Ja partneri dzīvo un strādā dažādās pilsētās, piemēram, bankas darbinieks un skolotāja, satiekoties tikai nedēļas nogalēs, kas ir viņu kopīgā pasaule?
Tam, kurš visu darba nedēļu dzīvo viens un tikai nedēļas nogalē satiekas ar mīļoto, veidojot pāri, ilgākā laika periodā rodas problēmas partnerattiecībās. Tad man ir jāprot apzināti veidot kopīgu pasauli ar partneri, kurā es no attāluma piedalos partnera ikdienā.
Taču kā man piedalīties partnera ikdienā, ja es dzīvo tālu prom no viņa?
Man ir jāstāsta par stresu birojā, par boulinga vakaru un par grāmatu, ko es lasu. Man jāpastāsta, kas nodarbina manu prātu visu nedēļu, lai mans partneris zinātu, ko viņš sastaps piektdienā, citādi es tiešām tad stāvēšu kā svešinieks pie durvīm. Ja es otru iesaistu savā ikdienā un rūpējos par to, lai arī otrs mani iesaistītu savējā, tad no divām atsevišķajām bankas darbinieka un skolotājas pasaulēm rodas viena kopīga pasaule.
Vīriešiem bieži ir grūti runāt par savām izjūtām un pārdomām.
Arī vīriešiem ir jāiemācās piedalīties sarunās par piedzīvoto - ja vēlas saglabāt attiecības, citas izejas nav. Viņiem jāpaskaidro, kāpēc ir uznācis slikts vai labs garastāvoklis, kāpēc nav noskaņojuma runāties pa telefonu un kas viņus ir aizkustinājis. Citādi notiek tas, no kā visi pāri baidās: katrs dzīvo atsevišķi un vairs nav, ko otram teikt.
Kādu lomu spēlē attālums, kas mērāms kilometros?
Lidmašīnu, mašīnu un vilcienu laikmetā kilometri vairs nav šķērslis. Taču pastāv laika robeža. Piemēram, četrus mēnešus ilga atšķirtība ir paciešama, taču pēc tam iestājas emocionāls un fizisks spēku izsīkums – uzturēt kopīgās pasaules ilūziju kļūst ārkārtīgi grūti. Ļoti svarīgs likums: atšķirtības kompensēšanai vajadzīgs pavadīt kopā laiku, kas atbilst apmēram pusei līdz trīs ceturtdaļām no tā perioda, kas ir pavadīts šķirti.
Taču, ja partneri satiekas tikai nedēļas nogalēs, viņu rīcībā šāda laika nav!
Tieši tā arī ir pamatproblēma šāda veida attiecībās. Nedēļas nogalēs pāri varētu uzlādēt savu attiecību akumulatoru, taču parasti jau nedēļas nogali nav iespējams pavadīt kopā par visiem 100 procentiem, bet gan tikai par 60 vai 70. Pāriem, kas satiekas tikai nedēļas nogalēs, vajadzētu ik pēc mēneša vai diviem pavadīt kopā vienu garāku nedēļas nogali, ideālā gadījumā – ar piektdienu un pirmdienu. Šīs laika oāzes ievērojami uzlabo attiecību kvalitāti. Pāriem, kas neatvēl sev šo laiku, ir skaidri jāapzinās: pastāv liela iespējamība, ka ilgstošas attiecībā šādā veidā neizdosies. Katram pārim ir vajadzīgas šīs attiecību oāzes, lai abi ne tikai ar prātu aptvertu - kas ir mans partneris, bet arī ar sirdi sajustu, kāpēc viņš ir mans.
Jēdzieni tālums un tuvums attiecībās no attāluma iegūst jaunu nozīmi. Kas rada distanci, atrodoties blakus partnerim?
Prāts saka: Beidzot es esmu blakus cilvēkam, kuru mīlu. Taču emocionālā līmenī tas izskatās savādāk. Vispirms man ir nepieciešams pierast pie partnera, pie tā, kā viņš smaržo, kā tas ir – viņam pieskarties. Daudziem pāriem, kurus šķir attālums, ir kopīga mājsaimniecība. Tomēr viens tur jūtas kā mājās, jo dzīvo tur. Savukārt otrs tur ierodas drīzāk kā ciemiņš. Mājās palicējam tas nozīmē: Te nāk kāds, pēc kura es ilgojos, kuru es mīlu, bet kurš tagad ienāk manā sadzīvē. Un atnācējs atnāk ne tikai mājās, bet arī partnera pasaulē. Attālumu pārvarēt un radīt tuvību palīdz rituāli, piemēram, satiekoties abi varētu vispirms doties pastaigā. Mājīgumu nodrošina arī visādi sīkumi. Ja tur ir mana zobu birstīte, mans dezodorants un citi piederumi, tad man vieglāk rodas sajūta, ka esmu mājās.
Un kā uzturēt uzticības un tuvības sajūtu, ja esam šķirti telpā?
Tikai un vienīgi ar komunikācijas palīdzību. Man ir jāsniedz informācija partnerim, par ko es priecājos, kas mani nomāc. Manam partnerim ir vajadzīga sajūta, ka viņš ir mans sarunu biedrs numur viens. Starp citu, ir pāri, kuri attālumā ir tuvāki viens otram nekā kopīgajās nedēļas nogalēs, jo ikdienā viņus vada ilgas pēc tuvības, savukārt nedēļas nogalēs ir jāsastopas nevis ar savu ilgu tēlu, bet gan ar reālu cilvēku, kurš dažreiz reaģē savādāk, nekā es to iepriekš iztēlojos.
Tas izklausās pēc cīņas. Vai tad attiecībām no attāluma nav galīgi nekādu priekšrocību?
Attiecības no attāluma ir kā treniņu nometne pilnīgi visām attiecībām, jo man ir jāiemācās runāt par savām jūtām. Mēs dzīvojam pašrealizācijas laikmetā. Pāri redz, ka attiecības un karjera neizslēdz viena otru, ka var vienlaicīgi saglabāt attiecības un gūt profesionālos panākumus. Pāri, kuru attiecības norit no attāluma, var vispirms realizēt sevi profesionālā jomā un, kad pienācis piemērots brīdis, piepildīt savu vēlmi pēc tuvības. Pāri, kuri spēj pārvarēt attāluma radītās grūtības attiecībās, nākotnē šķiras daudz retāk.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
