungļu ielejā, caur kuru plūst upes un ūdenskritumi. Ar draugu, vietējā darbaspēka un amatnieku palīdzību viņš izstrādāja un uzbūvēja lielas ēkas, kāpnes, pīlārus, sarežģītas metāla konstrukcijas un dekoratīvas skulptūras tieši tā, kā bija iztēlojies.

Skulptūras, kas līdzinās eksotiskiem augiem, daudz dažādu ēku viesu uzņemšanai un peldvietas upju baseinos – tur bija viss. Ievērojot sirreālisma tradīcijas, būvniecībā centās izvairīties no 90 grādu leņķiem, un visbiežākās formas ir arkas un pīlāri. Noapaļotas un netradicionālas formas, šķiet, imitētas no dabas, un dažādās skulptūras, aplūkojot tās no dažādiem leņķiem, izskatās citādi.

Daudz dažādu kāpņu un tiltiņu, kas var vest uz jaunu vietu vai tomēr mulsinošā veidā uz to pašu, kur sākāt. Tāpat ļoti bieži jāizvēlas no trim vai vairāk ceļiem, kur katrs ved uz jaunām pārsteidzošām vietām. Kādā brīdī var rasties sajūta, ka dārzs nekad nebeidzas un varētu staigāt pa apli visu dienu, nemaz to nenojaušot. Tāds, šķiet, arī bijis sera Edvarda mērķis – lai cilvēks ne tikai skatītos uz viņa iecienīto sirreālisma mākslu, bet patiešām atrastos tajā.

Parks ir atvērts apmeklētājiem un nodrošina nelielo Hilitla kopienu. Pieejamas arī gidu vadītas ekskursijas angļu valodā. Ieplānojiet pavadīt parkā visu dienu, jo mums bija tikai trīs stundas, un neredzējām visu, ko gribējām. Tāpat neaizmirstiet peldkostīmus, jo parkā ir vairāki ūdenskritumu baseini. 

No tuvākās lielās pilsētas Sanluī Potosi līdz parkam ir 350 kilometrus garš ceļš, un braucienā var redzēt ļoti daudz iespaidīgu dabas skatu miglainajos Sjeramadres kalnos.

Galamērķis nav viegli sasniedzams pa līkloču ceļiem Sjeramadres kalnos, bet ceļojums ir tā vērts. Apkārtne ir ļoti skaista, draudzīgiem cilvēkiem, pārsteidzošu ēdienu, bagātu vēsturi, ko veidojuši Spānijas ieceļotāji un Huasteka reģiona pamatiedzīvotāju kultūras ietekme.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!