Foto: Shutterstock
Dzīvojot mazākā vai lielākā, bet tomēr apdzīvotā vietā, kur varam arī novērot attīstību un pārmaiņas, ir grūti iztēloties, kā būtu, ja visas apkārt esošās būves būtu pamestas un tuvāko 10 vai pat 100 kilometru rādiusā nevarētu sastapt nevienu dzīvu būtni. Taču gadu gaitā it visur pasaulē dažnedažādu iemeslu dēļ ir izveidojušās neskaitāmi daudzas spoku pilsētas, kurās varam tikai iztēloties, kāda bija dzīve to ziedu laikos.

Šoreiz ''Tūrisma Gids'' piedāvā virtuāli apciemot piecas pilsētas un ciematus dažādās pasaules vietās, kuras diemžēl vai varbūt par laimi tikušas pamestas. Jāpiebilst, ka it visas no tām ir iespējams arī apmeklēt un apskatīt savām acīm, taču ņem vērā, ka to nevar darīt uz savu galvu, jo citviet bez speciālas atļaujas nevarēsi pat paspert soli pāri spoku pilsētas robežai.

Ņemot vērā Covid-19 izplatību, "Tūrisma Gids" aicina rūpīgi izvērtēt nepieciešamību ceļot un apmeklēt publiskas vietas, kā arī, dodoties dabā, izmeklēt atbilstošāko pastaigu maršrutu, šajā laikā saudzējot gan sevi, gan citus.

Čingueti, Mauritānija


Senā Čingueti pilsēta (titulbildē), kas kā mirāža paceļas pāri Mauritānijas plašajām smilšu kāpām, vairāk nekā 1200 gadus ir bijusi dažādu ceļotāju patvērums no mokošā Sahāras tuksneša karstuma, vēstī BBC. Pilsēta dibināta 8. gadsimtā kā karavānu pieturvieta svētceļniekiem ceļā uz Meku, bet galu galā tā uzplauka kā viens no lielākajiem zinātnes, reliģijas un matemātikas centriem Rietumāfrikā.

Foto: Shutterstock

Svētceļnieki un zinātnieki, kas apciemoja pilsētu, bieži vien atstāja savus reliģiskos tekstus, zinātniskos pētījumus un vēsturiskos manuskriptus. Gadu gaitā Čingueti tika uzkrāts tik daudz šo vēsturisko dokumentu, ka pilsētas ziedu laikos no 13. līdz 17. gadsimtam tā varēja lepoties ar 30 bibliotēkām.

Lai arī pilsēta mūsdienās vairs nav apdzīvota, ir saglabājušās piecas no oriģinālajām bibliotēkām, un lojāla glabātāju komanda pazemīgi sargā vairāk nekā 1000 nenovērtējamu viduslaiku Korāna rakstus no smiltīm, vēja un karstuma. Diemžēl, tā kā Sahāras tuksnesis turpina strauji plesties plašumā, tostarp apdraudot senās Čingueti pilsētas ēkas, un klimata pārmaiņas pēdējo gadu laikā izraisa sezonālus plūdus, šo dārgumu nākotne ir apdraudēta.


Pripjata, Ukraina


Foto: Shutterstock

Pripjatu diemžēl varētu saukt par bēdīgi slavenāko bijušās PSRS teritorijas nu jau spoku pilsētu. Tā tika evakuēta 1986. gada 27. aprīlī – 35 stundas pēc postošās Černobiļas AES katastrofas, reiz stāstījis ''Tūrisma Gids''. Pirms Černobiļas avārijas pilsētā dzīvoja aptuveni 50 tūkstoši cilvēku, strādāja kinoteātri, bērnudārzi un skolas, tajā bija pat atrakciju parks. Tā kā radiācijas līmenis kopš katastrofas ir samazinājies, cilvēkiem ir ļauts šeit atgriezties, izzināt galveno par šo traģisko notikumu un paviesoties vietās, kur agrāk bija manāma rosība. Tiesa, skats ir gana drūms – saplēsti stikli, vecas cilvēku mantas, kuras laika gaitā jau sākušas irt un saaugt kopā ar zemi. Katrai lietai šeit ir savs stāsts, visticamāk, emocionāli smags.

Baisu noskaņu rada arī daudzviet ēkās atrodamās lelles, kas nodrebināties likušas ne vienam vien apmeklētajam un internetā atrodamo fotogrāfiju skatītājiem. Daudzas no lellēm novietotas bērnu gultiņās, citas mētājās starp gruvešiem, bet vēl kāda apsēdināta uz krēsliņa un tai galvā uzmaukta gāzmaska. Lai arī cik drebuļus uzdzenoši var būt šādi skati, kā "Delfi" skaidroja īpašajā un šai tēmai veltītajā specprojektā, lielu lomu šajā ziņā spēlē arī tūristi. "Cilvēki vienmēr grib drūmus un emocionālus kadrus, tāpēc viņi dara to, ko nedrīkst – iejaucas vēsturē un piekārto pa savam atstātās mantas. Tā arī rodas kadri ar lellēm, kam uz sejas uzvilkta gāzmaska un tā tālāk," "Delfi" žurnālistam pastāstīja tūres gids. Līdzīgi ir arī ar citām detaļām, piemēram, pulksteni, kura rādītāji apstājušies katastrofas brīdi, proti, pulksten 1.23 – gids norāda, ka, protams, pulkstenis nav apstājies konkrētajā brīdī, bet, iespaidīgāku foto dēļ, tūristi iejaukušies vēsturē.

Foto: Shutterstock

Plašāk ar apjomīgo specprojektu iespējams iepazīties te.

Protams, te arī vērts pieminēt pasaulslaveno seriālu par Černobiļas katastrofu, kas savu pirmizrādi piedzīvoja 2019. gadā. Vairāk lasi šeit.


Boudija, Kalifornija


Foto: Shutterstock

Boudija ir pilsēta, kas apstājusies laikā. Tā par štata vēsturisko parku kļuva 1962. gadā, un kopš tā laika dzīve šeit ir apstājusies – viss palicis tāds, kādu to savulaik vietējie iedzīvotāji atstājuši, teikts pilsētai veltītā mājaslapā.

Pilsētas pirmsākumi meklējami 1859. gadā, kad Viljams S. Boudijs šeit atrada zeltu. 1861. gadā vēl tolaik nekurienā tika uzbūvētas dzirnavas, un tā pilsēta sāka apaugt. Sākotnēji tur uz dzīvi apmetās aptuveni 20 kalnrači, bet līdz 1880. gadam tur jau dzīvoja aptuveni 10 000 cilvēku. Boudijas pilsēta bija pārpildīta ar ģimenēm, laupītājiem, kalnračiem, veikalu īpašniekiem, prostitūtām un cilvēkiem no visām pasaules valstīm. Tur pat atradās ''sliktas reputācijas iestādes'' jeb spēļu zāles, izpriecu nami (bordeļi) un pat vietas, kur apreibināties ar narkotiskajām vielām.

Foto: Shutterstock

Ar laiku vērtīgo atradumu šeit kļuva arvien mazāk, līdz ar to arī pati pilsēta dabiski sāka izzust. Vēstures liecības rāda, ka 1912. gadā tika izdota pēdējā Boudijas avīze, kas bija kā zīmē – viss iet uz galu. Pakāpeniski pilsētā apstāja darboties visas iestādes, un cilvēki pārcēlās uz dzīvi citviet, līdz 1942. gadā aizvēra pēdējās raktuves.


Kolmanskopa, Namībija


Foto: Shutterstock

Aplūkojot šo pilsētu tagad, ir grūti noticēt, ka šī nolaisto ēku ''kolekcija'' savulaik bija viena no bagātākajām kopienām pasaulē, piemēram, tās slimnīcā bija pirmā rentgena iekārta visā dienvidu puslodē, stāstīts BBC. Bet tagad pilsētu ir "apēdis" Namībijas tuksnesis. Kāpēc tā bija viena no bagātākajām pilsētām? Pirms 100 gadiem šeit atradās vērtīgas dimantu raktuves.

Pilsētas ziedu laikos dārgakmeņus bija tik viegli atrast, ka tie teju mētājās smiltīs, un strādnieki ik dienu rušinājās pa apkārtni, lai ievāktu vērtīgos akmeņus. Taču, kā jau zinām, visi krājumi ar laiku beidzas, un tas pats notika arī ar Kolmanskopas dimantiem – visi dārgakmeņi tika ievākti, un vietējos iedzīvotājus šeit vairs nekas neturēja.

Foto: Shutterstock

Mūsdienās šī teritorija ir ierobežota un tiek apsargāta, taču, iegūstot nepieciešamās atļaujas, ikviens to var izstaigāt un novērtēt laika zoba nodarītos bojājumus.


Konsonno, Itālija


Foto: Shutterstock

1960. gados Itālija piedzīvoja īslaicīgu ekonomisko uzplaukumu, kas aizsāka jaunu dzīvesveidu, kas sastāvēja no jaunām automašīnām, rokenrola un milzu optimisma par nākotni, stāstīts vietnē ''Atlas Obscura''. Tolaik šķita, ka viss ir iespējams, pat neliela vēsturiska ciemata izveide nekurienes vidū. Šīs idejas autors bija mīklainais uzņēmējs Mario Baņjo, kurš nopirka visus Konsonno ciemata zemes gabalus un piespieda iedzīvotājus pārcelties, jo viņa plānos bija visu nojaukt un uzbūvēt no jauna.

Pēc tam, kad vecā pilsētiņa tika likvidēta, Baņjo sāka būvēt Lasvegasai līdzīgu kompleksu, ko dēvēja par ''rotaļlietu pilsētu''. Viņš cerēja pilsētiņai piesaistīt tūristus no Milānas, jo tā atrodas vien stundas attālumā ar auto. Izpriecu paradīze bija jāaprīko ar tirdzniecības centriem, restorāniem, deju zālēm un vismaz vienu luksusa viesnīcu, un katru no šīm ēkām veidoja pēc cita veida arhitektūras stila. Piemēram, tirdzniecības galerija bija musulmaņu minareta formā, pilsētas dārzos tika izvietotas ķīniešu pagodas, bet pie pilsētas ieejas novietota viltus viduslaiku pils. Ja vien Konsonno pilsētas projekts tiktu novests līdz galam, tur tiktu uzbūvēts arī basketbola laukums, zooloģiskais dārzs un autodroms.

Foto: Shutterstock

Lai gan daudzas no iecerētajām celtnēm bija gandrīz pabeigtas, galveno ceļu uz pilsētu aizskaloja dažus gadus pēc būvniecības uzsākšanas, tādējādi pārraujot svarīgāko ieceļošanas iespēju un apcērtot šo projektu pašā saknē. Šobrīd šīs dīvainais, puspabeigto kičīgo ēku ciems ir pamests un lēnām pazūd nebūtībā.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!