Dubulta dzīve un bailes no patiesības – vēlīnā homoseksualitāte

Iespējams, tev ir kāds paziņa vai draugs, kuru pazīsti jau kopš bērnības. Kļūstot pieauguši, abi veidojat attiecības, un, iespējams, tavs draugs pat apprecas, izveido ģimeni. Un pēkšņi tu uzzini, ka draugs, kuru tu tik labi pazīsti, ir homoseksuāls vai biseksuāls. Tas var šķist pārsteidzoši – kā tad tā? Tikai pieaugušā vecumā atklāt un pieņemt savu seksuālo orientāciju? Taču ģimenes noraidošā attieksme, traumas bērnībā un sabiedrības aizspriedumi vēl mūsdienās liek daudziem cilvēkiem dzīvot dubultu dzīvi un nepieņemt sevi. Sekas šādos gadījumos ir nopietnas, nereti pat traģiskas.

"Pirmās iezīmes novēroju jau sākumskolā, bet tad vēl īsti nesapratu, kas tas ir. Neviens arī par to nerunāja, nebija informācijas, jo interneta manā laikā vēl nebija, tāpēc arī pašam bija dīvainas sajūtas par to, ka kaut kas ir citādi nekā maniem vienaudžiem," savu pieredzi atklāj Aivis Pīlēģis. Viņš atminas, ka skolā izturējās nedaudz meitenīgāk, lielākoties draudzējās tieši ar meitenēm, nevis puišiem. Un tad sekoja smags periods Aivja dzīvē. "Es skolas laikā tiku apsmiets par to, ka esmu gejs, lai gan man nebija izpratnes par to, kas tas vispār ir. Mainīju skolu, nomācījos četrus gadus Rīgas 69. vidusskolā, pēc tam aizgāju uz skolu centrā. Man likās – jauna skola, jauns sākums, bet visas tās pašas problēmas nāca man līdzi. Arī tur es tiku apsmiets." Situācija bija sarežģīta, Aivis nevēlējās iet uz skolu, jo tur tika pazemots – gan emocionāli, gan fiziski.

Kļūstot vecākam, viņš sāka tikties ar meitenēm. "Esmu diezgan romantisks, tāpēc man arī bija ļoti romantiskas attiecības. Arī tad bija tās domas, bet es tās neuztvēru nopietni, jo man šķita, ka tas tā nevar būt – drīzāk tā ir kaut kāda pusaudžu krīze vai savas identitātes meklēšana." 2014. gadā pēc piedalīšanās starptautiskā projektā Aivis atgriezās Latvijā un iepazinās ar meiteni, ar kuru draudzējās piecus gadus. "Mums bija diezgan jaukas un foršas attiecības, ja neskatās uz to, ka man bija bipolārie traucējumi. Tas viss bija tādā vienā lielā ķīselī. Ar šo meiteni dzīvoju kopā, un tad izdomāju, ka varētu viņu bildināt. Man šķita – ja es viņu bildināšu, tad tās domas atkāpsies, tām vajadzētu izgaist. Tas nenotika," viņš stāsta. Pēc bildinājuma Aivim pazuda jebkāda interese par attiecībām. Viņš teic – uz meiteni vairāk skatījās kā uz draugu, nevis mīļoto. Tad arī viņš saprata, ka tā nav mīlestība. "Protams, es pārdzīvoju, devos pie viņas un visu izstāstīju. Mēs abi raudājām. Viņai bija nojausma, ka kaut kas tāds varētu būt, bet viņa īsti neticēja... Un arī es pats neticēju, ka tā tiešām varētu būt. Tā doma mani ilgi neatstāja – ka esmu slims, ka tas nav pareizi." Aivja ģimene ir katoļi, šīs tradīcijas bija jāpārņem arī viņam. "Tāpēc man šķita – tā nevar būt. Ar visām kristīgajām tradīcijām tā nevar būt. Bet tomēr – es esmu tikai cilvēks."

Katru dienu jāpiedomā pie tā, kā uzvedies un izskaties

Kādu laiku Aivis darbojās kādā politiskajā partijā kā deputātu palīgs. "Jo vairāk biju šajā vidē, jo vairāk uzturējos tur, jo vairāk sapratu, ka esmu nepareizs, ar mani kaut kas nav kārtībā. Es piedzīvoju nievājošu, izsmejošu attieksmi. Varbūt ne tiešā tekstā adresētu man, bet kopumā tā pozīcija bija tāda. Un tas mani ļoti nobiedēja. Strādāju tur trīs gadus, noslēdzos sevī vēl vairāk. Paskatīties spogulī un pateikt – Aivi, tu esi homoseksuāls, tu esi gejs – varēju tikai pirms dažiem gadiem."