Kad vairums Latvijas dabas taku un pastaigu vietu (suņu saimnieki un pastaigu cienītāji sapratīs!) izstaigātas krustu šķērsu, šķiet, ka nu nekas, nekas vairs nespēs pārsteigt. Mums izveidots pat saraksts ar iecienītākajām dabas takām, kurās katrā gadalaikā ir vēlme atgriezties, un teikšu atklāti, arī ar tām takām, kas likušas vilties. Šoreiz brīvdienu ceļi veda uz Mazirbes pusi – te būts daudz, bet Pēterezera dabas taka līdz šim nebija izstaigāta. Un tur arī piedzīvots lielais pārsteigums! Mēs taku novērtējām ar desmitnieku un apsolījām atgriezties, kad nokusīs sniegs.

Kas tad šajā takā ir tik vilinošs? Tā kā esam divu suņu saimnieki, tad vēlme pēc interesantas pastaigas ir vienmēr. Kas ir interesanta pastaiga? Tā ir pastaiga, kas nav garlaicīga. Un Pēterezera dabas taka to sniedz, jo ved pa līkumu līkumiem, pakalniem, pāri tiltiņiem, trepītēm (šeit gan ieteikums mazos šķirnes sunīšus pacelt opiņā, jo starp pakāpieniem ir palielas starpas), gar upīti, purviem un ezeriem. Taka paredzēta dažāda vecuma un interešu cilvēkiem, ne tikai soļotājiem un nūjotājiem, bet visiem dzīves baudītājiem. Jau laikus pabrīdinām – taka nav viegla!

Novietojām automašīnu stāvlaukumā un sākām lielā loka izpēti. Te gan vēlamies piebilst, ka nebija skaidri norādīts, kurā virzienā doties, bet pie mašīnu novietnēm atrodas karte, pēc kuras var vadīties. Kā vienu vienīgo mīnusu varam uzsvērt to, ka dabas takā bija ļoti maz norāžu un, ja nebūtu sniega kupenās iestaigātu pēdu, visticamāk, apmaldītos. Citās sezonās noteikti šādas problēmas nerastos! Savukārt talseniece, rakstniece Maija Laukmane kā mīnusu min, ka nevienā vietā nebija "interjeram" atbilstošs soliņš. Lai piesēstu un nesteidzīgi pavērotu sūnu paklājā (ne šajā sezonā) vai priežu galotnēs notiekošo, sēdēšanai noder celmi vai kas tamlīdzīgs.