Foto: Gleznainā Viru purva taka Igaunijā, kur pat apmaldīties ir forši
Foto: DELFI

Tikai 40 minūšu brauciena attālumā no Tallinas uz pāris stundām var nozust Viru purva takas līkumos. Protams, ka saullēkts un saulriets tur šķiet divtik košs, bet arī dienas vidū "Instagram" bildes izdosies pasakainas un kārtīga izstaigāšanās garantēta, tādēļ, saņemot uzaicinājumu no "Visit Estonia" izpētīt Igaunijas ziemeļu daļu, sapratu, ka grēks pabraukt garām šai takai. Uzreiz brīdinu, ka taka nav apļveida un ieteicams rūpīgi sekot līdzi norādēm, lai negadās apmaldīties, kā tas gadījās man.

Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Sazin kur izlasīju, ka taka ir 3,5 kilometrus gara, tādēļ ieplānoju to apmeklēt rīta pusē pa ceļam no Narvas uz Tallinu, rēķinoties, ka 45 minūšu laikā būšu izstaigājusies, apēdusi līdzpaņemto sviestmaizi un atgriezusies pie auto.

Jau pirmā norāde vēsta, ka taka ir 5,5 kilometrus gara un 2.5 kilometri no tiem ved cauri purvam. Jūtu, ka būs jāpieliek solis. Sākumā jāiet cauri skaistam mežam pa skuju klātu celiņu, zemākajos punktus līdzās uzbūvētas koka pārejas, tātad pat dikti lietainās dienās nebūs jālec pāri peļķēm.

Foto: Gleznainā Viru purva taka Igaunijā, kur pat apmaldīties ir forši
Foto: DELFI


Viru purvs ir 235 hektārus plašs un pirms 5000 gadiem tas bijis ezers. Lai gan caur sfagnu sūnām ūdens izfiltrēts neticami tīrs, šajā purvā peldēties nav ļauts. Tas atrodas Lāhemā nacionālajā parkā, ko dēvē arī par līču zemi.

Purva vidū atrodas skatu tornis, tā pirmā platforma ērti pieejama arī cilvēkiem ratiņkrēslā vai vecākiem, kas stumj bērnu ratiņus. Līdz skatu tornim arī laipa izbūvēta tik plata, lai to varētu izbraukt bez pūlēm. Aiz torņa gan taciņa kļūst šaura un aizskatoties kājas var sapīties pat izveicīgākajiem staigātājiem. Vaivariņi tomēr reibina!

Foto: Gleznainā Viru purva taka Igaunijā, kur pat apmaldīties ir forši
Foto: DELFI

Izrādās, ka tornis tur uzbūvēts jau 1987. gadā, bet 2013. gadā rekonstruēts un nu tajā ir divas skatu platformas. Pirmā ir 2,8 metru augstumā un turp ved rampa, kuras platums ir 1,2 metri. Otrā platforma ir septiņu metru augstumā un no tās paveras burvīgs skats uz ezeriņiem un līkumaino taciņu.

Gar takas malām lekni saaugušas lācenes īkšķa naga lielumā, bet man diemžēl jāsteidzas. Vietā, kur ezera malā iekārtots arī soliņš, laipa ved pāri visai dziļai malai un tur jābūt īpaši uzmanīgam, lai neiežautos iekšā. Kad taka beidzās, pēkšņi apjuku, jo nesapratu, uz kuru pusi doties. Pie kāda koka pamanīju sarkanu koka dēlīti, kur uzvilkta melna bulta, sapratu, ka tas ir mans vienīgais pavediens un dodos turp. Pulkstenis vēsta, ka manas atvēlētās 45 minūtes ir beigušās, pielieku soli, bet karte rāda, ka automašīnai netuvojos, tieši otrādi. Nekas cits neatlika, kā pagriezt navigācijas bultiņu uz stāvvietas pusi un sperties iekšā mežā. Tavu neražu, sāka gāzt lietus, tādēļ sabridu slapjas kājas un zeķes bija pilnas kukuržņu, kas nepatīkami kutināja kājas. Tagad zinu, ka nesteidzīgai takas baudīšanai jāieplāno vismaz divas stundas, ko iesaku arī citiem. Stāstot vēlāk par savu piedzīvojumu diviem igauņiem, viņi uzreiz pateica, ka vajadzēja takas beigās labāk griezties atpakaļ un pa koka laipām cilpot prom. Es gan teikšu tā – ja nebiedē neliela apmaldīšanās skaistā mežā un vismaz seši nostaigāti kilometri, atpakaļ negrieziet. Ejiet dabā un izbaudiet to. Ar uzlādētu telefonu un pilnu ūdens pudeli, protams, jo drošība pirmajā vietā.

Tags

Dabas taka Igaunija
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form