Foto: Shutterstock

Saistībā ar Černobiļu un, vēl vairāk, ar pamesto pilsētu Pripjatu, kas atrodas Ukrainas bēdīgi slavenās avārijas zonas sirdī, saistās vairāki populāri mīti un leģendas. Tas tādēļ, ka, tur ierodoties, šķiet, ka redzi tādu kā iekapsulētu laiku, sastingušu mirkli no pagātnes, kur sajūtama īpaša Padomju Savienības aura, un šīs sajūtas medīt brauc arvien vairāk tūristu. Ik gadu bijušo Černobiļas reaktora apkaimi, pēc britu laikraksta The Telegraph 2011. gada aprēķiniem, apmeklē vairāk nekā 10 tūkstoši cilvēku, bet tas, protams, nepaliek bez sekām.

Ikviens, kas turp dodas, vēlas fotogrāfijās ietvert interesantos skatus - sirreālas gāzmasku kaudzes, kas mētājas uz skolas ēdnīcas grīdas, padomju propaganda uz klašu telpu sienām, daudz kur var atrast lelles, ko bērni steigā aizmirsuši pirms vairāk nekā ceturtdaļgadsimta. Tomēr tas neizbēgami paredz arī to, ka daudzi "piekārto visu", lai aina izskatītos interesantāk un "īstāk".

Visi šie neskaitāmie, īpatnējie attēli, kas atrodami internetā, kā arī raksti un sižeti medijos Černobiļas atomreaktoru un tā apkaimi ir savā ziņā romantizējuši, īpaši rietumu pasaulē. Tas, ka Černobiļa sen vairs nav autentiska vieta vai laika kapsula no 1986. gada, kad notika avārija, ir skaidrs, jo jau gadiem šo vietu apmeklē tūkstošiem tūristu, kas katrs ne tikai cenšas paņemt ko piemiņai, bet bieži aiz sevis atstāj arī atkritumus un grafiti. 

Ja līdz 2011. gadam turp varēja nokļūt tikai ekskursijās, ko piedāvāja dažas tūrkompānijas gida pavadībā, tad kopš šis tūrisma galamērķis kļuvis tik populārs, varas iestādes deva atļauju arvien brīvāk apmeklēt kādreizējā reaktora apkaimi. Nu jau maksātspējīgie tūristi var apmeklēt pat nepabeigtos reaktorus – reaktoru Pieci un reaktoru Seši. Un tūristu tur kļūst arvien vairāk – gan vienas dienas ekskursanti, kas ierodas no Kijevas, gan tādi, kas tur nakšņo un, protams, atstāj iespaidu uz apkārtni.

Foto: Shutterstock

Situāciju labi ilustrē blogera Darmona Rihtera rakstītais: "Es kopā ar vēl 30 cilvēku grupu Černobiļu apmeklēju 2013. gadā. Mēģiniet iedomāties: 30 tūristus ar kamerām, kas visi drudžaini cenšas iegūt virtuālus suvenīrus, ko paņemt līdzi uz mājām, iemūžinot pēc iespējas iespaidīgākus skatus vietā, kur notikusi viena no cilvēces lielākajām katastrofām. Avārijas zona un īpaši pamestā pilsēta Pripjata ir pārpilna dažādu pamestu lietu, kas kādreiz piederējuši tās bijušajiem iemītniekiem, kuri pēc avārijas tika evakuēti no savām mājām. Līdz ar apskati un ekskursijām, apmeklētāji, protams, ietekmē šo zonu un maina to. Savas 32 stundas ilgās ekskursijas laikā redzēju, kā tūristi nomet atkritumus krūmos, paceļ un paņem līdzi suvenīrus un pat apzināti bojā jau tā brūkošās ēkas. " Viņš atceras, kā katrā vietā, kur grupa ar fotogrāfiem un vienkāršiem tūristiem aizvesti, tie ne tikai piesavinājušies lietas, bet arī paņēmuši rokās, piemēram, lelles vai jau minētās gāzmaskas, lai labāk izjustu auru, bet pēc tam nolikuši tās citur, tādējādi izmainot vēsturisko ainavu, un mēģinot iemūžināt šo ainavu, patiesībā to izpostot. Tas pierādot, ka mūsdienās "laika kapsulas" iespaids Černobiļā ir tikai ilūzija, jo šajā laikā patiesā ainava un apstākļi jau ļoti mainījusies neskaitāmas reizes. 

Reaktora katastrofas skartā zona oficiāli skaitās gandrīz 30 kilometru diametrā ap tās epicentru reaktorā Četri. Nevajadzētu aizmirst, ka tā ir traģēdijas vieta, tāpat kā kara lauki vai koncentrācijas nometnes, kur ierīkotas piemiņas vietas un memoriāli, ko arī apmeklē tūristi. Tās ir vietas, ko tūristi vēlas redzēt, lai atcerētos traģiskos notikumus un to upurus, jo, lai arī lietas, kas atrodamas visapkārt, visticamāk tiek pārvietotas vairākas reizes dienā un to atrašanās vieta un izkārtojums nav autentiski, ēkas un reaktori noteikti iemieso vēsturi un ir īstas. Tikpat īstas kā pati katastrofa, kas atstājusi šausminošas sekas - 2006. gadā Starptautiskajā Vēža žurnālā (The International Journal of Cancer) aprēķināts, ka 2065. gadā Černobiļas avārija būs izraisījusi 41 tūkstoti vēža saslimšanas gadījumus, nemaz nerunājot par neskaitāmajām nāvēm, ko izraisījusi jau iepriekš. Šī iemesla dēļ vien, protams, katastrofa nedrīkst tikt aizmirst, un tas, ka šīs vietas var apmeklēt tūristi, šīs atmiņas uztur dzīvas un reālas. Tomēr tas, ka vienas no 20. gadsimta lielākās cilvēces traģēdijas vieta, un kādreiz dzīvoja vairāk nekā 50 tūkstoši cilvēku, tiek lēnām izpostīta un pašiem tūristiem tas būtu jāpārtrauc un jāsaprot, ir fakts.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!