Es pats uzdziedāšu!

Aleksandrs Jevdokimovs – par cietumu, brīnumu un buriniekiem

"Līdz 27 gadu vecumam dzīvoju, kā gribēju, paspēju nopelnīt trīs sodāmības. Par laimi, cietumā nokristījos un mana dzīve radikāli mainījās. Otrs pavērsiena mirklis – 2003. gads. Avārija, kurā mēs ar sievu cietām, bet pasaulē priekšlaicīgi nāca mūsu meita. Kopš tā brīža es nestaigāju, bet tas netraucē man gūt no dzīves visas baudas. Mācos vokālajā studijā, dziedu kvartetā, būvēju burinieku, tanku un lidmašīnu modeļus. Jā, esmu ratiņkrēslā, bet tagad man vienkārši jārēķinās ar savu situāciju," stāsta kocēnietis Aleksandrs Jevdokimovs.

No zaļā pūķa līdz baznīcas kvartetam

"Drīkst, es jums uzdziedāšu?" Aleksandrs noprasa taksometra vadītājam. "Droši," atbild taksists, pašķielējis uz vīrieti, kurš braši pārsēdies no invalīda ratiņiem priekšējā pasažiera vietā. "Šī dziesma patīk visām sievietēm," ar pārliecību saka Aleksandrs un pieslēdz tālrunim skandu, ko vienmēr nēsājot līdzi. Jau pēc minūtes viņš sāk dziedāt par baltu gulbi dīķī. Pārbraucam Vanšu tiltu krievu šansonu grupas "Ļesopoval" (Лесоповал) dziesmas pavadībā.

"Mana dzīve pirms un pēc kristīšanas – tās ir divas pilnīgi atšķirīgas lietas. Uzreiz gan jāsaka, ka Septītās dienas adventistiem pievienojos ne tādēļ, ka nonācu ratiņkrēslā, tas notika agrāk. Droši vien Dievs mani veda pie prāta. Kā bija sākumā? Es, parasts Valmieras čalis, ierados Rīgā, lai mācītos 11. profesionāli tehniskajā skolā Abrenes ielā. Gribēju kļūt par ritošā sastāva remontatslēdznieku. Dzīvoju kopmītnēs, bet kā tur ir? Mācies, ballējies, iedzer. Cietumā nonācu, jo reibumā sakāvos. Vēlāk jokoju, ka agrāk strādāju pretī cietumam, bet pēc tam sēdēju pretī darbam," smejas Aleksandrs.

Uz Šķirotavas cietumu, kur viņš izcieta trešo sodu, sāka nākt kapelāns. Aleksandrs sāka lasīt Bībeli, bet pēc tam pieņēma ticību. "Tas tik tiešām ir brīnums. Beidzu dzert. Cik gadu jau pagājis, vispār vairs nevelk pie pudeles! Ar pīpēšanu bija grūtāk. Vēl pusotru gadu pēc kristīšanas smēķēju, bet visu laiku lūdzos, stāvēju uz ceļiem, lai no tā netikuma atbrīvotos. Un Dievs mani atpestīja." Pēc cietuma Aleksandrs atrada darbu, apprecējās. Trešajā gadu desmitā sāka mācīties mūzikas skolā. Tur, vokālajā studijā, viņš joprojām slīpē savu meistarību.

"Bijušie pudeles brāļi par mani smējās. Teica, ka pavisam prātā sajucis. Bet es nodomāju: jūs dzīvojat pagrabos, dzerat par deviņiem mēmajiem, nekur nestrādājat, mūžīgi badā... Un ar to visu jūs esat tie normālie, bet es trakais? Ziniet, mēs bieži nenovērtējam to, ko Dievs mums dod. Jā, varbūt man nav tas smalkākais mobilais. Jā, man ir veca mašīna. Taču ir cilvēki, kuriem nav pat tik, lai sev un bērniem maizi nopirktu. Tāpēc es esmu laimīgs. Muziķenē mācos jau vairāk nekā 20 gadus, mana pasniedzēja bija Gaida Ungure. Viņai tagad ir 93, un tikai 92 gadu vecumā viņa pārtrauca mācīt. Lūk, kas ir iedvesmas avots," Aleksandrs stāsta.

15 sēdēšanas gadi un dziedāšana kā glābiņš

Stāstot par avāriju, kas notika pirms 15 gadiem, Aleksandrs iztiek bez dramatisma: "Pēc padomju standartiem esmu atsēdējis jau pilnu termiņu. Ratiņkrēslā. Tas notika 2003. gada 25. maijā. Sievai Daivai līdz dzemdībām bija atlikušas vien divas nedēļas. Bija skaidra, saulaina diena. Braucām no Valmieras uz Cēsīm. Panācu vienu mašīnu, nolēmu apdzīt. Acīmredzot ceļš bija izdangāts… Pēc tam neko vairs neatceros. Es salauzu mugurkaulu, sieva guva galvas traumu. Viņu steidzami operēja, bija ķeizargrieziens. Tā piedzima mūsu meitiņa Kate."

Slimnīcā Aleksandrs gulēja neilgu laiku. “Mūs ar sievu nosūtīja uz rehabilitāciju. Gulējām vienā palātā, draugi un radi nāca bariem, kā uz mauzoleju. Neviens nezināja, kā ar mums būs, vai iznāksim, kādā stāvoklī būsim. Vilnis Latgalis, kas tolaik bija Valmieras draudzes sludinātājs, un viņa sieva Ilze uzreiz noformēja aizbildniecību pār mūsu bērnu..."

"Es esmu jautrs cilvēks, man nepatīk skumt, bet pēc avārijas esmu sācis runāt vēl vairāk. Droši vien tā bija tāda aizsargreakcija. Atceros, kā gulēju palātā, bet radio "Klasika" pārraidīja kaut kādu koncertu. Gulēju, un man plūda asaras. Domāju: vai tiešām es vairs nevarēšu dziedāt?" atceras Aleksandrs

Vokālā pasniedzēja viņam neļāva atteikties no sapņa. Aleksandru ar visiem invalīda ratiņiem uznesa Valmieras Svētā Sīmaņa baznīcas tornī, kur viņš atkal sāka dziedāt.

Tomēr ar dziedāšanu vien paēdis nebūsi. Aleksandrs nolēma apgūt profesiju, kas viņam ļautu uzturēt gan sevi, gan ģimeni. "Tā nokļuvu Jaundubultos, Sociālās integrācijas centrā. Gribēju stāties sistēmu administratoros. Bet man prasa: “Kā tu savos ratiņos vilksi vadus? Ej uz programmētājiem!” Mācīties, protams, bija smagi, jo latviešu valoda nav mana dzimtā. Turklāt šī joma man bija jaunums. Bet tas nekas, tiku galā. Darbadienās uz skolu no kopmītnēm braucu invalīdu motociklā, bet brīvdienās draugs mani veda pie ģimenes Valmierā. Vēlāk jau pats braucu ar autobusu. Laikus zvani uz autoostu, brīdini, pēc tam vienkārši ierodies un apsardze palīdz tev iekļūt autobusā," skaidro Aleksandrs.

Ar vilcieniem ir grūtāk. Latvijā ir deviņas dzelzceļa stacijas, kurās ir uzstādīti speciāli pacēlāji invalīdiem. Valmieras to skaitā nav: "Arī vilcieni mums ir dīzeļi – kā no tālas pagātnes. Kopš tā laika, kad mācījos dzelzceļnieku profenē, nekas daudz nav mainījies. Igauņu vilcienos divos vagonos ir pacēlāji. Nevajag pat pirms tam brīdināt, vienkārši sēdies un brauc."

Neierobežota cilvēka ierobežotās iespējas

Vai invalīdam ir viegli atrast darbu? Ja Rīgā tā ir problēma, tad perifērijā – dubulta problēma. Aleksandrs specialitāti ieguva pirms septiņiem gadiem, bet pa šiem gadiem nav saņēmis nevienu darba piedāvājumu. "Esmu frīlansers, administrēju lapas. 2008. gadā, burtiski uz krīzes sliekšņa, man piedāvāja piedalīties projektā "Dārzs un vide", tur nostrādāju divus gadus. Pēc tam mani uzaicināja "Latio vērtētāji & konsultanti Vidzemē", izveidoju viņiem mājaslapu, pats to administrēju. Bet jebkurš projekts kaut kad beidzas, un es paliku bez pastāvīga darba. Taču pasaulē netrūkst labu ļaužu. Man jau daudzus gadus palīdz Valmieras "Taxi Gaisma" kolektīvs. Ar īpašnieku kopā ejam uz sporta zāli," atklāj Aleksandrs. Pavasarī viņš no krūtīm spējis atspiest 120 kilogramus smagu svaru stieni.

Tomēr viņa galvenā kaislība ir dziedāšana. Jau vairākus gadus Aleksandrs dzied baznīcas vīriešu kvartetā. Stāvus – šim nolūkam ir speciāli ratiņi. Tieši pēc tiem viņš arī atbraucis uz Rīgu. "Ja tikai ir iespēja, dziedu vienmēr un visur. Gan krieviski, gan latviski, varu arī itāliski. Mūsu kvartets sestdienās dzied baznīcā. Braucam uzstāties uz Liepāju, Cēsīm, Rīgu, esam bijuši Minskā. Tur bija jautrs atgadījums: sarīkojām spontānu koncertu centrālajā tirdzniecības centrā."

"Ziniet, reizēm, kad es dziedu, večiņas sāk raudāt, redzot mani ratiņkrēslā. Droši vien domā, ka puisītim grūti. Bet puisītim ir vieglāk nekā dažam labam veselam cilvēkam. Galvenais – tā ir attieksme pret dzīvi. Man tā ir pozitīva," ar pārliecību teic Aleksandrs

Vai ar dziedāšanu var nopelnīt iztikai? "Var, bet tad ir nepieciešams cilvēks, kas šo nodarbi virza. Man pašam to darīt ir grūti. Mani atbalsta ģimene, sieva tur tonusā un neļauj atslābt. Iztieku ar pensiju un kopšanas pabalstu. Vēl veidoju burukuģu un tanku modeļus. To daru jau no 1979. gada. Atceros, pirms vairākiem gadiem viena burukuģa modeli pārdevu par 400 latiem. Zvanīju uz VID un prasīju, vai man jāmaksā nodoklis, galu galā esmu taču likumpaklausīgs pilsonis. Teica, ja es gada laikā vienu tādu uztaisu, tad neko nevajag. Otru burinieku nopirka un aizveda uz Lietuvu, kur uzdāvināja "Maxima" kolektīvam veikalu tīkla 20. jubilejā. Ekskluzīva lieta, otras tādas nav," stāsta Aleksandrs un piebilst, ka pašlaik strādājot pie vācu tanka modeļa.

"Nesen piedalījos Aijas Freimanes projektā par iespējām, kādas ir cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Saeimā bija fotoizstāde. Es tur arī dažas dziesmas nodziedāju un ar spīkeri Ināru Mūrnieci nofotografējos. Vienmēr esmu atvērts it visiem piedāvājumiem. Uz dzīvi raugos kā uz iespēju uzzināt ko jaunu. Bieži dzirdu – "cilvēki ar ierobežotām iespējām". Taču tas tā īsti nav. Neviens nevar tevi ierobežot, ja tu pats to nevēlies. Cilvēks spēj visu. Man palīdz Dievs un ģimene. Nedrīkst apstāties un žēloties par likteni. Kamēr tu virzies uz priekšu, tu esi dzīvs. Un es tieši tāds arī esmu," rezumē Aleksandrs.

Projektu veidoja: Olga Petrova, Diāna Čučkova, Māris Morkāns, Oksana Džadana, Anatolijs Golubovs, Egita Pandare, Līgija Ciekure, Andra Čudare, Natālija Šindikova, Edgars Dāvidsons.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.