Liela daļa cilvēku, kas iecienījuši kalnu slēpošanu, savu hobiju izbauda Alpos, bet ir arī tādi, kas dodas uz Tatriem. Tā kā mana pieredze šajā jomā aprobežojas ar tikai viena galamērķa apciemošanu, salīdzināt nevarēšu. Tomēr, ja esi iesācējs, doties uz Slovākiju, ja šī valsts nav apskatīta, nav peļama ideja. Tas būs lētāk, un tur būs, ko darīt, arī tad, ja atklāsi, ka slēpošana tev riebjas. Protams, arī, piemēram, Itālijā ir gana daudz lietu, ko darīt tad, ja neslēpo.
Tatri ir laba izvēle tiem, kam netīk ceļot ar lidmašīnu. Ar ģimeni vai draugiem iesēdies auto un dodies ceļā! Ja visi pa ceļam esošie apskates objekti nav apriebušies, brauciens var izvērsties ļoti patīkams. Ir, protams, arī citi ceļošanas veidi, piemēram, lidojums uz Krakovu. Tad līdz Tatriem var aizbraukt dažu stundu laikā.
Slovākijas pusē var slēpot gan Augstajos, gan Zemajos Tatros. Mans slēpošanas piedzīvojums sākās Augstajos Tatros Lomņicas slēpošanās bāzē, kas atrodas netālu no Popradas. Es biju devusies organizētā braucienā, kura laikā vietējā tūrisma aģentūra un uzņēmēji žurnālistus un tūrisma uzņēmumus no Latvijas iepazīstināja ar slēpošanas piedāvājumu, tāpēc dažubrīd saskāros ar īpašu attieksmi un iespējām, par kurām privātā braucienā, visticamāk, neuzzinātu un ko varētu arī neizmantot.
Braucot uz slēpošanas bāzi, vēl šaubījos – nomāt slēpes vai snovbordu. Grupā bijām vairāki iesācēji, tāpēc mums piedāvāja sarunāt slēpošanas instruktoru, kas palīdzēs apgūt pašus pamatus. Tad nu izvēli manā vietā izdarīja grupa – jākāpj uz slēpēm. Tiesa, mani arī brīdināja, ka snovošanas apgūšanai nepieciešams ilgāks laiks, bet slēpošanas pamatus var apgūt apmēram stundas vai divu laikā. Tas nozīmē – mazāk mācīšanās uz bērnu kalniņa, vairāk prieka lielajā trasē. Tā arī bija.
Tiesa, slēpošanas instruktors nav lēts prieks – stunda vienam cilvēkam izmaksā 50 eiro. Iespējams pieteikties arī apmācībai grupā, kas, protams, būs lētāk.
Pēc tam, kad biju apguvusi pašus pamatus – kā bremzēt, pagriezties un kontrolēt ātrumu –, biju gatava savam pirmajam nobraucienam. Veiksmīgi, bez kritieniem. Laikapstākļi arī bija patīkami, jo spīdēja saule. Jāteic, šī brauciena laikā tas bija retums. Bieži sniga un bija vējains, tāpēc plānus nācās vairākkārt mainīt. Jāpiebilst, ka šajā reģionā gandrīz visās viesnīcās ir spa centri, kuros patīkami atpūsties, ja laikapstākļi slēpošanai nav piemēroti. Tāpat iespējams izklaidēties akvaparkos. Ņemot vērā, ka reģionā pieejama termālā enerģija, tūrisma industrija spēj saglabāt plašu piedāvājumu par pieņemamu cenu, neskatoties uz to, ka elektroenerģija kļuvusi ievērojami dārgāka.
Augstajos Tatros vairāk paslēpot man neizdevās, lai arī iespēju tur netrūkst. Apciemojām arī visaugstāk esošo Slovākijas ciemu Solisko, pie kura atrodas slēpošanas bāze "Štrbske Pleso". Tur izpriecāties var arī distanču slēpošanas cienītāji. Protams, ja laikapstākļi ir tam piemēroti. Kad es tur viesojos, cilvēki slēpoja, bet bija neliels sniegputenis.
Slēpošanas vietā apskatījām kādu trīszvaigžņu viesnīcu turpat blakus. Tas, kas mani pārsteidza, – divvietīgs numuriņš mājiņā pie viesnīcas maksājot 120 eiro par nakti. Šajā summā esot iekļauta nakšņošana, slēpošanas kartes, brokastis, vakariņas un pieeja viesnīcas spa centram divām personām. Pārbaudīju, vai tiešām tik labs piedāvājums ir atrodams. Lētākais piedāvājums, ko man izdevās atrast, bija 113 eiro par nakti divām personām, tiesa – aprīļa beigās. Vietējie gan apgalvoja, ka reizēm Slovākijā var slēpot līdz pat maijam un maija vidum.
Es neriskētu, ja mans mērķis būtu tikai slēpošana. Citādi – labs piedāvājums, jo arī vasarā pacēlāji darbojas un ir izmantojami, lai tiktu kalnā vērot ainavu vai uzsākt pārgājienu.
Jāpiebilst, ka cenā iekļautās slēpošanas kartes iespējams izmantot arī citās slēpošanas bāzēs, piemēram, Lomņicā un Jasnā. Cenā iekļauta arī bezmaksas stāvvieta pie viesnīcas. Ja konkrētajā dienā nedodies slēpot, slēpošanas karti var izmantot kā ieejas karti akvaparkā. Līdzīgi piedāvājumi ir visām kompānijas "TMR" viesnīcām.
Populārākais un labāk zināmais slēpošanas kūrorts Slovākijā ir Jasna. Tas atrodas Zemajos Tatros. Tur man bija iespēja izmēģināt gan slēpošanu naktī, gan pakalpojumu "fresh track" (par papildu samaksu ierobežots skaits cilvēku var doties kalnā, pirms trases atvērtas citiem klientiem, izbaudot slēpošanu pa svaigi notīrītu trasi). Tiesa, jārēķinās, ka iesācējiem šis pasākums var būt sarežģīts, ja visi pacēlāji vēl nedarbojas. Sēžoties pacēlējā, pieredzējušie slēpotāji man un citiem iesācējiem atgādināja, lai izvēlamies zemākās sarežģītības trases, kas marķētas zilā krāsā. Izkāpjot no pacēlēja, secinājām, ka varam atrast tikai sarkano marķējumu.
Mūsu vietējais pavadonis sāka mierināt, ka var mums izsaukt sniega taksometru. Nevarēju saprast – viņš joko, vai. Mēs bijām trīs dāmas, kas sevi dēvēja par iesācējām. Lēnām sākām slidināties uz leju. Katrai no mums bija nedaudz atšķirīgs ātrums. Es biju pa vidu. Lēni, bet prātīgi virzījos uz leju. Laiku pa laikam piebremzēju, lai pasapņotu par kādu nedaudz lēzenāku trases posmu, bet tādu tuvumā nemanīju. Mūsu pavadonis koncentrējās uz slēpotāju, kura virzījās visgausāk, bet vienā brīdī viņš pēkšņi bija man blakus un mierinoši sacīja, ka mani vēro un viss būs labi.
Līdz tam mirklim es vispār nesatraucas, biju nedaudz "besīga" (jo biju sapņojusi tikai par jautriem braucieniem un, slēpojot vakarā, vispār jau sajutos kā profiņš) un ļoti koncentrējusies. Tas, protams, mainījās, kad mani sāka mierināt un nopietni piedāvāt iespēju izmantot "sniega taksometru". Sāku domāt par to, vai priekšā gaidāms kas briesmīgs, vai no malas izskatās, ka netiksim galā un tiešām nav droši turpināt. Es melotu, ja teiktu, ka manā galvā nesākās viegla panika. Tad nu es apstājos un mēģināju sevi nomierināt. Lai man palīdzētu, pavadonis deva dažādus padomus, kā labāk tikt galā. Padomi, protams, bija labi, bet es jau vairs nespēju tos uztvert. Izrādījās, ka visas trīs jūtamies līdzīgi. Tad nu līdz zilajai trasei mūs nogādāja ar sniega motociklu. Tas bija jauks brauciens.
Nav ne jausmas, cik izmaksātu neapdomīgu slēpotāju glābšana Slovākijā. Es šo iespēju izmantoju bez maksas un bez sirdsapziņas pārmetumiem. Ja tas nebūtu organizēts pasākums, es paskatītos, pa kādu trasi būs jābrauc lejā, un noteikti neizvēlētos tādu, par kuras pieveikšanu man nebūtu pārliecības.
Mūs aizveda līdz tuvākajam pacēlājam, ar kuru varēja nokļūt mūsu spēkiem atbilstošā trasē. Arī tai bija daži grūtāki posmi, un dažās vietās trase pārklājās ar augstākas sarežģītības maršrutiem, bet grūtības ir daudz vienkāršāk pārvarēt, ja tām uzreiz ir redzams gals. Lai arī diena bija vējaina un gandrīz visu laiku sniga, pirmo pilno slēpošanas dienu tiešām izbaudīju, un pēdējais nobrauciens, kas tika veikts pēcpusdienā pa piesnigušu un piebrauktu trasi, man radīja sajūtu, ka gribu vēl.
Kopumā par slēpošanu Slovākijā varu teikt, ka man patika. Pieredzējuši slēpotāji, iespējams, izvēlētos citas Eiropas daļas sava hobija baudīšanai, bet, ja esat lielāka slēpotāju grupa, kas ceļā plāno doties ar auto vai nelielu busiņu, Tatri noteikti nav peļama izvēle. Tur ir, ko darīt, arī tad, ja slēpošanai apstākļi nav piemēroti. Mēs apmeklējām ledus skulptūru izstādi, devāmies vairāku kilometru nobraucienā ar ragaviņām, apmeklējām akvaparkus un spa centrus (interesanta pieredze ir arī saunas šovs Bešenovas termālajā parkā).
Protams, labā ziņa ir tāda, ka laikapstākļi dažādās Tatru vietās var atšķirties. Pacēlāju karte, kas derīga dažādās bāzēs, noderēs, ja negribi dienu pavadīt akvaparkā vai apskatot kādu no dabas vai tūrisma objektiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
