Staigā kā ēģiptiete un nespļauj uz sfinksām. Literārs ceļojums dienvidu zemē

Ēģiptē Tvenu un viņa ceļabiedrus interesē – jūs neticēsiet – piramīdas un sfinksa. Nevarētu teikt, ka pusotra gadsimta laikā kas būtiski būtu mainījies – arī šobrīd Ēģiptes ceļojumu bilžu galerijās dominē foto par tēmu “Es ar sievu pie piramīdas!” vai “Re, es bučoju sfinksu”. 

Klāt, protams, pa šiem 150 gadiem nākušas arī tēmas “Mēs ar sīkajiem Hurgadā” un “Labi atlaidām Šarmā”. Un neba es te kādu akmeni grasos mest – Ēģiptes Sarkanās jūras krasti ar to koraļļu un zivju skaistumu patiesi spēj konkurēt ar gandrīz 5000 gadus veciem akmeņu krāvumiem.

Bet... kādiem akmeņu krāvumiem... Gīzas piramīdas ir vecākais un vienīgais izdzīvojušais pasaules brīnums – pārējie seši palikuši tikai leģendās, nostāstos un drupās. Artemīdas templis Efesā nodedzināts un izpostīts, Babilonas gaisa dārzi cilvēku un plūdu iznīcināti, Rodas kolosa lepnību zemē notrieca zemestrīce... 

Bet piramīdas stāv kā stāvējušas. Un, pirmo reizi tās ieraugot slejamies pāri dzīvojamo ēku jumtiem (Tvena laika Gīzas ciemateli šobrīd aprijusi milzīgā un mūžam pēc jaunas platības izsalkusī Kaira, un ir sajūta, ka piramīdas ir pašā pilsētā iekšā), man izlaužas sajūsmas spiedziens.

Bet, lai nokļūtu pie piramīdām, ir jānokļūst Kairā – pilsētā, kuras galvenajās maģistrālēs dzīvība neapstājas gandrīz ne mirkli un kurā vienā mežonīgā riņķa dancī var atrast, iespējams, visu pasauli.

Gīzas piramīdas

Tvens par Kairu raksta: “Austrumu pilsēta ar visām spilgtākajām šādas pilsētas iezīmēm. (..) Lepnus divkuprainos kamieļus un dromedārus, melnīgsnējus ēģiptiešus un turkus, tumšādainus etiopiešus ar turbāniem galvā, jostām apjozušos, ārkārtīgi daudzveidīgos austrumnieciskos tērpos visu košo krāsu niansēs jūs sastopat ik uz soļa ļaužu pilnajās ielās un medus kārēm līdzīgajos bazāros.” Ak, gluži šāds kolorīts 21. gadsimta pilsētā vairs nav sastopams, vismaz ne pirmajā acu uzmetienā.

Kamieļi, turbāni un Austrumu tērpi toties plašā klāstā sagaida pie Gīzas piramīdām. Grūti izlauzties līdz biļešu kasēm gar visiem taksistiem, zirgu pajūgiem un kamieļu dzinējiem, kuri vienā balsī apgalvo, ka mērojamais ceļš starp piramīdām ir ja ne gluži ar kājām neveicams, tad vismaz noteikti ne indivīdam bez olimpiskās komandas cienīgām fiziskajām spējām. Un līdz sfinksai vispār – ū, kā līdz ekvatoram! Izlemju tomēr riskēt un ar standarta smaidu un standarta frāzi “La, shukran!” (Nē, paldies!) diebju tikai uz priekšu. Kāds man norāda ceļu uz kasēm, kas izrādās... nu, loģiski, laukums ar zirgu pajūgiem. Kases tomēr pēc brīža atrodu un nonāku sen gaidītajā senās Ēģiptes pasaku valstībā, kurā priekšā... nu, protams, zirgu pajūgi un kamieļu dzinēji ar veco dziesmu, ka ceļš pārāk tāls iešanai ar kājām: “Madam, jūs ar kājām līdz sfinksai netiksiet!”

Diemžēl kompleksa iekšpusē šis arguments zaudējis savu ticamību: 

Sfinksa (vai “sfinkss” vīriešu dzimtē – viedokļi dalās) jau tā smagi cietusi. Bet savu varenību nav zaudējusi.