Sapņoju par to, kā vadu tramvaju un ieskaņoju multenes

Karina – šefpavārs ratiņkrēslā

Pirms 15 gadiem Karina Volodina iekļuva avārijā un zaudēja spēju staigāt. Šobrīd sievietei  ir 36 gadi, viņa ir vegānu restorāna “Bhajan Cafe” šefpavāre, kulinārā blogere un ēdiena fotogrāfe. Karīna izstaro iekšēju spēku, netveramu enerģiju un vēlmi radīt, meklēt un eksperimentēt. Un pilnā sparā baudīt dzīvi.

Sapratu, ka gribu piezemētāku profesiju

Karina darbu restorānā ieguva, pateicoties instagramam. Pirms trīs gadiem viņa šajā sociālajā tīklā izveidoja savu kontu. "Draugi izmēģināja receptes no bloga un ieteica mani restorāna īpašniekam. Tā arī es te nonācu," stāsta Karina. Vai darbs patīk? Karinas acīs iegailas dzirkstele un viņa atbild īsi: "Esmu sajūsmā!"  

"Manos pienākumos ir ēdienkartes veidošana un personāla mācīšana. Kafejnīcas ēdienkarte divreiz gadā tiek pilnībā mainīta, katru sezonu pievienojas jauni ēdieni, tāpat jāizstrādā receptes pasākumiem un bērnudārziem, kuros bērni neēd, piemēram, piena produktus vai ir ar glutēna nepanesamību. Īsumā – darba ir daudz. Nemitīgi kaut kas jāizgudro. Kad man vaicā, kā esmu izdomājusi kādu recepti, atbildu – palīdz pieredze. Skaties uz produktiem un jau zini, ko no tiem var pagatavot un kā pasniegt."  

Karina no gaļas uzturā atteicās pirms 15 gadiem. "Bērnībā bieži dzīvojos laukos pie vecmāmiņas un iemīļoju dažādus zvēriņu. Piemēram, man bija aitiņa, kurai plūcu āboliņu. Viņai garšoja tikai sarkanais, balto neēda. Cilvēki laukos ir vienkārši, viņi pret radībām izturas daudz pragmatiskāk. Tā jau es, pilsētniece: "Ak, cik jauki trusīši!". Bet pēc tam – kur trusītis? Tepat jau ir, uz galda! Bet man šoks un asaras," stāsta Karina. "Bet, kad sāka klibot veselība, intuitīvi sāku atteikties no gaļas. Kļuva daudz labāk. Mēnesi dzīvoju Indijā. Ārstējos klīnikā, džungļos. Tur nebija ne interneta, ne televizora. Pieķēru sevi, domājam, ka pirmais, ko skatīšos, kad parādīsies dators, būs receptes. Sapratu, ka tas ir mans aicinājums."

Foto: Māris Morkāns

Karina nepiekrīt uzskatam, ka ēdiens veido cilvēka raksturu. "Jā, tas var ietekmēt noskaņojumu, tīrā bioķīmija. Bet ne raksturu. Pazīstu daudzus negantus veģetāriešus. Ir taču arī valstis, kurās praktiski neviens neēd gaļu. Bali iedzīvotāji uzturā nelieto piena produktus, jo viņiem ir tāda gremošanas sistēma un kultūra. Bet tas nenozīmē, ka Bali nav slepkavu, varmāku un narkomānu," viņa spriež.

"Esmu daudz ko mēģinājusi – lielo sportu, floristiku, dziedāšanu, gatavoju ēst, izšuvu, mācījos sabiedriskās attiecības un reklāmu… Joprojām sapņoju par tramvaja vadīšanu un multeņu ierunāšanu. Tādēļ nevaru sacīt, ka esmu tikai pavārs. Bet pašlaik, šajā posmā, tas tā ir.

Sapratu, ka man patīk strādāt ar rokām, kaut ko piezemētu, taustāmu. Darīt to, kas tūlīt padara laimīgu.

Ļoti daudzi, kas strādājuši netveramās profesijās, piemēram, psihologi vai topmenedžeri vēlāk pievēršas piezemētākiem, taustāmiem darbiem. Man  ir draugs, kam ir ārkārtīgi laba, Amerikā gūta izglītība, kas saistīta ar biznesu un vadību. Viņš ilgi vadīja savu biznesu, bet pēc tam paziņoja: "Viss, es gribu būt maiznieks!" Taču neviens viņu neņēma darbā. Skatoties uz viņa CV, visi bolīja acis: "Vai jūs ņirgājaties? Ar tādu izglītību?!" Draugs traki pārdzīvoja, un es viņu ļoti labi saprotu."

Nebija laika sevis žēlošanai

"Man bija vienalga," Karina atceras savu reakciju par vēsti, ka nekad vairs nestaigās. "Tikai vēlāk, pamazām, kad sāka atlaist, es sāku apzināties, kas noticis un kas mani sagaida. Taču nebija laika sevis žēlošanai. Dzīve griezās vēl straujāk – jauna vide, jauna es. Bija jāķeras pie rehabilitācijas. Man palika lietas, kas mani joprojām aizrāva, un sapņi, kurus gribēju īstenot, neraugoties uz visu."

Katra diena Karinai ir saplānota pa stundām. Vienā ziņā tas ļauj nedomāt par notikušo, bet no otras puses – nogurdina un neļauj atslābt. "Dažkārt šķiet, ka no tāda ritma tu vienkārši sajuksi prātā. Reizēm tomēr gribas kādu spontānumu. Taču es nevaru dzīvot ārpus grafika, jo esmu atkarīga no citiem cilvēkiem – kāds no rītiem palīdz izkļūt no gultas, saģērbties, apsēsties, kāds palīdz atbraukt, atvest, aizvest. Tie ir dažādi cilvēki. Gadās, ka kāds saslimst vai viņam ir savas darīšanas. Tad tā ir katastrofa. Nākas pilnībā mainīt loģistiku, celt visus kājās, apzvanīt, kaut ko gudrot. Tas ir smagi." Nopelnīto jātērē, lai maksātu palīgiem. "Materiāli es neko nezaudēju un neiegūstu, taču man ir vairāk emociju un pieredzes. Tas ir labāk, nekā vienkārši sēdēt mājās," atzīstas Karina.  

Foto no Karinas Volodinas privātā arhīva

Viņa daudz ceļo. Visvairāk paticis Itālijā un Indijā: "Itālija – tādēļ, ka tur var atpūtināt dvēseli un miesu, rast iedvesmu. Tur katra kustība ir jēgpilna, ar stāstu. Bet Indija ir zeme, kas pilnībā apgriež tavu pasauli un apziņu. Palīdz izaugt garīgi. Ja ir iespēja tur nokļūt, tas noteikti jādara. Tur viss ir otrādi, cita loģika. Starp citu, tieši Indijā es pirmo reizi sajutos vesela, nevis kā cilvēks ratiņkrēslā."

Visērtāk esot Austrijā: "Tur var dzīvot patstāvīgi. Absolūti! Vīnē es smējos: “Es varu līst pa trotuāru un pat neapskrāpēšu degunu!" Arī muzejā, ja ir kaut viens pakāpiens, noteikti būs pacēlājs. Kas ir labi pie mums, – cilvēki ir ļoti atjautīgi. Ja vajadzēs, veči kaut ko sagudros un tevi aizstieps. Proti, izdzīvot, protams, ir iespējams. Savukārt tur nav jāizdzīvo, tur vienkārši dzīvo." Līdztekus "atjautīgajiem večiem" ir arī tādi, kas, izdzirdot lūgumu pēc palīdzības, vienkārši aizmūk. "Reizēm es pa jokam draudzenēm saku, ja grib pārbaudīt savu jauno draugu, lai paņem pastaigā līdzi mani. Es pēc tam pateikšu, vai viņš būs uzticams vīrs," smejas Karina.

Vai Rīgā ir ērti dzīvot? Ļoti individuāli, norāda Karina: "Man ir lauzts kakls. Viss, kas ir zemāk, strādā ļoti slikti. Ļoti vārgas rokas. lai man būtu ērti, ir ļoti jācenšas. Guļamrajonos es nebāžos, cilvēkam ratiņkrēslā tie nav pielāgoti nemaz – bedres, augstas apmales, pakāpieni pie kāpņutelpām. Taču ir cilcēki, kas var paši iesēsties ratiņos. Viņiem arī pakāpieni nesagādā problēmas." 

Daudz kas atkarīgs no ratiņiem. Tie invalīdam ir svarīgāki nekā staigājošam cilvēkam apavi: "Tu tajos esi visu dienu. No ērtuma atkarīgs, vai tev neattīstīsies skolioze, vai sāpēs rokas, vai ir risks salauzt pirkstus, ja tie iekļūst spieķos." Latvijā ratiņkrēslus izdala valsts. Salīdzinājumā ar Norvēģiju, pie mums nav tie labākie, teic Karina.

Arī par remontu maksā valsts, tomēr reizēm ir vienkāršāk pašam atrast darbnīcu un maksāt no savas kabatas. "Ar ratiņiem pārvietojos visu gadu. Priekšējiem riteņiem "lido" gultņi – tie rūsē, tos jāmaina,” stāsta Karina. "Darbnīcā man pateica, ka maiņa neietilpst tehniskajā apkopē. Nav ko ziemā līst ārā uz ielas! Kad ierados ar "astotniekā" savērptu riteni, izvirzīja pretenzijas: ko jūs tāda aktīva? Ratiņi ir ražoti Vācijā, paredzēti Vācijas ceļiem. Nedrīkst ar tiem lēkāt pa apmalēm. Meklējiet darbnīcu un mainiet pati."

Latvijā invalīdiem nākas savstarpēji konkurēt. "Nesen bijām Norvēģijā. Tur viss ir tik ļoti pārdomāts, ka cilvēkiem ar īpašām vajadzībām nav jāstreso, viņi var atslābt un dzīvot pilnvērtīgi. Viņi uzreiz tev rāda un stāsta par visām iespējām. Latvijā tev neviens neko nestāstīs," Karina stāsta. "Piemēram, jāmaina ritenis. 

Latvijā riteņa maiņa nedēļas laikā pienākas nevis 20 ratiņniekiem, bet tikai pieciem. Un tūliņ parādās konkurence, tas ir ļoti skumji. Man ir ļoti labas attiecības ar tiem, kas finansiāli nav atkarīgi no valsts. Lūk, ar viņiem man viss ir lieliski."

Karina neslēpj – domas par pārcelšanos uz citu valsti galvā griežas nemitīgi: "Te man par visu ir jācīnās. Pat par to minimumu, kas man pienākas. Piemēram, par to, lai no rīta atnāktu sociālais darbinieks un elementāri mani pabarotu. Gadās, atnāk cilvēks, kuram es pati palīdzu ēst. Jo tā ir insultu pārcietusi sieviete, kas nespēj atvērt ēdiena burciņu. Taču viņa ir sociālais darbinieks, jo nav cita darba. Savukārt valstij nav neviena cita, ko pie manis atsūtīt, jo vienkārši nav cilvēku."

Pavārgrāmatā ielikšu daļiņu sevis

Pēc avārijas Karina apprecējās un astoņus gadus dzīvoja laimīgā laulībā. Tagad viņa atkal ir brīva. "Esmu sākusi sevi vērtēt augstāk, veltīt vairāk uzmanības darbam, nospraustajiem mērķiem un aizraušanām.  Nav nemaz tik daudz laika privātajai dzīvei. Un arī nav vairs tādas vēlēšanās, kā bija pirms gadiem divdesmit – sak, obligāti jāapprecas! Man tas jau bija, es biju laimīga. Tagad man ir ļoti svarīgi, lai vīrietis necenstos mani mainīt un vienlaicīgi pats attīstītos."

Foto no Karinas Volodinas privātā arhīva

Karina ir ļoti aizrāvusies ar ēdienu fotografēšanu un sapņo par pavārgrāmatas izdošanu. "Man patīk viss skaistais. Un fotogrāfija man vienmēr bijusi svarīga mākslas daļa. Man ļoti patīk fotogrāfi un tehnika. Neko no tā nesaprotu, bet man patīk. Mani tas fascinē. Žēl, ka mobilo telefonu laikmetā visi ir kļuvuši par fotogrāfiem. Tas nonivelē fotogrāfiju kā mākslu," bilst Karina. 

"Gribu izdot kulinārijas grāmatu. Tajā būs ne tikai receptes un skaistas fotogrāfijas, bet arī mana dzīves pieredze, daļiņa no manis," atzīstas Karina. "Katrai receptei gribu uzrakstīt savu stāstu: kā tā varēja rasties? Ar ko asociējas? Kāds stāsts ar to saistīts? Piemēram, izstāstīt, ka recepte "Pasta alla norma" ir nosaukta par godu operai "Norma". Bet pēc tam attīstīt tematu, kādēļ mūzika cilvēka dzīvē ir tik svarīga. Kā tā var ietekmēt raksturu? Man šķiet, mūsdienās pavārgrāmatas pērk nevis tādēļ, lai pēc tām gatavotu ēdienu, bet – lai tās baudītu. Pārlapot, apskatīt skaistas bildes, atpūsties, pabūt citā pasaulē. Aizmirst, ka tev ir lērums problēmu, raudoši bērni, kredīti spiež, bet vīrs šļūc pa kreisi."

Par nākotni un to, kas iedvesmo

– Kādu tu redzi sevi pēc gadiem pieciem, desmit?

"Pasniedzēja. Ļoti gribētu attīstīt izsmalcinātu vegānu virtuvi. Nesen biju trīs dienu kursos pie vegāna šefpavāra, kam ir sava akadēmija Barselonā. Pēc gadiem desmit iedomājos sevi kā akadēmijas dibinātāju, kas māca gatavot nevis vienkārši kartupeļus, burkānus vai kāpostus, bet kaut ko izsmalcinātu, skaistu un gardu."

– Kas tevi iedvesmo? Kas ir tie stiprie ļaudis, no kuriem var kaut ko mācīties?

"Es uz šādu cilvēku lūkojos katru dienu. Spogulī."

Projektu veidoja: Olga Petrova, Diāna Čučkova, Māris Morkāns, Oksana Džadana, Anatolijs Golubovs, Egita Pandare, Līgija Ciekure, Andra Čudare, Natālija Šindikova, Edgars Dāvidsons.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.