Turismagids.lv
Projektu atbalsta Rīgas dome
ru ee lt
Turismagids.lv Projektu atbalsta
Rīgas dome

Televīzijas nebija, radiofons Latvijā sāka raidīt 1925. gadā, bet brīvā laika starpkaru periodā rīdzinieku vidusslānim kļuva krietni vairāk nekā viņu senčiem, tāpēc par iecienītu laika kavēkli kļuva sēdēšana kafejnīcās un restorānos, muzikālos lokālos, kino vai klubos. Arī pastaigas pa Brīvības ielas liepu aleju kļuva par 20. un 30. gadu jaunatnes modi. Līdz pat Otrajam pasaules karam jaukā laikā te pēcpusdienās un arī vēlākās vakara stundās varēja sastapt gan studentus un uz Rīgu laimi meklēt atbraukušus zemnieku dēlus, gan ģimnāzistes, dzejniekus un ministriju ierēdņus. Tā saucamā kafejnīcu kultūra bija neatņemama pilsētas dzīves sastāvdaļa. Par to rakstīja tā laika prese, un vēl pēc daudziem gadu desmitiem par brīvās Latvijas brodveju un tā varoņiem klīda leģendas.

Rīgas stāsti:
Kafejnīcu kultūra

Fotopastkarte. Mazā Vērmanes parka restorāns. 20. gs. sākums. Foto: Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs

Atšķirot Latviešu konversācijas vārdnīcu, pie vārda “kafejnīca” var atrast skaidrojumu, kas varbūt nedaudz atšķiras no mūsu izpratnes par šo vārdu. “Kafejnīca (vāc. Kaffeehaus, fr. cafe), viesnīca, kur pasniedz atspirdzinājumus un dzērienus, sevišķi kafiju. 

"Pirmo kafejnīcu ierīkoja 1683. gadā Vīnē kāds no Jana Sobjeska pavadoņiem.
Izšķir 2 tipus: 1. kafejnīca un konditoreja, 2. koncertu kafejnīca ar mūzikas vai kabareta programmu. Jau sākot ar 18. gs. sākumu, kafejnīcu apmeklētāju rīcībā atradās arī avīzes un žurnāli, kāpēc kafejnīcas drīz izveidojās par inteliģences, sevišķi mākslinieku un literātu, satikšanās vietu,” teikts Latviešu konversācijas vārdnīcā pie šķirkļa "kafejnīca".

Pie mums pirmās kafejnīcas un restorāni-pagrabiņi, protams, izveidojās Vecrīgā, bet 20. gadsimta 20. un 30. gados par īpašu vietu, kurp doties izklaidēs, jāsauc Elizabetes iela ar tai tuvējo rajonu. To dēvēja par Rīgas “brodveju” (pēc tā laika modes – vīriešu dzimtē un ar mazo burtu), jo šeit netrūka ne kino, ne kafejnīcu, restorānu un viesnīcu gluži kā Amerikas Brodvejā. Te bijis pat pirmais striptīzs, kas krietni satraucis tā laika cienījamo kungu sievas, jo pašiem kungiem paticis it labi.

Iecinītā pastaigu promenāde

Kino un operetes izrādes

Sukubs kafejnīca

"Cafe de Paris"

Suvorova viesnīca

Cinéma de Paris

Otrās šķiras restorāns “Gūtmaņa ala”/Reitermaņa restorāns/Ēdienu salons “Dārza virtuve”

Iebraucāmā vieta “Cukerbeķeris”

Viesnīca un restorāns “Park”

Ziemas dārzs

Mazais paviljons

Restorāns “Mazais Vērmaņa parks”

Rudziša restorāns

Kino “Astorija”

Kino “Splendid Palace”

Kino “Maska”

Piena restorāns

Restorāns “Esplanāde”

Kafejnīca “Rokoko”

Kino “Forum”

JAR restorāns, alus dārzs un mūzikas estrāde

Elizabetes iela 11, Freimaņa kafejnīca

“Brodveja ievērojamākās vietas kino “Forums”, restorāns “Esplanāde”, Piena restorāns, kara invalīdu grāmatveikals, kino “Maska” (divi grāvēji vienā vakarā!), “Splendid Palace” un “Astorija”; Tērbatas ielas stūrī Rudzīša krogs. Varbūt brodveju daži gribētu pagarināt līdz K. Barona vai līdz pat Marijas ielai. Par to var diskutēt. Tāpat tam paplašinātā nozīmē būtu pieskaitāms arī Brīvības bulvāris un daļa Raiņa bulvāra (Universitātes rajonā). Brodvejā vienmēr varēja satikt kādu pazīstamu čalīti vai fidu, kaut ko noorganizēt vai vismaz patīkami paklenderēt. Šī promenādes ceļa labajā flangā atradās Esplanādes aleja un Vērmaņa parks ar kino “Parks” un kino “Marine” ar “Vērmanīti” (restorānu) un studentu virtuvi. Kas par dažnedažādu iespēju koncentrāciju! Bez tam no turienes pa kreisi un pa labi ātri un ērti sasniedzami vēl daudzi citi sabiedriski nozīmīgi iestādījumi. Un kur tad cilvēku čalas, smaidi un sveicieni. Manuprāt, nav nekā pārāka par Rīgas veco brodveju,” savās atmiņās, uz ko atsaucas arī Ineta Lipša grāmatā “Rīga bohēmas varā”, stāsta vēsturnieks un rakstnieks Uldis Ģērmanis.

Brodvejs, protams, bija iecienīta randiņu vieta – kino un pēc tam kafejnīcas apmeklējums vienmēr bijusi jauniešu tikšanās klasika. Mūsdienās to varbūt grūti iedomāties, bet jauniešiem visai ierasts variants bijis aizvest meiteni uz Piena restorānu un ziemā iedzert siltu pienu ar medu, bet vasarā rūgušpienu ar cukuru un kanēli, kas ģimnāzistu plānajam maciņam izmaksāja vien dažus santīmus.

Restorāns "Mazais Vērmanes parks" jeb tautā mīļi dēvēts par "Parķi", kur ik dienu varēja sastapt gan māksliniekus, gan deputātus un rakstniekus. Foto: Zudusī Latvija
Rīgas Piensaimnieku savienībai piederošais "Piena restorāns" 30. gadu otrajā pusē darbojās Elizabetes ielā 55, agrākā lokāla "Dancing Palace" telpās. Ēku nojauca 1967. gadā, atbrīvojot vietu viesnīcas "Latvija" jaunbūvei.1937. gads. Foto: Zudusī Latvija

Šī promenādes ceļa labajā flangā atradās Esplanādes aleja
un Vērmaņa parks ar kino “Parks” un kino “Marine” ar “Vērmanīti”
(restorānu) un studentu virtuvi. Kas par dažnedažādu iespēju koncentrāciju! Uldis Ģērmanis

Bohēmiskā Rīga

Bet bija arī “zelta jaunatne”, kam santīmi nebija jāskaita. Tie bija bagāto vecāku bērni, kas izgudroja savu modi un savu žargonu, par ko vēl ilgi klīda leģendas un joki. “Viņi mētājās apkārt savās garajās žaketēs, ar kupliem matu cekuliem, atsperīgiem soļiem un dzīves izsalkuma kvēli acīs. Viņu draudzenes, kas arī lepojās ar kupliem matu cekuliem, valkāja ļoti īsus plisētus svārciņus. Visi šie zēni un meitenes staigāja kurpēs ar biezām gumijas zolēm. Ar trim valodām – latviešu, vācu un krievu –, kuras visi saprata, viņiem nepietika. Viņi izgudroja jaunu, savu žargonu, kas bija mičmačs no visām trim. Šim sajaukumam viņi pielika vēl klāt atsevišķus angļu un citus svešvārdus, piemēram, džobs, robijs, mobijs, diks, miks, piks, krjū, dānsing, dārling un tā tālāk. Bēdīgākais bija tas, ka viņi šos svešvārdus pat neprata izrunāt. Paši zēni sevi dēvēja par “dendijiem” un meitenes par “džudijām”. No Kārļa viņi iztaisīja Čarli, no Jāņa iznāca “Džo”,” raksta ilggadējais “Romas viesnīcas” viesmīlis Aleksandrs Bārs, kas sulīgiem stāstiem un atmiņām attēlojis Rīgas naktsdzīvi un bagātās aprindas 30. gados.

Publika Vērmanes dārza kafejnīcā. Foto: Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs

Bez dendijiem nebija iedomājama 30. gadu modernā Rīga. Gluži kā tuvāk mūsdienām uzplauka hipsteru mode, tā toreiz it visās jauniešu viesībās, dejās un, protams, brodveja kino un lokālos varēja sastapt šādus švītīgus jaunus kungus. Tādi bija arī rakstnieki un mākslinieki, kas regulāri bija sastopami brodveja kafejnīcās un krogos, – Kārlis Padegs, Aleksandrs Čaks, Anšlavs Eglītis un daudzi citi, kas baudīja dzīvi un smēlās iedvesmu no tās.

Netrūka arī skaļu izgājienu, ko pēcāk nosvinēt kādā krodziņā vai restorānā. Jānis Lejiņš grāmatā “Spēlmaņu cilts” apraksta kādu visai spilgtu gadījumu no 30. gadiem, kad presē un sabiedrībā tika skaļi apspriesta tiesas prāva, kurā par rūpnieka meitas Ilgas Zvanītājas izvarošanu apsūdzēja izdevēja Antona Benjamiņa dēlu Jāni (viņu vēlāk attaisnoja). Tapa zināms, ka apsūdzētā liecinieks būs Nacionālā teātra aktieris Ernests Feldmanis, kas aizstāvējis draugu, sakot, ka arī viņam bijušas attiecības ar minēto jaunkundzi un viņa nav neko pieklājīga. To nu Rīgas sabiedrība nav varējusi paciest, tāpēc savācies bars studentu un ar policijas svilpēm iekļuva teātrī. Kad Feldmanis kāpis uz skatuves, viņi taisījuši milzīgu troksni, kliedzot “izvirtulis”, “meitu ģēģeris” un lietojot vēl citus epitetus. Visi tā trokšņojuši, ka izrādi nācies pārtraukt. Nevienu pie durvīm stāvošajai policijai noķert nav izdevies, bet pēcāk kāds labvēlis studentu pulkam uzsaucis dzērienus un vakariņas “Esplanādē”, kur notikums jautri nosvinēts.

Restorāns "Esplanade", Rīgā Elizabetes ielā 53, 1936. gads. Baznīcas ielas otrā pusē - kafejnīca"Rokoko". Šajā vietā 60. gados uzcēla viesnīcu "Latvija". Foto: Zudusī Latvija

Kafejnīcas bija arī labākās vietas, kur meklēt atbalstītājus jaunajiem māksliniekiem, popularizēt savus darbus, tāpat arī satikt paziņas, lai aprunātos (telefona jau gandrīz nevienam vēl nebija). Līdzīgi kā mūsdienās, arī tolaik popularitāti iemantoja kāda vieta un pēc tam atkal zaudēja savu slavu. Īsi pēc Latvijas valsts nodibināšanas popularitāti ieguva “Sukubs”, kas 30. gados zaudēja savu spozmi.

Tajā valdīja bohēmiska atmosfēra, un to bija iecienījuši mākslinieki. “Sukubs” atradās Merķeļa ielas nama otrajā stāvā, iepretim Vērmanes dārzam. To atklāja 1919. gadā gleznotāja Romāna Sutas māte, un vēlāk viņa meita – baletdejotāja un televīzijas žurnāliste Tatjana Suta – to atceras arī savās bērnības atmiņās. “Sukuba” divām mājīgajām istabiņām kubiskos sienu gleznojumus radīja jaunie latviešu mākslinieki, vēlākie klasiķi – Romāns Suta, Aleksandra Beļcova, Konrāds Ubāns, Niklāvs Strunke un Valdemārs Tone. Viņus te varēja arī bieži sastapt. “Sukubā” gar sienām stāvēja balti klāti galdi ar spožiem pelnu traukiem, garenas ēdienu kartes, ko viesi aprakstīja ar dzejoļiem un noklāja skicēm, raksta Ineta Lipša. Tos, kam gadījās grūtāks brīdis, labsirdīgā Sutas kundze ēdināja “uz parāda”. “Diezgan bieži “Sukubā” iegriezās Jānis Ezeriņš. Atminos vakaru, kad viņš, vakariņas paēdis, braši un malēniski jautāja apkalpotājai, uz virtuves pusi rādīdams. “Jaunkundz, vai jums tur tālāk ir škurstenis? Ir? Nu tad rakstait iekšā.” Viņam tovakar nebija naudas,” atmiņās par šo laiku raksta cits iestādes pastāvīgais apmeklētājs Pēteris Ērmanis.

““Sukuba” publika bija jaunie mākslinieki, aktieri, dzejnieki, zinātnieki, arī dāmas – aktrises un jaunkundzes, kas interesējās par mākslu. Sabīdīja kopā kvadrātiskos galdiņus, ēda un diskutēja veseliem cēlieniem,” grāmatā “Teiksma par manu mūžu” savukārt par populāro iestādījumu raksta Jānis Veselis. Viņš arī atceras, ka “Sukuba” slava mazinājusies jau 1925. gadā, kad liela daļa pastāvīgo apmeklētāju apprecējās un pievērsās ģimenes dzīvei.

Paši zēni sevi dēvēja par “dendijiem” un meitenes par “džudijām”.
No Kārļa viņi iztaisīja Čarli, no Jāņa iznāca “Džo”Aleksandrs Bārs

Var satikt visus

20. gadu sākumā daudzi steidza arī uz Latviešu mākslinieku klubu (vēlāk to nojauca, lai uzceltu Armijas ekonomisko veikalu, tagadējo galeriju “Centrs”) vai Operas kafejnīcu, ko atvēra “Ch. Jirgenson-Oto Švarc” uzņēmums. Kā jau minēts, liela rosība bija brodveja apkārtnē – ilgu laiku iecienīta vieta bija restorāns “Mazais Vērmaņa parks”, ko mīļi dēvēja par “Mazo parķi”, “Vērmanīti” vai “Parķi” (to nojauca, kad padomju laikos uzcēla Ministru kabineta ēkas piebūvi, kur atrodas Augstākā tiesa). Trešā populārākā vieta pēc Operas kafejnīcas, kas bija nedaudz lētāka, un “Vērmanīša” varētu būt “Romas pagrabs” (tagad viesnīca “Grand Hotel Kempinski Riga”), kur apgrozījās viena un tā pati publika, raksta Ineta Lipša.

“Mazais parķis” bijis ievērojams ar lielisku brokastu un vakariņu piedāvājumu – klienti tur sāka pulcēties jau no rīta, tad devās darba gaitās un atgriezās uz pusdienām un vakariņām. Deputāti, ministri, direktori un augsti armijas virsnieki, zinātnieki, izdevēji un citi pazīstami ļaudis te baudīja maltīti pie balti klātiem galdiem laba stīgu orķestra pavadījumā. Šādiem nozīmīgiem cilvēkiem vienmēr apkārt pulcējās draugi, paziņas un darījumu partneri. Piemēram, ģenerālim Jānim Balodim šī bijusi iecienīta vieta, kur viņam bijis pat savs galdiņš. Pie tā viņu, kopš ievēlēšanas 2. Saeimā 1925. gadā, varēja sastapt gandrīz katru dienu. Un ģenerālis bieži aicināja piebiedroties citus sabiedrībā pazīstamus ļaudis – operdziedātāju, kinoaktieri un rakstnieku Marisu Vētru, brāļus Kroderus un citus, kas labprāt iedzēra uz Baloža rēķina, vēlāk savās atmiņās grāmatā “Sestā kolonna” dalās Mariss Vētra. Te vakari aizritēja jautri, smieklos un diskusijās par mākslu un politiku. Plaukstošā iestāde Elizabetes un Tērbatas ielas stūrī bija pa ceļam arī tiem, kas no Dailes teātra Lāčplēša ielā devās uz Iekšrīgu, bet pa ceļam piesēda atpūsties un ko iemalkot.

"Mazā Vērmanes dārza" restorāna vasaras kafejnīca. Fotoatklātne. Apvienotais arhīva fonds LVKFFDA

Līdzīgi kā modi, arī kafejnīcu stilu un pat nosaukumus ietekmēja tendences un redzētais Eiropā. Daudz kas aizgūts no Parīzes. Bija pat vairākas vietas, kuru nosaukumi bija saistīti ar Francijas galvaspilsētu – Elizabetes ielā, pie tagadējās K. Barona ielas, bija “Cafe de Paris” un “Cinéma de Paris”, bija arī “A la Marquise” Brīvības ielā 11, kas piederēja kādai karaīmu ģimenei, un tai piemitusi austrumnieciska noskaņa. Vēlāk padomju laikos to pazina kā “Floru”. “Kafejnīcas līdz ar īpašniekiem mainīja nosaukumus, piemēram, “A.T” 30. gadu sākumā pārtapa par “Ninon”, bet “Monu”, kas 1933. gadā iekārtojās Oto Švarca restorāna telpās, jo īpašnieki pēdējo pārcēla uz nule izremontēto “Romas viesnīcu”, pēc pāris gadiem nosauca par “Lunu”,” grāmatā “Rīga bohēmas varā” stāsta Lipša.

"Cafe de Paris" - viena no iecienītākajām kafejnīcām-restorāniem Rīgā. Dzeltenā prese rakstīja, ka te starpkaru periodā bijis skatāms pirmais nelegālais striptīza šovs Rīgā. Fotoatklātne no 20. gadsimta sākuma. 

Bārdāmas un krogi

Jaunkundžu atlase uz bārdāmu vietu Rīgas naktslokālos "Alhambra", "Ganimeds" un "Foxtrott-Diele". Zīmējums tā laika dzeltenās preses izdevumā "Intīmās politikas aizkulises", 1933. gads

Bija jau arī tā saucamie otrās šķiras krogi. Viens no populārākajiem bija Šīrona krogs Lāčplēša un Tērbatas ielas stūrī. Tas piederēja Reinholdam Šīronam, un viņa iestādījumā iegriezās arī blakus esošā Dailes teātra aktieri, kā arī ormaņi, laucinieki, studenti un topošie inteliģenti. Jānis Grīnblats atceras, ka viņi sēdējuši pie neapklātiem pašapkalpošanās galdiņiem, pacienādamies ar bufetē pirktu “kortelīti” (ceturtdaļa litra degvīna), alu un piekoduši kādu “miroņa pirkstu” (tā Rīgā sauca kaltētus pirksta resnuma sieriņus ar ķimenēm un sāli), ceptu reņģīti vai iecienītos pelēkos zirņus, ceptus taukos ar sīpoliem. 

 Rīgā – kā jau īstā lielpilsētā – 20. un 30. gados bijušas pieejamas arī “kungu izklaides”. Pirmais striptīza klubs atradās turpat jau minētajā brodveja rajonā, namā Elizabetes un Barona ielas stūrī, kur vēlāk ilgus gadus atradās Latvijas Nacionālā bibliotēka.

Savukārt Elizabetes un Tērbatas ielas stūrī, kur tagad redzama iespaidīga funkcionālisma stila ēka, kuru projektējis Aleksandrs Klinklāvs, padomju laikos atradās diētiskais restorāns, tad picērija, mūsdienās – Ķirsona “Vērmanītis”, 20. gados bijusi vienkārša, bet diezgan slavena koka divstāvu ēka, kurā atradās iecienītais Augusta Rudzīša krogs.

 “Tā apmeklētāji lielākoties bija laucinieki un pilsētas nomaļu – Pārdaugavas, Šampētera, Bolderājas, Mīlgrāvja – iedzīvotāji – strādnieki, amatnieki un citi mazturīgi ļaudis. 1929. un 1930. gadā šī 2. šķiras iestāde ieguva 1. šķiras traktiera tiesības,” grāmatā “Tur man tika...” raksta Andris Tiļļa. Tas devis tiesības tirgoties līdz diviem naktī, nevis tikai līdz vieniem. Tā laika rīdzinieku atmiņās iespiedies, ka šeit ļaudis ātri “iesiluši” un mēdza uzmākties garāmgājējiem. Dažs labs rītu esot sagaidījis pat guļam... apstādījumos. Bet bizness acīm redzami gājis no rokas, un, kad Rudzītis 1935. gadā atvēra restorānu jaunajā namā, publika mainījusies, te nākuši frakoti kungi un elegantas dāmas. Rudzīškrogā vakaros bārdāmu sabiedrībā bez svārkiem, bet ar cepuri galvā paticis sēdēt Rīgas dendijam grafiķim Kārlim Padegam.

Bārdāmas arī ir svarīga Rīgas naktsdzīves sastāvdaļa, ko nevar nepieminēt, stāstot par 20. un 30. gadu pilsētu. Viņas tika nolīgtas kā darbinieces, lai palīdzētu krodzinieka biznesam. Viņas bija tādas kā smalko viesu izklaidētājas. Viņu uzdevums bija atpazīt bagātākos viesus, kavēt tiem laiku sarunās un panākt, lai tie iztērē pēc iespējas vairāk naudas – pasūtītu dzērienus, jo noteikts procents no iztērētā veidoja viņu algu.

“Ja notika kas vairāk, tas bija uz pašu risku un atbildību, bet inteliģentie latvieši jau nebija nekādi dēkaiņi un padibenes kā tagadējās lielpilsētu padibenes. Viesi vienkārši, nenosaucot savu vārdu, centās kaut ko pastāstīt, tā bija zināma “bikts”, psiholoģiska izlādēšanās,” Lipša savā grāmatā citē Oļģertu Liepiņu, kas apraksta savu pieredzi 1923. gadā “Cafe de Paris” – mūsdienu K. Barona un Elizabetes ielas stūrī, kur līdz Gaismas pils uzcelšanai atradās bibliotēka. “Apakšējā stāvā telpas nomāja vairākas tirgotavas. Viena no tām bija konditorija-kafejnīca ar skanīgo nosaukumu “Cafe de Paris”(Parīzes kafejnīca). Lielais mūra nams uzcelts 1910. gadā. Mums nav zināms, vai kafejnīca atvērta šeit uzreiz pēc ēkas uzcelšanas,” raksta Andris Caune, pieļaujot, ka tā bijis gan.

"Cafe de Paris" Suvorova ielā (tagad K. Barona iela 14). Reklāmas pastkarte

Interesanti, ka līdz Otrajam pasaules karam naktslokāliem Rīgā bija tā saucamā “policijas stunda”, kas nozīmē, ka tos slēdza piecos no rīta, tādēļ tiem, kas vēl gribēja uzdzīvot, bija jāņem taksis un jābrauc uz kādu krogu ārpus pilsētas.

Smalkais stils

Foto: Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs

Runājot par brodveju, nevar nepieminēt Vērmanes parku, kas Rīgas centrā ir viena no redzamākajām zaļajām rotām. Rīdzinieku atpūtai tas kalpo jau 200 gadus, kopš Anna Ģertrūde Vērmane 1817. gadā to novēlēja Rīgai, lai parks vienmēr būtu pieejams ikvienam pilsētniekam. Nedaudz pieminējām iecienīto “Mazo Vērmaņa parku”, kas atradās otrpus tagadējai Tērbatas ielai, bet vēl viena nozīmīga atpūtas vieta ar līdzīgu nosaukumu 20. gadsimta sākumā atradās arī pašā parkā. Tas bija liels restorāns ar koncertzāli un pat kino –vienstāva ēka atradās aptuveni tajā vietā, kur tagad ir atjaunotā koncertestrāde. Greznākā telpa bijusi lielais “Ziemas dārzs”, kur rindojās balti klāti galdi, bet starp tiem – zaļi dienvidzemju augi. 

Vērmaņdārza paviljona Ziemas dārza restorāns. Pastkarte

“Ziemā, kad ārā apsnigušajās ielās ļaužu sejas stindzināja sals, ienākot Vērmaņdārza restorāna zālē, kur valdīja siltums un pie griestiem piekārtas daudzas elektriskās spuldzītes pielēja telpu ar spožu gaismu, daudzie zaļojošie kociņi radīja sajūtu, ka atkal atrodies dārzā,” grāmatā “Rīgas Klusais centrs pirms 100 gadiem” raksta Andris Caune. Daudzie spoguļi iespaidu vēl vairāk papildinājuši. Lielajā zālē varēts uzņemt ap 250 viesu. “Šī krāšņā vieta ar izmeklētu smalku ēdienu klāstu bija ļoti piemērota ne tikai tam, lai vienkārši patīkami pavadītu laiku, bet arī lai lielāks personu skaits svinētu šeit nozīmīgus un mazāk nozīmīgus svētkus.” Rīgā parasti viens viesmīlis smalkā restorānā apkalpojis četrus galdiņus vienlaikus, atmiņās par savu desmit gadus ilgo darba laiku “Romas viesnīcas” restorānā raksta Aleksandrs Bārs. Uz trim viesmīļiem bija arī viens māceklis. “Tātad arī Vērmanes parka restorānā ar 60 viesu galdiņiem viesmīļu bijis ne mazāk par piecdesmit,” secina Caune.

Vērmanes dārza vasaras kafejnīca. Fotopastkarte

Jāpiebilst, ka Vērmanes dārza restorāna ēka bija saglabājusies arī pēc Otrā pasaules kara, bet tika nolaista un to nojauca. 

Freimaņa kafejnīca un konditoreja Elizabetes ielā 13.

Rīgas bulvāru joslā un arī Vecpilsētā, līdzīgi kā Vīnē, bija arī daudz kafejnīcu, kur baudīt kādu krūzīti silta dzēriena ar gardām kūkām vai smalkmaizītēm. Dāmas pēc došanās uz veikaliem labprāt tikās ar draudzenēm papļāpāt kādā konditorejā. Vairākas kafejnīcas Elizabetes ielas sākumā vēl pirms Pirmā pasaules kara piederējušas Jānim Eduardam Freimanim, tostarp Konstantīna Pēkšēna projektētā jūgendstila nama Elizabetes ielā 13 puspagrabā. Šajā skaistajā namā pēcāk dzīvoja deputāts un Valsts prezidents Alberts Kviesis, bet padomju laikos arī Vilis Lācis. Freimanim piederējusi arī kafejnīca Elizabetes ielā 10, kā arī galvenā ceptuve Strēlnieku ielā 11. Kā redzams tā laika pastkartēs, šīs kafejnīcas ieteiktas arī tūristiem. Uz atklātnītēm pat norādīti telefona numuri. Tas bijis iecienīts sava uzņēmuma reklamēšanas veids – kafejnīcas un restorāni drukāja atklātnes ar savu iekštelpu vai namu attēliem, nosaukumu un adresi, un tad tās par dažiem santīmiem (vai pirms tam – kapeikām) turpat bufetē varēja iegādāties, uzrakstīt vēstulīti vai apsveikumu un atstāt viesmīlim, kas to pēcāk nosūtīja adresātam.

PROJEKTA EKSPERTS

Gunārs Armans

Lielisks stāstnieks ar plašām zināšanām par Rīgas namu un ielu vēsturi, bijušais Rīgas pieminekļu aizsardzības inspektors.

RAKSTA AUTORE

Andra Briekmane

Žurnāliste, "Tūrisma Gids" redaktore.

VIDEO AUTORS

Miks Siliņš

Videooperators, “DELFI TV".