Turismagids.lv
Projektu atbalsta Rīgas dome
ru ee lt
Turismagids.lv Projektu atbalsta
Rīgas dome

Ja zeme spētu runāt, iespējams, visinteresantākos un nozīmīgākos stāstus par Rīgu un tās tapšanu, Latvijas veidošanos, filozofiju, arhitektūru, medicīnu un mākslu glabātu pilsētas Lielie kapi, kur atdusas nozīmīgākie sava laika ļaudis, kas slaveni ne vien pašu zemē, bet visā Eiropā. Diemžēl padomju gadi šo kapsētu gan morālā, gan tīri fiziskā veidā iznīcināja, un līdz mūsdienām saglabājusies tikai neliela daļa tēlniecības pieminekļu un celtņu. Pašlaik Lielie kapi ir memoriāls dārzu un parku ansamblis. Tomēr, sastopot labu stāstnieku, šeit noglabātās leģendas var atšķetināt un apjaust to spēku, kāds bijis Rīgas inteliģencei.

Rīgas stāsti:
Lielie kapi

Spoku stāsti

Lielos kapus apvij spoku stāsti un leģendas. „Šajos nostāstos minēti gan spoku baleti, gan procesijas, jātnieki, miroņu rati, bet it sevišķi dažādi mistiski tēli no sērgu laikiem, kā: „pelēkais vīriņš”, „baltā dāma”, „elles suņi”, „raganu kaķi” utt. Ap mauzolejiem vijās nostāti par dzīvi apraktiem, par sveču gaismu pusnaktīs kapu velvēs, par telefona satiksmi ar veļu valsti, par labo un ļauno sardzi pie kapeņu ieejām. Gar žogiem apglabāja pašnāvniekus, dzērumā nodurtos, mirušus atrastus svešiniekus, vienmēr valdīja zināma spoku atmosfēra.” 

Jans Juškēvičs „Vecā Rīga”

17. gadsimtā Rīgu plosīja ne vien kari, bet arī vairākkārtējas mēra epidēmijas, kuru laikā pilsētā lipīgās sērgas upuru mirstīgās atliekas kaudzēs krāva baznīcās un citviet, visapkārt šaurajās ieliņās valdīja šaušalīga smaka. Nelaiķus, kā ierasts, guldīja kapsētās pie baznīcām vai pat pašās baznīcās, tādējādi veidojot potenciālus infekcijas perēkļus, jo turpat blakus dzīvoja arī cilvēki, bet nekāda kārtīga norobežojuma un tīra ūdens apgādes sistēmas jau nebija. Saglabājušās ziņas, ka, piemēram, nelielajā Jāņa baznīcā 1709.–1711. gada Lielā mēra laikā vienlaikus atradušās pat 300 cilvēku mirstīgās atliekas, tāpat līķi atradušies arī uz ielām un namos. Kad no 1770. līdz 1772. gadam Krievijā atkal plosījās mēris, cariene Katrīna Lielā izdeva pavēli jeb ukazu, kas aizliedza apglabāt mirušos baznīcās, kā tas bija darīts gadsimtiem.

“Rīga šādu pavēli saņēma 1773. gada 23. februārī, ar norādījumu, ka kapsētas ierīkojamas klajā vietā ārpus pilsētas vismaz 300 asu attālumā un tās iežogojamas ar žogu,” teikts LPSR Kultūras ministrijas Zinātniskās restaurācijas, projektēšanas un konstruktoru biroja 1974. gada pētījumā “Rīgas memoriālais parks – Lielie, Jēkaba un Pokrova kapi”.

Lielie kapi. Johana Kristofa Broces zīmējums

Tad nu Rīgas rāte nolēma veidot kapsētu četras verstis (4658 m) no pilsētas kailā, paugurainā laukumā – vietā, kuru tagad pazīstam kā Lielos kapus. Vecākā to daļa ir tā, kas aiz Senču ielas atrodas tuvāk Brasas dzelzceļa stacijai. Pokrova pareizticīgo draudzes un Jēkaba draudzes kapi ir nedaudz jaunāki. Minētajā pētījumā atrodams vēl kāds neparasts fakts – Lielajos kapos atrasti visai daudzi senāki apbedījumi, kur nelaiķi bijuši apglabāti ar seju uz leju. Līdzīgi apbedījumi atklāti, arī ceļot kinoteātri “Splendid Palace”, tā būvlaukumā. Arhitekta Aleksandra Birzenieka apcerējumā par Rīgas kapsētām spriests, ka tas darīts, lai nelaiķiem padarītu ērtāku augšāmcelšanos.

Lielajos kapos bija ierādīta vieta Doma, Pētera, Reformātu, Ģertrūdes, Jāņa, kā arī Jēzus baznīcas draudzei. Mūsdienās tur var atrast vai visu dižāko Rīgas pilsētas cēlāju, zinātnieku, mediķu un valstsvīru kapa vietas. 

Interesants ir fakts par žogu ap kapsētām. Sākotnēji katru no tām ieskāvis koka žogs, bet to bija paredzēts nomainīt ar mūra. Tomēr jāatceras, ka 17. un 18. gadsimtā Rīgā vairākkārtīgi norisinājās aktīva kara darbība, tāpēc stratēģiski bija ierasta lieta – ja tuvojas ienaidnieks, visu ārpus mūriem nodedzināt, un pilsētu ieskāva plaši, klaji lauki, kā arī bija aizliegts celt mūra ēkas bez īpašas atļaujas. Tas attiecās arī uz žogu ap kapiem, un vajadzējis iegūt inženieru komisijas atļauju. 19. gadsimta sākumā ap kapsētu pēc pilsētas galvenā būvmeistara Kristofa Hāberlanda projekta uzcēla pamatīgu sarkanu ķieģeļu žogu. Arī pats Hāberlands tagad atdusas Lielajos kapos, un viņa kapavieta ir apskatāma to vecākajā daļā. Savukārt kapsētas malā atrodama vecākā koka ēka šaipus pilsētas robežai, kas izdzīvojusi kopš Napoleona karagājiena ugunsgrēkiem, kad priekšpilsētas nodedzināja. Tur reiz dzīvojuši kaprači, glabāti rati un citas nepieciešamas lietas.

Lielo kapu vecie vārti 1969. gadā. Foto no Rīgas pilsētas būvvaldes arhīva

Kad kapsēta tika izveidota, no pilsētas uz to nemaz neveda kārtīgs ceļš – rati stiga baltajās, dziļajās smiltīs, tāpēc zārkus nesa rokās. Tikai 1824. gadā sākuši domāt par ceļu. Tagad to pazīstam kā Miera ielu. To izveidoja par saziedotiem līdzekļiem, izklājot ar bruģi. Gar malām sastādīja liepas, lai vasarā varētu iet pa patīkamu ēnu. Interesanti, ka sākotnēji rātes izdotie noteikumi paredzēja, ka bēres notiek kādā no pilsētas baznīcām, bet pirms pilsētas vārtu slēgšanas zārks tiek nogādāts Lielajos kapos, bez tuvinieku klātbūtnes iesvaidīts un guldīts zemes klēpī. Rīdzinieki ar to nebija mierā. Tā nu pēc dažiem gadiem rātskungi bija spiesti šo normu atcelt. Loģiski, ka īsi pēc tam, 1776. gadā, tika uzcelta arī koka kapela ar mazu zvana tornīti, vēlāk uzcēla tādu pašu mūra celtni.

Skaistākā kapliča Eiropā

Rīgas Evaņģēliski Luteriskā Augšāmcelšanās baznīca Lielajos kapos. Foto: DELFI

Dievkalpojums zem klajām debesīm 20. gs. 90. gados Rīgas Evaņģēliski Luteriskā Augšāmcelšanās baznīcas drupās. Foto no Gunāra Armana arhīva

Kā jau minēts, senos laikos bagātākie pilsētnieki tika apglabāti baznīcās, bet nabagie – to ārpusē. Arī Lielajos kapos tuvinieki saviem dzimtas piederīgajiem centās radīt līdzīgus apstākļus. Tā radās daudzās dzimtu kapličas, no kurām daļa visai bēdīgā stāvoklī, izlaupītas un izpostītas, tomēr saglabājusies līdz mūsdienām. Pirmie zārki te tika guldīti kopējā, tā sauktajā Zaļajā, pazemes kapelā. Kad pēc 60 gadu pastāvēšanas tā bija pārpildīta, bet koka stalažas, uz kurām atradās zārki, satrunējušas, izlēma nevis atjaunot kapliču, bet to aizbērt. Lai atzīmētu šo vietu, uzcēla krustu, kas atrodas iepretim rindu kapličām, bet uzraksts vēstīja, ka to 1833. gadā novietojusi Pētera un Doma baznīcas administrācija un ka tur atdusas 133 mirušie. Pēc tam uzcēla jaunu kapelu, ko projektējis pilsētas arhitekts Johans Daniels Felsko, kas arī pats atdusas netālu. Pēcāk to pārbūvēja pēc Kārļa Neiburgera (arī viņa kapavieta ir Lielajos kapos) projekta.

Tolaik tā tika uzskatīta par vienu no skaistākajām Eiropas šāda veida celtnēm. Līdz sešdesmitajiem gadiem te notikuši dievkalpojumi. Pēc tam dievnams draudzei atņemts, izdemolēts un sabrucis. Vēl pirms kādiem 25 gadiem Augšāmcelšanās draudze te sanāca uz dievkalpojumu zem klajas debess, rādot attēlus, stāsta vēstures entuziasts Gunārs Armans. Tomēr savākti līdzekļi un dievnams atkal atjaunots pēc Felsko projekta (interjera projekta autori Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Ojārs Spārītis un māksliniece Maija Avota). Te darbojas Augšāmcelšanās draudze, kuras mācītājs ir Guntis Kalme. Viņš arī bija idejas autors piemiņas vietai Sibīrijā izsūtītajiem, cietušajiem un mirušajiem – no dzelzceļa sliedēm veidotam krustam, kas atgādina moku ceļu uz Amūras apgabalu, Igarku, Intu, Vorkutu, Noriļsku, Krasnovodsku, Vjatlagu un citām Sibīrijas vietām, kurp tika izvesti daudzi šīs draudzes locekļi. Piemiņas vieta skatāma baznīcas nojumē. 

Stēla padomju varas nomocītajiem un nogalinātajiem garīdzniekiem. Foto: DELFI

Krusts no dzelzceļa sliedēm un dzeloņdrātīm Sibīrijā nomocītajiem. Foto: DELFI

Pie tās kopš 1840. gada atradās arī melna, pulēta granīta stēla, uz kuras sākotnēji vācu valodā bija uzraksts ar savdabīgu “uzvedības kodeksu” kapu apmeklētajiem. Pēc tam, kad Pētera Stučkas boļševiku valdības bendes nomocīja un nogalināja 32 baltvācu un latviešu garīdzniekus, Rīgas inteliģence un garīdzniecība nolēma iemūžināt viņu vārdus akmenī, grāmatā “Rīgas pieminekļi un dekoratīvā tēlniecība” raksta Ojārs Spārītis. Padomju laikos piemineklis, protams, ātri nozudis, bet 2006. gadā tas atjaunots ar latviešu un vācbaltiešu centra “Domus Rigensis” atbalstu.

Vietas, kurām nedrīkst paiet garām

Savukārt aiz šīs baznīcas, kas atrodas vecā kapu ceļa labajā pusē, var apskatīt Zemdegas veidoto plastisko pieminekli, kas sākotnēji veidots Raiņa kapavietai, bet pēcāk atzīts par mazu. Tagad tas grezno Grašu-Klinklāvu dzimtas kapavietu. Otrpus ceļam vienuviet var apskatīt tautas atmodas darbinieku memoriālu, kas izveidots par godu Dainu tēva Krišjāņa Barona 150 gadu jubilejai. “Nelielas mūra sieniņas ierobežots, taisnstūra laukums iekļauj latviešu pirmās nacionālās atmodas darbinieku Krišjāņa Barona, Krišjāņa Valdemāra un Friča Brīvzemnieka kapavietas ar pieminekļiem,” raksta Spārītis. Memoriālu projektējuši arhitekti Juris Dambis un Aivars Gībols. Brīvzemnieka un Barona pieminekļu autors ir Jānis Zariņš, bet Valdemāra bronzas portreta cilni un dekoratīvās detaļas atjaunojis tēlnieks Zezostrs Ķēdis.

Rindu kapličas Lielajos kapos. Foto: DELFI

Turpat blakus atrodas vēl viens neparasts objekts – memoriālās tēlniecības fragmentu depozīts. Tā ir iepretim baznīcai redzamā sarkanā ķieģeļu siena, kurā, lai 1969. gadā saglabātu slēgto Lielo kapu rekonstrukcijas laikā atrastās detaļas un nezaudētu vērtīgus pieminekļus, pēc arhitekta Edgara Slavieša ierosinājuma iebūvētas vērtīgas plāksnes, dzimtu ģerboņi, ciļņi un citi elementi, bet blakus novietoti atsevišķi tēlnieciski bagāti obeliski un stēlas. Diemžēl šī prakse nav turpināta, raksta Spārītis.

Aiz šīs sienas apskatāms vēl viens nozīmīgs objekts – rindu kapličas, kas celtas 18. gadsimtā. Šādas kapličas, kas līdzinās arī mūsdienās dienvidzemēs – Itālijā, Spānijā un Portugālē – redzētajām, bijušas gan slavenajai Zilajai gvardei, gan varenajām rīdzinieku dzimtām. Līdz mūsdienām saglabājušās to fasādes ar dažādiem uzrakstiem, ģerboņiem un citām nozīmīgām detaļām, bet kopumā arī tās ir visai sliktā stāvoklī – vien dažas pašlaik iekonservētas.

“Pareizās” ideoloģijas upuri

Sākotnēji starp Lielajiem, Jēkaba un Pokrova kapiem bija plaši laukumi, kas ar laiku arī tikuši piepildīti ar apbedījumiem. Pašlaik kapi aizņem 36,7 hektārus. Starp Lielajiem un Jēkaba kapiem pacēlies augsts smilšu paugurs, ko vēl tagad var sazīmēt Senču ielas malā. Šo ielu cauri kapiem “izdzina” padomju laikos – kārtējo reizi parādot attieksmi pret svētām lietām un pilsētas senatni. 

Aktīva apbedīšana Lielajos kapos vairs nenotika pēc Otrā pasaules kara, bet pēdējais apbedījums te atrodams no 60. gadiem.

I. Lāča darbnīca pie Lielajiem kapiem. Foto no Rīgas būvvaldes arhīva

Teorētiski nāvei un kapiem vajadzētu būt robežšķirtnei, kur politikai un laicīgajai dzīvei vairs nav ietekmes, zem zemes visi ir vienādi, bet, lai cik paradoksāli tas nešķistu, Lielajos kapos politika un dzīvo lēmumi noteikuši barbariskas pārmaiņas. Jāņem vērā, ka lielai daļai te guļošo bijusi baltvācu izcelsme. Tā nu pēc kariem un vairākiem emigrācijas viļņiem lielākajai daļai kapavietu vairs nebija kopēju. Lai arī kapu uzskaite vēsturiski veikta ļoti rūpīgi, atbilstoši padomju ideoloģijai mirušie šeit tika dalīti “pareizajos” un “nepareizajos”, tāpēc padomju gados daudzas kapavietas mērķtiecīgi iznīcinātas, vērtīgie pieminekļi pārkalti un pārdoti.

Pilsētas izpildkomitejas 1969. gada 23. aprīļa lēmums noteica šos kapus pārvērst par memoriālo parku. Pieminekļi un vērtīgie apskates objekti daudzviet novākti un novietoti gar celiņiem, lai tos būtu vieglāk apskatīt, taču arī tāpēc, lai konkrētās kapavietas būtu grūtāk atrast.

Lielie kapi. Jēzus Kristus skulptūra Foto: Roberts Johansons, no A. Caunes grāmatas "Rīgas Vidzemes priekšpilsēta pirms 100 gadiem"
Jēzus skulptūras daļa 2018. gadā. Tā atrodas aiz dzelzs vārtiem Augšāmcelšanās baznīcā. Foto: DELFI

Izcili rīdzinieki un viņu piemiņas vietas

Lielie kapi. Andreja Pumpura piemineklis. Foto: Roberts Johansons, no A. Caunes grāmatas "Rīgas Vidzemes priekšpilsēta pirms 100 gadiem"

Pie Klusās ielas celiņa malā slejas skaists piemineklis, kam nereti ļaudis pasteidzas garām. Tas šeit stāv par godu eposa “Lāčplēsis” autoram Andrejam Pumpuram un viņa kundzei. Šīs stēlas autors ir slavenais tēlnieks Kārlis Zāle. Tās apakšā attēlots nāves miegā iemidzis Lāčplēsis – tautas brīvības un spēka simbols. “Stēlas raupjajā virsmā nojaušams atlētisks varoņa stāvs, bet tās augšdaļā atveidots dzejnieka portrets. 20. gadsimta 70.–80. gadu mijā, rekonstruējot Lielos kapus, noārdot lielāko daļu vēsturisko apbedījumu, pie Pumpura kapa pieminekļa izveidoja ceremoniju un atpūtas laukumu,” teikts Rīgas pieminekļu aģentūras mājaslapā.

Pašlaik atjaunots Rīgas galvenā inženiera Ādolfa Agtes, kas ir autors gan kanāla tiltiņiem, gan citām būvēm, piemineklis un atdusas vieta. Tā atrodas tieši pie Augšāmcelšanās draudzes baznīcas. Interesanti, ka viņa piemiņas vieta tik labā stāvoklī ir, pateicoties negadījumam, – ziemas laikā Rīgas mežu un parku traktoriņš, šķūrējot sniegu, to “paķēra” līdzi, tāpēc par Rīgas domes līdzekļiem kapavieta tika atjaunota.

Agtes laikabiedra un viena no slavenākajiem Rīgas mēriem, kura laikā tapusi liela daļa pilsētas nozīmīgāko būvju, Džordža Armitsteda un viņa kundzes atdusas vieta atrodama nedaudz tālāk. Netālu ir arī Ludviga Vilhelma Kerkoviusa, kura lepnais nams blakus Rīgas Valsts 1. ģimnāzijai pirms dažiem gadiem atjaunots un izmitina Latvijas Universitātes institūtus, piemineklis. Šajos kapos atdusas pieci Rīgas mēri.

Lāčplēša ordeņa kavalieres Elzas Žiglevicas piemineklis Lielajos Kapos.Foto: DELFI

Turpat līdzās, pateicoties Latvijas Universitātes un Rīgas Tehniskās universitātes senioru biedrību kopšanai, atrodas arī slavenāko pasniedzēju un zinātnieku atdusas vietas, tostarp Nobela prēmijas laureāta, vācbaltu ķīmiķa rīdzinieka Vilhelma Ostvalda, latviešu valodas gramatikas pamatlicēja Kārļa Mīlenbaha un citu kapi. Te ir arī lielākā Latvijas mecenāta Rīgas namsaimnieka Kristapa Morberga atdusas vieta. 

Juku gados izpostīts, bet tagad granītā atjaunots arī piemineklis vienai no trim Lāčplēša kara ordeņa kavalierēm – Elzai Žiglevicai, kuras varonība attēlota arī filmā “Rīgas sargi”.

Jāpiebilst, ka 2004. gadā mākslinieks Aigars Bikše ar domubiedriem izveidoja instalāciju – Zemes mātes biroju ar datorekrānu, kas vēstīja par visiem kapos apglabātajiem cilvēkiem. Diemžēl vandaļi to izpostījuši, un par šo darbu un ideju vēsta vien apķēpāts informācijas stends. 

Savukārt Jēkaba kapos mūža mājas raduši sava laika bagātākie un varenākie rīdzinieki. Te atrodams, iespējams, nozīmīgākā Rīgas un Livonijas vēstures iemūžinātāja pasniedzēja Johana Kristofa Broces kaps. Netālu ir arī Augusta Franca Folca, kas radījis lielāko daļu Rīgas skaisto, vēsturisko namu dekoru (atlanti, nimfas, kolonnas), atdusas vieta.

Lielie kapi

Blakus šiem un arī citiem nozīmīgiem kapiem novietotas informatīvas plāksnes, kas jebkuram interesentam memoriālā parka apskati padara vieglāku. Un te var izlasīt arī vairākus neparastus stāstus, piemēram, Jēkaba kapos apglabāts Latvijas teritorijā dzimušais Kristiāns Jāks Pētersons, kas miris jau 21 gada vecumā, bet tiek uzskatīts par igauņu nacionālās dzejas un literatūras pamatlicēju. Viņš studējis Tērbatas (Tartu) universitātē un savā īsajā mūžā paspējis apgūt 20 valodas. Pavisam netālu ir arī aktrises Jūlijas fon Holtejas kapavieta. Plāksnē pie tās rakstīts, ka māksliniecei par godu slavenais komponists Rihards Vāgners, kas tobrīd dzīvoja Rīgā, sarakstījis kora dziesmu “Gesang am Grabe von Julies von Holtei” (Dziedājums pie Jūlijas fon Holtejas kapa), kas pirmo reizi atskaņota šeit viņas bērēs.

Atjaunošana, apbūve un tramvajs

Foto: DELFI

Tā kā pašlaik Lielie kapi, kas līdz šim bija Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas īpašumā, pārgājuši Rīgas domes rokās, to sakopšana tagad ir “Rīgas mežu” pienākums. 

Pēdējā laikā Lielo kapu vārds izskanējis saistībā ar Rīgas domes ieceri būvēt jaunu tramvaja līniju uz Skansti. Tam ceļš pašlaik iezīmēts tieši cauri vēsturiskajiem kapiem un, ja iecere tiks īstenota, vajadzēs nojaukt vismaz divas kapličas Senču ielas malā, stāsta Rīgas vēstures entuziasts un Lielo kapu pazinējs Gunārs Armans. Paradoksālā kārtā šī iecere, kas saskārusies ar lielu pretestību, arī veicinājusi milzīgu sabiedrības interesi par Lielajiem kapiem, kas, neapšaubāmi, ir labi, atzīst Armans. Arī kapu apsaimniekošanai un dažu objektu atjaunošanai pēdējā laikā piešķirti lielāki līdzekļi.

Lielajiem kapiem gan miera vēl nav. Pašlaik tiek spriests un diskutēts par dažādiem šīs teritorijas attīstības scenārijiem. Apspriestas arī Rīgas pieminekļu aģentūras pasūtītās arhitektu attīstības ieceres, kas paredz jaunu apbūvi un autostāvvietu izveidi kapos, pret ko publiski asi iebilst gan Valsts pieminekļu aizsardzības inspekcija, gan Lielo kapu draugi, kas jau vairākus gadus kopīgiem spēkiem kopj kapu teritoriju. “Iesakām visiem interesentiem turēt roku uz pulsa. Lielo kapu nākotnes scenārijs var kapus atjaunot kā Rīgas un Latvijas cēlāju piemiņas un atdusas vietu, vai arī to iznīcināt. Visi varianti ir iespējami,” vēl nesen Lielo kapu draugu “Facebook” grupā aicināja viens no aktīvākajiem šīs vietas aizstāvjiem Andris Gobiņš.

Foto: f64

PROJEKTA EKSPERTS

Gunārs Armans

Lielisks stāstnieks ar plašām zināšanām par Rīgas namu un ielu vēsturi, bijušais Rīgas pieminekļu aizsardzības inspektors.

RAKSTA AUTORE

Andra Briekmane

Žurnāliste, "Tūrisma Gids" redaktore.

VIDEO AUTORS

Miks Siliņš

Videooperators, “DELFI TV".