Kur jūra šalc skaļāk: 60 kilometru pārgājiens no Nidas līdz Liepājai
Foto: Solveiga Kaļva

Ja gribas izbaudīt absolūtu vientulību, dabu, kā arī ļaut, lai jūras šalkas kārtīgi "izšrubē" smadzenes, vērts doties aptuveni 60 kilometru garā pārgājienā no Nidas līdz Liepājai, ko var lieliski apvienot arī ar vēju pilsētas piedāvāto labumu baudīšanu.

Ir vēla pēcpusdiena, kad sutināmies autobusā, kas mūs ved arvien tuvāk Nidai, pēdējai apdzīvotai vietai, pirms sākas leišu zeme. Lūgums nejaukt ar Nidu, kas atrodas kaimiņzemes Kuršu kāpā, šī ir mūsu pašu Nida. Nebeidzamie ceļa remonti nepavisam nepaātrina nokļūšanu galamērķī. Mans amerikāņu ceļabiedrs Ēriks smejas, ka laikam mums ir tikai divas sezonas – ziema un ceļa remontu sezona. Daļēji var piekrist.

Kur jūra šalc skaļāk: 60 kilometru pārgājiens no Nidas līdz Liepājai
Foto: Solveiga Kaļva

Kad teju dārzeņu sautējuma kondīcijā beidzot tiekam laukā no ripojošās cepešpannas, ir jau ap pulksten 19. Dodamies uz jūras pusi. Pa ceļam pie kādas mājas ieraugām zīmi "Privātīpašums" lietuviešu valodā. Pagaidiet, vai mēs netīšām būtu iečāpojuši Lietuvā?

Nonākuši pludmalē grozām galvas uz visām pusēm, lai saprastu, kur atrodas Latvijas robežstabs #0001, kas ir oficiālais sākumpunkts mūsu pārgājienam Nida - Liepāja. Šķiet, ka tas vīd tur tālu, tālu uz Lietuvas pusi. Savukārt netālu no robežstaba atrodam Latvijas simtgades ozolu. Novēlam tam augt lielam un varenam, bet paši beidzot sākam iet īstajā virzienā – uz Liepājas pusi.

Kur jūra šalc skaļāk: 60 kilometru pārgājiens no Nidas līdz Liepājai
Foto: Solveiga Kaļva

Kad mājās no rīta uzliku plecos smago somu, iedomājos: "Kāpēc man to visu vajag? Kāpēc sevi tā jāmoka?" Bet, soļojot gar jūras krastu, mani pārņem neaprakstāma brīvības sajūta. Viss ir līdzi, ej, kur deguns rāda! Telts – māja, guļammaiss – gulta, prīmuss – virtuve. Atliek vien ļauties ceļam.

Nezinu, kur palikuši visi slavenie Nidas pludmales oļi, bet realitātē šis liedags nav daudz akmeņaināks par vidējo Latvijas piekrastes liedagu. Lai nu kā, jūra paliek jūra, un ar oļiem vai bez, bet gar to soļot ir varen patīkami.

Paradokss – visu vakaru jūras krastā neesam satikuši nevienu cilvēku, bet, kad beidzot esam sasnieguši Papi, ko atpazīstam pēc koka mola, un gribam uzsliet telti, mūsu nolūkotajā vietiņā jau spīd kāda cita telts. Neko darīt, ejam dziļāk mežā.

Nākamajā rītā dodamies ceļā vien pulksten 11. Debesis apmākušās. Vispirms izmetam līkumu Papes Ķoņu ciemā, kas ar savām jaukajām zvejnieku mājelēm skaitās tautas celtniecības arhitektūras piemineklis. Pat nezināju, ka šāda kategorija eksistē, bet, re! Ķoņu ciemā atrodas arī Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja filiāle "Vītolnieki", kas šodien (pārgājiena dienā – red.) diemžēl ir slēgta.

Griežamies atpakaļ uz jūras pusi, bet tad sekojam Papes dabas takai, lai sasniegtu Papes dabas parku. Taka vietām ir marķēta, bet lielākoties jāseko garajā zālē izpļautai joslai. Brīžiem gājiens vijas arī pa lauku ceļiem.

Kur jūra šalc skaļāk: 60 kilometru pārgājiens no Nidas līdz Liepājai
Foto: Solveiga Kaļva

Kad esam sasnieguši Papes dabas parku ar savvaļas zirgiem un tauriem, līst lietus, bet tas nedz mums, nedz gidei netraucē doties pie zvēriem. Ieeja dabas parka teritorijā atļauta tikai gida klātbūtnē. Tauriem pirms neilga laika piedzimis mazulītis, arī zirgiem pavisam nesen atskrējis kumeliņš. Stāvam un vērojam, kā dzīvnieki savā nodabā dzīvojas, mums nepievēršot ne mazāko vērību. Daži no tauriem pārsteidz ar savām "safrizētajām" čolkām, savukārt zirgi lepojas ar divkrāsainām krēpēm, kas savā ekstravagantumā var mēroties ar Kruelas de Vilas matu sakārtojumu.

Pēc tam turpinām sekot maršrutam, kas oriģināli ved apkārt visam Papes ezeram, bet mēs plānojam no tā nogriezties ātrāk, atrodot taisnāko ceļu uz jūru.

Brangu daļu maršruta nākas soļot pa lauku ceļu. Rīta lietus padebeši pazuduši, un pamatīgi cepina saule. Uz ceļa ik pa brīdim satiekam treknus zalkšus.

Drīz vien atkal uzrodas izpļautā taka, bet tad nonākam odiem pilnā mežā, kur taka beidzas un stāvam garā zālē tādās kā krustcelēs. Izlemjam iet pa labi, jo šķiet, ka šis varētu būt mūsu gaidītais īsākais ceļš uz jūru.

Mūs pamatīgi pārsteidz grāvmalās augošie savvaļas īrisi, pat nezināju, ka Latvijā tādi ir! Priecājamies par daiļajiem īrisiem, bet pamatīgi nomokāmies, lai atkautos no milzīgajiem odu bariem. Nelīdz pat pretodu līdzeklis.

Ēriks rāda uz zālē svaigi izgulētu palielu bedri – te pirms mirkļa čučējusi kāda stirna. Nepaiet ne sekunde, kā redzam pašu zvēru aizbēgam dziļāk mežā. Un tad… pēc īsa brītiņa atskan "Pafff!". Vai tiešām mēs nupat stirnu iedzinām nāvei tieši ķetnās?

Kur jūra šalc skaļāk: 60 kilometru pārgājiens no Nidas līdz Liepājai
Foto: Solveiga Kaļva

Beidzot, beidzot sasniedzam milzīgas smilšu kāpas, kas apaugušas ar priežu mežu, un arī jūra jau dzirdama! Ceļabiedrs prasa: "Sekosim ceļam vai jūras skaņai?" Protams, ka jūras skaņai! Tā nu pēc neilga brīža, kāpelējot augšup un lejup pa kāpu gigantiem un lienot cauri maģiskam mežam, sasniedzam jūru.

Kad vakarpusē nonākam Jūrmalciemā, kas gluži tāpat kā Pape atpazīstams pēc koka mola, mūs krastā draiski sveicina kuģītis "Banga". Netālu aiz kāpām atrodam maķenīt izpļautu ugunskura vietu, kas šķiet gana laba arī telts celšanai.

Tā kā mūsu ūdens krājumi ir pietuvojušies beigām, un arī cepumu krājumi ir izsīkuši (kas arī ir izdzīvošanai vitāli svarīga lieta!), tad nākamajā rītā vēl pirms brokastošanas dodamies veikala meklējumos. Atrodam ļoti mīlīgu, vienā ēkā ietūcītu veikala, pasta un sociālā centra apvienojumu, tiesa, katru savās durvīs. Lauku šarms!

Atgriezušies no veikala, mierīgi brokastojam, kad pa taciņu mums tuvojas kāds vīrs. Sasveicināmies. Viņš prasa: "Jūs jau prom? Malku nevajag?" Apstiprinu, ka drīz dosimies prom, turklāt mums ir prīmuss, tāpēc malku nudien nevajag. Vīrs aiziet savās gaitās. Sākam vākt nost telti. Pēc mirkļa vīrs atkal uzrodas ar jautājumu: "Varbūt gribat pienu?" Nē, nē, paldies. Laikam mūsos saskatījis potenciālo ienākumu avotu. Kamēr lēnā garā krāmējam savas mantas, vīrs brauc šurp pa taciņu ar zāles pļaujamo mašīnu. Kaut kā nešķiet, ka šai taciņai tagad prasītos pļaušana... Ar Ēriku nosmejam, ka viņš laikam meklē ieganstu, lai atkal ar mums parunātu. Tik tiešām! Vīrs izslēdz savu zāles pļāvēju un sāk jautāt, no kurienes un uz kurieni ejam. Stāsta, ka arī pašam patīk daudz ceļot. Un tad aizstumj savu zāles pļāvēju atpakaļ. Nezinu, kāpēc mēs šorīt esam tik lēni, bet pirms dodamies prom, vīrs pagūst atgriezties ceturto reizi! Šoreiz viņš amerikānim iedod kaltētu zivi, sakot, ka mēs nedrīkstam pamest šo reģionu, nenogaršojot apkaimei tik tipisko mantu – kaltētu zivi! Paldies! Pusdienām noderēs! Re, te tev nu bija izslavētais kurzemnieku vēsums! Gluži otrādi – ne miņas no vēsuma, bet gan rūpes par ceļiniekiem.

Kur jūra šalc skaļāk: 60 kilometru pārgājiens no Nidas līdz Liepājai
Foto: Solveiga Kaļva

Šodien jūrā īpaši lieli viļņi. Un kaiju bari. Pusdienu pauzē iemēģinām no rīta dāvanā dabūto zivi. Manai gaumei tā ir par sāļu, bet Ērikam garšo.

Ejam, ejam, ejam, līdz lēnām sākas civilizācija ar ģērbtuvēm, soliņiem un tualetēm. Vēju pilsēta Liepāja ir klāt!

Nida – Liepāja ir piekrastes posms, kurā valda absolūts civilizācijas un cilvēku trūkums. Pilnīgs miers un klusums. Mūs vēl ilgi pavada galvā šķietami dzirdamā jūras šalkoņa un apavu zolēm pielipusī zivju un jūraszāļu smarža, kas gan ir reālāka, nekā mums gribētos.

Par citiem Solveigas Kaļvas piedzīvojumiem lasiet: www.solveigaspiedzivojumi.lv

Tags

Aktīvā atpūta Liepāja Pārgājiens Vasara Nida

Comment Form