Daļa – bezcerīgā eksistencē. Kā cilvēki ar invaliditāti iekļaujas darba tirgū

"Ja mēs skatāmies uz pirmās grupas invaliditāti, kur ir vissmagākā invaliditāte un kur ietilpst arī cilvēki ar intelektuālās attīstības traucējumiem, tad šeit tas strādājošo procents ir vispār ārkārtīgi maziņš," situāciju ieskicē Balodis. Atbalsta sistēmas šo cilvēku nodarbināšanai Latvijā praktiski vispār nav.

Leiškalns min vairākus nesakārtotus jautājumus, kas darba devējam cilvēka ar invaliditāti nodarbināšanu padara neizdevīgu. Viena no tām ir kārtība, kādā tiek apmaksātas darba nespējas lapas. Ja cilvēks bieži slimo, viņu ir neizdevīgi nodarbināt, ja par prombūtni maksā darba devējs. "Šis jautājums vispār būtu jānoņem no dienas kārtības – par slimības dienām par personām ar invaliditāti būtu jāmaksā uzreiz no valsts sociālās apdrošināšanas budžeta. Tas būtu tikai un vienīgi normāli," pārliecināts Leiškalns.

"Saeimas Analītiskā dienesta pētījumā galvenais secinājums bija, ka šī esošā sistēma paģēr to, ka cilvēki ar intelektuālās attīstības traucējumiem ir bezcerīgā eksistencē," atklāj Balodis.

Leiškalns atgādina, ka darba tirgus noveco un to cilvēku skaits, kas ik gadu darba tirgu atstāj, ir lielāks par jaunajiem darba ņēmējiem. Viņa skatījumā cilvēki ar invaliditāti ir vērtīgs resurss darba tirgum.

Balodis uzsver, ka situācijas uzlabošanai pats būtiskākais ir mainīt domāšanu un attieksmi. Ja būs uzstādījums, ka cilvēkiem ar invaliditāti ir jāstrādā, arī likumdošanu būs daudz vienkāršāk sakārtot.

"Neņemiet darbā invalīdu!" nedaudz provokatīvi aicina Balodis, paskaidrojot, ka par cilvēku ar invaliditāti ir jādomā kā par darbinieku, ar noteiktām vajadzībām. Ja cilvēku bez vajadzīgajām prasmēm un iemaņām pieņem darbā, jo viņa ir žēl, cilvēkam būs ļoti grūti iekļauties darba kolektīvā un pilnvērtīgi strādāt.