Turismagids.lv
Projektu atbalsta Rīgas dome
ru ee lt
Turismagids.lv Projektu atbalsta
Rīgas dome

Mīlgrāvis un Vecmīlgrāvis ir teritorijas Rīgas ziemeļos, fiziski nodalītas no apkārtnes ar Daugavas ūdeņiem un gleznainu priežu mežu. Tieši pateicoties šiem resursiem, vieta attīstījusies par industriālu apkaimi. Savukārt, pateicoties veiksmīgajam uzņēmējam Augustam Dombrovskim un viņa plašajai domāšanai, šī vieta ieguvusi tādas kultūras un izglītības iestādes, par kādām citu apkaimju iedzīvotāji var tikai sapņot. Kāds ir “Ziemeļblāzmas” un tās apkaimes stāsts, un kā tas saistīts ar atturību? Par to šajā Rīgas maršrutā.

Rīgas stāsti: Industriālā Mīlgrāvja dvēsele

Vecmīlgrāvja panorāma. Foto: Shutterstock.com

Senākās ziņas par Vecmīlgrāvja teritoriju meklējamas jau 13. gadsimtā saistībā ar cisterciešu māsu klosteri pie Daugavas ietekas jūras līcī. Pēcāk šī bijusi pilsētai ļoti nozīmīga vieta, jo atrodas pie stratēģiski tik svarīgā ūdensceļa uz Rīgu, tāpēc daudzo karu laikā tā postīta un bijusi mazapdzīvota. Tomēr arī šajā krastā bijušas dažas muižiņas un saimniecības, kuru dvēseļu ganīšana piekrita Daugavgrīvas draudzes garīdzniekiem. Tā nu draudzes grāmatā lasāmi gan ieraksti par postošiem plūdiem, gan labu zveju un koku pludināšanu, gan arī nelaimēm, kad zvejnieki ieskaloti uz ledus līcī. 

Piemēram:

“1848. 11.12. februāris. Liels ledus gabals atdalās un kopā ar zvejniekiem iziet jūrā. Buļļu iedzīvotājus un mangaļsaliešus nones lejā savējie. Ļaunāk gāja bolderājiešiem un dinamindiešiem, un 3 langasciemiešiem. 3 langasciemieši uz sauszemes nokļuva 30 verstis uz ziemeļiem. Bolderājieši uz sauszemes nokļuva tikai vakarā pie Lielupes. Viens zēns nosalis.” (Daugavgrīvas draudzes hronikas noraksts. Publicēts Andreja Grāpja grāmatā “Augusts Dombrovskis: mūžs un veikums”.)

Vismaz no 17. gadsimta tagadējā Rīgas kuģubūvētavas teritorijā, Auziņkalna kāpas pakājē, atradās Mīlgrāvja muiža, par ko gan daudz ziņu nav. Savukārt kuģu būvētavai jau kopš pirmsākumiem bijusi nozīmīga loma apkaimes attīstībā, un arī pašlaik, nogriežoties no Jaunciema gatves uz Mīlgrāvi, redzami lieli kuģi dokos. Pirms diviem gadiem ceļmalas betona žogs ieguvis košu latviešu tautastērpu jostu motīvu – tas nokrāsots pēc Vecmīlgrāvja attīstības biedrības iniciatīvas. Uzņēmuma vecās katlumājas slaidā skursteņa rajonā bijis vecais Mīlgrāvja krogs un netālu no tā – Mīlgrāvja pārceltuve, raksta Aivars Jakovičs ekotūrisma ceļveža “Rīgas piejūra” 2. daļā.

Foto: DELFI

Meldru ielā pēc Vecmīlgrāvja attīstības biedrības iniciatīvas iekārtota promenāde ar spēļu laukumu. Te bieži nākot bērni no tuvākās apkārtnes, arī sociālās mājas, tādējādi tiek turpināta arī mecenāta Augusta Dombrovska iedibinātā doma – nodrošināt bērniem iespēju atpūsties un aktīvi darboties labiekārtotā vidē, stāsta biedrības vadītāja, mīlgrāviete jau vairākās paaudzēs Inta Biezā. Te arī atrodas piemiņas akmens Mīlgrāvja jūrskolai, ko pēc Krišjāņa Valdemāra apciemojuma dibināja 1873. gadā. Mācības tajā notika latviski, kas palīdzēja daudziem vietējiem puišiem iegūt labu izglītību, šeit varēja iegūt pat kapteiņa diplomu.

Dodoties tālāk, redzams industriālās ostas teritoriju ieskaujošais žogs, kas greznots ar košiem bērnu zīmējumiem. Ik gadu tiekot rīkots konkurss, vietējās mākslas skolas audzēkņiem dodot tēmu, un tieši viņi ir autori krāšņajām ainām, kas priecē garāmbraucējus. Pirmais zīmējums te bijis Krišjāņa Valdemāra portrets, bet pēc tam tapuši gan kuģi, gan zemūdens valstība un ārstniecības augi.

Baltā baznīca. Foto: Rīnūžu vidusskolas mājaslapa

Vecmīlgrāvja piekrastē redzams arī tornis, no kura tiek regulēta ostā ienākošo un izejošo kuģu satiksme. Turpat stāv arī abi Rīgas ostas ledlauži – “Varma”, kas 2018. gada nogalē svinēs 50 gadu jubileju, un 35 gadus vecais “Foros”.

Tālāk dodoties, ieraudzīsiet Balto baznīcu, kas jau divus gadsimtus bijusi šejienes reliģiskais centrs, turklāt tās baznīcas grāmata ir viena no pilnīgākajām liecībām par Mīlgrāvja iedzīvotājiem un to dzīves apstākļiem. Detaļa, kam vērts pievērts uzmanību, ir baznīcas tornis – tajā vēl arvien darbojas bāka.

Turpinot braucienu pa Meldru ielu, kas pēc brīža pārtaps Atlantijas ielā, iepretim autobusu galapunktam atrodas kapsēta, kuras baltos vārtus rotā spocīgs uzraksts “Neraudi, tavi mirušie dzīvo”. Tikai nenobīstieties un ieejiet šeit apskatīt kapu kalniņu ar vēsturiskiem pieminekļiem un akmeņiem, kas rotā vai rotājuši ievērojamu vecmīlgrāviešu atdusas vietas. Te skatāms arī pirmās latviešu teātra izrādes radītāja Jāņa Peitāna kapa krusts un piemineklis, kas tapis 20. gadsimta 80. gados. Vēl pirms kāda laika šis kalniņš bijis ieaudzis brikšņos un, tikai pateicoties Vecmīlgrāvja aktīvistu darbam, te viss sakārtots, stāsta Inta Biezā. Viņai atmiņā iespiedies arī skats, kas Atmodas laikā bija vērojams pie nedaudz tālāk esošās katlumājas. Proti, tur vairākus mēnešus uz jumta dežurējuši omonieši ar šaujamieročiem. Viņu raidītā prožektoru uguns sekojusi ikkatram, kas gāja pa Atlantijas ielu no saieta nama vai kur citur.

Skats uz "Termināls Vecmīlgrāvis" teritoriju n o brīvostas infrastruktūras objekta Krievu salā, kur izbūvētas beramkravu pārkraušanas piestātnes, īstenojot projektu "Infrastruktūras attīstība Krievu salā ostas aktivitāšu pārcelšanai no pilsētas centra". Foto: LETA

Dombrovska būvētā Saules pilsēta

Augusts Dombrovskis (1845-1927), latviešu kokrūpnieks, mecenāts, Vecmīlgrāvja (Mīlgrāvja) bezalkohola biedrības "Ziemeļblāzma" dibinātājs, 1920. gadu otrajā pusē. Foto: Zudusilatvija.lv

1888. gadā Augusts Dombrovskis saņēma atļauju būvēt savu kokzāģētavu Vecmīlgrāvī. Tas bija jaunlatviešu kustības ziedu laiks, un idejas par savas tautas attīstību plauka un zēla. Lai arī nevienu dienu skolā nemācījies, kā tagad teiktu, “self made” cilvēks, Augusts Dombrovskis bija ļoti veiksmīgs uzņēmējs, ar plašu vērienu un ideāliem. Kļūdams par vienu no bagātākajiem cilvēkiem Rīgā, viņš arī rūpējās par to, lai visa apkaime attīstos.

Tiešais ūdens tuvums kokzāģētavai, visticamāk, bija viena no Dombrovska biznesa veiksmēm. Otra, neapšaubāmi, bija darbinieki, pret kuriem viņš izturējās ar gādību un cieņu, tāpēc arī cilvēku lojalitāte un darba produktivitāte bija ļoti augsta.

Runājot par Dombrovska mantojumu Vecmīlgrāvī, jāmin četri nami – “Zaļā skola”, proģimnāzija, Burtnieku nams un, protams, kultūras pils “Ziemeļblāzma”. Ēkas, kurās strādniekiem un viņu ģimenes locekļiem gūt zināšanas un vērtīgi pavadīt brīvo laiku, nevis nodoties dzeršanai krogos. Tieši tāda bija Dombrovska iecere, būvējot savu ideālo apkaimi, gluži kā franču utopistu aprakstīto Saules pilsētu.

19. gadsimta astoņdesmitajos gados Augusts Dombrovskis no sava tēvabrāļa Jēkaba Dombrovska, viena no pirmajiem latviešu izcelsmes uzņēmējiem, mantoja peldošu kokzāģētavu un velkoni “Parats”, teikts Veltas Jonītes grāmatā par Dombrovska līdzgaitnieci Latvijas bērnudārzu māti Martu Rinku. Augusts, kas pie tēvoča jau no padsmitnieka vecuma bija mācījies visus kokrūpniecībā un uzņēmējdarbībā nepieciešamos darbus, kopā ar vēl trim kompanjoniem Mīlgrāvī nodibināja uzņēmumu – kokzāģētavu. Vēlāk gan divi kompanjoni izstājās no biznesa, palika tikai Kārlis Zālītis. Uzņēmums bija ļoti veiksmīgs un drīz vien nesa peļņu.

Kokrūpnieks un mecenāts Augusts Dombrovskis 1911. gada 6. augustā komponista un folklorista Emiļa Melngaiļa dziesmu dienā Bezalkohola biedrības "Ziemeļblāzma" dārzā.  Foto: Zudusilatvija.lv

Tomēr tas, kas pat pēc vairāk nekā 100 gadiem palicis ļaužu atmiņā, ir Augusta Dombrovska attieksme pret saviem ļaudīm. Proti, būdams miljonārs un viens no turīgākajiem Rīgas uzņēmējiem, viņš, veidojot Mīlgrāvi, ļoti rūpējās par saviem strādniekiem un viņu ģimenēm. Viņš piedalījās kokzāģētavas strādnieku ciemata izveidē, slēdzot izdevīgus līgumus ar tiem par kredītu māju celtniecībai uz 20 gadiem, bet ar noteikumu, ka ļaudis nedrīkst nodoties žūpībai, – ja tas netika pildīts, Dombrovskis paturēja tiesības atņemt mājas. Naids pret alkoholu viņam bija izveidojies paša bērnībā, kad tēva draudzība ar “zaļo pūķi” lielo ģimeni iedzinusi postā, bērniem augot lielā trūkumā un nedrošībā. Tā nu nākamais miljonārs, vēl mazs būdams, nosolījies alkoholu nekad nelietot un šo, tāpat kā citus savus solījumus, turējis – viņa dotais vārds ticis uzskatīts par augstāko garantiju.

Vecmīlgrāvja (Mīlgrāvja) Bezalkohola biedrības "Ziemeļblāzma" pirmā ēka celta 1904. gadā. 1906.gada 21. janvārī ēku nodedzināja Piektā gada revolūcijas soda ekspedīcija. Foto: Zudusilatvija.lv

Iespējams, sava onkuļa Jēkaba un viņa sievas Katrīnas Elizabetes labdarības aktivitāšu iedvesmots, arī Augusts Dombrovskis jau drīz kļuvis par mecenātu un filantropu. Viņš iegādājās lielu zemesgabalu Mīlgrāvja kāpās, un pats, konsultējoties ar arhitektu Vanagu, izprojektēja plašu sākumskolas un bērnudārza ēku – “Zaļo skolu”. Tā bija zaļa jūgendstila koka ēka, kas kalniņa galā atgādināja pili, bet iekštelpas bija izplānotas ērtas, bija iekārtota pat zāle ar balkonu. Tas viss tika nodots strādnieku bērnu izglītošanai, un šeit ar ļoti modernām pedagoģiskām metodēm strādājusi viena no pirmajām latvietēm ar augstāko izglītību (viņas studijas Berlīnē apmaksāja Dombrovskis) pirmsskolas pedagoģijas pamatlicēja Latvijā Marta Rinka. Viņai ar krietni vecāko Dombrovski bijušas īpašas attiecības, Rinka iedvesmojusi uzņēmēju lieliem darbiem, bet klīda runas arī par romantiskiem sakariem abu starpā, lai arī Dombrovskis bija precējies un Martas draudzene bija viņa meita. Augusts daļu laika dzīvojis arī pie Martas Mīlgrāvī. 

Vecmīlgrāvis. 1900.gads. A. Dombrovska smilšu uzkalnā Vecmīlgrāvja strādnieku bērniem uzceltā bērnudārza ēka. Tas bija pirmais bērnudārzs cariskajā Krievijā un Rīgā. Namu raksturīgās krāsas dēļ iesauca par "Zaļo skolu". Attēlā redzama arī skatu rotonda ("templis"). Cilvēki priekšplānā– Indriķis Martiņa d. Kalcenaus ar sievu Vilhelmīni (Minnu) Anša m. Kalcenavu (dzim. Svedrupu-Švēderi). Fotografējis Eduards Kalcenaus (1864.-1942.) – profesionāls fotogrāfs Rūjienā, Indriķa Kalcenava brālis. Foto: Zudusilatvija.lv
"Zaļā skola" (1899) jeb "fabrikas skola", "sākumskola", "bērnudārzs"- dažādi to sauc vecmīlgrāvieši. Tā bija divstāvu koka ēka, kuru uzcēla 1899.gadā, bet 1900.gadā tur darbu sāka bērnudārzs. Nams bija vietējas nozīmes arhitektūras piemineklis, kuru 2006.gadā nodedzināja vandāļi. Rūpnieks Augusts Dombrovskis rūpējās, lai viņa rūpnīcas strādnieku bērni būtu uzraudzīti. Foto: Zudusilatvija.lv
Rīgas 29. pamatskolas audzēkņi 1930. gadu sākumā, Vecmīlgrāvī. Pirmais no labās stāv skolas pārzinis Kārlis Brēmanis (1867-1945). Foto: Zudusilatvija.lv
Bērnudārza vadītāja bija Marta Rinka, kas tiek dēvēta arī par Latvijas bērnudārzu māti. Tajā strādāja arī Adamovičas jaunkundze (Valda Zariņa), Ērika Cepure un Lilija Gaile. Audzēkņi tika sadalīti grupiņās pēc vecuma, tās tika sauktas krāsās. Pārejot no viena vecuma grupas nākamā, tika izsniegta apliecība - raksturojums. Foto: Zudusilatvija.lv

Tomēr tikpat iespējams, ka abu draudzība bija platoniska un romantiska. Savukārt pilnīgi droši zināms, ka tieši viņa iedibināja krāšņo bērnu svētku tradīciju Vecmīlgrāvī, kas pastāv vēl tagad. Tāpat viņa kopā ar bērniem iekopusi dārziņu pie “Zaļās skolas”, aicinājusi arī tēvus iesaistīties bērnu audzināšanā un apmeklēt pasākumus bērnudārzā, devusies ekskursijās ar bērniem, kā arī devusi ierosmi daudzām citām tolaik neierastām aktivitātēm, kas mūsdienās šķiet pašsaprotamas. Diemžēl pirms kāda laika “Zaļās skolas” ēka nodega un līdz šim tā arī nav atjaunota, lai arī Vecmīlgrāvja attīstības biedrībai šāda iecere ir, tikai tiekot meklēti atbalstītāji.

2007. gads. Foto: f64. 

Kā nākamā pēc “Zaļās skolas” tapa proģimnāzijas ēka, kurā pašlaik atrodas bērnu un jauniešu centrs “Mīlgrāvis”. Kā stāsta tā direktors Viktors Tetters, arī šo ēku Dombrovskis daļēji projektējis pats. Interesanta detaļa, kam pievērst uzmanību, ir nama logi – katrs no lielajiem, daudzām rūtīm veidotajiem jūgendstila logiem ir citāds. Padomju laikā te kādu laiku bijusi skola, bet pēcāk nams pamests likteņa varā un 2008. gadā izskatījies gaužām bēdīgs. Tetters saglabājis plašu attēlu kolekciju, kas apskatāma arī nama zālē, kur redzama nolaistā ēka pirms remonta. Pašlaik elegantā proģimnāzijas ēka atkal ir saposta un bērni tajā apgūst gan dažādas mākslas un amatniecības mākas, gan pievēršas fiziskām aktivitātēm.

Zudusilatvija.lv/Bjcmilgravis.lv

Trešā no Dombrovska kultūras un izglītības celtnēm Vecmīlgrāvī ir Burtnieku nams. To varētu arī dēvēt par Latvijā pirmo kultūras darbinieku māju. Vieglajā, daudzām Jūrmalas vasarnīcām raksturīgajā stilā celtā ēka ar terasi un balkonu bija paredzēta latviešu kultūras darbinieku izmitināšanai. Te deviņus gadus dzīvoja Dainu tēvs Krišjānis Barons ar kundzi Dārtu, blakus dzīvoklī mitinājās Jānis Jaunsudrabiņš, augšstāvā vasaras pavadījis arī Antons Austriņš, Jānis Poruks un citi. Par viņu laiku šeit tagad liecina plāksnītes pie kabinetu durvīm. Lielajās zālēs vakaros notikušas sarunas, muzicēšana, Jaunsudrabiņš te gleznojis. Protams, uz stingrāko noliegts bijis alkohols. No zāles loga tolaik it labi varēja vērot skaisto skatu, kā kuģi nāca Rīgas ostā un devās atkal prom.

Burtnieku nams, tagad mūzikas skola. Foto: DELFI

Padomju laikos te izveidoti dzīvokļi, grezno zāli ar rīģipša plāksnēm sadalīja dzīvojamās platībās, kas, protams, namam par labu nenāca. Tomēr vēlāk tas nodots mūzikas skolas rīcībā, un 90. gados tam uzcelts moderns korpuss flīģeļa formā. Tagad abas daļas savieno pazemes pāreja, kuras ielokā aug Krišjāņa Barona stādītais ozols. Savukārt Burtnieku nama zāles pielāgotas mūzikas skolas ērģeļspēles un kordziedāšanas vajadzībām. Kādreizējā Dainu tēva dzīvoklītī iekārtota Krišjāņa Barona muzeja filiāle, kuru ikviens var apmeklēt.

Augusts Dombrovskis arī pats bijis muzikāls, viņš aizrāvies ar mūzikas instrumentu izgatavošanu. Sava mūža laikā uztaisījis vairākus simtus vijoļu un čellu. Daži no instrumentiem saglabājušies līdz mūsdienām un skan labi. Foto no Vecmīlgrāvja attīstības biedrības arhīva

Pils kultūrai un gaismai “Ziemeļblāzma”

Kultūras pils "Ziemeļblāzma", celta 1913.gadā. Projektējis un cēlis kokrūpnieks un mecenāts Augusts Dombrovskis kā Vecmilgrāvja bezalkohola biedrību kokzāģētavas strādniekiem un vecmīlgrāviešiem brīvā laika pavadīšanai. 20.gadsimta fotopastkartes fotoreprodukcija. Foto: zudusilatvija.lv

“Nosaukums “Ziemeļblāzma” Augustam Dombrovskim radās no piedzīvojuma bērnībā. Viņš bija redzējis ziemeļblāzmu, kas uz viņu atstāja neizdzēšamu iespaidu. Tā kā Vecmīlgrāvis ir Rīgas ziemeļos, tad jaunās biedrības “gaismai” vajadzēja līdzīgi apspīdēt Rīgas sabiedrību,” atsaucoties uz laikabiedru atmiņām, raksta Andrejs Grāpis.

Tā nu pēc kokrūpnieka un mecenāta Dombrovska iniciatīvas 19. un 20. gadsimta mijā tika izveidota atturības biedrība “Ziemeļblāzma”, un viņš ar lielu rūpību izstrādāja arī skices un plānus tās namam, kura atklāšana notika 1904. gada 15. augustā. Greznā koka ēka bija paredzēta strādniekiem un viņu ģimenēm, lai viņi neķertos pie stipriem dzērieniem, bet izglītotos, baudītu kultūras pasākumus un aktivitātes. Šeit tapa teātra biedrība, kurā kopā ar amatierteātra aktieriem spēlēja arī sava laika teātra slavenības. Bija arī koris, un notika sporta nodarbības. Tika svinēti svētki un spēlēti koncerti, jo arī pats Dombrovskis bija muzikāls un viņa aizraušanās bija vijoļu izgatavošana.

Vēja rotora, kas sūknēja ūdeni no urbuma, vietā tagad atrodas jaunais Ziemeļblāzmas parka skatu tornis. 20. gadsimta sākumā "Ziemeļblāzmas" parkā atradās arī karuselis, deju grīda un estrāde, kā arī mākslīgās drupas un daudz citu interesantu elementu. Foto: Zudusilatvija.lv
Mecenāta Augusta Dombrovska rīkotie Bērnu svētki Bezalkohola biedrības "Ziemeļblāzma" parkā. Šī tradīcija saglabājusies līdz pat mūsdienām. Foto: zudusilatvija.lv
Vecmīlgrāvja Bezalkohola biedrības "Ziemeļblāzma" (1913.gads) mežu vīteņu aleja. Foto: Zudusilatvija.lv
Kultūras pils "Ziemeļblāzma" (1913.gads) Lielā zāle. Tagad tā atjaunota un paplašināta. Foto: Zudusilatvija.lv

Un tad nāca piektais gads... un nelaimes, kas piemeklēja arī Dombrovska izveidoto pasauli Mīlgrāvī. Sociāldemokrāti aicināja strādniekus cīnīties par savām tiesībām, iestāties pret apspiedējiem, un šī kustība auga plašumā. Arī Dombrovska uzņēmumā tika izplatītas skrejlapas. Apzinoties labumus, ko viņiem nodrošināja darba devējs, sākumā Dombrovska strādnieki tās ignorēja, tomēr beigās aizrāvās ar šo ideju, kas jau bija pārņēmusi ne tikai Rīgu, bet daudz plašākas teritorijas visā cariskajā Krievijā. 1905. gada janvārī kopā ar darbaļaužu tūkstošiem arī Augusta Dombrovska rūpnīcas strādnieki piedalījās vispārējā streikā. Bet viss noritēja samērā mierīgi. Diemžēl drīz pēc tam Rīgā ieradās ģenerāļa Orlova soda ekspedīcija, kam skauģi bija pienesuši apmelojošas ziņas par Augustu Dombrovski.

Tā nu soda ekspedīcija ieradās, sagūstīja kokrūpnieku, pratināja, piesēja pie koka un lika noskatīties, kā nodedzina viņa lolojumu – “Ziemeļblāzmas” pili. Bijuši tomēr ļaudis, kas aizlikuši labu vārdu par Dombrovska tēvu, kā viņu dēvēja visā Rīgā, tāpēc viņa dzīvību saudzēja. Tomēr Dombrovska nervi pēc pārdzīvotā bijuši iedragāti, tāpēc viņš kopā ar Rinku pat devies ārstēties uz ārzemēm, bet ne ilgi. Un, līdzko atgriezies, atkal ķēries pie plāniem un skicēm, lai uzceltu pili no jauna – vēl plašāku un greznāku. Tomēr šoreiz tajā nedrīkstēja būt neviena koka detaļa, lai uguns liesmas namam nevarētu ne nieka kaitēt. Pat mēbeles bijušas no metāla, un dažas no tām arī tagad apskatāmas Dombrovska piemiņas istabā pilī. 1913. gadā atklātais nams izdevās vēl varenāks un iespaidīgāks nekā iepriekšējais – ar greznām zālēm, dažādiem tehniskiem jaunievedumiem, jūgendstila dekoriem un daudz ko citu. Parkā, kura izveidei Dombrovskis ar zirgu pajūgiem baltajās kāpās lika savest melnzemi, tika ierīkota deju grīda, estrāde, mākslīgās drupas, karuselis un citas izklaides brīvā laika pavadīšanai. No vecā nama palikušās kolonnas pārveidotas par rotondu.

Tautas nams "Ziemeļblāzma" tika nodedzināts 1906.gadā soda ekspedīcijas laikā, palika vien drupas. Vēlāk, 1910. –1913. gados tika uzbūvēta pašreizējā ēka tā laika apkārtējo kokzāģētavu strādnieku pilnvērtīgas sabiedriskās un kultūras dzīves nodrošināšanai. Savukārt vecā nama kolonas izmantotas lapenē un redzamas arī mūsdienās. Foto: Zudusilatvija.lv

Diemžēl līdz ar Dombrovska nāvi arī viņa uzņēmumā viss sāka iet uz leju – neviens to vairs nemācēja tik labi pārvaldīt. Jāpiebilst, ka sociāldemokrātu un komunistu naids pret rūpnieku nerima un jau īsi pēc viņa nāves šo ideoloģiju aktīvisti publicēja nomelnojošus rakstus, bet padomju laikā mecenāts vispār netika pieminēts, vai arī tika pelts, kaut viņa celtās ēkas darbaļaudis izmantoja, nolaižot gandrīz līdz gruntij.

Pēc neatkarības atjaunošanas vēl kāds laiks pagāja, līdz atkal varēja ķerties pie namu uzlabošanas. “Ziemeļblāzmas” kultūras pilij spožumu atgūt izdevās vien 2013. gadā, kad noslēdzās vērienīgā renovācija, kuras laikā ēku krietni paplašināja un pārbūvēja. Par šo notikumu vēsta arī vējrādis uz nama jumta, kurā iestrādāti cipari “1913” un “2013”, tā norādot uz celtniecības un atjaunošanas gadiem. Interesanti, ka padomju gados vējrādi rotājusi laša galva – kā atsauce uz zvejnieku kolhoza “9. maijs”(vēlāk “Auda”) darbību.

Tagad pils atguvusi sākotnējo izskatu, arī parks atjaunots, sakopts Augusta Dombrovska kaps, kas atrodas turpat blakus jaunam skatu tornim, no kura labi redzami gan Vecrīgas torņi, gan jūra. Ne visi zina, ka gandrīz līdzās mecenātam dus arī viņa uzticamais sunītis Kangars. Tieši tā vēlējies Dombrovskis. Tāpat jāpiebilst, ka arī mūsdienās pilī darbojas bezalkohola biedrība “Ziemeļblāzma”.

PROJEKTA EKSPERTE

Inta Biezā

Vecmīlgrāvja attīstības biedrības valdes priekšsēdētāja

RAKSTA AUTORE

Andra Briekmane

Žurnāliste, "Tūrisma Gids" redaktore

VIDEO AUTORS

Patriks Pauls Briķis

Videooperators, “DELFI TV"