saturs

Kad vairums Latvijas dabas taku un pastaigu vietu (suņu saimnieki un pastaigu cienītāji sapratīs!) izstaigātas krustu šķērsu, šķiet, ka nu nekas, nekas vairs nespēs pārsteigt. Mums izveidots pat saraksts ar iecienītākajām dabas takām, kurās katrā gadalaikā ir vēlme atgriezties, un teikšu atklāti, arī ar tām takām, kas likušas vilties. Šoreiz brīvdienu ceļi veda uz Mazirbes pusi – te būts daudz, bet Pēterezera dabas taka līdz šim nebija izstaigāta. Un tur arī piedzīvots lielais pārsteigums! Mēs taku novērtējām ar desmitnieku un apsolījām atgriezties, kad nokusīs sniegs.

Kas tad šajā takā ir tik vilinošs? Tā kā esam divu suņu saimnieki, tad vēlme pēc interesantas pastaigas ir vienmēr. Kas ir interesanta pastaiga? Tā ir pastaiga, kas nav garlaicīga. Un Pēterezera dabas taka to sniedz, jo ved pa līkumu līkumiem, pakalniem, pāri tiltiņiem, trepītēm (šeit gan ieteikums mazos šķirnes sunīšus pacelt opiņā, jo starp pakāpieniem ir palielas starpas), gar upīti, purviem un ezeriem. Taka paredzēta dažāda vecuma un interešu cilvēkiem, ne tikai soļotājiem un nūjotājiem, bet visiem dzīves baudītājiem. Jau laikus pabrīdinām – taka nav viegla!

Novietojām automašīnu stāvlaukumā un sākām lielā loka izpēti. Te gan vēlamies piebilst, ka nebija skaidri norādīts, kurā virzienā doties, bet pie mašīnu novietnēm atrodas karte, pēc kuras var vadīties. Kā vienu vienīgo mīnusu varam uzsvērt to, ka dabas takā bija ļoti maz norāžu un, ja nebūtu sniega kupenās iestaigātu pēdu, visticamāk, apmaldītos. Citās sezonās noteikti šādas problēmas nerastos! Savukārt talseniece, rakstniece Maija Laukmane kā mīnusu min, ka nevienā vietā nebija "interjeram" atbilstošs soliņš. Lai piesēstu un nesteidzīgi pavērotu sūnu paklājā (ne šajā sezonā) vai priežu galotnēs notiekošo, sēdēšanai noder celmi vai kas tamlīdzīgs.

Sākumā taka ved pa ļoti skaistu, iestaigātu mežu, kur taciņas vijas starp kokiem, tāpēc dažos brīžos nākas pietupties un pieliekties. Nu tāds kārtīgs sportiņš! Meža taka šķērso bijušo Ziemeļkurzemes šaursliežu dzelzceļa jeb Mazbānīša stigu, kas savulaik savienoja Dundagu un piekrastes ciemus ar Ventspili un Talsiem un kursēja no 1916. līdz 1962. gadam.

Turpinājumā taka ved caur unikālu, nekur citur pasaulē nesastopamu dabas veidojumu – kāpu un starpkāpu ieplaku sistēmu. Pārejot pāri vairākām laipiņām, nonākam "trepju valstībā", kas ved pāri kangaru mugurām un vigu vēderiem. Paveras brīnišķīgs skats. Šeit mums radās jautājums, vai tā ir takas noslēdzošā daļa, jo, kā jau minēju, norāžu nav. Nē, kad aiz muguras jau mērota vairāk nekā puse ceļa, sākas interesantākais un skaistākais takas posms.

Nolēmuši ceļu turpināt, nonācām pavisam citā vidē, kur visapkārt bija klajš lauks un ezers, kā arī dēļu laipa gar purvaino Pīļu dīķa vigu un Pēterezera vigu (laipa atgādināja Lielā Ķemeru tīreļa laipu). Pabrīdinām: arī šeit nav kur piesēst (nebūs nekāda garā kavēšanās!). Mums paveicās, ka skaistajā brīvdienu dienā stundas garajā pastaigā piedzīvojām gan pamatīgu puteni, gan saules starus, gan sajutām arī pavasara dvesmu.

Pēterezera dabas taka ir lokveida, 3,4 kilometrus gara (noliec auto stāvlaukumā un loku izstaigā, atgriežoties atpakaļ pie auto); visa ceļa mērošana aizņem aptuveni stundu. Šeit iepazīšanai ir gan daļiņa vēstures, gan ģeogrāfijas, gan augu un dzīvnieku valsts.

Par taku

Pēterezera dabas taka atrodas Dundagas–Mazirbes ceļa malā. Tā šķērso pirms aptuveni 6000 gadiem Baltijas jūras veidošanās gaitā radušās garas, vaļņveida kāpas (kangarus), kas mijas ar šaurām, pārpurvotām ieplakām (vigām) paralēli Baltijas jūrai un Rīgas līcim. Kangarus sedz sausie priežu meži, savukārt vigās dominē zāļu purvi. Vienā no platākajām vigām atrodas Lielais un Mazais Pēterezers, kā vārdā arī nosaukta pati taka.

Lielais un Mazais Pēterezers ir piejūras tipa ezeri, kas veidojušies pirms aptuveni 4000 gadiem, atkāpjoties Litorīnas jūrai. Šo ezeru kopējā platība ir 3,3 hektāri, vidējais dziļums 1,2 metri.

Apskates objekti tuvumā

Ja esi nonācis Dundagas–Mazirbes pusē, tad noteikti ieplāno apskatīt un izstaigāt arī šos apskates objektus:

• Šlīteres bāka. Bāka celta 1849. gadā, un tā ir otra vecākā navigācijas būve Latvijā. Kopš 2000. gada tā vairs nekalpo navigācijai. Uzkāpjot bākā, nonāksi 102 metru augstumā virs jūras līmeņa. No turienes paveras skats uz Slīteres nacionālā parka mežiem un piecus kilometrus attālo Baltijas jūru. Skaidrā laikā var redzēt Igaunijas Sāmsalu. Apmeklētājiem atvērta no 1. maija līdz 15. oktobrim.
• Šlīteres dabas taka ir 1,2 kilometru gara. Taka ved lejup no Šlīteres Zilajiem kalniem jeb Baltijas ledus ezera senkrasta un pa tam piegulošā līdzenuma mežiem un purvu. Tā dod iespēju ieskatīties parka vecākajā daļā – Slītes dabas rezervātā – ar platlapju mežu, unikāli retām kukaiņu un augu sugām. Taka atrodas līdzās Šlīteres bākai. Apmeklētājiem atvērta no 1. maija līdz 15. oktobrim tikai Slīteres nacionālā parka gida pavadībā.
• Kolkas priežu dabas taka ir 1,2 kilometru gara. Taka ved cauri kāpu priežu mežam uz jūras piekrasti. Uz kāpām augošās priedes ir dziļi (līdz pat diviem metriem) ieputinātas smiltīs. Kāpas nostiprināt kolcenieki pabeidza tikai 20. gadsimta vidū.
• Kolkasrags. Vieta, kur satiekas Baltijas jūra un Rīgas jūras līcis. Tālākais Kurzemes ziemeļu punkts. Ievērojama putnu migrācijas vieta pavasaros un rudeņos.
• Ēvažu dabas taka ir 0,3 kilometru gara. Taka ved uz Rīgas jūras līča stāvkrastu, kas ir 8-15 metru augsts. Šaurā, mitrā pludmale ir mājvieta savdabīgiem augiem un dzīvniekiem.
• Skatu tornis Zilo kalnu kraujas malā. Tornis stāv vietā, kur jūras krasts bija pirms 10 tūkstošiem gadu. No skatu torņa var redzēt piecus kilometru attālo Baltijas jūru.
• Mazbānīša dabas taka ir 6,9 kilometru gara. Taka ved pa bijušo šaursliežu dzelzceļa stigu no Mazirbes līdz Sīkragam. Šeit no 1916. gadam līdz 1963. gadam kursēja vilciens, ko vietējie sauca par Mazbānīti. Taku ērti veikt ar velosipēdu, atceļā dodoties pa Ventspils–Kolkas šoseju.
• Skatu tornis pie jūras atrodas pie Baltijas jūras kilometra attālumā no Kolkasraga. Lieliska putnu, sikspārņu un spāru novērošanas vieta.
• Košrags ir valsts nozīmes pilsētbūvniecības piemineklis. Tā robeža noteikta pa Tilmaču, Anduļu un to starpā esošo māju robežām.