Turismagids.lv
Projektu atbalsta Rīgas dome
ru ee lt
Turismagids.lv Projektu atbalsta
Rīgas dome

Rīga var lepoties ar skaistu bulvāru joslu, kuras centrā izlocījies pilsētas kanāls ar apstādījumiem, kur var meklēt gan retus kokus, gan interesantu stāstu apdvestus pieminekļus. Savukārt reiz bijis moderni doties uz Bastejkalna virsotni – “Vīnes paviljonu”. Kā tas viss radies un kur koku pavēnī mūsdienās meklēt interesantākos objektus, par to šīs reizes “Rīgas maršrutu” stāstā.

Rīgas stāsti:
Bastejkalns un kanālmala

Foto: DELFI

Rīgas aizsargvaļņus ar smilšu uzbērumiem izbūvēja 15. gadsimtā, lai aizsargātos pret arvien modernākiem šaujamieročiem, turklāt tādu smilšu valni bija daudz vieglāk atjaunot nekā mūri. Ar laiku nocietinājumu sistēma ieguva zvaigznes formu (17. gadsimtā), platākus grāvjus un klaju joslu (18. gadsimtā) pirms mūriem tagadējās Esplanādes vietā, lai pilsētas aizstāvji jau laikus pamanītu uzbrucējus. Taču šī pamatīgā aizsargsistēma ļoti traucēja pilsētas attīstībai – gan transporta satiksmei, gan loģiskai apbūvei. 19. gadsimtā arī ieroči jau bija pavisam citi nekā viduslaikos, un 1857. gadā cars Aleksandrs II apstiprināja vaļņu nojaukšanas un rekonstrukcijas projektu, kas īstenots sešu gadu laikā. Interesanti, ka tas viss noticis ar lielu pompu – vaļņu nojaukšanai par godu tikusi izgatavota arī speciāla lāpsta ar riekstkoka rokturi, ko izmantoja svinīgajā ceremonijā 1857. gada 15. novembrī, teikts enciklopēdijā “Rīga”.

Skats uz Bastejkalnu. 1870 - 1899. Apvienotais arhīva fonds LVKFFDA

Darbi turpinājās ilgi, jo viss bija jādara ar rokām, lāpstām un ķerrām. Ar norakto zemi nostiprināja Daugavas krastus, daļēji aizbēra plato aizsarggrāvi, kas kļuva par pilsētas kanālu, bet ar atlikušo zemi, smiltīm un akmeņiem veco Smilšu bastionu uzbēra vēl augstāku, izveidojot Bastejkalnu. Abpus kanālam smilšu līdzināšana, koku stādīšana un celiņu izveide turpinājās līdz pat Marijas, kā arī Nikolaja (K. Valdemāra ielā) tiltam.

Bastejkalns

Tā kā 1860. gadā bija gaidāma cara Aleksandra II vizīte, kalnu un tā apkārtni vajadzēja aši labiekārtot. Rīdzinieki uzaicinājuši vācu speciālistu A. Ventu, kas tomēr pievīlis uz viņu liktās cerības, jo darbus veicis pie rakstāmgalda Lībekā, un tie neatbilda realitātei. Vajadzēja meklēt kādu citu, kas Rīgu padarītu par vienu no modernākajām sava laika pilsētām.

Bastejkalns un Kanālmalas apstādījumi. 20. gs. sākums. Tālumā redzams "Vīnes paviljons". Foto no Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja krājuma

Tad pie atbrīvotās joslas gar kanālu izdaiļošanas ķērās slavenais daiļdārznieks Georgs Kūfalts, kas te saimniekoja 35 gadus un iekārtoja Rīgas parkus tādus, kā pašlaik tos pazīstam.

Apstādījumu izveidotājiem G. Kūfaltam un A. Zeidakam veltītais soliņš kanālmalā. Foto: LETA

Kūfaltam un viņa sekotājam Andrejam Zeidakam veltīto parka soliņu var apskatīt iepretim universitātei viņu pašu radītajā augu valstībā. Kūfalta vadībā tapa Rīgas kanālmalas apstādījumi un Bastejkalns ar akmeņu krāvumiem, strautiņiem, kaskādēm un alpināriju tā nogāzē. Bastejkalna celiņu spirālveida izvietojuma dēļ kādu laiku dēvēja par Gliemežnīcu. Šī kļuva par iecienītu pastaigu vietu pilsētniekiem, kas labprāt atpūtās “Vīnes kafejnīcas” paviljonā vai terasē “kalna” virsotnē, no kuras pavērās plašs skats uz nesen iestādīto koku vēl neaizsegto Vecrīgu un Pulvertorni, kā arī kanālu. Pastaigas te rīdzinieku veselībai ieteicis kāds dakteris Rulle, un šādas aktivitātes guvušas lielu piekrišanu.

Bastejkalns un Kanālmalas apstādījumi. 20. gs. sākums. Foto no Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja krājuma

Pēc Otrā pasaules kara Bastejkalnā “mājas” atrada daudzi Vecrīgas namu un ielu fragmenti. Tāds, piemēram, ir “ūsainais” stabiņš no Rātslaukuma, ko atradīsiet kalna pakājē pie Bastejkalna tiltiņa. Otrs tā “brālis” mīt Doma krustejā, bet mūsdienās pie Rātsnama redzamie stabiņi ir tikai kopijas, stāsta Rīgas arhitektūras eksperts un vēstures entuziasts Gunārs Armans. Diemžēl kādreiz rosīgā kalna virsotne mūsdienās ir visai skumja un pamesta vieta, par kuras attīstību un sakārtošanu pašvaldībai būtu jādomā, spriež Rīgas vēstures entuziasts.

Kanāls ar laivām un slidotavām

19. un 20. gadsimta mijā Rīgas kanāls izskatījās pavisam citāds, nekā esam to ieraduši redzēt. Tas bija, ja tā var teikt, krietni rosīgāks. 

Kanālam bija ne tikai estētiska nozīme, bet pa to tuvējās mājās dzīvojošajiem piegādāta arī malka un citas lietas, grāmatā par Rīgas tiltiem raksta Ziedonis Vecvagars. “Lai daļēji iegūtu līdzekļus kanāla uzturēšanai, toreizējā pilsētas valde kanāla abos galos esošo slūžu (Andreja un Kārļa) ekspluatāciju izīrēja, nomniekiem piešķirdama tiesības no caurbraucošām laivām un citiem peldošajiem līdzekļiem ievākt nodokli,” raksta Vecvagars. Nomnieki savā ziņā bijuši arī kanāla uzraugi, kas ieinteresēti kanāla uzturēšanā kārtībā. Tāpat tika izīrētas tiesības uz pilsētas kanāla ziemā izveidot slidotavas, bet vasarā – laivu piestātnes. Abas šīs aktivitātes bijušas ļoti populāras.

19. gadsimtā pār kanālu izbūvēti vairāki tilti, un divi no tiem tieši tādā pašā izskatā saglabājušies. Vecākais ir Bastejkalna tilts, kura autors ir baltvācu inženieris Ādolfs Agte, kas projektējis vairākus Rīgas tiltus, tostarp pontonu tiltu, kā arī Daugavas krastmalas nostiprinājumu. Protams, būvniecības laikā neiztika arī bez ķīvēšanās. Tiltiņam bijuši divi novietojuma varianti – Dārzu pārvalde gribējusi to novietot iepretim Reimersa acu klīnikai (vēlāk ASV vēstniecība, tagad Okupācijas muzejs). 

Skats uz slidotājiem Rīgas pilsētas kanālā pie Bastejkalna. Fonā Agtes 19. gadsimta otrajā pusē projektētais tilts, kam nesen gan parādījušās plaisas, bet kreisajā malā redzams gulbju namiņš. Foto no apvienotā arhīva fonds LVKFFDA

Savukārt Būvniecības komisija to vēlējusies būvēt tuvāk Otrajam pilsētas teātrim (tagadējam Latvijas Nacionālajam teātrim), kur blakus Ūdensvada un gāzes iestādei to arī uzbūvēja, lai Nikolaja (K. Valdemāra) un Troņmantnieka (Raiņa) bulvāra apkaimes iedzīvotāji ātrāk nokļūtu Smilšu ielā un Rīgas centrā. Būvdarbus gan traucēja vecā “kaite” – naudas trūkums, proti, pasūtītājam bijuši vien 3000 rubļi, bet tiltam vajadzējis vismaz 5800 rubļus. Pašvaldība piemetusi vēl 500, bet, lai uzceltu tiltiņu, organizēta arī ziedojumu vākšana – galvenokārt no apkārtējo namu īpašniekiem un citiem Rīgas iedzīvotājiem savākti 2500 rubļi, tāpēc atlikuši arī līdzekļi skaistu apstādījumu ierīkošanai un Ūdensvada un gāzes stacijas žoga pārcelšanai, izpētījis Vecvagars.

Interesants stāsts saistās arī ar tiltiņu pie operas nama jeb Timma tiltu. Tas arī celts 19. gadsimta beigās. Ideja par šo kanāla šķērsojumu piederēja nelaiķim profesoram Vilhelmam fon Timmam, kas savā testamentā vēlēja celt tiltu iepretim savai ilggadējai darbavietai Rīgas Politehnikumam (tagad Latvijas Universitāte), lai studenti varētu ērtāk nokļūt mācību iestādē. Viņa atraitne šo gribu pildījusi, tomēr ar novēlēto naudu bijis par maz, tādēļ beigās arī pilsētas dome finansiāli atbalstījusi šo projektu. Timms savā testamentā arī vēlējies, lai jaunais tilts konstrukcijā neatgādinātu Basteja tiltu, tam bijis jābūt arī lēzenākam.1898. gadā aizklātā konkursā izvēlēts inženiera Ivana Kropivjanska projekts.

Lai daļēji iegūtu līdzekļus kanāla uzturēšanai, toreizējā pilsētas
valde kanāla abos galos esošo slūžu ekspluatāciju izīrēja. Tāpat tika
izīrētas tiesības uz pilsētas kanāla izveidot slidotavas ziemā un laivu piestātnes vasarā.

Pašlaik Rīgas kanāls ir 3,2 kilometrus garš un to šķērso 16 dažāda platuma tilti.

Mūsdienās kanālā līdz ar atjaunotajiem no Zviedrijas atvestajiem kuģīšiem, iznomājamām laivām un SUP dēļiem atgriezusies dzīvība. Arī naktīs izgaismotie tilti un vasarā strūklakas padara šo vietu pievilcīgāku. Savukārt mēģinājums gulbju namiņā pie Bastejkalna atkal iemitināt cēlos putnus, kā tas bijis senāk, gan nav izdevies, un tagad kanālā saimnieko tikai pīļu bari, bet kokus apdraud bebri, kuru dēļ to stumbri daudzviet iežogoti.

Pieminekļi ar stāstu

Iespējams, kādam būs grūti noticēt, bet līdz pat 1929. gadam Rīgā nebija neviena pieminekļa kādam ievērojamam latvietim. Tolaik pilsētā vispār bija tikai uz vienas rokas pirkstiem skaitāmi pieminekļi. Un pirmais monuments atklāts kanālmalas apstādījumos vienam no latviskākajiem rakstniekiem Rūdolfam Blaumanim pie Bastejkalna tiltiņa. Tā autors ir Teodors Zaļkalns. “Daži žēlojās, ka sejai trūkstot līdzības, bet vairums ironizēja, ka Blaumanis nosēdināts zemē,” savās atmiņās “Rīgas svārki mugurā” raksta Andrejs Johansons. Skulptūra tiešām bija ļoti zema, uzsverot, ka rakstniekam vienmēr jāpaliek tautas vidū. Diemžēl, esot tik “tuvu tautai”, piemineklis bieži tika apskādēts, un Ulmaņlaikos to pārvietoja uz skvēru Blaumaņa ielā, novietojot uz granīta bloka. Vēlāk to atkal nolika vecajā vietā, kur tas atrodas arī mūsdienās.

Gaidas Grundbergas skulptūra "Kumeliņš". Foto: f64

Nedaudz tālāk redzami 1991. gada barikāžu apšaudēs kritušo piemiņas akmeņi – tieši šeit, iepretim toreizējai Iekšlietu ministrijai, kurā tagad atklāta lepna viesnīca, notika liktenīgās apšaudes.

Savukārt Bastejkalna pakājē lepni slejas daudzu iemīļotā skulptūra “Kumeliņš”. Šī Gaidas Grundbergas skulptūra jau kopš 1970. gada vilina bērnus, kas zirdziņa muguru nopulējuši gluži spīdīgu. Ja runājam par jauku dzīvnieku attēlojumu apstādījumos, nevar nepieminēt citu pieminekli – to, kas atrodas netālu no operas un kurā omulīgais bijušais Rīgas mērs Džordžs Armitsteds attēlots kopā ar kundzi Sesilu Pihlau un čau-čau šķirnes sunīti. Pieminekli atklāja Anglijas karalienes Elizabetes II un prinča Filipa vizītes laikā 2006. gadā. Tas ir Jevgēņija Gomberga un Rodnija Redklifa dāvinājums pilsētai.

Kanālmalas apstādījumi bagāti ar vēl citiem nozīmīgiem pieminekļiem, piemēram, komponista Alfrēda Kalniņa, valstsvīra Kārļa Ulmaņa, matemātiķa Mstislava Keldiša un citu, bet pāri visam slejas Brīvības piemineklis.

Retie koki un izgāšanās ar rododendriem

Runājot par kanālmalu, nevar nepieminēt, ka te bez maksas ikviens var baudīt veselu reto koku un krūmu plejādi. Piemēram, universitātes pusē pie Timma tiltiņa redzams viens no neparastākajiem kanālmalas apstādījumu “iemītniekiem” – ginka koks. Turpat ir arī Amerikas ragukoks, kizila, kas zied vēl pirms lapu plaukšanas, kā arī Mandžūrijas riekstkoks un retas sugas zirgkastaņa.

Savukārt Raiņa bulvāra un K. Barona ielas stūrī ik pavasari plaukst Alpu zelta lietus, bet Bastejkalna pakājē aug Rīgas parkos lielākais nokarenais osis. Pie kanāla, Kronvalda parkā, aug tādi retumi kā Amūras korķakoks, Japānas katsura un gurķu magnolija. Šie ir tikai daži no vairāk nekā 100 ārvalstu un pašmāju koku un krūmu sugu pārstāvjiem, kas mājvietu raduši kanālmalā. Daļu no tiem stādījuši arī sabiedrībā pazīstami cilvēki, piemēram, operas mākslinieki.

Foto: Shutterstock

19. gadsimta beigās sastādītas arī Rīgas bulvāru joslai tik raksturīgās Holandes liepu alejas. 

Daiļdārznieka Andreja Zeidaka vadībā izveidotas ziemciešu dobes apstādījumos, bet padomju gados bijusi arī ambicioza ideja parkos ieaudzēt plašus eksotisko rododendru stādījumus. Ne visur šie Kaukāza kalnu augi iedzīvojās, bet tur, kur tas izdevās, piemēram, kanālmalā aiz Kolonādes ziedošās agrās acālijas vai rododendri pie Universitātes galvenās ēkas, tie pavasarī priecē ar savu krāšņumu. “Bija pieļautas daudzas kļūdas rododendru audzēšanā. Piemēram, 20. gadsimta 50. gadu sākumā “Rīgas dārzu un parku” direktors uzdeva Jēkabam Andersonam, dārzniekam Dubultos, izaudzēt Rīgai rododendrus, kurus gribēja sastādīt parkos. 1958. gadā Rīgā, galvenokārt parkā gar Raiņa bulvāri, kurā atradās Latvijas kompartijas Centrālā komiteja un Augstākās padomes prezidijs, iestādīja apmēram 8000 rododendru stādu, izveidojot lielas augu grupas. Rododendri tika izstādīti zem lielajiem kokiem – galvenokārt liepām un kļavām, kuriem ir sekla sakņu sistēma. Koku lielā lapotne aizturēja lietus ūdeni, par rododendru laistīšanu nebija padomāts. Dažu gadu laikā rododendri iznīka, stimbuki vien palika, vējā izmesta nauda un darbs,” par šo laiku pirms dažiem gadiem Latvijas Universitātes portālā atmiņās dalījās Latvijas rododendru “tēvs” Rihards Kondratovičs.

Izstāde, ko atceras 100 gadus

Savukārt Strēlnieku dārzs jeb tagadējais Kronvalda parks atšķirībā no kanālmalas pie Bastejkalna pēc vaļņu nojaukšanas vēl kādu laiku nekļuva pieejams sabiedrībai, jo atradās Vācu strēlnieku biedrības īpašumā. Tomēr ap 19. un 20. gadsimta miju tas mainījās, un tur notika iespaidīgās Rīgas 700 gadu svinības.

1865., 1871. un 1889. gadā Rīgā, Esplanādē, jau bija notikušas lielas Baltijas lauksaimniecības izstādes, bet tās nevar salīdzināt ar pilsētas 700 gadu izstādes vērienu, kas vēl vairāk nekā pēc 100 gadiem pārsteidz. Strēlnieku dārzā bija iekārtota izstādes atrakciju daļa, kas attēloja gandrīz reāla izmēra ēkas no viduslaiku Vecrīgas. Pilsētas modelim pretējā kanāla pusē bija Putnu dārzs ar kafejnīcām, restorāniem un mūzikas paviljoniem, teikts enciklopēdijā “Rīga”. Viena no galvenajām izpriecām bija “Venēcijas imitācija ar vizināšanos gondolā pa kanālu”. Pilsētiņas mērogs bija 1:100, un apmeklētājiem bijis grūti noticēt, ka viss būvēts tikai no dēļiem un apmetuma. Lai pastiprinātu realitātes sajūtu, koka Rātslaukumā varēja atrast gan īstu aku, gan kauna stabu, raksta vēsturnieks Ilja Dimenšteins.

Rīgas 700. jubilejas izstāde, kas atstāja iespaidu uz pilsētu vēl vairākus gadus. Foto: Die Rigaer Jubiläums-Ausstellung 1901 in Bild und Wort: ein Erinnerungsbuch /hrsg. von M. Scherwinsky, Director der Gewerbeschule des Rigaer Gewerbevereins

Izstādi dažos mēnešos apmeklēja vairāk nekā 800 tūkstoši cilvēku. Daži arhitekti piedāvāja saglabāt visas svētkiem uzceltās būves, taču viņu iecere neguva plašu atbalstu, jo katrai pasakai tomēr pienāk beigas. Un labi vien ir, ka butaforijas un paviljonus nojauca uzreiz, nevis pameta laika zoba sagraušanai. Šodien par tiem liecina tikai memuāri un senlaiku atklātnes, kas atrodamas kolekcionāru albumos. Vienīgais izstādes liecinieks, kas saglabāts līdz mūsdienām, ir latviešu meistara Krišjāņa Ķergalvja celtais paviljons Kronvalda parkā. Līdz Pirmajam pasaules karam tajā atradās cara Aleksandra II krūšutēls.

Parkā gar kanālu gan netrūkst citu interesantu apskates objektu arī mūsdienās, piemēram, ķīniešu paviljons un arka, kas te nonāca 2001. gadā, rakstnieka Aleksandra Puškina piemineklis arī kopš 2009. gada stāv pavisam netālu – runā, ka rakstnieku Rīga vienmēr interesējusi, jo te dzīvojusi viņa mūza, Rīgas garnizona komandanta divīzijas ģenerāļa Jermolaja Kerna sieva Anna Kerna, kuras piemineklis atrodas netālu, pie “Ave Sol” koncertzāles. Kronvalda parkā var meklēt arī Berlīnes mūra fragmentu, rakstnieku Andreja Upīša un Sudrabu Edžus pieminekļus.

Foto: Shutterstock

PROJEKTA EKSPERTS

Gunārs Armans

Lielisks stāstnieks ar plašām zināšanām par Rīgas namu un ielu vēsturi, bijušais Rīgas pieminekļu aizsardzības inspektors.

RAKSTA AUTORE

Andra Briekmane

Žurnāliste, "Tūrisma Gids" redaktore.

VIDEO AUTORE

Maija Kuzņecova

Video žurnāliste, “DELFI TV".