Peldošo salu valstībā. Fragments no Lato Lapsas grāmatas 'Trīspadsmit Amerikas'
Foto: Lato Lapsa

Es čāpoju pa līgani šūpīgu salu, kas gandrīz četrus kilometrus virs jūras līmeņa noenkurota kontinenta lielākajā saldūdens ezerā un ko būvējuši ļaudis, kuri joprojām ir svēti pārliecināti, ka viņu priekšteči šeit mituši jau tad, kad Zeme bija tukša, auksta un ļoti, ļoti tumša, jo saule, mēness un zvaigznes tika radīti krietni pēcāk.

No pirmā, otrā un arī trešā acu uzmetiena augstkalnes pilsētiņa Puno, kas izliekusies Titikakas ezera krastā, neatstāj nekādu īpašo iespaidu. No četrsimt kilometru attālās Peru visiecienītākās tūristu pilsētas Kusko, atkarībā no transportlīdzekļa vadītāja trakuma pakāpes, var atbraukt reizēm piecās, reizēm tikai deviņās stundās, un, kā jau pienākas septiņpadsmitajā gadsimtā Peru spāņu iekarotāju dibinātai apdzīvotai vietai, Puno ir gan sava centra katedrāle, gan centrālais Ieroču laukums, gan pietiekams inku impērijas atlieku daudzums pilsētas apkārtnē, gan grūti iegaumējams pilnais nosaukums - Villa Rica de San Carlos de Puno.

Ar mēru trokšņaina, ar mēru netīra - pilsētiņa ir gluži tāda pati kā tās osta. Vienīgi netālu no Sonesta Posada Hotel del Inca Puno apskatāms kas patiesi eksotisks - 1861. gadā Anglijā būvētais tvaikonis Yavari, kas no Arikas ostas, gabalos sadalīts, pāri Andiem ceļojis uz mūļu mugurām un tad šeit sešu gadu čaklā darbā atkal salikts kopā, lai pēc tam godīgi kalpotu nācijas vajadzībām daudzus desmitus gadu, līdz beidzot tiktu palaists pensijā. (Starp citu, mūsdienās no Puno uz okeāna piekrasti var aizbraukt pa pasaules otro augstāko dzelzceļu.)

Taču jau dažus kilometrus tālāk ezerā sākas kas tāds, kas nav atrodams nekur citur pasaulē: cita citai blakus niecīgajos vilnīšos šūpojas desmiti (visbiežāk minētais skaits - nedaudz virs četriem desmitiem) peldošu salu. Īstu salu, nevis peldošu matraču - pat mazākās ir desmitiem metru diametrā, ar savām dzīvojamām mājām, pavardiem, improvizētiem veikaliņiem, skatu tornīšiem un pat pāris restorāniem. Turklāt vismaz no pirmā acu uzmetiena viss - no pašas salas līdz tornītim - izgatavots gandrīz tikai un vienīgi no turpat ezera seklajos rajonos milzu puduriem augošajām totoras niedrēm.

Interesanti, ka šīs niedres pasaulē aug tikai divās vietās: te, pie Titikakas ezera, un vēl šur tur Dienvidamerikā, kā arī krietni patālajā - pusceļā uz Taiti - Lieldienu salā. Aizrautīgais ceļotājs Tūrs Heijerdāls, kura papirusa kuģi Ra II izgatavoja tieši Titikakas ezera niedru laivu meistari, savulaik izvirzīja versiju, ka, protams, tieši sensenie Peru kuģotāji atveduši šīs niedres tālajā salā.

Lai gan pirmajā mirklī tas var šķist nedaudz neparasti, vidusmēra tūristam nekas nav tik vienkārši, kā nokļūt līdz šim brīnumam. Par to Puno (un arī otrpus Titikakai esošajā Bolīvijas galvaspilsētā Lapasā, no kurienes līdz ezeram var atbraukt stundas laikā) rūpējas ideāli atstrādāts tūristu konveijers ar stingri noteiktām cenām un maršrutiem.

Viesnīcā vai - sliktākajā gadījumā - kādā tūrisma kantorītī, kas noteikti būs atrodams pārsimt metru attālumā no viesnīcas, jūs pēc pašu izvēles varēsiet iegādāties dažu stundu vai pilnas dienas braucienu uz vienu vai vairākām peldošajām salām. Noteiktajā laikā jūs pie viesnīcas savāks busiņš, un piedzīvojums var sākties.

Tiesa, pirms tam labāk pašam ko vairāk noskaidrot gan par Titikakas ezeru, gan par tā peldošajām salām. Pirmām kārtām jau to, ka ezers šeit, uz Peru un Bolīvijas robežas nepilnu četru kilometru augstumā virs jūras līmeņa ir atradies krietni ilgu laiku, iespējams, pat trīs miljonus gadu. Turklāt savulaik, pirms pāris miljoniem gadu, tas bijis daudz lielāks un aizņēmis teritorijas, kur tagad plešas tikai saules izdedzināti sāls lauki, taču ar laiku kļuvis mazāks un mazāks.


Pašlaik astoņtūkstoš četrsimt kvadrātkilometru lielajā ezerā, kuru par sev pietiekami lielu uzskata pat Bolīvijas kara flotes kuģīši, ietek veselas piecas upju sistēmas, ko baro kūstošo ledāju un lietus ūdens. Tomēr Titikakas ezera ūdens līmenis pazeminās jau kopš 2000. gada, un, piemēram, 2009. gadā no aprīļa līdz novembrim tas kļuva seklāks par vairāk nekā astoņdesmit centimetriem. Vārdu sakot, ūdens kļūst aizvien mazāk, un lieki teikt, ka ap ezeru (un tajā) dzīvojošie divarpus miljoni cilvēku sāk nopietni satraukties.

Tomēr kādam laikam ūdens vēl pietiks, jo tikai krasta tuvumā šķiet, ka darīšana ir ar prāvu, niedrēm aizaugušu peļķi. Īstenībā ezers ir ne tikai liels, bet arī zvērīgi dziļš: Titikaka sastāv no divām daļām, ko vieno Tikinas šaurums, un lielākās daļas - Lago Grande vai Lago Čukvito - dziļums ir gandrīz trīssimt metru, savukārt Vinaimarka vai Lago Pekenjo gan ir daudz seklāks, taču arī šeit dziļums sasniedz pat četrdesmit metru.

Tas gan nekādi neattiecas uz rajonu, kur izvietojušies aptuveni četri desmiti Titikakas peldošo salu. Šeit dziļums nepārsniedz dažus metrus, kas ļauj salas ar virvēm noenkurot pie ezera gultnē iesistiem mietiem. Tā tas bijis jau gadu simtiem, kopš laikiem, kad urosu cilts pārstāvji - kam nebija miera ne no kareivīgajiem inkiem, ne no nesalīdzināmi daudzskaitlīgākajiem aimariem - izdomāja, ka no niedrēm iespējams izveidot mobilu patvērumu briesmu gadījumiem: ja vajadzīgs, noenkurot to krasta tuvumā, bet, ja nu kas, arī pārcirst enkurvirves un meklēt drošību kur tālāk.

Mūsu dienās peldošās salas pa ezeru šurpu turpu vairs nešaudās - nav nekādas vajadzības, tieši otrādi: salinieku galvenie ienākumi jau sen ir nevis no zvejošanas, bet no iespaidīgās ikdienas tūristu plūsmas. Viss šeit ir sakārtots - kuģīši, to maršruti un salas. Katram kuģītim, uz kura satilpst vairāki desmiti tūristu, ir piestiprināta sava nepilnas stundas brauciena attālumā no ostas noenkurota sala ar savu standarta ekipāžu.

Uz katras tūristu salas ir dažas tradicionāli tērptas indiāņu sievietes ar mūžīgajām melnajām katliņcepurēm galvā. Viņas atbraukušo priekšā novelk pārklājus no totoras niedru segumā izliktajiem suvenīriem, pāris bērnu un ģimenes galva, kurš pietiekami labā angļu valodā izrāda uzskates materiālus - salas uzbūves plakātu un no ūdens izvilktām tās sastāvdaļām. Par papildu samaksu tiek dota iespēja pavizināties īstā niedru laivā, - nu, ne tik pamatīgā, kādā savulaik okeānā kuģoja Heijerdāls ar komandu, bet izgatavotā pēc tiem pašiem principiem.

Lai cik skaidrs salas apmeklētājam būtu, ka viņš šeit uz dažām stundām ir kļuvis par mazu detaļiņu, kas slīd pa ieeļļotu tūristu konveijeru, viņam parādītais un pastāstītais tik un tā var šķist pārsteidzošs, lai neteiktu, ka vienkārši neiespējams. Pirmkārt jau tas, ka katrai peldošajai salai ir savs dzimšanas brīdis, savs mūžs, kas vidēji ilgst trīsdesmit gadus, savas regulārās tehniskās apkopes un arī neizbēgamais gals.

Jaunas salas netop ne katru dienu, ne pat katru mēnesi. Jums ļoti paveiksies, ja gadīsieties Titikakas krastos brīdī, kad kāda no peldošajām salām būs neglābjami satrunējusi un indiāņi būs pieņēmuši lēmumu ķerties pie jaunas būves. Darbs ir nežēlīgi smags: katras salas pamatnē ir sasieti niedru un to sakņu bloki, kas savstarpēji sasaistīti, bet tiem virsū tiek klāti jauni un jauni niedru slāņi.

Pamatne jāsameistaro pašam, kam seko lielie gaidīšanas svētki: niedru sakņu sistēmas šajos blokos aug, savstarpēji savijas un rezultātā izveido metru vai pat divus metrus biezu, elastīgu un pietiekami stabilu slāni, sauktu par khili. Protams, arī tajā vēl iespējams iebrukt, turklāt sala no apakšas nepārtraukti satrun, tāpēc vidēji ik pēc trim mēnešiem salai nepieciešams jauns niedru virsslānis - lietus periodā biežāk, pārējā laikā retāk.

Uzturēt pašam savu salu nav joks, lai gan, tā sacīt, ir arī savi bonusi: kad totoras niedres tiek izrautas, to apakšējā baltā daļa gluži labi ir izmantojama arī ēšanai - tajā cita starpā ir arī daudz joda. Turklāt vietējie uzskata, ka niedru mīkstums noder gan par pretsāpju līdzekli, gan atvēsinātāju vasaras karstumā, gan par pretpaģiru zālēm.

Kad nu lielie niedru darbi padarīti, rezultāts ir milzīgs, caurmērā pāris metru biezs matracis, pa kuru vispatīkamāk staigāt basām kājām: var gan gadīties trāpīt kādā plānākā un attiecīgi slapjākā vietā vai arī uzkāpt kādam asākam niedres galam, toties gandrīz sataustāmā ezera elpas sajūta ir neatkārtojama - gluži tāpat kā apziņa, ka šo matraci ir izgatavojuši cilvēki, kuri šādu dzīvi vada jau simtus gadu un daudzos desmitos paaudžu.

Šo cilvēku gan ir palicis maz. Pašlaik uz peldošajām salām dzīvo tikai daži simti urosu cilts pārstāvju, pārējie jau sen ir pārcēlušies uz sauszemi, kur dzīve vieglāka un ērtāka. Tomēr visas trīs pašlaik pastāvošās urosu grupas - uru-chipaya, uru-murato un uru-iruito - ir pilnīgi pārliecinātas, ka viņi joprojām ir pilntiesīgi ezera un tā ūdeņu saimnieki, kuri šeit mituši jau sen pirms inku impērijas rašanās - un varbūt pat vēl pirms Zemes rašanās tās pašreizējā veidolā. Sevi viņi sauc vienkārši par kot-suña - ezera cilvēkiem.

Šis ir fragments no šajās dienās klajā nākušās Lato Lapsas ceļojumu grāmatas "Trīspadsmit Amerikas", kas stāsta par pieredzēto un piedzīvoto Argentīnā, Belizā, Čīlē, Ekvadorā, Gvatemalā, Hondurasā, Kolumbijā, Kostarikā, Nikaragvā, Panamā, Peru, Salvadorā un Venecuēlā.

Comment Form