Horeogrāfi Gediņi ‘Kultūrklubā’: Teksts nodod informāciju, deja - sajūtu

Vizuālais teātris Latvijā sāk ieņemt prominentāku pozīciju uz teātra lielās skatuves, tomēr pārliecināšana par to, ka deja ir līdzvērtīgs mākslas veids jebkurai citai izpausmei, ir liels, "sīzifisks" darbs, raidījumā "Kultūrklubs" atzīst kustību mākslinieki Elīna un Rūdolfs Gediņi. "Vārds ir šķietami precīzākais veids, kā nodot informāciju, bet tas ne vienmēr ir spēcīgākais veids, kā nodot sajūtu," saka Rūdolfs.

Uz jautājumu, kāpēc cilvēkus tik ļoti fascinē deja, Rūdolfs pieļauj – tā ir latviešu mentalitāte, tautas dziesmas, tautas dejas. Mēs sevi uzskatām par dziedošu un dejojošu tautu, ko apliecina arī sanākšana kopā uz svētkiem: "Dejošana saistās ar darbību, kas vairo labsajūtu." Vienlaikus tas dažkārt apdraud profesionālas mākslas nopietnu uztveršanu, jo "mēs taču visi esam dziedātāji un dejotāji", saka horeogrāfs.

Ideju teātra trupā "Kvadrifrons" veidot vizuālo izrādi "Es eju ārā, dārzā", virzījusi neapmierinātība un marginalizācijas sajūta, ka abi savā karjerā neatrodas tur, kur vēlētos atrasties, stāsta Rūdolfs. Šī sajūta iekrājusies ilgākā laikā, jo kustību izrādes "Ļoti labas minūtes" ceļš līdz Dailes teātra skatuvei bijis ļoti ilgs un nogurdinošs – bieži nācies cīnīties, lai pārliecinātu, ka vizuālajam teātrim ir vieta un auditorija, ja tas skatītājiem tiktu piedāvāts.

Elīna papildina – sajūta, ka teātris tomēr ir zināmā mērā augstāka māksla, bijusi konstanta. Pa trim gadiem, kamēr ideja nonāca līdz skatuvei, sakrājies daudz frustrācijas, un abi to risinājuši, veidojot jaunu izrādi "Es eju ārā, dārzā".

Viena no jaunās izrādes četrām pamattēmām ir atzinība. Vaicāti, cik liela nozīme tai ir horeogrāfu dzīvēs, kustību mākslinieki atzīst – atzinība abu darbā ir ļoti svarīga, taču katrs tam piešķir citādāku nozīmi. "Es neko nedaru atzinības dēļ, bet, kad esmu izdarījis kaut ko, kas man šķiet labi, esmu gatavs to saņemt," pasmaida Rūdolfs.

Savukārt Elīna, kura sešus gadus pēc kārtas nominēta "Spēlmaņu nakts" balvai un pērn arī saņēmusi Gada kustību mākslinieces balvu, atzina – saņemt balvu bija brīnišķīgi un skaisti, ir liela sajūsma, tomēr tā ir tikai viena nakts, pēc kuras "tu atkal turpini darīt".

Runājot par to, kā top dejas izrādes, kustību mākslinieki skaidro, ka idejas tulkošana redzamā, kustību valodā ir absolūti subjektīvs process, taču abi atzīst, ka labam dejotājam ir jābūt ne tikai labam izpildītājam, bet arī aktierim. "Špagats vai laba ritma izjūta nenozīmē, ka izpildītājs būs labākais materiāls izrādei," norāda Rūdolfs.

Abi arī pasmaida par to, ka zināmā mērā jau tiek uzskatīti par nedalāmu vienību. Taču gan Elīna, gan Rūdolfs uzsver – abi uz lietām skatās diezgan atšķirīgi un arī turpmāk neplāno visu laiku strādāt kopā. Tad arī, veidojot katram savus projektus, ir drošības sajūta – varēs parādīt to otram un saņemt patiesu, kritisku atsauksmi.

Piedāvājam noskatīties raidījuma spilgtākās epizodes:

Tev jau ir aktīvs abonements!

Šis ir maksas raksts.

Lai turpinātu to lasīt, lūdzu, lejupielādē jaunāko DELFI aplikāciju vai turpini lasīt rakstu, izmantojot pārlūkprogrammu.

Lasīt rakstu.
Lai turpinātu lasīt rakstu, iegādājies abonementu.
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.