Projektu atbalsta
Sponsor Logo
Foto: DELFI

Sēņu safari Madonā jeb Kā atrast lielāko baraviku mūžā

Andra Briekmane, DELFI 

Sēņošana ir mana kaislība, retrīts un izklaide. Ko tur liegties, ik rudeni jau kopš agras bērnības es īpaši neskumstu par lietainu laiku, tā vietā aunu gumijniekus, ņemu atvāžamo nazi un labi lielu kurvi, lai dotos uz savām iemīļotajām sēņu vietām. Sēņošana ir kā spēle, kur katrs atradums ir maza uzvara ceļā uz nākamo līmeni, kas raisa vēl lielāku azartu, turklāt šis process pilnībā ļauj aizmirst ikdienas birojdarbu. Tomēr atšķirībā no datorspēlēm, sēņojot esi ne tikai izvicojies pa mežu, bet vakariņām paša rociņām sarūpēti arī lieli gardumi.

Kā redzams no šīs filozofēšanas, mana sēņošana ir vairāk ģimenē ieaudzināta un visai nenopietna, tāpēc devos ciemos pie AS "Latvijas valsts meži" (LVM) Madonas iecirkņa mežkopja Viļņa Otvara, lai uzzinātu ko vairāk. Viņš mūs ar fotogrāfu Mārtiņu ne tikai iepazīstināja ar pārbaudītām viltībām, kā tikt pie pilna sēņu groza, bet izveda arī īstā sēņu safari un pat parādīja, kā ķer tādu meža briesmoni kā astoņzobu mizgrauzi. Bet par visu pēc kārtas.

Datu bāze, par ko sapņotu ikviens sēņotājs

Kad jūlija vidū sazvanījos ar Vilni, viņš, man par skumjām, teica, ka sēņu Madonas mežos vēl nav. Neesot vēl bijuši lielie lieti, mežs sauss... Sarunājām sazvanīties, kad bekas sāks dīgt. Tā kā Otvara kunga darbs ikdienā saistīts ar staigāšanu pa mežiem, tad šo brīdi viņš garām nepalaidīs, par to biju droša. Pats mežkopis stāstīja, ka sēņu laiks varētu sākties jūlija beigās vai augusta sākumā, atkarībā no tā, cik Meža mātei būs labs prāts. Viss skaidrs – turpināju iesāktos darbus pa Rīgu un jau pat biju drusku piemirsusi par norunāto tikšanos mežā, kad jūlija otrā pusē pirmdienas rītā, īsi pirms iknedēļas sapulces, saņēmu zvanu: “Mežā ir baravikas, brauciet šurp, parādīšu!” Nu, kā tu cilvēks pēc šādām ziņām lai mierīgi sēdi sapulcē, ja kaut kur dīgst mazas, brūnas baravikas?!

Diemžēl ātrāk par ceturtdienas rītu no Rīgas izkļūt neizdevās, tomēr cerot, ka bekas nebūs ļoti steigušās un mūs sagaidīs, pa negaisu un krusu devāmies uz Bērzauni un pēc tam uz Madonu, lai satiktu Vilni un redzētu meža bagātības paši savām acīm.

Bērzaunē no sava mazā autiņa pārsēdāmies LVM lielajā pikapā ar pilnpiedziņu un bijām gatavi šturmēt sēņu vietas. Pirms tam Vilnis mūs vēl iepazīstināja ar dažiem tehnoloģiskiem risinājumiem, kas varētu noderēt. Pirmkārt, ikvienam vērts instalēt telefonā mežu aplikāciju “LVM GEO” , kur atzīmētas ne tikai atpūtas un tūrisma vietas, bet arī koordinātas, kas palīdzēs noteikt paša atrašanās vietu un nepazust, ja piemeties “sēņu drudzis” un neesi skatījies apkārt, kur aizklīsti. Turklāt pēc kartes visai precīzi varēsi atcerēties, kur bijušas labākās sēņu vietas. Ļoti noderīgi.

Pašam Vilnim gan pa rokai vienmēr ir planšete, kurā pieejama smalka un detalizēta Latvijas valsts mežu datu bāze ar visiem meža apgabaliem un īpašām atzīmēm (arī sēņu vietām), pēc kurām zinātājam it viegli saprast, kurp doties bekot, bet kur nav vērts pat motoru noslāpēt, lai paskatītos, kas slēpjas aiz kokiem. Nosmeju, ka šī rudenī, iespējams, ir iekārojamākā datu bāze visā valstī!

Tad nu arī mēs varam doties savā sēņu safari izbraucienā. No Bērzaunes pabraucam nelielu gabaliņu Gaiziņkalna virzienā, līdz nogriežamies uz grants ceļa un piestājam pie egļu audzes. Mūsu meža gids aicina kāpt ārā no auto un doties dažus metrus iekšā egļu audzītē, lai “satiktu” pirmās šīsdienas meža karalienes – baravikas. Pārklumzājam pāri grāvim un jau pēc dažiem soļiem tiešām ieraugām brūnas cepurītes. Vilnis paralēli maniem laimes spiedzieniem arī paskaidro, ka sēnes šajā vietā nav nekāda nejaušība – egļu mežs šeit ir aptuveni 30 gadus vecs un šādā vietā ir liela iespējamība atrast baravikas. 

Otra pazīme, kas liecina, ka nazi būs vērts atvāzt, ir tā, ka visapkārt redzamas arī sārti pumpainas, indīgas “kundzītes”. Nu, kā tad! Mušmires ir labs indikators, ka arī citām sēnēm šajā vietā labpatiks parādīties. Ložņājam starp egļu zariem un leknām papardēm, griežot skaistas lielas baravikas, bet Vilnis tik nosaka, lai nepārcenšamies – piebrauksim vēl citās vietās, kur viņš mums “rezervējis” meža lomu.  

LVM Madonas iecirkņa mežkopis Vilnis Otvars. Foto: DELFI

Sacīts darīts – sēstamies atkal pikapā un ripinām uz nākamo ceļa līkumu. Šeit mežs vairs nav tik viendabīgs, ir gan lielas apses, gan bērzi, gan ozoli un lazdas, kuru zaros jau sāk nobriest rieksti. Te jāmeklē oranžie apšu kungi. Un tiešām – jau pašā mežmalā pretī spīd sārta cepurīte. Apšu kundziņu slavas stunda gan vēl nav īsti pienākusi, un to, ja lietus turpinās līt, vairāk būs augustā. Tomēr divus sārtvaidžus atrodam.

Mežam šeit, Vidzemes augstienē, ir tā burvība, ka reljefs ir interesants – te kalniņš, te lejiņa, un iespējams apskatīt dažādus mežu tipus. Vēl pēc gabaliņa piestājam pie sūnām izklāta priežu meža, kur brangi mēdzot augt gailenes. Diemžēl Vilnis jau no rīta te redzējis naskākus sēņotājus par mums, kas pasteigušies un lielu daļu dzelteno sēņu jau savākuši. Bet arī mums tiek pa kādai, lai vismaz uzņemtu skaistus kadrus.  

Ja vēlies atrast gailenes – visai droši būs meklēt sūnās pie jaunām eglītēm, īpaši, ja ir kāda bedrīte vai zvēru pakasīts, smilšains laukumiņš.

Tā kā Otvara kungs mums jau iepriekš piesolījis brangu baraviku lomu, līdzi man ir visai prāvs klūgu grozs. Līdz šim tajā iegūlušas vien dažas skaistules. Bet tad piestājam atkal pie vidēja vecuma egļu audzes zālaina ceļa maliņā. Un nu jau pārsteigumā iekliedzas pat fotogrāfs Mārtiņš. No mežmalas mums pretī lūkojas tik lielas baravikas kā pieauguša cilvēka galva. Un tur vēl viena, un vēl viena. Ak, vai! Lielais grozs jau pēc dažiem metriem pa mežu izrādās par mazu, bet mana mantkārība (atvainojiet, sēņkārība) tikai aug augumā un, kad pēc 50 metriem iznākam atkal uz ceļa, baravikas ir ne tikai cieši saliktas kurvī, bet arī paņemtas rokā kā ziedu pušķis, un man smaids pa visu seju – tik neviltots kā sivēnam saulītē. Spriežam, ka šādā vietā, nokļūstot pirmajiem, sēņotāju leģendas par mašīnas piekabi pilnu ar baravikām, vairs nemaz tik nereālas neizklausās.

Tālāk zinošais mežkopis mūs ved uz Ļaudonas pusi, lai parādītu kādu īpašu dārgumu. Viņam vien zināmā vietā augot graciozā saulsardzene. Kad jautāju, vai kāds to pa šo laiku jau nebūs mums nocēlis, Vilnis Otvars tik nosmej, ka tur, kur šī skaistule augot, neviens nebūs gājis.  

Izbraucam pa skaisti līkumotu, kalnainu celiņu gar meža ezeriņiem un uz brīdi piestājam pie Sāvienas pilskalna. Kalns tiešām visai stāvs, ar vairākām terasēm, kas senos laikos latgaļiem kalpojuši kā aizsargvaļņi, bet no augšas paveras fantastisks skats uz diviem meža ezeriņiem ar mīlīgiem nosaukumiem – Raudītis un Līnītis.

Vēl nedaudz dziļāk mežā, aiz pilskalna, ejot pa aizaugušu taciņu, ieraugām arī meklēto – pie branga skudrupūžņa stāv tikpat branga saulsardzene. Kad jautāju Vilnim, kā droši atšķirt šo vērtīgo sēni no, tā teikt, vienreizēdamajām, viņš parāda man viltību. Ja pa gabalu sēne tiešām ir līdzīga indīgajām mušmirēm vai citām suņusēnēm, tad, apskatot tuvāk, var redzēt, ka “bruncītis” pie kātiņa saulsardzenei ir vaļīgs, pat drusku nokarājas. Mušmirēm tas būtu ciešs un stingrs. Arī krāsa atšķirtos.

Visu izskaidrojis, Vilnis nolauž gabalu sēnes saulessarga un sniedz mums, sakot: “Nu, tad ēdam!” Kā tad tā, svaigu? Jā, saulsardzene ir viena no tām vērtīgajām un īpašajām sēnēm, ko var ēst arī bez termiskas apstrādes. Īsts un svaigs proteīnu avots. Pagaršojām – ļoti garda, garšo nedaudz pēc riekstiem. Savukārt tie, kam paveicies salasīt vairāk šo sēņu, droši var ņemt platās cepurītes un, apviļātas olā un miltos, cept kā karbonādes. Sanāks izcils gardums.  

Seši likumi, kas jāzina, ja gribi atrast sēnes

 Lūko pēc vidēji lielu (20 līdz 40 gadus vecu) eglīšu audzes ko zinātāji sauc par vēri vai damaksni – šādos mežos ir liela iespējamība sastapt baravikas, apšu kungus un arī gailenes.

 Ja redzi mušmiru audzi, esi uzmanīgs un vērīgs – šeit aug arī citas sēnes, piemēram, baravikas (ja vien kāds par tevi veiklāks sēņotājs tās jau nav aplasījis).

 Vietās, kur var piesmelt zābakus, sēnes neaug.

 Arī svaigās cirsmās un garā zālē sēņu nebūs.

 Ja redzi vaivariņu audzes vai melnalkšņus – skaidrs, ka vari doties tālāk, te nekādas sēņošanas nebūs.

 Skrajs priežu mežs ar sūnām klātiem pakalniņiem vai smilšaina stiga būs īstā vieta, kur meklēt gailenītes brangai mērcei.

Sala, kur notikušas zaļumballes, un mizgraužu lamatas

Tā kā grozs ir pilns ar kaudzi un sēņu noslēpumi atklāti, mūsu gids piesola mums arī izklaides. Proti, iebraucam skaistā atpūtas vietā pie Drikšņa ezera. Uz ezeru ved koka laipiņa, ir gan ugunskura vieta, gan lapene ar galdu. Un Vilnis zina stāstīt, ka tālāk ezerā redzama saliņa, kurp var aizirties ar laivu vai aizpeldēt, bet no otras puses turp vedot tiltiņš un senāk notikušas itin brangas zaļumballes. Informācijas stendā izlasu, ka pavasarī šurp var braukt lūkot arī burvīgās un aizsargājamās silpurenes.

Nopētām arī staltās priedes, kuru mizā iecirstas dīvainas vātis – izrādās senāk tur iegūti sveķi rūpniecībai, bet nu jau šādi kokus vairs nemokot, jo tās pašas vielas cilvēks iemanījies iegūt rūpnieciski.

Kad jau grasāmies posties mājup, Vilnis izsaka piedāvājumu, no kura nav iespējams atteikties: “Vai gribat, parādīšu jums astoņzobu mizgrauža lamatas?” Kā nu ne, braucam! Pa ceļam meža saimnieks mums izstāsta, ka daudziem esot maldīgs priekšstats, ka koku kaitēklis astoņzobu mizgrauzis ēd nokaltušos kokus. Nē, tā nav viss – šis kukainis ir daudz viltīgāks un šņikā iekšā veselās, zaļās egles, bet, kad koks nokalst, pārvācas uz nākamo. Savukārt kalstošo koku smarža piesaista mizgrauža dabīgos ienaidniekus. Tāpēc nav prāta lieta no meža izvākt visus nokaltušos kokus, jo tad gan mizgrauži vieni paši dzīvos vienos priekos.  

Piebraucam pie nesen izveidota izcirtuma visai stāvā nogāzē, un Otvara kungs aicina mūs doties tajā dziļāk. Tālāk redzams koka stumbrs, kurā iekārtas tādas kā viena otrā saliktas plastmasas vāzes, kādas puķēm izmanto kapos. Šīs tad arī ir tās lamatas. Tās nedrīkst uzstādīt pārāk tuvu īstam, veselam mežam, lai, nedod Dievs, kukaiņi neapmaldās un neieklūp tajā, stāsta mežkopis. Tad nu traukā ielej vielu, kuras smarža atgādina tēviņa izdalīto, un mātītes tad tik dodas turp un iekrīt. Kad Vilnis atver lamatas un uz saujas izber dažus mizgrauzīšus, rodas tāda kā neliela vilšanās – šitik sīks ir izslavētais meža briesmonis astoņzobu mizgrauzis! Diez, kurš viņam spējis tos zobus saskaitīt? Bet barā šie mazulīši mežam var nodarīt lielu skādi..

Noslēgumā vēl tiekam aizvesti līdz brīnišķīgai gravai pavisam netālu no Madonas, kur gan arī mēdzot būt baravikas, bet šo vietu zinot vai ikkatrs madonietis, un mašīnas ar sēņotājiem te mainoties gluži kā pie lielveikala, stāsta Vilnis. Mēs te esam atbraukuši skaistā skata dēļ, kas paveras vakara saulītē. Izrādās, šeit redzamās eglītes ir iepriekšējo mazmeitas – proti, tā kā šajā vietā koki bijuši īpaši skaisti un augstvērtīgi, mežziņi ievākuši sēklas, izaudzējuši stādus un tikai pēc tam izcirtuši veco mēzu, lai to atkal atjaunotu ar tieši tādām pašām eglītēm. Nu jau tās krietni paaugušās un sakuplojušas – rudenī plānots iztīrīt pamežu. Vilnis ar lepnu skatu nolūkojas uz skaisto jaunaudzi un piebilst: “Te jau pēc pieciem gadiem varēs braukt baravikās!”

Kā pagatavot sēnes?

Kad sēņu loms pārvests mājās, jāķeras pie gatavošanas. Lūk, daži pārbaudīti un vienkārši padomi, kā sagatavot gardu maltīti.

Baravikas

Baravikas notīra, lielajām izņem mīkstās šūnas. Sagriež palielos gabalos un apcep sviestā, kamēr iztvaikojis šķidrums. Pārkaisa ar šķipsnu sāls. Šādas baravikas var likt burkās un saldēt. Ja ziemas krājumi nav tavos plānos, pieliec nedaudz sīpolu, apcep vēl brīdi un pievieno divas ēdamkarotes skābā krējuma. Ēd ar kartupeļiem.

Gailenes

Gailenes notīra, sagriež un apcep eļļā, kamēr iztvaikojis šķidrums. Pieliek šķipsnu sāls un šķipsnu rīvēta muskatrieksta, pievieno saldo krējumu un, ja nepieciešams arī tējkaroti miltu. Pasniedz ar jaunajiem kartupeļiem un sakapātām dillītēm.

Saulsardzenes un bērzlapes

Sūnās atrodamās lielās bērzlapes vai saulsardzenes nomazgā un nogriež cepurītes. Apkaisa ar sāli un maltiem melnajiem pipariem. Tad apvārta olā un miltos un uz sakarsētas pannas eļļā no abām pusēm apcep, ik pa brīdim ar cepamo lāpstiņu uzspiežot, lai iztvaiko nevajadzīgais šķidrums. Karbonādes gatavas!

Projekta ''Zūdam kokos'' veidotāji: saturs – Kristīne Melne, Kārlis Dambrāns, Sabīne Košeļeva, Kitija Balcare, Toms Olups, Viesturs Radovics, foto – Kārlis Dambrāns, Viesturs Radovics, Andra Čudare, Toms Olups, Kristīne Melne, Sabīne Košeļeva, dizains – Martina Sergejeva, Ilze Vanovska, Natālija Šindikova, izstrāde – Karīna Sabecka, projekta vadītājas – Žanete Zīlīte, Marta Cīrule, mediju komunikācijas eksperte - Liene Lacberga.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.