'Integrācija sākas no cilvēciskā līmeņa!' aicina ikvienu iesaistīties Ukrainas bēgļu atbalstīšanā

Latvijā ir ļoti aktīva brīvprātīgo kustība, kas gan izmitina Ukrainas kara bēgļus, gan atbalsta šos cilvēkus ikdienā, tomēr arī viņi pa šiem trim mēnešiem ir noguruši, tāpēc ir laiks iesaistīties "nākamajai maiņai" – gan tiem, kas var pie sevis kādu izmitināt, gan tiem, kuriem līdz šim ir bijusi vēlme kaut kā palīdzēt, bet pietrūcis ideju, kā to darīt, piektdien raidījumā "Kāpēc" uzsvēra nevalstisko organizāciju pārstāvji. Bieži vien tas nemaz nav naudas jautājums – ļoti svarīgi ir uzsākt komunikāciju ar atbraukušajiem ukraiņiem, aizvest, parādīt, palīdzēt izrauties no ikdienas problēmām: "Integrācija sākas no cilvēciskā līmeņa!" uzsver uzņēmējs, labdarības kafejnīcas "Borščs – vakariņas pie ukrainietēm" vadītājs Ģirts Slaviņš(JV).

Runājot par bēgļu izmitināšanu un atbalstu, kustības "Gribu palīdzēt bēgļiem" pārstāve Linda Jākobsone norāda - lai gan līdz šim visa komunikācija starp dažādām iesaistītajām pusēm ir notikusi kopdarbībā, tai būtu jākļūst koordinētākai un mērķtiecīgākai.

"Jāņem vērā, ka ļoti daudzi cilvēki jau ir izmitinājuši [bēgļus] vai turpina to darīt. Jārunā ar tiem, kas ir "nākamā maiņa", kuriem šī iespēja ir vai kuri tāpat jau būtu īrējuši dzīvokļus, bet ir aktīvāk jāstāsta, kāpēc tās prasības, kuras viņi uzstāda, nav izpildāmas Ukrainas cilvēkiem," uzsver Lāce. Piemēram, būtu jāskaidro, ka daudzi ukraiņi nevēlas slēgt īres līgumu uz gadu, jo cer atgriezties mājās, tiklīdz karš beigsies. Tāpat arī prasība samaksāt uzreiz par pirmo un pēdējo mēnesi lielākajai daļai ir nepārvarams šķērslis, lai dabūtu mājokli. Slaviņš gan pauda sapratni, ka daļai cilvēku, kas nav pirmie metušies labdarībā, to nedara tāpēc, ka viņiem ir savas vajadzības, apsvērumi un bažas.

Vienlaikus Jākobsone uzsvēra: "Nevaram domāt atsevišķi par mājokli, atsevišķi par nodarbinātību un atsevišķi par kopienas veidošanas pasākumiem, un atsevišķi par valodu." Patlaban tikai retajam ukrainim ir bijusi iespēja sākt latviešu valodas apguvi, taču Jākobsone atgādina, ka tuvojas vasara un mēs sagaidām, ka ukraiņu bērni pēc tam mācīsies skolās latviešu valodā. "Kā mēs šos trīs mēnešus aizpildīsim? Tas ir būtiski arī psihoemocionālajam stāvoklim, lai bērni trīs mēnešus nesēž mājās, - ka viņi ir iesaistīti dažādās aktivitātēs, lai viņiem ir kur iet. Ir daudz kultūras aktivitātes, kas tiek piedāvātas bez maksas, bet tas nav tas, kas var aizvietot kārtīgu integrāciju valodas jautājumā," uzskata Jākobsone.

Slaviņš savukārt vairākkārt uzsvēra – integrācijas jomā ļoti liela joma ir pašas sabiedrības aktivitātei un iesaistei, it īpaši tāpēc, ka bēgļi, kas ierodas pēdējā laikā no okupācijas smagāk skartajām zonām, ir krietni sarežģītākā emocionālā stāvoklī, un "mēs nevaram gaidīt, ka cilvēks uzreiz baigi aktīvi strādās un baigi aktīvi piedalīsies sociālajā dzīvē un būs ļoti jautrs, un dziedās korī un mācīsies latviešu valodu – tas ir sarežģītāk."

"Ja kādam ir iekšā sajūta, ka viņš gribētu darīt kaut ko vairāk [Ukrainas bēgļu labā] un viņam ir laiks, tad es teiktu, ka šeit ir ļoti svarīgas tieši privātas iniciatīvas – aizvest, parādīt, izraut no [ikdienas problēmām], aizvest bērnus uz akvaparku, uz Siguldu, nobukot akvaparku – viņiem bez maksas ir vilciens. Nav obligāti jāpalīdz ar naudu – tas ne vienmēr ir naudas jautājums. Ir vajadzīga privātā iniciatīva," mudina Slaviņš, kurš novērojis, ka ir daudz cilvēku, kas gribētu iesaistīties, bet kuriem pietrūkst ideju, kā to darīt. Kā vienu no piemēriem, kur vērsties, lai iepazītos ar ukraiņiem un atrastu iespējas iesaistīties, kopīgi pavadīt laiku, Slaviņš minēja sociālās iniciatīvas centru Rīgā "Common Ground".

"Kursi un valoda ir svarīga, bet viņi tomēr cer braukt mājās. Es teiktu, ka svarīgākais integrācijā, kas mums vispār ir tāda mācība pašiem, ko mēs bieži vien noklusējam, ir tas, ka, ja veidojas divkopienu vai trīskopienu sabiedriba, tad veidojas problēmas ilgtermiņā un arī īstermiņā. Tāpēc mums jācenšas vairāk, un tas nav vienkārši – ir visādi padomi, kā pieiet, kā sākt sarunu. Es arī nemetos uzreiz ukraiņiem pa virsu. Reizēm, kad kaut ko pajautā, jūti, ka par daudz esi pajautājis. Tas nav tik vienkārši bieži vien, un kaut kādi sarkanie karodziņi tur ir, ja saproti, ka cilvēks ir no daudz cietušas zonas nu, nemeties uzreiz iztaujāt – ļauj viņam pašam līdz tam nonākt," aicina Slaviņš.

"Ja kādam tiešām [ir šāda vēlme un iespējas]... Nāciet, iesaistieties! Kaut vai tikai aizvest kādu sestdienu vienu ukraiņu ģimeni kaut kur uz zoodārzu – vienkāršas lietas! Integrācija sākas no cilvēciskā līmeņa! Un pašvaldības un valsts var visu ko darīt, un nometnes ir vajadzīgas, ar tām problēmas ir arī latviešu bērniem, kur nu vēl ukraiņiem, kam vispār nav ne lauku, ne vecāsmammas. Mans aicinājums būtu pašiem cilvēkiem būt aktīvākiem. Beigu beigās tas ir to vērts – jūs visi to redzēsiet," mudina ukraiņu boršča virtuves saimnieks.