Foto: Linda Lielauza
Kad ikdienas steigā gana skriets, jāatrod kāds mazs brītiņš arī sev, ieelpai un izelpai, lai ar basām kājām sajustu zāles stiebrus, sildītos saules staros un klausītos putnu dziesmās... Latvijā ir tik daudz skaista un sena, kas saglabājis savu autentiskumu un burvību! Katrā novadā, katrā pilsētā, ciematā, sētā... Šoreiz mani ceļi ved uz Sēliju – skanīgo kultūrvēsturisko novadu. Un pavisam precīzi – uz Gārseni.

Krāšņajā, dabas un vēstures bagātajā Gārsenē ikviens atradīs ko sev sirdij tīkamu. Gārsene ir ciems Aknīstes novadā, atrodas pavisam netālu no Lietuvas robežas, bet 161 kilometra attālumā no Rīgas. Tātad īstais galamērķis, lai izrautos no pilsētas mūriem.

Pavisam noteikti Gārsenes vizītkarte ir tās unikālā pils. Celta no 1856. līdz 1860. gadam. Pilī ir saglabājušās autentiskas durvis, podiņu krāsns ar gleznojumiem, kuros attēlotas tipiskas Holandes ainavas – kalni, vējdzirnavas, jūra. Pilī var apskatīt un iepazīt Budbergu dzimtai veltītu ekspozīciju, kuru sarūpējuši vēstures skolotāji. Kāpēc skolotāji? Pilī no 1940. gada līdz pat 2015. gadam atradusies Gārsenes pamatskola. Un kāpēc Budbergi? Gārsenes pils, līdz pat agrārajai reformai, piederējusi Budbergu dzimtai. No sākuma pilij bijusi divstāvīgā daļa, taču vēlāk pils paplašināta un 1885. gadā uzbūvēts zemākais spārns, jo pils pēdējais barons dikti mīlējis savu sievu – angļu baronesi, un viņai esošā pils šķitusi par šauru.

Kā gan radies pils nosaukums? Teika vēsta, ka barons Budbergs ļoti vēlējies celt skaistu pili. Uzcēlis arī, bet pietrūcis skaista nosaukuma. Tad nu viņš licis kučieriem braukt apkārt un prasīt vietējiem ļaudīm, arī garāmgājējiem. To, ko pirmo teiks, tā arī pili saukšot. Braukuši visi kalpi, pat baronese līdzi, drīz satikuši kādu leišu sievu ar gārsām klēpī. Baronese prasījusi, kas sievai klēpī,bet viņa nobijusies, latviski nepratusi un tikai spējusi izdvest – "gārsenes"! Tad nu kalpi un baronese priecīgi pārveduši šo skaisto vārdu mājās un pili tā arī nodēvējuši.

Pils ir dikti skaista, tai apkārt ir iekopts dārzs ar dažādiem krāšņiem augiem, krūmiem. Ne velti to dēvē par Sēlijas pērli. Tiesa, saglabājies arī vecās skolas šarms, jo otrpus pilij ir sporta laukums, kurā vēl pavisam nesen sportojuši skolēni. Šobrīd pilī atrodas gan tūrisma informācijas centrs, gan bibliotēka. Tāpat ir iespējams arī pili apskatīt no iekšpuses.

Foto: Linda Lielauza

Personīgi man par mīļāko pils daļu acumirklī kļuva plašā, gaišā veranda, kurai no ārpuses augšup vijas vīnogulāji. Kā aizrauta pētīju, skatījos, fotografēju, un pat nemanīju, kā atveras durvis un telpā ienāca pils pārvaldniece Dace Geida. Tūlītējā draudzīgā atmosfērā uzzinājām un redzējām visu par pili un tās vēsturi. Un kā izrādās, skaistajā, senajā verandā bieži tiek rīkotas izstādes. Šobrīd tur apskatāma Neretas novada rokdarbnieču izstāde – dažādas gleznas, keramika, adījumi un daudz, daudz kā cita. Kā no pils saimnieces uzzinājām, izstādes šeit notiek gana bieži, un, manuprāt, tas piešķir māksliniecisku šarmu, gluži kā tam jābūt jebkurā pilī. Mierīgi un harmoniski.

Pils teritorija ir plaša un vienā no pils ēkām šobrīd ir apskatāma arī fotogrāfiju izstāde – "Fotogrāfiju skapis", kuras autore ir Sintija Zaičenkova. Tāpat arī izstādītas ir skaistas gleznas.

Foto: Linda Lielauza

Pils teritorijā ietilpst arī plašs, otrpus ceļam esošs parks ar dīķi un ūdensdzirnavām. Ir iespējama arī laivu īre. Tāpat arī pilī ir iespējams nakšņot. Aktīvajiem tūristiem piedāvātas arī dabas takas, kuras savulaik sācis veidot barons Budbergs. Kopumā taka ir mērojama pat 7 kilometru garumā.

Foto: Linda Lielauza

Esot Gārsenē, noteikti jāapmeklē arī kāda īpaša vieta – senlietu kolekcija ‘'Solis sendienās’'. Kolekcijā atrodas pilnīgi viss, kas saistās ar vārdu "vēsture". Sākot ar sadzīves priekšmetiem, beidzot ar īstiem dārgumiem un retumiem. Turklāt kolekcijas īpašnieks Valdis Kalnietis par katru savu eksponātu stāsta tik sirsnīgi, ka saproti – šeit cilvēks ir atradis savu sirdslietu! Kolekcijā ir ārkārtīgi daudz, ko redzēt.

Foto: Linda Lielauza

Īpašs ir kāds krēsls, kurā esot sēdējis pats Kārlis Ulmanis, apmeklējot Aknīstes skolas izlaidumu 1940. gada 2.jūnijā. Tā esot bijusi viņa pēdēja vizīte brīvvalsts laikā. Virs krēsla karājas karogs, kas, savukārt, simbolizē laiku, kad Latvija atguva neatkarību. Katrai lietai savs stāsts un dzīvesgājums.

Foto: Linda Lielauza
Patīkami pārsteidza arī lenšu magnetafons un plašu atskaņotājs, kuri skanēja tik kvalitatīvi, itkā būtu ceļojuši laikā. Senas grāmatas, darba rīki, smaržu pudelītes, tautastērps... Trauki, spoguļi, mēbeles, apģērbs. Sakot, ka katram eksponātam ir savs stāsts, nav melots, jo pilnīgi par katru lietiņu saimniekam ir, ko pastāstīt. Pirms savas vizītes iepriekš vēlams pabrīdināt saimnieku, zvanot pa tālruni 26430814.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!