Torņi, kalni, dziesmas – ceļojums uz Gruzijas 'lāču kaktu' Svanetiju

Torņi, kalni, dziesmas – ceļojums uz Gruzijas 'lāču kaktu' Svanetiju
Foto: Shutterstock

Krāčainas upes un sniegotas kalnu virsotnes. Seni torņi un galda dziesmas. Mežonīga, neticami skaista daba un skarbi, tomēr gaiši un patiesi cilvēki. Svanetijā ir viss, par ko mēs tik ļoti mīlam Gruziju. Un pat vairāk – šis grūti pieejamais reģions Lielā Kaukāza pakājē ir koncentrēta Gruzija, ko vēl nav skāris masu tūrisms. Tieši tādēļ ir jāsteidz turp braukt, iespējams, pēc kādiem desmit gadiem tur viss būs citādi.

Pirms 40 gadiem Vaļiko Mizandari, saukts par Mimino, savā helikopterā lidinājās pa kalnu ciemiem, izvadājot pasta sūtījumus, miltus, reizēm – pat govis. Kopš tā laika pasaulē mainījies, šķiet, ir viss. Izņemot dzīvi Gruzijas kalnos. Filma "Mimino" tika uzņemta citā Gruzijas reģionā – Tušetijā, bet pavisam viegli iztēloties, ka tā bija Svanetija. Savrupi ciemi, pļavas un kalnu nogāzes, aizas un sniega klātas smailes, svaigs gaiss, ausīs zvanošs klusums. Oktobrī te valda visas rudens krāsas. Ziemā – sniegs, kas reizēm pilnībā paslēpj vienīgo ceļu.

Skarbā un skaistā Kaukāza daba kā magnēts pievelk ceļotājus. Taču svaniem, vienai no senākajām Gruzijas pirmtautām, ar to nepietika. Pirms tūkstoš gadiem viņi sāka būvēt dzīvojamos torņus. Kādēļ viņi to darīja, vēsturnieki strīdas joprojām. Vieni lēš, ka tie būvēti, lai pasargātu sevi no lavīnām, citi – lai glābtu ģimeni no asiņainas atriebības.

Lai kā arī nebūtu, tagad Svanetija pasauli sveic ar vienā mirklī atpazīstamu skatu – torņiem un kalniem. Tieši to, kā arī tradicionālās gruzīnu viesmīlības dēļ, cilvēki arī šurp brauc.

Torņi, kalni, dziesmas – ceļojums uz Gruzijas 'lāču kaktu' Svanetiju
Foto: Андрей Касьяненко, Ostrov.ee

Daži vēsturnieki pieļauj, ka Svanetija ir viena no trim atsevišķām valstīm, kas ar laiku iekļāvās mūsdienu Gruzijā. Pirms diviem, trīs tūkstošiem gadu tā bija daudz lielāka nekā tagad un stiepās līdz Melnās jūras piekrastei. Svanu valodā joprojām ir idiomas par mastiem un burām – acīmredzot, reiz svani bija piejūras tauta. Tagad svanu valodā runā ne vairāk par 50 tūkstošiem kalniešu, šī valoda no gruzīnu mēles atšķiras vairāk nekā, piemēram, rumāņu no franču. Savā ziņā mūsdienu svani ir vissenākie gruzīni.

Pēdējo gadu laikā Svanetija ir kļuvusi daudz atvērtāka ceļotājiem no Eiropas. Gruzija ir ērti sasniedzama ar lidmašīnu, bet līdz reģiona centram – Mestijai – ved visnotaļ mūsdienīga šoseja. Turpinājumā – kā nokļūt Svanetijā, ko apskatīt un ko vest mājās no ceļojuma.

Transports: kā nokļūt Svanetijā

No Rīgas kursē regulāri avioreisi uz Tbilisi un Kutaisi. Braucot uz Svanetiju, ērtāka nokļūšana būs no Kutaisi, tādēļ izvēlieties "Wizzair" (biļeti turp un atpakaļceļam var nopirkt par 100 eiro). Tālāk var doties ar satiksmes mikroautobusu vai nomāt auto, arī ar šoferi. Tiešais attālums no Kutaisi līdz Mestijai ir 85 kilometri, tomēr šis brauciens aizņem visu dienu. Šoseja ved riņķī Zugdidi un Inguras HES, attālumu trīskāršojot (tīrais laiks – četras ar pusi stundas), savukārt pieturvietas ir neizbēgamas, jo jūs diez vai gribēsiet atstāt fotoaparātu somā. Mikroautobusa biļete no Kutaisi maksā 25 larus (ap 9 eiro), taksometru var sarunāt par 250 lariem (90 eiro). Braucot uz Mestiju no Tbilisi, jārēķinās ar astoņu stundu braucienu, ja neskaita pieturvietas pa ceļam.

Torņi, kalni, dziesmas – ceļojums uz Gruzijas 'lāču kaktu' Svanetiju
Foto: Shutterstock

Teorētiski Mestijā var nokļūt arī ar lidmašīnu. Jaunā lidosta (attēlā), kas pati jau kļuvusi par tūristu apskates vietu, apkalpo reisus no Tbilisi un Kutaisi. Tomēr jārēķinās, ka lidojumi atkarīgi no laikapstākļiem kalnos, turklāt pats brauciens pa Mestijas autoštrāsi ir atsevišķa izprieca. Fiziski nogurdinoša gan.

Lai kā arī nebūtu, plānojiet vismaz trīs dienu ceļojumu, labāk – nedēļu ilgu.

Ko apskatīt: no Kutaisi līdz Mestijai

No Kutaisi līdz Zugdidi ved visnotaļ parasta šoseja, kas pēc Džvari pilsētiņas sāk kāpt kalnā. Pirmā obligātā apstāšanās vieta – Inguras HES, kas ir lielākā hidroelektrostacija Aizkaukāzā.

Foto: Ivars Utināns, DELFI

Ieleju un Inguras upi bloķējošā dambja augstums ir 271 metrs (tas ir augstāks nekā pasaulslavenais Hūvera dambis ASV). Džvari ūdenstilpnē, ko vietējie mēdz saukt par Svanu jūru, ir smaragdzaļš ūdens, būs grūti to nefotografēt un nepublicēt tūlīt instagramā. Interesanti, ka Inguras HES ir teju vienīgais piemērs Gruzijas un Abhāzijas sadarbībai – dambis atrodas Gruzijas teritorijā, savukārt turbīnas – abhāzu pusē.

Kad līdz Mestijai atlikuši 100 kilometri, ceļš met cilpu kalnos gar Inguras upes gultni. Vairāki tuneļi, desmitiem laukumu ar kalnu panorāmas skatiem, dažas ceļmales kafejnīcas un neviena benzīntanka. Ir arī pa kādam kioskam, kuros par 5-10 eiro litrā tirgo kalnos vāktu medu.

Mestija ir visa reģiona administratīvais un tūrisma centrs. Saakašvili prezidentūras laikā valdība šīs vietas atjaunošanā ieguldīja ne mazums naudas. Tika pārbūvēts centrs (daudziem tas neiepatikās, teic, ka tagad Mestija brīžiem atgādinot Alpu ciematiņu), izbūvētas komunikācijas, salaboti ceļi, uzbūvēta lidosta un Svanu muzejs. Tagad šis ciems ar pāris tūkstošiem iedzīvotāju tūristiem var piedāvāt pilnu pakalpojumu spektru – no nakšņošanas viesnīcās un viesu namos līdz restorāniem, gidu pakalpojumiem, taksometriem, lidojumiem ar paraplānu un daudz ko citu. Astoņus kilometrus no Mestijas ir jauns kalnu slēpošanas kūrorts Hacvali, nedaudz tālāk – Tetnuldi (pēdējā pacēlāja stacija ir 3165 metru augstumā).


Foto: Ivars Utināns, DELFI

Bet pats galvenais Mestijā, protams, ir svanu torņi. Pilsētas ainavā tie dominē un īpaši efektīvi izskatās uz kalnu fona, atgādinot, ka atšķirībā no pārējās Gruzijas Svanetiju neviens nekad nav iekarojis. Starp citu, tieši tādēļ gruzīnu cari grūtos laikos savas relikvijas un vērtības centās glabāt tieši Svanetijā.

Torņi, kalni, dziesmas – ceļojums uz Gruzijas 'lāču kaktu' Svanetiju
Foto: DELFI

Dažos torņos iespējams uzkāpt, bet labākais, ko no augšienes var redzēt, – skats uz citu torni. Saimnieki jau sen torņus neizmanto to sākotnējam nolūkam. Kurš to izmanto kā noliktavu, kurš – par nelielu ieejas maksu izrāda tūristiem. Daudz interesantāk ir ielūkoties tipiskā svanu mājā. Tā, piemēram, Margiani ģimene savās mājās ir saglabājusi 15. gadsimta iekārtojumu. Koka soli, lopu aploki, vaļējs pavards un pagrabā iekārtota kamera gūsteknim – tas viss stāsta, cik skarba dzīve te reiz bijusi.

Ušguli, augstākais apdzīvotais ciems Eiropā

Torņi, kalni, dziesmas – ceļojums uz Gruzijas 'lāču kaktu' Svanetiju
Foto: Ivars Utināns, instagram.com/ivoprod

Ja esat Svanetijā, noteikti jānokļūst līdz Ušguli. Oficiālajos ceļvežos šī vieta tiek dēvēta par Gruzijas "lāču kaktu", un tam ir grūti nepiekrist. Ušguli tik tiešām ir galapunkts, kur ceļš beidzas burtiskā nozīmē. Ar kājām var aizsoļot līdz Šharas ledāja pakājei. Šeit sākas Inguras upe, bet aiz sniega klātajām kalnu smailēm (Šharas virsotnes augstums ir 5193 metru) sākas Krievija – Kabardas Balkārijas republika.

Foto: Ivars Utināns, DELFI

Ušguli ir augstākais apdzīvotais kalnu ciems Eiropā, tas atrodas 2200 metrus virs jūras līmeņa. Šeit joprojām mitinās ap 200 ļaužu, darbojas maza skola. Ziemā vienīgo ceļu ik pa laikam slēdz sniegs un iedzīvotāji paliek viens pret vienu ar kalniem. Ņemot vērā šo savrupību, Ušguli ir vislabāk saglabājušies 12. gadsimta svanu torņi, ciems ir iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Vēl jo vairāk – dzīve te nerimst, ciemā tiek atvērti viesu nami un kafejnīcas, bet pilsētas centrā pusdienlaikā sapulcējas visurgājēji, ar kuriem tiek vesti tūristi no Mestijas.

Torņi, kalni, dziesmas – ceļojums uz Gruzijas 'lāču kaktu' Svanetiju
Foto: DELFI

Ušguli nomalē, kur sākas ceļš uz ledāju, iekārtojusies senā Lamarija baznīciņa, kam līdzās slejas kārtējais svanu tornis. Ja paveicas, te var trāpīt arī uz dievkalpojumu baznīcā – tumšā, mazā un pilnīgi tādā pašā, kāda tā bijusi pirms daudziem gadu simtiem.

Lai gan no Mestijas līdz Ušguli ir ap 40 kilometriem, tur nenokļūt ātrāk par divām stundām. Ceļš ir šaurs, akmeņains un nedrošs. Vietām pār braucamo daļu skrien kalnu strauti, tādēļ prātīga izvēle būtu nomāt visurgājēju ar šoferi. Septiņvietīgs mikroautobuss izmaksās ap 60 eiro.

Kur nakšņot Svanetijā

Gruzijā naktsmītnes ir salīdzinoši lētas, arī Svanetija nav izņēmums. Mestijā var apmesties viesnīcās, numuriņš diviem ar brokastīm klusajā sezonā nebūs dārgāks par 50 eiro. Viesu namu ir krietni vairāk, tajos istaba diviem izmaksās 15-20 eiro. Ja nezināt, kur tieši vēlaties apmesties, nerezervējiet naktsmītnes, pie daudziem namiem ir izlikti sludinājumi par naktsmītnēm, bet Mestijas centrā darbojas tūrisma informācijas centrs.

Ko nobaudīt Svanetijā

Svanetija ir izslavēta ar saviem piena un gaļas produktiem, bet ar zaļumiem, augļiem un dārzeņiem te ir problēma – gandrīz viss tiek ievests no auglīgākām vietām. Tādēļ mielasts restorānā būs svanu, bet diez vai 100% autentisks gruzīnu galdam. Galvenais vietējais ēdiens ir kudbari – pīrāgs ar gaļu, sīpoliem un garšvielām. Tāpat var nobaudīt kukurūzas un siera plācenīšus čiždvari un tašmidžabi – kartupeļu biezeni ar sieru.

Svanetijas klimats nav piemērots vīna darīšanai, tādēļ vīns šeit, visticamāk, arī būs no citiem Gruzijas reģioniem. Teorētiski var nogaršot vietējo čaču vai augļu šņabi, bet tos nav viegli atrast, jo netiek tirgota visās bodītēs. Te viss ir atkarīgs no jūsu sabiedriskuma. Iespējams, vietējie pacienās ar mājās brūvēto.

Ko atvest no Svanetijas

Ja neskaita miljonu fotogrāfiju, tad atbilde ir pavisam vienkārša: nemeklējiet tādus tradicionālos suvenīrus kā šķīvīšus, magnētiņus vai zvaniņus. Par laimi šo ķīniešu darinājumu tirgoņi Svanetijā jūs netraucēs.

  • Nopērciet Svanetijas sāli. Aromātiskais sāls un garšaugu maisījums tiek izmantots teju visur – zupās, mērcēs, gaļas un zivju ēdienos, dārzeņu salātos. Pie vietējās vecenītes 200 gramu iepakojums izmaksās mazāk par vienu eiro.
  • Skatieties zem kājām. Protams, diez vai jūs kā viduslaiku svani pratīsiet izskalot zeltu, tomēr kalnos ir daudz akmeņu. Ceļā var gadīties kāds kalnu kristāls vai kas cits, ne mazāk skaists.
  • Nopērciet svanu medu. Diez vai var atrast kaut ko ekoloģiski tīrāku.

Source info

Tūrismagids


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl