Turismagids.lv
Projektu atbalsta Rīgas dome
ru ee lt
Turismagids.lv Projektu atbalsta
Rīgas dome

Bolderājas stāsts sākas vēl ilgi pirms Rīgas, jo tirdzniecības ceļi pa Daugavu ir pastāvējuši vienmēr. Taču tas nenozīmē, ka tā vienmēr ir tikusi apdzīvota – mainīgā Daugavas gultne un ceļojošie sirotāji neļāva šeit apmesties un droši dzīvot nevienam.

Tomēr bija viens izņēmums vēsturē, kas iezīmē šī rajona apdzīves sākumu un ir cieši saistīts ar Rīgas vēsturi un likteni. Šis izņēmums bija bīskaps Alberts, kurš, par spīti visām pastāvošajām briesmām, pieņēma lēmumu Daugavas labajā krastā dibināt klosteri, kuru nosauca par Dunamundes jeb Sv. Nikolaja kalna klosteri. Šāda uzdrīkstēšanās gan nebija pa prātam nevienam no toreizējiem kaimiņiem – nekristītajiem Kursas līviem, zemgaļiem un sāmsaliešiem, un tie savukārt nekavējās klosterim uzbrukt un to regulāri nopostīt.

Rīgas galvenā nomale, Tā brīžiem tiek saukta Bolderāja, tomēr paši bolderājieši noraidoši purina galvu: “Mēs neesam nekāda nomale, bez mums tādas Rīgas nemaz nebūtu!”

Rīgas stāsti: Bolderāja

Zviedru uzbrukums pāri Daugavai Spilves kaujas laikā 1701. gada jūlijā. Foto no Gunāra Armana arhīva

Bolderājas apkaimi sāk apdzīvot aptuveni 16. gadsimta vidū, kad Daugava, pateicoties mainīgajām piejūras smilšu gultnēm, kādā pavasarī izrāva sev vēl vienu ceļu uz jūru. Līdz šim Daugavas ietece jūrā atradās aptuveni tagadējo Vecāķu teritorijā (aptuveno ieteces vietu līdz pat mūsu dienām iezīmē vietvārds Vecdaugava). Kādu laiku pastāvēja abas grīvas, bet vēlāk vecā sāka aizsērēt un zaudēja savu nozīmi.

Pēc Livonijas ordeņa sabrukšanas to pārvaldītajā teritorijā izveidojās Kurzemes hercogiste, kas atradās Polijas un Lietuvas karaļa pakļautībā, tāpēc hercogistei grīvas kontroli drīz vien – labprātīgi vai piespiedu kārtā par to vēsture klusē – nācās atdot poļiem. Tie uzcēla nocietinājumu – blokmāju uz smilšu sēres Daugavas jaunās grīvas kreisajā krastā. No sava jaunā nocietinājuma poļi krietni vien bojāja dzīvi Rīgas kungiem un tirgotājiem, bieži uzbrūkot un aplaupot to tirdzniecības kuģus un iznīcinot navigācijas zīmes. Cīņai ar poļu patvaļu grīvā rīdzinieki nodibināja Ūdens kapteiņa amatu, kura uzdevums bija pasargāt Rīgas kuģus.

1603. gadā Zviedrijas - Polijas kara laikā pie Ūdens kapteiņa kantora un loču apmetnes uz kāpas tagadējās Buļļupes labajā krastā pēc Rīgas rātes rīkojuma ierīkoja muitnīcu. Tā iekasēja tā saukto Bolderājas muitu no kuģiem, kas nāca no Zemgales hercogistes galvaspilsētas Jelgavas (Lielupes pašreizējā ieteka jūrā sākusi veidoties tikai no 1757. gada). Līdz ar to vēsturē pirmo reizi tika pieminēts Bolderājas vārds.

Zviedru – poļu karš noslēdzas ar zviedru uzvaru un 1628. gadā ar miera līgumu zviedri kopā ar Rīgu ieguva arī Daugavas grīvas kreiso krastu un Lielupes ieteku Daugavā. Visa tirdzniecībai tik nozīmīgā divu upju teritorija nu atradās hercogistei naidīgās Zviedrijas pārvaldē, hercoga kuģiem tagad bija jāmaksā lielas muitas zviedriem. Jau 1624. gadā karalis Gustavs Ādolfs pavēlēja vecā blokmājas nocietinājuma vietā uzbūvēt jaunu, laika prasībām daudz atbilstošāku cietoksni. Jaunais Daugavgrīvas cietoksnis (tolaik sauktu par Neimindi) gan atšķīrās no mūsdienās redzamā plānojuma.

Karte1701. gada. Foto no Gunāra Armana arhīva

Pretējā krastā esošo seno muitošanas vietu drīz iesauca par Licenti – zviedru ieviestās ārējās tirdzniecības nodevas vārdā. No šīs apmešanās vietas veidojās vēlākais Bolderājas ciemats. Licentes atrašanās vieta ir Meniķu ielas rajonā. Uzkāpjot ne pārāk augstā tornī, bija iespējams brīvi pārskatītu kuģu kustību Daugavas grīvā, jo Mīlestības saliņa tolaik vēl nepastāvēja.

Pāri upei esošā Daugavgrīva vienmēr atradusies kroņa pārvaldībā, kurpretī Bolderājas zeme bija privātu muižnieku īpašumā. Bieži vien Bolderājas muižas īpašnieks amatu apvienošanas kārtībā bija arī muitas priekšnieks. Arī cara laikos dzīve Daugavas krastos ritēja divās dažādās asīs – Daugavgrīvas militārā sadzīve un viss, kas uz to attiecās, un Bolderājas saimnieciskā ikdiena, kas atšķīrās no pretī esošās cietokšņa stingrā režīma.

IEDZĪVOTĀJI

VRVM 116190 Fotopastkarte. Zvejnieki Bolderājā. 1930. gadi.

Senākie Bolderājas iedzīvotāji vai nu strādāja muitas dienestā, vai arī brauca uz zvejas vai tirdzniecības kuģiem. Savukārt pirmie loči, kas pārraudzīja upes satiksmi un pārzināja grīvas bīstamās vietas, nāca no Daugavas ietekas zvejniekiem. Loču profesionālā apvienība tika izveidota jau 17. gadsimtā, visai drīz pēc Ūdens kapteiņa amata izveidošanas un muitas ieviešanas Daugavas labajā krastā iepretim Daugavgrīvas cietoksnim. Bolderāja bija ar reglamentu noteiktā loču dzīves vieta, ko viņi drīkstēja tikai izņēmuma gadījumos. Loči sev līdzi atveda ģimenes, tieši tādēļ Bolderājas ciemats sāka veidoties arī kā apdzīvojama, nevis tikai dienesta pienākumu pildīšanas vieta.

Bolderājas kuģu loču māja ir apskatāma līdz mūsu dienām un atrodas Miglas ielā tieši pretī Loču kanālam un Mīlestības saliņai. Ēka pabeigta 1845. gadā un līdz mūsu dienām saglabājusies sākotnējā veidolā. Namā, kas joprojām ir apdzīvots – vasarās pa dārzu skraida bariņš mazu bērneļu un skan dārdoša mūzika – būtu īstā vieta Bolderājas kuģniecības muzejam. Diemžēl māja stāv izgreznota ar plakātu „Avārijas stāvoklis” un, iespējams, uzplaukumu vairs nesagaidīs.

Māja Bolderājā pie Loču kanāla 20. gadsimta 90. gadi. Foto: zudusilatvija.lv

Bolderāja. Loču kanāla krastmala. No attēlā redzamās apbūves ir saglabājusies tālākā ēka ar tornīti, ēka atrodas Viesnīcas ielā 2. Foto: zudusilatvija.lv

Zvejniecība bija grīvas iemītnieku senākais arods un lielākais ienākumu avots. Zemei kļūstot par muižnieku privātīpašumu, zvejniekiem nācās maksāt zvejas vietu nomu – sākumā graudā, atdodot daļu loma, bet vēlāk – naudā. Cara laikos noma par vienu zvejas vietu Bolderājas muižas ūdeņos bija līdz 20 zelta rubļiem gadā. Zvejas saimnieks – laivas, tīklu un pārējo rīku īpašnieks – līga zvejas puišus uz gadu. Algu tiem izmaksāja naudā, savukārt ēdiens un dzēriens bija uz saimnieka rēķina.

Pirmais Pasaules karš arī zvejniekiem nesa lielus zaudējumus – lielākā daļa inventāra bija iznīcināta. Nedarbojās neviena konservu fabrika un iedzīvotāju pirktspēja bija zema, tāpēc pēckara Latvijā pie sava senā aroda atgriezās tikai trešā daļa zvejnieku.

..vasarās pa dārzu skraida bariņš mazu bērneļu un skan dārdoša
 mūzika – būtu īstā vieta Bolderājas kuģniecības muzejam. Diemžēl
māja stāv izgreznota ar plakātu „Avārijas stāvoklis” un, iespējams,
uzplaukumu vairs nesagaidīs. .

SATIKSME

Uz Bolderāju un uz Daugavgrīvu jau 17. gadsimtā veda divi sauszemes ceļi. Daugavai tuvākais zemes ceļš šķērsoja Hapaka grāvi un dažādu laiku kartēs ir atzīmēti dažādi pāri tikšanas veidi – brīžiem pārceltuve, brīžiem tilts. Nepieciešamības pēc kārtīga ceļa bolderājiešiem īsti nebija – visas smagās kravas turp tika nogādātas pa ūdens ceļu, tādēļ, piemēram, Bolderājas centrālā Lielupes iela tika nobruģēta vien 20. gadsimta divdesmitajos gados.

Bolderāja. 1930. gads. Foto no Gunāra Armana arhīva

Bolderāja. Laivu piestātne. 20. gadsimta 20. gadi. Foto: zudusilatvija.lv

Līdz ar Rīgas - Dinaburgas dzelzceļa līnijas atklāšanu 1861. gadā Rīga attīstījās par Krievijas impērijas vienu no galvenajām ostām, kravu apjoms pamatīgi palielinājās. Tomēr kuģi ar lielāku iegrimi līdz Rīgai netika Daugavas lejteces nepietiekamā dziļuma dēļ. Arī ieteka Daugavā aizsala vēlāk nekā Rīgas osta, kas varēja būtiski pagarināt tirdzniecības un kravu pārvietošanas iespējas gada aukstākajos mēnešos. Tādēļ tika pieņemts lēmums dzelzceļa līnijas pagarināšanai līdz Bolderājai. 1870. gadā tika apstiprināta Rīgas – Bolderājas dzelceļa akciju sabiedrības koncesija. Šāda tipa uzņēmumi tolaik nebija retums – akciju sabiedrība būvēja dzelzceļu par saviem līdzekļiem, kurus pēc tam atpelnīja, konkrēto objektu noteiktu laiku ekspluatējot. 1894. gadā Bolderājas dzelzceļš pārgāja valsts pārvaldē.

Jaunā viensliežu dzelzceļa līnija šķērsoja Buļļupi, tāpēc bija nepieciešams projektēt arī tiltu. Kuģniecības vajadzībām to būvēja pagriežamu, kas ļāva pa upi peldošajam transportam tikt tam garām. Konstrukcija bija viegla, pagriežama par 90 grādiem un to dažu minūšu laikā varēja paveikt tikai divi strādnieki. Diemžēl unikālo tiltu 1944. gadā uzspridzināja vācu armijas sapieri un līdz mūsu dienām tas nav saglabājies.

Vācu sapieru saspridzinātais dzelzs tilts pār Buļļupi 1944.g. piebūve. Staņislava Vērdiņa foto. No Gunāra Vērdiņa kolekcijas.

Dzelzceļu atklāja 1873. gadā, sākumā līdz Bolderājai un pēc dzelzceļa tilta montāžas pabeigšanas līdz Ostasdambim Daugavgrīvā. 1875. gadā pa dzelzceļu sāka pārvadāt arī pasažierus. 19. gadsimta pēdējā desmitgadē starp Rīgu un Bolderāju sāka kursēt unikālas konstrukcijas tvaika vilces pašgājējs pasažieru vagons. Kolomnas rūpnīcā Krievijā būvētais divstāvu vagons atgādināja Londonas pilsētas transportlīdzkļus.

Bolderājas skolotājs J.Ivanovskis raksta savās atmiņās: „No rītiem un arī vakaros, kad braucēju bija visvairāk, vilcienā bija 3-4 pasažieru vagoni, bet dienā braukāja „kukuška” – divstāvu vadons, kura priekšpusē atradās iebūvēta maza lokomotīve; tā varēja pārvadāt ap 30-40 pasažieru. Ja man gadījās braukt ar „kukušku”, es arvien kāpu otrā stāvā, jo no turienes vislabāk varēja aplūkot apkārtni”

Dienā gāja četri vilcieni no Rīgas ar gala pieturu Ostasdambī un šie pasažieru pārvadājumi veiksmīgi pildīja savus pienākumus līdz pat 1958. gadam.

Pateicoties Rīgas – Bolderājas dzelzceļa līnijai, Rīga pirmo reizi vēsturē tiek pie sava pastāvīgā tilta pāri Daugavai, tam bija liela nozīme satiksmes uzlabošanā starp abiem Daugavas krastiem. Tilts deva iespēju no centra uz Daugavas kreiso krastu nokļūt arī gājējiem un pajūgiem laikā, kad vilcieni nekursēja.

Gājējiem un pajūgiem pastāvēja otrs jau agrāk izbūvētais koka tilts starp loču kantori un Cietoksni. Sākotnēji arī tam bija izņemams posms tilta vidusdaļā, vēlāk to pārbūvēja pagriežamu – ar pagrieziena asi uz krasta, nevis kuģu ceļa vidū kā dzelzceļa tiltam. Tomēr Koka tilts satiksmei starp Daugavgrīvu un Bolderāju bija diezgan neērts, jo iznāca ar lielu līkumu. Dzelzceļa tilts pēc izvietojuma bija daudz izdevīgāks, bet tika stingri uzraudzīts, lai novērstu iespējamību kādam patvaļīgi pa to pārvietoties. Tāpēc lejā pie dzelzceļa tilta vienmēr ar laivu dežurēja kāds privāts pārcēlājs, kas par dažām kapeikām varēja pārvest pasažieri pāri ar visām mantām.

Zemgales jeb Dzelzs tilts (celts 1871. - 1872. gadam, pastāv līdz 1944. gadam) pāri Daugavai Rīgā, ko uzbūvēja Rīgas - Bolderājas dzelzceļa biedrība, sakarā ar Bolderājas dzelzceļa līnijas celtniecību. Foto: Apvienotais arhīva fonds LVKFFDA. Dokumenta Nr.: 88085

Pēc Otrā pasaules kara Daugavgrīvas un daļai Bolderājas iedzīvotāju bija jāatstāj savas mājas, jo teritorija tika atsavināta padomju kara flotes bāzes celtniecībai. 1958. gadā tika pārtraukta pasažieru vilcienu kustība uz Bolderāju, palēnām apsīka arī kuģīšu satiksme uz šo apkaimi, līdz ar to satiksmei ar Rīgas centru palika tikai autobuss.

ĒKAS

Bolderājas luterāņu baznīca ir Latvijas Evanģēliski luteriskās baznīcas dievnams, kas atrodas Lielajā ielā 45. Baznīcas ēka ir unikāla ar to, ka ir viena no retajām koka baznīcām, kas saglabājusies līdz mūsu dienām. Pirms atsevišķas baznīcas būves bolderājieši brauca pāri Daugavai uz Daugavgrīvas Balto baznīcu. Līdz ar dzelceļa izbūvi Bolderājā sākās straujš iedzīvotāju skaita pieaugums un radās nepieciešamība pēc sava dievnama.

Bolderājas luterāņu baznīca. 1986. – 1994. gads. Foto: VRVM 160452/25. Fotogrāfs - Georgijs Jemeļjānovs.    

Tā būvniecība sākās 1873. gadā un ēkas iesvēte notika 1875. gada 25. maijā. Lielāko ziedojumu Bolderājas baznīcas būvei saziedoja pati draudze – vairāk nekā 1800 rubļu, starp dāsnākajām ziedotājām bijusi arī Doroteja Hertviga, fabrikanta un filantropa Alfrēda fon Herviga māte.

Izcilais novadpētnieks un bolderājietis Arvis Pope savā grāmatā raksta: „Visā turpmākās dzīves laikā Doroteja Hertviga bijusi baznīcas patronese ar goddevīgu iesauku Baronese. (Dzimtas goda muižniekiem Hertvigiem tāds tituls nepienācās).”

Materiālu un būvdarbu kopējā summa sastādīja 5500 rubļu (mūsdienu naudas izteiksmē šī summa ir līdzvērtīga aptuveni 65 000 eiro). Tāpat baznīca saņēma arī bagātīgas dāvanas – divus kroņlukturus, dievgalda kausu un dievmaizīšu šķīvi, kristāmtrauku, ar sudrabu cauraustas altāra sedziņas.

Skolas ēka celta 1926.–1930. gadā pēc arhitekta P. Dreijmaņa projekta. 30. gados tur darbojās pilsētas latviešu 34. pamatskola (30. gadu beigās kā Bolderājas /34./ latviešu pamatskola). Otrā pasaules kara gados skolas ēkā atradās latviešu leģionāru mītne. Mūsdienās Rīgas 19. vidusskola. Foto: zudusilatvija.lv

19. vidusskolas pirmssākumi sakrīt ar Pirmās Latvijas valsts veidošanos. Pēc Pirmā pasaules kara iepriekšējā skolas ēka nodega un no Kara resora tika īrētas kazarmas mācību telpu vajadzībām Stūrmaņu ielā 29, jo līdzekļu jaunas skolas ēkas celtniecībai nebija. 1926. gada 4. septembrī ielikts skolas pamatakmens un 1931. gada 1. martā tika svinīgi atklāta jaunā Rīgas 34. pamatskola pēc Pāvila Dreijmaņa (Dreimaņa) projekta. Kara gados skolā izvietoja karaspēku. Šajā periodā vairākkārt mainījies skolas nosaukums. Tā bijusi: Rīgas 54. nepilnā vidusskola, Rīgas 34, tautskola, Rīgas pilsētas 34. nepilnā vidusskola. Līdz beidzot – 1945. gada augustā iegūst pašreizējo – Rīgas 19. vidusskola.





Fabrikants Alfrēds Hertvigs bija Bolderājas lielākais uzņēmējs, labiekārtotājs un ziedotājs, viens no Rīgas jahtkluba dibinātājiem, Rīgas Tābraucēju kapteiņu biedrības dibinātājs un priekšnieks. Ap 1900. gadu Buļļupes krastā uzbūvēja pagasta unikālāko celtni – jahtu elingu virs upes baseina.

Rūpnieka Hertviga celtais jahtu elings. Izgriežamais dzelzs tilts tvaikoņu un jahtu caurlaišanai. Foto: zudusilatvija.lv

Otra lielākā Hertviga kaislība bija apzaļumošana. Bolderājas neauglīgajā augsnē par saviem līdzekļiem tas stādīja košumaugus un krūmus, visvairāk ceriņus. Tie stādīti pie luterāņu baznīcas, fabrikas, dzelzceļa stacijas un Biedrības nama. Arī Tekstilnieku parks ir Alfrēda Herviga izauklēts projekts, diemžēl līdz mūsdienām tas ir nonācis krietni papostīts.

Hardijs Lediņš ar mammu 60. gadi. Tekstilnieku parkā pie vēl neizpostītas strūklakas. Foto: pietura.lv

GĀJIENS UZ BOLDERĀJU

Gājiens uz Bolderāju bija divu draugu – Hardija Lediņa un Jura Boiko radīta performance, kas pirmo reizi notika 1980. gada 30. novembrī.

Vislabāk šo mākslas akciju raksturo Hardijs Lediņš pats intervijā ar Normundu Lāci žurnāla „Avots” 1988. gada numurā: 

„Gājiens pa Bolderājas dzelzceļu ir pasākums, kurā apvienojas garīgās un fiziskās kvalitātes. Faktiski Bolderāja ir tāda briesmīga vieta un it kā doties uz turieni nebūtu vērts. Bet tieši tas fakts, ka mēs uz turieni ejam, ir ļoti būtisks – mēs izejam no mājām tā, lai ceļā notiktu tumsas gaismas nomaiņa: vai nu agrā rītā, kad vēl ārā tumšs... tad pa ceļam kaut kur Spilves pļavās uzlec saule. Vai arī otrādi. Mēs ejam vakarā, kad saule noriet. Gaismas nomaiņa ar tumsu ir viens no spēcīgajiem iespaidiem. Otrs ir tas, ka mēs izejam cauri visai iespējamai dabai, cauri pilsētai, pāri pārbrauktuvēm, tad cauri mežam, tad pāri bezgalīgiem laukiem un nonākam beigās rūpnieciskā rajonā. Tas nav pārgājiens, drīzāk rituāls, jo tiek veikts reizi gadā, sākot ar 1980. gadu, turklāt šos gājienus neatkārtojot vienos un tajos pašos mēnešos. Kad mēs būsim izsmēluši 12 mēnešu limitu, izdomāsim kādu jaunu likumsakarību. Pa ceļam notiek akcijas un rituāli, tāpēc tas nav vienkāršs pārgājiens, un visi, kas tajā piedalījušies, to arī atzīst. Nav vienkāršs pārgājiens arī tāpēc, ka mums ir sava himna.”

PROJEKTA EKSPERTE

Marija Tuče

Bolderājas 19. vidusskolas sākumskolas skolotāja

RAKSTA AUTORS

Kristīne Radovica

žurnāliste

VIDEO AUTORS

Miks Siliņš

Videooperators, “DELFI TV".