Turismagids.lv
Projektu atbalsta Rīgas dome
ru ee lt
Turismagids.lv Projektu atbalsta
Rīgas dome

Vecāķi ir zaļa un klusa apkaime Rīgas ziemeļu daļā, pie pašas jūras, un var lepoties ar platāko pludmali visā Baltijā. Šīs apkaimes stāsts sācies kā neliela zvejnieku ciema sāga, līdz to par atpūtas vietu izvēlējušies Rīnūžu un Vecmīlgrāvja lielie uzņēmēji, rosinot te celt vasarnīcas. Jau Latvijas pirmās brīvvalsts laikā izbūvēta dzelzceļa līnija un stacijas ēka, kas var lepoties ar klasisko vieglumu, kāds piemīt arī Rietumeiropas tā laika kūrortu celtnēm. Te vasarā atpūtušies un uzdzīvojuši daudzi slaveni ļaudis, arī padomju laikos te vasaras mājas cēluši gan aktieri, gan mākslinieki un zinātnieki, un nekas daudz nav mainījies arī tagad – vasaras laikā Vecāķi uzplaukst un atdzīvojas, bet, ziemai iestājoties, dodas pie miera. 

Rīgas maršruti: Vecāķi

Upe āķa formā

Ap to laiku, kad Rīgā ieradās krustneši, Daugavas ieteka jūrā atradās nedaudz tālāk, uz rietumiem no tagadējiem Vecāķiem, veidojot mierīgu ostu. Likteņupes līkums te atgādinājis āķi, no kā arī radies vietas nosaukums. Te, ienākot vācu krustnešiem, uzbūvēts klosteris un cietoksnis, no kura līdz mūsdienām gan nekas nav saglabājies, ja neskaita dažas vaļņu aprises (Airu ielā 79a). Viduslaikos Vecāķos atradusies bāka, kas jūrniekiem signalizējusi par Daugavas ieteku jūrā. 17. gadsimtā senā Daugavas grīva pamazām aizsērēja, jo upe izlauza sev taisnāku ceļu uz Rīgu, bet 1861. gadā ar dambi pilnībā tika nosprostota vecā ieteka. Starp Vecupi un Daugavas jauno ieteku atrodas Mangaļsala, kas pēc dambja uzcelšanas kļuva par pussalu.

Foto: Shutterstock

Krievijas cariene Katrīna II 18. gadsimtā izdeva pavēli darvas tecināšanai izcirst piekrastes mežus, kuru saknes un zemsega saturēja baltās piejūras smiltis. Tāpēc piekrastē izveidojās klajas kāpas, kas, vēja pūstas, mēdza pārvietoties, nodarot postu. Piemēram, zem Legzdiņa kalna aprakta vesela lauku sēta, teikts “Rīga 2014” izveidotajā Rīgas apkaimju aprakstā. Līdz pat 20. gadsimta 20. gadiem ceļojuši šausmu stāsti par smilšu radītajiem “nedarbiem” Vecāķos, bet tad kāpas apstādītas ar vairākām kārklu rindām, kas devušas glābiņu. Mūsdienās smilšu kāpas atkal apaudzētas ar mežu un sargā Vecāķu ciemu no vēja. 

Uz Vecāķiem ar zirgu,
kuģīti vai vilcienu

Gar pašu krastu jau izsenis vedis senais ceļš uz Pērnavu, bet pie tā kā pērles krellēs rindojās vecie zvejnieku ciemi – Vecāķi, Carnikava, Laņģi un citi. 18. gadsimta beigās Johans Kristofs Broce zīmējis Vecāķu ciemu un Daugavgrīvas baznīcu, atzīmējot, ka Vecāķu ciemā ir septiņas mājas un to iedzīvotāji pārtiek no zvejas. 

Par to, ka šeit jau sen saimniekojuši zvejnieki, mūsdienās Vecāķu pievārtē liecina Zvejas ielas nosaukums. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā to saukuši par Zvejnieku ielu un uz tās atradās galvenā kuģīšu piestātne, jo līdz pat 30. gadu vidum kuģītis bijis ātrākais un ērtākais transports līdz Vecāķiem, kas 20. gadsimta sākumā tapa par iecienītu un visai lepnu vasarnīcu, peldu un atpūtas rajonu, bet Pirmajā pasaules karā stipri cieta un pēcāk panīka.

Pa kreisi: pastkartē redzams pasažieru tvaikonis "Neibāde", kas būvēts 1908. gadā Rīgā satiksmes uzturēšanai starp Rīgu un Vidzemes jūrmalas piekrastes ostām. 1926. gada 9. septembrī pie Vecāķiem tvaikonis cieta avāriju un nogrima. Attēls apvienotā arhīva fonda LVKFFDA. Pa labi: Kādreizējā kuģīša piestātne Zvejas ielā. Foto: DELFI

Traģisks notikums, ko apraksta tā laika avīzes, ir kuģīša “Neibāde”, kas kopš 1908. gada kursēja no Rīgas uz tagadējiem Saulkrastiem jeb Neibādi, nogrimšana 1926. gadā iepretim Vecāķiem.

Tikai pēc tam, kad 1933. gadā tika atklāta dzelzceļa līnija no Rīgas uz Rūjienu (mūsdienās darbojas elektrificētais posms Rīga–Skulte), kūrorts atkal uzplauka un vilināja atpūtniekus gan mierīgi zvilnēt pludmalē, gan izklaidēties lepnajās viesnīcās un kafejnīcās.

Foto: DELFI

Pati Vecāķu dzelzceļa stacija sākumā bija vien parasts dzelzceļa vagons, kurā tirgotas biļetes, bet 1935. gadā uzcēla skaistu koka ēku, kas pašlaik ir vecākā šajā līnijā, un tās klasiskās aprises ir līdzīgas tām, kādas var novērot arī citur Eiropas kūrortos. “Ekonomija gan bija svarīga, taču vēl svarīgāk toreiz šķita nekrist kaunā kūrorta apmeklētāju priekšā. Īpaši svarīgi tas bija tādēļ, ka Vecāķi tika reklamēti ārzemju reklāmas bukletos – 1935. gadā par šo kūrortu atrodams raksts bukletā “Brīnišķīgā Latvija”, kas vācu valodā izdots Leipcigā,” stāsta publicists un grāmatas par Vecāķiem autors Iļja Dimenšteins. Stacijas ēkas sienu rotā iespaidīgs divpusīgs pulkstenis “Стрела” (šautra – krievu val.).

Vecāķu stacija nelielā vagonā atklāta 1933. gada 26. oktobrī uz Rīgas - Rūjienas dzelzceļa līnijas. Tā paredzēta atpūtniekiem, kas iecienījuši kluso jūrmalas ciemu. Visiem labi zināmā  stacijas ēka pabeigta 1935. gada septembrī. Foto: Zudusilatvija.lv

Nesen Vecāķu biedrība no “Latvijas dzelzceļa” saņēmusi dzelzceļa stacijas ēku un vēlas tajā izveidot kultūras centru, kurā būs muzejs un izstāžu zālē, kā arī, transformējot telpu, varēs rīkot koncertus.  

Vasarnīcas un to
slavenie iemītnieki

Fotopastkarte. Pansija “Ziemeļpols” Vecāķos 1914. gadā. Vēlāk te atradās populārā viesnīca "Alba". Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs.

19. un 20. gadsimta mijā, līdzīgi kā Mežaparkā, arī šeit sāka uzplaukt vasarnīcu un privātmāju rajons. Jūras un pilsētas tuvums, svaigais gaiss un miers pilsētniekus piesaistīja, un kūrortciems uzplauka. Te arī mūsdienās var pamanīt tolaik būvētās gaumīgās koka vasarnīcas ar sīkrūšu logiem, kādas raksturīgas arī Jūrmalai. 1898. gadā pirmie 30 vasarnīcu gruntsgabali nodoti nomā, bet līdz 1914. gadam Vecāķos jau bijis ap 100 vasarnīcu, teikts A. Ārgaļa grāmatā “Rīga”. Interesanti, ka līdz pat 1949. gadam Vecāķi bija patstāvīga teritorija, neatkarīga no Rīgas.

Par Vecāķu peldu kūrorta dibinātājiem tiek uzskatīti Rīnūžu (tagad Ziemeļblāzma) un Vecmīlgrāvja  rūpnieki, brālēni Augusts un Andrejs Dombrovski, kā arī uzņēmējs Jānis Kaupiņš. 

Dombrovska vasarnīca. Foto no grāmatas "Rīgas piejūra"

Puikules ielā 5 apskatāma Andreja Dombrovska pēctečiem piederoša vasarnīca, kas celta 20. gadsimta trīsdesmitajos gados. Ēkai raksturīgas jūgendstila formas. Iekšējās apdares darbos izmantots ozolkoks. Otrā pasaules kara laikā šeit bijis ierīkots vācu armijas štābs, bet padomju laikos, līdzīgi kā daudzās citās vasarnīcās gan Vecāķos, gan Jūrmalā, bijusi pionieru nometne un aviācijas institūta atpūtas nams. Pagalmā aplūkojama arī kučiera māja, bet pie ieejas zaļo ozols, kura apkārtmērs 2015. gada 11. martā bija 2,73 metri, raksta Aivars Jakovičs ceļvedī “Rīgas piejūra”.  

Viesnīca "Nordpol" 20. gadsimta sākumā. Foto: Zudusilatvija.lv

Viņš arī atzīmē, ka starp Puikules un Garciema ielu, tagadējā Selgas ielā 7a, pirms Otrā pasaules kara ilgu laiku mitinājies amerikāņu žurnālists “Chicago Tribune” korespondents Rīgā Donalds Dejs (1895–1966), kam lielā steigā nācās pamest Rīgu Otrā pasaules kara sākumā, jo viņu apsūdzēja spiegošanā Rietumu labā, tomēr vietējo atmiņās Dejs saglabājies kā interesants un izpalīdzīgs kaimiņš. “Žurnālists rakstīja par notikumiem politikā un augstākajās politiskajās aprindās. Viņa acij nepaslīdēja garām fakts, ka brīvdienās Ulmanim paticis atpūsties Vecāķos, kādā trešās šķiras viesnīciņā. Dažkārt kopā ar vēlāko ārlietu ministru Vilhelmu Munteru. Viņi stundām klejojuši pa piejūras mežu,” raksta Jakovičs. 

Foto: DELFI

Gan jau abi valstsvīri aizklīduši arī pie slavenās Vilkaču priedes, kas ir visai neparasts dabas objekts klusajās Vecāķu kāpās. Koka īpatnība ir neparastās virszemē redzamās saknes – tās veido tādu kā lielu logu. Saglabājies visai daudz fotogrāfiju no 20. gadsimta 30. gadiem, kurās redzami atpūtnieki, kas fotografējas pie šī koka, stāsta Iļja Dimenšteins. Koka vecums tiek lēsts ap 250 gadiem, un tā varētu būt viena no vecākajām priedēm Piejūras dabas parkā. Leģenda vēsta, ka pilnmēness pusnaktī, izlienot cauri priedes saknēm bez drēbēm, cilvēks pārvēršas par vilkaci.

Lustīga un interesanta vieta reiz bijusi Aktieru vasarnīca (atpūtas nams), kas sākotnēji atradās Kāpu ielā 5, bet vēlāk – Mazsalacas ielā 14. Pa vasaru šeit uzturējās tādi tautā cienīti aktieri kā Mirdza Šmithene, Jānis Kubilis, Ģirts Jakovļevs, Uldis Dumpis, Ints Burāns un citi. Savukārt Kārļa Sebra nelielā vasarnīca atradās Zvejas ielā, pašā ūdens malā, un to māksliniekam palīdzējis uzbūvēt kolhozs “9. maijs”. Tai iepretim ir neliels koka namiņš.

Padomju laikos Vecāķos bijis arī kino ar nosaukumu “Vasara”, ko perestroikas laikos pārsauca par “Meistars un Margarita” par godu slavenajam Mihaila Bulgakova darbam. 

Fragments no grāmatas “Rīgas piejūra” par atpūtnieku izpriecu vietām Vecāķos.

Villa “Mon Tresor” mūsdienās. Foto no Aivara Jakoviča grāmatas "Rīgas piejūra"

Meitu māja – villa “Mon Tresor”

Mazsalacas un Pludmales ielas stūrī – Mazsalacas ielā 17, nākot no dzelzceļa stacijas, uzmanību saista izteiksmīga ēka ar jūgendstila iezīmēm – villa “Mon Tresor” (“Mans dārgums” – franču val.). Villas īpašnieks bija Reinholds Nicmanis (Reinhold Nitzman).

Tā būvēta 20. gadsimta sākumā. Stāsta, ka villa izmantota kā viesnīca, kam neesot bijusi visai laba reputācija. Viegli varējis “nopirkt” kādu meitu... Izplatīti arī nostāsti, ka viesnīcā vācu okupācijas gados atradusies slepena Abvēra (Trešā reiha pretizlūkošanas dienests) skola.

20. gadsimta 60. gados ēku izmantoja Rīgas Proletāriešu rajona izglītības nodaļas darbinieku ģimeņu vasaras atpūtai.

Lepnās viesnīcas "Alba" nams mūsdienās ir slēgts un pamests. Foto: no Aivara Jakoviča grāmatas "Rīgas piejūra"

Lepnā viesnīca “Alba” (“Nordpol”)

Vecāķu prospektā 86 atrodas bijusī Sigismunda Kolmeca viesnīca “Alba” ar restorānu. Laikā ap Pirmo pasaules karu šo sabiedrisko iestādi sauca “Nordpol” (“Ziemeļpols”). Viesnīca būvēta kāpas virsotnē, un restorāns vērsts pret nogāzi. Kāpas pakājē ierīkota strūklaka. Vecāķnieks Kārlis Pamše atcerējās, ka viesnīcas restorānu iecienījuši Mangaļsalā dienējušie virsnieki. Arī viņš pats atzīst: “Četrdesmit vasaras man iznāk iet garām sava laika izcilākajai aizmiršanās iestādei...” Padomju varas gados bijušajā restorānā atradās pionieru nometnes ēdnīca.

Platākā smilšu pludmale

Pēc Otrā pasaules kara individuālus zvejniekus Vecāķos vairs neredzēt – kolhozs un viss. Tomēr skati, kad vīri no jūras velk tīklus, atkal tika uzburti astoņdesmitajos gados, kad tapa Aloiza Brenča televīzijas seriāls “Ilgais ceļš kāpās” par latviešu zvejnieku dzimtas likteni 20. gadsimta notikumu virpulī. 

Foto: Zudusilatvija.lv

Protams, ka Vecāķu attīstības veiksmes stāsta pamatā ir atrašanās jūras krastā, pie ūdeņiem. Likumsakarīgi, ka Vecāķu centrālā iela ir Pludmales iela. Tā ved uz platāko pludmali Baltijā, kas jau vairāk nekā 100 gadus ir iecienīta rīdzinieku atpūtas vieta, viena no divām oficiālajām Rīgas pludmalēm pie jūras līča. 2008. gadā Vecāķu pludmale ieguva zilo karogu kā atzinību par tīrību un infrastruktūru.

Interesanti, ka tieši Vecāķos jau 1925. gadā puskilometru no galvenās pludmales tika izveidota arī pirmā natūristu jeb nūdistu pludmale, kas bijis tenku un krogus sarunu temats kopš tās pirmsākumiem. 

Foto: DELFI

Visu šo gadu laikā Vecāķi piedzīvojuši ciklisku gada ritumu – vasarā apkaime uzplaukst un atdzīvojas, no vilciena vagoniem saulainās dienās izbirst atpūtas tīkotāji un, jautri čalodami, apkrāvušies ar pludmales atribūtiem, dodas uz jūru vai krodziņu, bet, ziemai iestājoties, Vecāķi “dodas pie miera” un kļūst par klusu, romantiski tukšu apkaimi ar dvēseli, kas paslēpta aiz veco koka namu aizvērtajiem slēģiem.

PROJEKTA EKSPERTS

Iļja Dimenšteins

Žurnālists, Rīgas vēstures entuziasts 

RAKSTA AUTORE

Andra Briekmane

Žurnāliste, "Tūrisma Gids" redaktore

VIDEO AUTORS

Patriks Pauls Briķis

Videooperators, “DELFI TV"