Projektu atbalsta
Sponsor Logo
Iepazīsti Ventspili vietējo acīm
Kā skan Ventspils?
Pirms diviem gadiem Ventspilī atklātā koncertzāle "Latvija" ir iedevusi pilsētai jaunu, daudz pilnasinīgāku skanējumu. Tā nav tikai vieta, kur notiek dažādi pasākumi, bet vide, kur aug un skolojas jaunie mūziķi, vide, kas pilnveido un bagātina gan vietējos, gan pilsētas viesus. Vietējie gan spriež – pandēmijas dēļ plašās koncertzāles iespējas vēl ne tuvu nav pilnībā izmantotas un izbaudītas, un viss vēl ir priekšā.
Teksts: Kristīne Melne
Foto: Kristaps Anškens/publicitātes foto
Video: Patriks Pauls Briķis
"Koncertzāle "Latvija" ir Ventspils lielākais lepnums pēdējo gadu laikā. Mūsu projekts ir komplekss. Tas gan nav multifunkcionāls, jo teātra funkcija ir nodalīta Teātra namā "Jūras vārti" – koncertzāle ir tīra akustiska koncertzāle.Bet ēkā atrodas Ventspils Mūzikas skola un Mūzikas vidusskola, mūzikas bibliotēka, ierakstu studija un daudz kas cits. Piedāvājums ir plašs, ko apliecina arī tas, ka pilsētas apmeklētājiem ir liela interese par šo objektu un tā pelnīti ieguvusi lielu popularitāti un atzinīgus vārdus no mākslinieku puses," uzsver Ventspils pilsētas domes izpilddirektors Aldis Ābele, kurš ar koncertzāles projektu, sākot no ieceres līdz atklāšanai, dienu dienā dzīvojis un, kā pats atzīst, domājis pat miegā gandrīz 14 gadus.
Konkurēt ar galvaspilsētas pārsātinājumu
Lai gan šoruden noskaņojums šķiet cerīgāks, kultūras dzīvē tas tiek sagaidīts ar zināmu nedrošību. Kamēr vieni steidz ar pilnu krūti baudīt pasākumu bagātīgo birumu, citi saglabā piesardzību, tomēr ir sajūta, ka dzīve pamazām atgriežas "atpakaļ pie normālā". Tiesa, tas nenotiek tik strauji, kā, iespējams, gaidījām.

"Ne tikai mēs, Ventspilī, bet arī kolēģi citviet pārliecinājušies, ka savulaik izskanējušie romantiskie komentāri, ka visi to vien gaidām, kā pasākumu atgriešanos iekštelpās un mūziķu tikšanos ar publiku, ka tas ir tas, pēc kā cilvēki ir izslāpuši, gluži neatbilst patiesībai– tā drīzāk ir bijusi ilūzija vēlamības izteiksmē," vērtē koncertzāles "Latvija" mākslinieciskais vadītājs Miks Magone. Novērojumi liecina, ka cilvēki vismaz iepriekšpārdošanās biļetes iegādājas kūtri un šo tendenci visspēcīgāk izjūt tieši reģioni. Viņaprāt, to nosaka dažādu apstākļu kopums – brīvdabas pasākumiem pārsātinātā vasara, pasākumu apmeklējumu ierobežojumi nevakcinētajiem, iespējama finansiāla nedrošība, kas liek vairāk pārvērtēt tēriņus, piesardzība un plašais kultūras notikumu piedāvājums.
Koncertzāles "Latvija" mākslinieciskais vadītājs Miks Magone. Foto: LETA
"Mēs nerēķināmies tikai ar lokālo publiku, bet cenšamies būt interesanti arī apmeklētājiem no citām Latvijas vietām. Tostarp un galvenokārt – no galvaspilsētas. Rīgas milzīgais pārsātinājums ar pasākumiem mums šobrīd šajā cīniņā par rīdzinieka atvilināšanu nepalīdz, bet domāju, ka tuvākajā laikā tas nostabilizēsies un izlīdzināsies un pasākumu kalendārs atgriezīsies mērenības robežās," prognozē Magone.

Koncertzāle "Latvija" šajā rudens/ziemas sezonā turpina strādāt "zaļajā režīmā", uz pasākumiem aicinot vakcinētos vai pārslimojušos, un koncertzāles mākslinieciskais vadītājs īpaši uzsver – neraugoties uz prognozēm, daudzos gadījumos biļešu cenas ir kļuvušas pat pieejamākas nekā pirms pandēmijas laikos.
Ieskicējot tuvāko mēnešu plānus, Magone izceļ novembra sākumā plānoto festivāla "Ecstatic Music Ventspils" atgriešanos trīs dienu garumā, kas top sadarbībā ar Kaufmana mūzikas centru Ņujorkā. "Tas ir stāsts par jaunu darbu radīšanu un pirmatskaņojumiem un mūziķu, kas pirms tam nav satikušies uz skatuves, kopā muzicēšanu," festivāla ideju ieskicē Magone, kā piemēru minot pērn nenotikušo amerikāņu komponistes Sāras Kirklendas Snaideres "Mesa apdraudētajiem" Latvijas pirmatskaņojumu kora "Kamēr" un īpaši veidota "Ecstatic" ansambļa izpildījumā, kas, cerams, notiks šoruden.

Unikāla pieredze koncertzālē būs izbaudāma arī oktobra noslēgumā, kad notiks jau par tradīciju kļuvušais mēmā kino seanss ērģeļmūzikas pavadījumā – šogad programmā būs šausmu filmu klasikas pērle, 1925. gada filma "Operas spoks" britu ērģelnieka Ričarda Hila pavadībā.

Īpašs pārsteigums sarūpēts arī decembra sākumā, kad ar diviem koncertiem un divām dažādām programmām – piektdienas, 3. decembra, vakarā pieaugušajiem koncertzālē un sestdien rīta pusē bērniem "Jūras vārtos" – Ventspilī viesosies perkusiju grupa "Slagwerk Den Haag" no Nīderlandes. Decembra pirmās nedēļas nogales ietvaros koncertzālē "Latvija" uzstāsies arī somu akardeonists Kimmo Pohjonens kopā ar Tallinas kamerorķestri.

"Ja kāds no šiem koncertiem uzrunā saturiski, tad nav citu variantu, kā braukt uz Ventspili, jo nekur citur Latvijā šie koncerti nenotiks," aicina koncertzāles "Latvija" mākslinieciskais vadītājs.
Muzikālā vitamīnu deva
Ventspils bigbenda vadītājs Renārs Lācis. Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI
Viens no tiem, kas rūpējas, lai Ventspils skan, ir Renārs Lācis, mūziķis, pasniedzējs Ventspils Mūzikas skolā un Mūzikas vidusskolā un četru muzikālu kolektīvu – bērnu bigbenda, Ventspils bigbenda, Senioru bigbenda un Ventspils saksofonu kvarteta – vadītājs. Savulaik, strādājot Rīgā, saņēmis darba piedāvājumu Ventspilī, un pamazām darbu apjoms licis pieņemt lēmumu pārvākties. "Es sapratu, ka šeit varu izdarīt lielākas lietas," atzīst Lācis, kurš jau septīto gadu kopā ar ģimeni dzīvo Ventspilī. Viņa sieva ir trompetiste un gan pasniedz mūzikas skolā, gan spēlē vīra vadītajos kolektīvos, un muzikāla aug arī Lāču ģimenes jaunā paaudze – meita un dēls.

"Pilsētas izmērs mūzikas skolai ļoti atbilstošs - visi vienkārši zina, ka tāda ir. Kopā ar jauno ēku tā ir kļuvusi par populāru lietu," ventspilnieku jaunās paaudzes muzikālo izglītošanos vērtē Lācis, atzīstot - tagad mūzikas skolas aprīkojums un sadzīviskā puse ir tāda, ka neko vairāk nevar vēlēties.
Ar īpašu degsmi Lācis stāsta par Senioru bigbendu, ko dēvē "prieka kolektīvu" – tas radies pēc pašu vīru iniciatīvas: "Vīri strādā citos darbos, bet nav aizmirsuši spēlēt un grib uzstāties. Mēs sākām otrādi – sākām no balles līdz kolektīva radīšanai." Kopā ar vīriem labprāt uzstājas arī jaunieši no Ventspils bigbenda, kas kļūst par abpusēju paaudžu enerģijas apmaiņu.

Unikāla atskaņa no laikiem, kad Ventspilī darbojušies septiņi restorāni, kuros skanējusi dzīvā mūzika, bijuši "Jūras vārtos" regulāri rīkotie deju vakari, ko uz laiku iepauzējusi pandēmija. "Tas ir tik īsti, cik vien tas ir iespējams. Tas patika gan apmeklētājiem, gan mūziķiem. Reizēm latviešu publika koncertos sēž ne tik priecīgām sejām, un ir liela atšķirība, kad cilvēks sāk dejot."
Kopumā vērtējot Ventspils kultūras dzīvi, Lācis atzīst, ka viens no viņa galvenajiem uzdevumiem ir gādāt, lai pilsētniekiem un pilsētas viesiem būtu daudzveidīgs piedāvājums. "Ventspilī ir daudz interesantu pasākumu un piedāvājums ir stilistiski ļoti dažāds. Es domāju, ka Ventspils cilvēki var būt lepni un priecīgi, ka dzīvo Ventspilī. Arī cenu ziņā biļetes ir pieejamākas tautai, nekā, piemēram, Rīgā."
To, vai ventspilnieks atšķiras no zemgalieša, grūti pateikt. Varbūt, ka bišķi skarbāki ir, bet, ja atrod pareizo pieeju, ir viegli strādāt, un reizēm tas spīts, kas ir iekšā, ļoti labi palīdz. Mēs varam izdarīt to labāk – tas strādā!
Renārs Lācis, Ventspils bigbenda vadītājs
Ar Ventspils bigbenda jauniešiem Lācis strādā divos virzienos – populārās mūzikas pasākumi un džezs. Veiksmīgi aizvadīti Zigmara Liepiņa un Kārļa Lāča autorvakari lielajā zālē un tiek plānots Ulda Marhilēviča vakars, bet mazajā zālē notiek džeza pasākumi. "Džeza mūzikas klausītāju loks nav tik liels, bet pa šiem gadiem mēs esam uzaudzējuši stabilu publiku uz 150 cilvēkiem, kas ir daudz. Protams, tas ir pateicoties arī kolektīviem – bērniem ir mammas un vecmammas, večiem – sievas un brūtes, – un viņi nāk arī uz koncertiem. Ventspilī jebkura lieta, ja tā ir laba, rezonē daudz ātrāk nekā Rīgā – mēs varam ļoti daudz izdarīt," vērtē Lācis.
Mākslas vārti
"Kurzemes filharmonijas" māksliniece, grafiskā dizainere un izstāžu kuratore Anna Orniņa. Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI
Tradīcijām bagāts, vietējās publikas un pilsētas viesu iecienīts Ventspils kultūras dzīves centrs ir Teātra nams "Jūras vārti", kur paralēli dažādiem pasākumiem tiek organizētas arī izstādes.

"Mērķis ir strādāt ar profesionāliem māksliniekiem un atvest vismaz to aktuālo, kas notiek Latvijā. Gadā tās ir ap 12 izstādēm, un neliedzam iespējas arī jaunajiem censoņiem," stāsta "Kurzemes filharmonijas" māksliniece, grafiskā dizainere un izstāžu kuratore Anna Orniņa.

Izstādes "Jūras vārtos" apskatāmas bez maksas katru dienu, un līdz 3. oktobrim tur skatāma Elīnas Titānes laikmetīgās keramikas un grafikas izstāde "Vertikālais horizonts".

"Publika vairāk vai mazāk visur ir līdzīga – cilvēkiem patīk tas, ko viņi saprot. Tiklīdz tiek pārkāptas robežas ārpus ierastā vai akadēmiskā virziena un kur ir nepieciešams paskaidrojums, spēja uztvert sāk buksēt, bet es vienmēr sev kā mērķi esmu izvirzījusi arī izglītojošo uzdevumu," vērtē izstāžu organizatore. Lai runātu ar publiku, tiek organizētas gan izstāžu atklāšanas, gan tikšanās ar māksliniekiem, kur ikvienam ir iespēja uzdot jautājumus un izprast mākslinieka stāstu.

Izstāžu pamatapmeklētājs ir ventspilnieks, bet Orniņa pārliecinājusies, ka, tiklīdz tiek izstādīti darbi māksliniekiem, kas nav no Ventspils, tas pievilina arī viesus no citām pilsētām. "Tad cilvēki brauc, plāno savu ierašanos, papildinot to ar teātri, koncertu vai rotaļu laukumu. Vērtējot kultūras piedāvājumu, Ventspilī ir ko darīt un katrs var atrast kaut ko savai gaumei. Galvenais jau ir saprast, ka Ventspils nav baigi tālu, – gudri plānojot, var izmest foršu loku par Ziemeļkurzemi, redzot, dzirdot un piedzīvojot," aicina Anna.
"Latvijas Ārija"
Stāsts piecās epizodēs par to, kā koncertzāle radās

Teksts: Ieva Rupenheite
Zīmējumi un dizains: Anna Orniņa
Ideja: Antra Lācberga
Epizode Nr. 1
Reiz pilsētā pie jūras dzīvoja kaija vārdā Ārija. Vārds uzliek pienākumus. Un varbūt tādēļ, bet varbūt arī ne, Ārija visu savu apzinīgo putna mūžu ilgojās pēc kaut kā skaista. Kāds jūrnieks reiz bija teicis, ka viss skaistais ir tāls un zils, tāpēc ilgas pēc tālēm kaija remdēja, pieskatot piejūras zilās govis, kuras savukārt ne pēc kā sevišķa nealka.
Epizode Nr. 2
Kādā brīnumskaistā dienā Āriju iztraucēja pabružātu, lai arī labu kurpju pāris, kas jau kādu brīdi nekustīgi stāvēja pārāk tuvu kaijas glīti dzeltenajām pleznām. Ārija samirkšķināja možās acis. Kurpes nedaudz atkāpās un putna knābja augstumā parādījās smaidīga, bārdaina seja.
– Paskat, kas par putniņu! – bārdainais noklakšķināja un pastiepa roku uz Ārijas pusi. Kaija īsi ieķērcās un patekalēja nostāk. Ko tas iedomājies!
– Vai tev, tādam baltam putnam, nav jāilgojas pēc zilām tālēm, kur tavs avatars Livingstons lidinājās?
Ārija ieinteresēti pastaipīja spārnus. Pasaku par veco Džonatanu kaiju mātes stāstīja no knābja knābī paaudzēm ilgi. Ko gan šis īsti grib?
– Skaisti tev tie spārni, tik aerodinamiski! Nāc līdzi! Būsi mana mūza!
Mirkli padomājusi, Ārija nolēma noskaidrot, kas ir mūza.
Epizode Nr. 3
Kā izrādījās, bārdainis bija mākslinieks. Arhitekts. Tāds, kurš prot zīmēt ne tikai kaiju, bet arī cilvēku ligzdas.
Mākslinieks zīmēja kaiju, likdams, te izstiept spārnus, te piešķiebt galvu. Vispār tā mūzu būšana bija diezgan nogurdinoša un Ārija mēdza reizēm aizlaisties.
Epizode Nr. 4
Kādā dienā, uzlaidusies uz zīmējumu kaudzes, Ārija uzmanīgi ar knābi pavilka apzīmētās lapas. Istaba piebira ar zīmējumiem.
– Nu, ko tu dari!? Nomīņāsi savu labāko portretu! – Mākslinieks sāka lasīt kopā izkaisītos darbus un, satvēris kādu caurvējā lidojošu zīmējumu, apklusa.
– Paskat tik, kāds tev glīts plezniņas nospiedums… Kā vairodziņš. Un ja mēs to it kā sadalītu… un tad pagrozītu…
Epizode Nr. 5
Gāja laiks. Dažbrīd Ārijai šķita, ka pagājusi vesela mūžība... Bet tad, kādā saulainā dienā, Mākslinieks vedināja kaiju pastaigā pa piejūras pilsētu, lai parādītu kādu īpašu cilvēku ligzdu. Tādu, kurā nedzīvo, bet sanāk baros un klausās ārijas.
Mākslinieks un viņa mūza ilgi lūkojās uz ēku, kuras līnijas atgādināja lielu spārnu.
– Skat, Ārij, tur, augšā!
Kaija, priecīgi ķērkdama, pacēlās spārnos un lidoja augšup.
– Tā tik ir ārija! – smējās Mākslinieks.
– Tā tik ir ligzda! – gavilēja kaija.
Epizode Nr. 1
Reiz pilsētā pie jūras dzīvoja kaija vārdā Ārija. Vārds uzliek pienākumus. Un varbūt tādēļ, bet varbūt arī ne, Ārija visu savu apzinīgo putna mūžu ilgojās pēc kaut kā skaista. Kāds jūrnieks reiz bija teicis, ka viss skaistais ir tāls un zils, tāpēc ilgas pēc tālēm kaija remdēja, pieskatot piejūras zilās govis, kuras savukārt ne pēc kā sevišķa nealka.

Epizode Nr. 2
Kādā brīnumskaistā dienā Āriju iztraucēja pabružātu, lai arī labu kurpju pāris, kas jau kādu brīdi nekustīgi stāvēja pārāk tuvu kaijas glīti dzeltenajām pleznām. Ārija samirkšķināja možās acis. Kurpes nedaudz atkāpās un putna knābja augstumā parādījās smaidīga, bārdaina seja.
– Paskat, kas par putniņu! – bārdainais noklakšķināja un pastiepa roku uz Ārijas pusi. Kaija īsi ieķērcās un patekalēja nostāk. Ko tas iedomājies!
– Vai tev, tādam baltam putnam, nav jāilgojas pēc zilām tālēm, kur tavs avatars Livingstons lidinājās?
Ārija ieinteresēti pastaipīja spārnus. Pasaku par veco Džonatanu kaiju mātes stāstīja no knābja knābī paaudzēm ilgi. Ko gan šis īsti grib?
– Skaisti tev tie spārni, tik aerodinamiski! Nāc līdzi! Būsi mana mūza!
Mirkli padomājusi, Ārija nolēma noskaidrot, kas ir mūza.

Epizode Nr. 3
Kā izrādījās, bārdainis bija mākslinieks. Arhitekts. Tāds, kurš prot zīmēt ne tikai kaiju, bet arī cilvēku ligzdas.
Mākslinieks zīmēja kaiju, likdams, te izstiept spārnus, te piešķiebt galvu. Vispār tā mūzu būšana bija diezgan nogurdinoša un Ārija mēdza reizēm aizlaisties.

Epizode Nr. 4
Kādā dienā, uzlaidusies uz zīmējumu kaudzes, Ārija uzmanīgi ar knābi pavilka apzīmētās lapas. Istaba piebira ar zīmējumiem.
– Nu, ko tu dari!? Nomīņāsi savu labāko portretu! – Mākslinieks sāka lasīt kopā izkaisītos darbus un, satvēris kādu caurvējā lidojošu zīmējumu, apklusa.
– Paskat tik, kāds tev glīts plezniņas nospiedums… Kā vairodziņš. Un ja mēs to it kā sadalītu… un tad pagrozītu…

Epizode Nr. 5
Gāja laiks. Dažbrīd Ārijai šķita, ka pagājusi vesela mūžība... Bet tad, kādā saulainā dienā, Mākslinieks vedināja kaiju pastaigā pa piejūras pilsētu, lai parādītu kādu īpašu cilvēku ligzdu. Tādu, kurā nedzīvo, bet sanāk baros un klausās ārijas.
Mākslinieks un viņa mūza ilgi lūkojās uz ēku, kuras līnijas atgādināja lielu spārnu.
– Skat, Ārij, tur, augšā!
Kaija, priecīgi ķērkdama, pacēlās spārnos un lidoja augšup.
– Tā tik ir ārija! – smējās Mākslinieks.
– Tā tik ir ligzda! – gavilēja kaija.


Projekta ''Iepazīsti Ventspili vietējo acīm"' veidotāji: saturs – Kristīne Melne, foto – Kārlis Dambrāns, video – Patriks Pauls Briķis, dizains – Inga Čujevska, izstrāde – Emīls Cinītis, projekta vadītāja – Marta Cīrule, mediju komunikācijas eksperte – Liene Lacberga, publiskā sektora komunikācijas vadītāja – Anta Akantjeva-Ummere.

Projektā izmantoti Montas Blāzes, Renāra Boļšēvica, Mārtiņa Dangas un Annas Grudiņinas foto un attēli no Ventspils muzeja arhīva.

Raksta "Slavenākā laiva Latvijas kino un vēstures liecība ar labāko skatu" veidošanā īpašs paldies Ventspils muzejam.

Raksta "Kur satiekas sports, prieks un ielu kultūra: aktīva dzīvesveida iespējas Ventspilī" veidošanā īpašs paldies Olimpiskajam centram "Ventspils".

Raksta "Ekskluzīvs ieskats: kā top Ventspils Zinātnes un inovāciju centrs" veidošanā īpašs paldies Ventspils Izglītības pārvaldei.

Raksta "Ventspils zaļā būtība, dabas noteikumi un 200 tūkstoši sīpolpuķu" veidošanā īpašs paldies Ventspils pilsētas pašvaldības iestādei “Komunālā pārvalde”.

Raksta "Smiltīs pazudusī pilsēta, Melnais sivēns un pasaulslavenais drosminieks Rebels" veidošanā īpašs paldies Ventspils muzejam.

Raksta "Maģiskā Ventspils vietējo acīm – skaistākie pilsētas skati dažādos rakursos" veidošanā īpašs paldies Ventspils pilsētas pašvaldības iestādei “Komunālā pārvalde”.

Raksta "Pazemes tunelī, kosmosā un rotaļās: idejas ģimenes brīvdienām Ventspilī" veidošanā īpašs paldies Ventspils Izglītības pārvaldei.

Raksta "Izkustēties Ventspilī: idejas aktīvām un sportiskām brīvdienām" veidošanā īpašs paldies Olimpiskajam centram "Ventspils" un Ventspils pilsētas domes Sporta pārvaldei.

Raksta "Radoši izaicinājumi, augstākās klavieres un skaļākā bibliotēka: Ventspils kā kultūras tūrisma galamērķis" veidošanā īpašs paldies Venstpils pilsētas domes Kultūras centram un SIA "Kurzemes filharmonija".
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.