Divi cilvēki mētājas ar juceklīgām frāzēm, pārtrauc viens otru, māj ar galvu nepareizajos momentos, atbild par ātru un uz nepareizi saprastiem jautājumiem. Ausu ļipiņas kņud, acu zīlītes palielinātas, pulss paātrināts.

Diagnoze skaidra: dzirksteles šķīst, un abiem draud iemīlēšanās. Ar mīlestību šim stāvoklim nav daudz kopīga. Iemīlēšanās ir emociju izraisīts reibums, īslaicīga hormonu vētra. Iemīloties mēs sekojam dabas instinktiem. Šādas jūtas ir tikai cilvēku privilēģija – nesatricināmā pārliecība par sevi un otru cilvēku, ka pilnībā piederam viens otram un esam viss, kas pasaulē vajadzīgs.

Kādēļ vainīgas Amora bultas?

Žēl vienīgi, ka mēs tik viegli jaucam iemīlēšanos ar mīlestību. Senie grieķi bija gudrāki. Viņi no auglības dievietes radīja divus mīlas dievus: Afrodīti, kaislību dievieti, kurai nav respekta pret laulību un ģimeni; un Erosu, draudzības dievu. Līdz ar to antīkās pasaules grieķiem izdevās nodalīt iemīlēšanos no ilgstošām mīlas pilnām attiecībām. Tādējādi viņiem izdevās izvairīties no krietni daudz nepatikšanām.

Taču 2000. gadā iemīlēšanās pārņemtiem pārīšiem galvā ir pavisam citas domas nekā senajiem grieķiem. Viņi maldīgi cer, ka lidojumā cauri sārtajiem mākoņiem bez pārsēšanās nokļūs tieši septītajās debesīs – un tur arī paliks, “kamēr nāve šķirs”.

Aizraušanās, apmātība, kaislības, sekss – visur tiek vainotas Amora bultas. Smalkās atšķirības starp Erosu un Afrodīti mūsdienu cilvēki ir aizmirsuši. Grēkā krišana notika laikā starp 18. un 19. gadsimtu, kad mīla tika atklāta no jauna. Līdz tam vīrieši un sievietes precējās, lai dibinātu ģimeni, radītu un audzinātu bērnus. Laimīga vai nelaimīga laulība tika uztverta kā liktenis. Bija izdevīgas un neizdevīgas laulības, bet mīlestība labākajā gadījumā bija pēdējais iemesls laulībām.

Tikai romantisma laikmeta dzejnieki ar saviem ilgu pilnajiem dzejoļiem lietišķās partnerattiecības lika pārvērst jūtu apdvestā miesiskā un dvēseliskā tuvībā, pēc kuras cilvēki ilgojas arī šodien.

Romantiskais priekšstats par mīlu, kas sākas ar kaislīgu aizraušanos un maigi plūstoši pāriet mūžīgajā divvientulībā, joprojām dzelžaini turas cilvēku prātos. Austriešu žurnāla “Profil” veiktajā aptaujā noskaidrots, ka 60 procenti sieviešu un vīriešu tic liktenīgai mīlestībai. Jūtu barometram varētu būt līdzīgi rādītāji arī Latvijā: mīlas mērķu saraksta augšgalā ir laimīga mīlestība, kas turpinās pēc iespējas ilgāk, kā arī uzticība un drošības sajūta.

21. gadsimts neatsakās no romantisma

Tehnikas un individuālisma laikmetā tieši romantika tiek vērtēta visaugstāk no visām izjūtām. Pie šāda secinājuma par romantikas fenomenu nonākuši Bohumas Universitātes (Vācijā) psihologi, veicot pētījumu par “romantisko attiecību” tēmu.

“Visspēcīgākais laimes avots joprojām ir romantiska mīlestība,” savā pētījumā raksta Hanss Bīrhofs, Bohumas Universitātes psihologs. Romantiski mīlēt, nozīmē mīlēt kaislīgi. Taču kaislība un mūžība nav savstarpēji saistīti jēdzieni. Kaislības mūžs ir ilgākais pāris gadi, pēc tam kādu dienu tā vienkārši izgaist.

200 gadus pēc romantiskās mīlestības atklāšanas pienācis laiks ieskatīties acīs realitātei. Mūžīga mīlestība mūsdienās ilgst drīzāk trīs nekā trīsdesmit gadus. Tas nenozīmē, ka no romantikas būtu jāatsakās, tikai nevajadzētu uz to raudzīties pārāk ierobežoti. Arī trešo, ceturto un piekto reizi mūžā mīlestība dara laimīgu – tā vienmēr šķiet jauna un vienmēr uz mūžu.

Comment Form