1. Vietējie dažkārt joko, ka Jaunzēlandes laikapstākļi ir visai neparedzami. Visbiežāk dzirdējām frāzi – "četras sezonas vienā dienā", ko piedzīvojām paši uz savas ādas. Saule mijās ar lietu, vējš ar pilnīgu mieru. Ne velti vietējie nēsā līdzi visu nepieciešamo, lai pielāgotos dažādiem laikapstākļiem. Tāpat kā citu salu iedzīvotājiem, arī kivi (tā sevi dēvē Jaunzēlandes iedzīvotāji) nākas rēķināties, ka okeāna tuvums padara laika prognozēšanu visai apgrūtinošu. Pat ja ārā spīd saule, tas var visai ātri mainīties. Ja priekšā gara diena, ir tikai vēlams paņemt līdzi maiņas drēbes, kuras pielāgot laika mainīgumam.
2. Viena no pirmajām lietām, ar ko mūs iepazīstināja vietējie latvieši, ir jaunzēlandiešu mīļākie apavi – gumijas zābaki un "džandales" (flipflopi). Sākumā to uztvērām nedaudz kā joku, tomēr vēlāk pierādījās, ka tie patiešām ir populārākie apavi šajā valstī. Saprotams, pilsētu iedzīvotāji ne vienmēr pieturas tikai pie šīm opcijām, taču tā patiesi ir vietējo iecienītākā izvēle. Izskaidrojums ir pavisam vienkāršs – jau iepriekš minētie neparedzamie laika apstākļi. Tā kā lietus var parādīties jebkurā brīdī, vispiemērotākie ir tieši šie neizmērcējamie apavi. Turklāt liela daļa valsts iedzīvotāju strādā lauksaimniecībā, kur gumijas zābaki ir nepieciešamība. Valstī ir vairāki gumijnieku un "džandaļu" žogi, pie kuriem garāmbraucēji var atstāt savus vecos apavus. Šādi žogi, kas "izrotāti" ar apģērba gabaliem vai apaviem, izkaisīti pa visu valsti. Atliek tikai piestāt un apbrīnot. Arī es savas pirmās "džandales" atstāju tieši šādā vietā. Tie ir cilvēku veidoti savdabīgi apskates objekti.
3. Turpinot par vietējo iedzīvotāju apavu izvēli, jāsaka, ka dažkārt tā ir pat ļoti vienkārša. Nav nekas savāds, ja uz ielām, kafejnīcās un veikalos redzami cilvēki ir basām kājām. Vasarā šāds skats, šķiet, samērā izskaidrojams, tomēr arī ziemā tā nav neierasta parādība. Mēs bijām pārsteigti redzēt bērnus skrienam basām kājām pa ietvi, kad ārā vairs tikai nulle grādu. Vietējie mums apgalvoja, ka pēdas jau esot tik pieradušas pie aukstās temperatūras, ka apavi šķiet pavisam lieki. Tas man atgādināja par cilvēku ciešo saikni ar dabu. Kur vēl tuvāk dabai, kā izjust zāli starp pirkstiem.
4. Nākamā lieta, kas mūs ne gluži pārsteidza, bet šķiet pieminēšanas vērta, ir cilvēku mīlestība pret dabu. Tā šeit viennozīmīgi ir varena, majestātiska un apbrīnojama. Tāpēc nav brīnums, ka valstī ir neskaitāmas dažāda garuma pārgājienu takas, miljoniem apskates objektu un piknika vietas ik uz stūra. Vietējie, tāpat kā mēs – ceļotāji, mīl atrasties pie dabas krūts. Kad reiz apjautājos vietējai meitenei, kāpēc tuvumā nav neviena kinoteātra, atbilde bija ļoti konkrēta. "Kāpēc mums tie vajadzīgi, ja mums ir daba. Cilvēki nemēdz tik daudz laika pavadīt telpās. Viņi iet ārā." Un pat mainīgie laikapstākļi nav šķērslis, lai ik nedēļu dotos pārgājienos, piknikos, taisītu barbekjū ballītes vai dotos makšķerēt, izjādēs, laivot un darīt daudzas citas lietas ārpus mājām. Jaunākās filmas nav vietējo prioritāšu sarakstā.
5. Nav nekāds noslēpums, ka jaunzēlandieši ir ļoti relaksēti, neiespringst un uztver visu pavisam vienkārši. Ģērbšanās stils bieži vien ir ļoti nepiespiests, ko var noprast pēc populārākajiem apaviem valstī. Pat, ja dreskods saka "smart casual", redzējām restorānos cilvēkus šortos un "džandalēs". Saprotams, ofisa darbinieki pieturas pie klasiskā stila. Tāpat arī vietās, kur dreskods ir stingri noteikts, cilvēki centīsies pielāgoties, tomēr tas vairāk vērojams lielākajās pilsētās, kuru šeit nav daudz. Rodas sajūta, ka cilvēkus maz interesē, kā viņi izskatās. Ir tikai normāli doties uz veikalu pa taisno no darba būvlaukumā vai izņemt paciņu pastā, esot vēl pidžamā. Tas nebūt nenozīmē, ka jaunzēlandieši ir nevīžīgi, taču cilvēki daudz vairāk koncentrējas uz citiem dzīves aspektiem, piemēram, cilvēku savstarpējām attiecībām. Aprunājoties ar vietējiem, noskaidrojām, ka tā tas nebūt nav bijis vienmēr. Tikai apmēram pēdējos 10 gados jaunākās paaudzes piekopušas šādu nepiespiestu stilu. Cilvēki atceras, ka agrāk, lai dotos uz veikalu, noteikti vajadzēja pārģērbties, izķemmēt matus un pat uzkrāsot lūpas. Tagad arī vecākās paaudzes uz to visu vairs neiespringt. Šādā dzīves vienkāršošanā ir sava burvība. Arī mēs ceļošanu izbaudījām daudz vairāk, kad nolēmām nesatraukties par to kā izskatāmies, vairāk koncentrējoties uz citām lietām.
6. Ne tikai apģērbs, bet cilvēku savstarpējās attiecības šķiet ļoti vienkāršotas. Familiaritāte ir jūtama starp pārdevēju un pircēju, apkalpotāju un klientu, kā arī starp pilnīgiem svešiniekiem. Rodas sajūta, ka šeit visi visiem ir draugi un nav vērts iespringt uz kaut kādām stīvām, ierobežojošām uzvedības normām. Tas, ka cilvēki sveicina visus un visur, vienalga svešs vai pazīstams, jau ir pavisam ierasta lieta. Arī atvainošanās par visu un vienmēr ir vispārpieņemta norma. Ļoti bieži cilvēki apstāsies un aprunāsies, ja vien kaut kur nesteigsies. Bieži tā notika garākos pārgājienos, kur sastapām citus gājējus. Cilvēki dalījās ar padomiem, kur iet, ko darīt vai kā labāk risināt dažādas situācijas. Izpalīdzība šeit ir cilvēku dabā. Pat tad, ja kautrējamies pajautāt, cilvēki paši apjautājās, vai var kā palīdzēt. Turklāt cilvēku nesavtīgā vēlme darīt labu citiem tiek ieaudzināta jau bērnos. Bieži dzirdējām mammas skaidrojam saviem mazajiem trīsgadniekiem, ka jāņem vērā citi cilvēki un jādara tā, lai būtu labi gan pašam, gan citiem.
7. Arī godīgums ir jaunzēlandiešu ikdienas sastāvdaļa. To ļoti ievērojām, redzot, kā notiek norēķini par kempinga vietām. Ļoti bieži tas notika ar "honesty box" (godīguma kastītes jeb krājkasītes) palīdzību, kur vienkārši jāiemet naudiņa. Ar tādu paši kastīšu palīdzību ceļmalās tiek tirgoti augļi un dārzeņi, medus un citi produkti. Dažkārt nolikti pat karšu automāti. Tad nu viss no pircēja sirdsapziņas atkarīgs. Arī mums un citiem ceļotājiem šādas apmaksas metodes šķita ļoti interesantas. Tomēr tas ļoti atviegloja zemnieku ikdienu, kuri varēja nesatraucoties atstāt savus labumus ceļmalā, un turpināt darīt ikdienas darbus, nevis sēdēt un gaidīt pircējus. Mēs šādi no kaimiņiem pirkām olas, sulīgas plūmes. Augļudārzu tuvumā bieži varēja iegādāties nektarīnus, avenes, bumbierus un ābolus, kā arī mūsu iemīļotie feijoa augļi, kurus sezonas laikā spējām apēst pat kilogramu dienā.
8. Cilvēki nevērtē viens otru pēc profesijas vai darba, ko tie dara, bet pēc vērtībām un attieksmes. Šeit bez kautrēšanās vari teikt, kādu darbu dari pat, ja tas ir vienkāršs un nav prestižs. Daudz svarīgāks cilvēkiem būs tavs raksturs un vērtības, pēc kurām dzīvē vadies. Cilvēki šeit novērtē ikvienu, kas strādā un dara pašus vienkāršākos darbus. Jau no agras bērnības tiek mācīts darba tikums un cilvēki ir pateicīgi, ka katrs darbiņš ir paveikts. Strādājot par viesmīli bez pieredzes, ļoti izjutu klientu laipnību. Pat tad, ja kafijai aizmirsu atnest karotīti un atvainojos par to, klienti uzskatīja to par dzīves sīkumu. Ievērojām, ka pārdevējām patīk aprunāties ar katru klientu, it īpaši mazākās pilsētās. Pat ja rinda bija gara, katrs saņēma pa laipnam vārdam, turklāt pats pārsteidzošākais, nekad neredzējām, ka rindā stāvošie par to būtu neapmierināti. Cilvēki attiecas pret apkopējiem, dārzniekiem, santehniķiem ar tādu pašu cieņu ka pret ārstiem vai banku darbiniekiem.
9. Kā jau noskaidrojām, kivi ir ļoti relaksēti cilvēki, tāpēc nav brīnums, ka, pārvietojoties ar auto, tiek ievērots tas pats princips. Cilvēki reti pārsniedz ātrumu, jo pat par vienu pārsniegtu kilometru stundā virs atļautā ātruma vari tikt sodīts. Tāpat autobraucēji reti veic apdzīšanas manevrus. Bieži vien tāpēc, ka ceļi mēdz būt ļoti līkumoti, tomēr pat taisnos gabalos, reti kāds veica šo manevru. Tāpat kā dzīvē, arī uz ceļa cilvēki nemēdz steigties, veikt asus pagriezienus vai nepārdomātus manevrus. Ja priekšā braucošais kāda iemesla dēļ brauks lēnāk, nekā atļauts, visbiežāk redzējām auto pabraucam malā un palaižam garām aizmugurē braucošos. Ja esi pieradis pie agresīvāka braukšanas stila – jāuzmanās, jo vietējie to var nesaprast.
10. Mūsdienas nav iedomājamas bez interneta, tomēr Jaunzēlandē to varētu uzskatīt par luksusa preci. Protams, daudzās mājās ir wifi, tāpat tas pieejams kafejnīcās un bibliotēkā. Tomēr visbiežāk internets, kas pieejams sabiedriskās vietās, ir ļoti limitēts vai arī par maksu. To var saprast, jo interneta cena ir daudz, daudz augstāka, nekā Eiropā. Piemēram 1,5 GB interneta telefonā maksā apmēram 30 NZD, kas ir apmēram 17,20 eiro. Turklāt tas nebūt nav ātrs. Bieži vien vietas, kur izkārtne vēsta "bezmaksas wifi", ir gluži vai lamatas. Internets parasti ir tik lēns, ka to nav iespējams izmantot. Tāpat daudz kur valstī mobilo sakaru pārklājums ir vājš, līdz ar to arī internetu nav iespējams izmantot. It īpaši dienvidu salā ar to bieži saskārāmies. Varbūt tas ir sava veida pluss un neattur iedzīvotājus no savas skaistās dabas baudīšanas. Arī interneta atkarība šeit ir reta parādība.
Ar Elisas un Alda Rudzīšu ceļojumiem plašāk var lasīt te vai iedvesmoties bildēs šeit.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
