Projektu atbalsta
Sponsor Logo
close-ad

Smiltīs pazudusī pilsēta, Melnais sivēns un pasaulslavenais drosminieks Rebels

Ventspils ir viena no Latvijas senākajām pilsētām, un tās iepazīšana ir jāsāk pilī. Tieši ar Livonijas ordeņa pils uzcelšanu sākusies pilsētas veidošanās, un te arī sākam projektu “Iepazīsti Ventspili vietējo acīm”. Tā ietvaros visu vasaru kopā ar aizrautīgiem un iedvesmojošiem ventspilniekiem soli pa solim atklāsim Ventspils stāstus, atpūtas iespējas, paslēptās pērles un tikai vietējiem zināmās takas un noslēpumus, aicinot – iepazīsti Ventspili un pārvērt to piedzīvojumā!

Septiņi bruņinieki, cietums un Melnais sivēns – pils stāsti

“Mēs Ventspilī varam pateikt, no kura brīža pilsēta sākās, – tā sākās no Livonijas ordeņa pils, kas celta 13. gadsimta otrajā pusē–beigās. Pirmo reizi dokumentos pils minēta 1290. gadā, ko tad arī esam pieņēmuši kā pilsētas dibināšanas gadu,” stāsta Ventspils muzeja direktora vietnieks, vadošais pētnieks Dr.hist. Armands Vijups.

Vijups zina stāstīt, ka 15. gadsimta avoti liecina, ka Livonijas ordeņa laikā pilī dzīvojuši septiņi bruņinieki, kuriem bijusi kopīga guļamistaba jeb dormitorijs un ēdamistaba jeb remteris. “Šai pilij bijis Vācu ordeņa pils tipveida plānojums,” stāsta vēsturnieks.

No viduslaikiem Latvijā kā ēka, ne drupas saglabājušās tikai divas Livonijas ordeņa pilis – Rīgā un Ventspilī. “Lielā mērā tā bija nejaušība,” pils saglabāšanos skaidro vēsturnieks. Laikā, kad viduslaiku pilis zaudēja savu militāro nozīmi un tās sāka izmantot kā savdabīgas “akmeņlauztuves”
būvmateriālu ieguvei, Ventspils pils no šī likteņa izbēgusi – tas noticis galvenokārt tāpēc, ka gadsimtu gaitā visos vēstures satricinājumos tā kā īsta miera osta nav postīta. Vienīgā lielākā nelaime piedzīvota 1659. gadā, kad, iebrūkot zviedriem, daļa pils izdegusi.

Vēlāk, 18. gadsimtā, pils, zaudējot savu militāro nozīmi, nonāca bēdīgā situācijā, bet 19. gadsimta sākumā Krievijas impērijā ēkai tika atrasts ļoti praktisks pielietojums – tur iekārtoja cietumu, kas pils ēkā cauri dažādām varām atradās līdz pat 1959. gadam. 19. gadsimta 20. gados pils tika pārbūvēta, pielāgojot to cietuma vajadzībām, un vēlāk arī pils pagalmā uzcēla palīgēkas, kurās atradušās gan vieninieku kameras, gan cietuma administrācijas telpas. Protams, pārbūves darbos pils zaudēja daļu savas viduslaiku sejas un tika arī pie pilnīgi jaunas fasādes, tomēr diezgan droši var pieļaut – ja ēkā nebūtu iekārtots cietums, tā līdz mūsdienām, visticamāk, nemaz nebūtu saglabājusies.

Bijis laiks, kad pils bija īpaši daudzveidīgi apdzīvota – vienā spārnā iekārtotas cietuma kameras, citā spārnā atradušies cietuma direktora apartamenti, pils kapelā darbojusies pareizticīgo baznīca, bet blakus tai senajā kapitula zālē dzīvojis pareizticīgo garīdznieks, savukārt 20. gadsimta pašā sākumā pilī atradušās arī skolas klases telpas.

Pēc 1959. gada pils atguva savas kādreizējās militārās funkcijas – tur tika iekārtotas robežsardzes un armijas kazarmas. “Neraugoties uz to, ka tā bija padomju robežsardze un armija, tur nebija komfortabli – viņi nebija pieraduši dzīvot viduslaiku celtnē, kas ilgu laiku bijusi cietums, un 1983. gadā viņi celtni pameta,” stāsta Vijups.

Pēc tam pils uz laiku nonākusi “pamestības un pusdrupu stāvoklī”, bet ap deviņdesmito gadu vidu pēc Pētera Blūma projekta tika uzsākti nopietni pils atjaunošanas darbi. “Tas notika ar cieņpilnu un skrupulozu pieeju – maksimāli saglabāt to, kas ir saglabājies no dažādiem vēsturiskiem periodiem cauri gadsimtiem līdz pat padomju robežsargiem,” pils glābšanas darbus raksturo Vijups.

Gan Livonijas ordeņa pils, gan Piejūras brīvdabas muzejs, Amatu māja un H. Dorbes memoriālais muzejs atkal ir atvērts apmeklētājiem, bet pilsētas viesi tiek aicināti būt atbildīgiem un ievērot piesardzības pasākumus.

Vairāk informācijas par Livonijas ordeņa pili, Piejūras Brīvdabas muzeju un citām Ventspils muzeja struktūrvienībām var atrast šeit. 

Mūsdienās pils ir īstā pieturvieta tiem, kuri vēlas vairāk uzzināt par Ventspils un tās novada vēsturi no senākiem laikiem līdz pat mūsdienām, – vērienīgie restaurācijas darbi pilnībā noslēgušies tikai 2012. gadā, bet jau kopš 2001. gada tur darbojas Ventspils muzejs. Tur regulāri notiek arī dažādas aizraujošas izstādes un ir īpaši padomāts, lai arī mazākajiem apmeklētājiem ir interesanti. 

Spoku stāstu medniekiem gan nāksies vilties, jo nedz rūķīšu kāzas, nedz nelaimīgu mīlnieku likteņus te neatklāsim. Tiesa, kāda noslēpumaina leģenda tomēr pilij ir – tur var sastapt Melno sivēnu. “Viņš staigā tikai tad, kad gaidāmas lielas politiskas pārmaiņas, un pēdējā laikā nav redzēts,” noslēpumainā pils iemītnieka gaitas atklāj Vijups. 

Pēc Livonijas ordeņa pils apskates vēstures izpētes gaitas var turpināt Piejūras brīvdabas muzejā, kur aizraujošā pastaigā svaigā gaisā iespējams iepazīt Kurzemes piekrastes iedzīvotāju ikdienu un latviešu, lībiešu zemnieku un zvejnieku dzīvi. Praktisks padoms – ja plānos ir brauciens ar mazbānīti, šobrīd jāievēro tie paši noteikumi, kas ir spēkā cita veida sabiedriskajā transportā, un jānodrošinās ar sejas aizsargmaskām.

Ekoloģiskā katastrofa, kas apraka pilsētu

Ventspils gadsimtu gaitā piedzīvojusi dažādus pavērsienus, un viens no neparastākajiem stāstiem ir par pilsētas aizputināšanu ar smiltīm 17. gadsimtā, aptuveni 100 gadu laikā smiltīm aizklājot 13.–16. gadsimta pilsētas apbūvi.

“Mūsdienās mēs to dēvētu par ekoloģisko katastrofu,” stāsta Vijups. Lai gan pilsētas aizputināšanas ar kāpu smiltīm iemesli līdz galam nav izpētīti, tiek pieļauts, ka tas noticis gan cilvēku darbību dēļ, izcērtot tuvējās kāpas kokmateriālu ieguvei, gan klimatisko izmaiņu dēļ.

Arheoloģiskie izrakumi ap senās pilsētas robežām atklāj, ka zem 18.–20. gadsimta kultūrslāņa slēpjas baltas smiltis. “Vietām šīs sablīvētās smiltis ir divu metru augstumā, un zem tām ir senās Ventspils paliekas,” skaidro vēsturnieks.

Kāpu smilšu uzbrukuma dēļ, kas veido divus un pat divarpus metrus augstus smilšu kalnus, pilsētnieki bija spiesti pārcelties. Pilsēta “aizgāja līdzi vējam” – jaunais centrs veidojās tur, kur tagad atrodas Tirgus laukums. 18. gadsimtā situācija normalizējās un pilsēta, kas turpināja attīstīties un izplesties, varēja atgriezties, uzsākot jaunu apbūves posmu. “Tas arī ir iemesls, kāpēc mums nav viduslaiku Ventspils. Tas, kas no tās ir palicis, ir divu un dažās vietās pat trīs metru dziļumā, bet te jau redzam 18. līdz 20. gadsimta apbūvi,” skaidro Vijups.

Sāls dēļ slēgtā vecpilsēta

“Mūsu vecpilsēta nav viendabīga,” atzīst Ventspils gide un tūrisma aģentūras “Tobago” vadītāja Iveta Rīvāne, skaidrojot to gan ar pašu ventspilnieku darbību, gan dažādu varu un vienkārši laika ritējuma ietekmi.

Spēcīgus nospiedumus tagadējās Ventspils vecpilsētas vaibstos atstājuši sāls kraušanas darbi ostā padomju gados. “Kad ostā atklātā veidā krāva kālija sāli, vecpilsētā bija noteikta sanitārā zona un tur nedrīkstēja dzīvot,” skaidro gide.

Vecpilsēta tika slēgta 70. gadu vidū, un deviņdesmito gadu sākumā te bija palikušas vien 23 ģimenes, kas vēl gaidīja dzīvokļus jaunajās mājās. Tas izskaidro arī, kādēļ ēkas vietām ir tik sliktā stāvoklī, – cilvēku pamesti, nami palika tukši, neaprūpēti un pamazītiņām gāja bojā, bet to sakopšana un atjaunošana nenotiek tik ātri.

Protams, ka Ventspils izskatu ietekmējuši arī paši ventspilnieki. “Viduslaiku pilsēta bija divstāvu pilsēta, kā iedomājamies, piemēram, Kuldīgu, daļu no Cēsīm. Pirms 100 gadiem uz dzelzceļa celtniecību ostā sākās lielas aktivitātes, un ventspilnieki tiek pie naudas. Bagātie, kā saka, “patricieši” jau neies jaunajā pilsētā kaut kur kartupeļu laukos būvēt jaunas mājas – viņi nojauc savas vecās un iebūvē daudz augstākus un lielākus namus,” Ventspils vecpilsētas neviendabīgo seju skaidro Rīvāne.

Slavenākais ventspilnieks pasaulē – Freds Rebels

Tiem vēstures izzinātājiem, kurus vilina neticami piedzīvojumu stāsti, jāiegriežas alus darītavas “Courlander” krodziņā pie Tirgus laukuma – tur slēpjas liecības par ventspilnieku Paulu Sproģi, kuru pasaulē pazīst kā Fredu Rebelu.

19. gadsimta nogalē Ventspilī dzimušais Sproģis pēc 1905. gada revolūcijas aizbēga uz toreizējo Austrumprūsiju, kur tika pie viltotas pases un pieņēma vārdu Freds Rebels, ar ko arī dzīvoja visu mūžu un iemantoja atpazīstamību pasaulē. Tālāk viņa ceļš veda uz Austrāliju, kur Freds nodibināja ģimeni un uzsāka savu saimniecību. Pasaules krīzes laikā 30. gados Freds bija tuvu pašnāvībai, bet no šīm domām viņu atturēja vīzija, kas vēstīja – jādodas pāri Klusajam okeānam uz ASV.

Šis brauciens ar aptuveni piecus metrus garo amatieriski aprīkoto laivu un Sidnejas bibliotēkā uz zīdpapīra pārzīmēto karti tad arī Fredu ir padarījis slavenu ekstrēmo burātāju aprindās. Viņa ceļojums ilga aptuveni pusotru gadu, un tā norise ar dzīvi uz dažādām salām, iepazītajiem cilvēkiem, redzētajām vīzijām un piedzīvojumiem aprakstīta viņa grāmatā “Escape to the Sea”.

“Šī grāmata ir kļuvusi par ekstrēmo burātāju ābeci,” stāsta “Courlander” īpašnieks Aldis Ābele, kurš izpētījis arī tālāko Freda Rebela dzīves ceļu – jau ASV viņa laivu ostā pret piestātni sašķaidīja cunami vilnis un Freds nolēma sūdzēt tiesā ASV valdību.

“Viņš ilgi tiesājās, un starplaikā par viņu jau rakstīja scenāriju un plānoja filmas uzņemšanu Holivudā. Tiesu ar Amerikas valdību viņš vinnēja un saņēma 300 dolārus. Bet Amerikas valdība, ņēmusi to ļaunā, Fredu ar paša zīmēto pasi izraidīja no valsts – viņam bija jāatgriežas Latvijā,” stāsta Ābele.

Dažus gadus viņš dzīvoja vecāku mājās Ventspils pusē, bet tad ar Ventspilī sagatavotu laivu devās uz Angliju, vēlāk atgriezās Austrālijā, kur Sidnejā darbojās kā Vasarsvētku draudzes sludinātājs, līdz sešdesmitajos gados devās mūžībā.

        

Izzinot Ventspils vēstures līkločus, leģendas un nostāstus, pilsētas apskate kļūst par piedzīvojumu, kur nami, laukumi, mazās ieliņas un zinoši stāstnieki atklāj arvien jaunus un jaunus stāstus, ļaujot ieraudzīt citādu – noslēpumainu un vēl aizraujošāku – Ventspili. Tāpēc īpaši zinātkārajiem iesakām vismaz vienu reizi pilsētu izstaigāt kopā ar gidu (tos iespējams atrast šeit) un gaidīt nākamos DELFI un Ventspils kopīgi veidotā projekta “Iepazīsti Ventspili vietējo acīm” stāstus.

Projekta ''Iepazīsti Ventspili vietējo acīm"' veidotāji: saturs – Kristīne Melne, foto – Kārlis Dambrāns, video – Patriks Pauls Briķis, dizains – Inga Čujevska, izstrāde – Emīls Cinītis, projekta vadītāja – Marta Cīrule, mediju komunikācijas eksperte – Liene Lacberga.

Projektā izmantoti Montas Blāzes, Renāra Boļšēvica, Mārtiņa Dangas un Annas Grudiņinas foto un attēli no Ventspils muzeja arhīva.

Raksta "Smiltīs pazudusī pilsēta, Melnais sivēns un pasaulslavenais drosminieks Rebels" veidošanā īpašs paldies Ventspils muzejam.

Raksta "Maģiskā Ventspils vietējo acīm – skaistākie pilsētas skati dažādos rakursos" veidošanā īpašs paldies Ventspils pilsētas pašvaldības iestādei “Komunālā pārvalde”.

Raksta "Pazemes tunelī, kosmosā un rotaļās: idejas ģimenes brīvdienām Ventspilī" veidošanā īpašs paldies Ventspils Izglītības pārvaldei.

Raksta "Izkustēties Ventspilī: idejas aktīvām un sportiskām brīvdienām" veidošanā īpašs paldies Olimpiskajam centram "Ventspils" un Ventspils pilsētas domes Sporta pārvaldei.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.