Saprotu, kādēļ viņiem skauž

Anna Dubovska – par mīlestību, kredītiem un dzīvi neredzīgo ciematā

Anna piedzima neredzīga. Dzemdību laikā viņa piedzīvoja skābekļa badu, smadzenēs radās asinsizplūdums, bet mammai to neviens nepateica. Baisā patiesība atklājās, kad meitenei bija trīs mēneši. Glābt redzi jau bija par vēlu. Tagad Annai ir 33, viņa prot spēlēt vairākus mūzikas instrumentus, strādā un drīzumā plāno iziet pie vīra.

Pagājušajā vasarā Anna iekārtojās darbā – tiflotehnikas veikalā neredzīgo biedrības teritorijā Juglā. "Tiflotehnika – tie ir tehniskie palīglīdzekļi neredzīgajiem: "runājoši" pulksteņi, diktofons ar runas funkciju, "runājošas" un "palielinošas" programmas datoram. Es gatavoju lietošanas instrukcijas Braila rakstā, noformēju iepirkumus, pārdodu," viņa skaidro.

Darbam ar datoru Annai nepieciešamas īpašas programmas, kas atskaņo ekrānā redzamo. Tiesa, ne visu: grafiku un bildītes neredzīgais nevar "ieraudzīt". "Ir mums grūti pieejamas mājaslapas, piemēram, "Nva.gov.lv" vai "Likumi.lv". Tur mēs daudz ko nevaram izlasīt,” skaidro Anna. “Tādas pašas problēmas ir arī ar sociālajiem tīkliem. Es, piemēram, esmu reģistrējusies "Facebook" un "Draugiem.lv", taču tie man nav pieejami, to lietošana man ir speciāli jāmācās. Runā, ka "Facebook" telefonā ir daudz pieejamāks par datoru, jo tur ir mazāk grafikas."

Annai darbā jābūt pusdeviņos no rīta. Viņa dzīvo tepat, neredzīgo ciematā, tādēļ ceļš uz darbu nav ilgs. Labos laikapstākļos – kādas septiņas minūtes, ja snieg – ap 15 minūtēm. "Bez kafijas no rītiem nespēju atcerēties, kas es esmu. Agrāk bija labi – kabinetā bija vēl viena meitene, viņa man vārīja kafiju. Tagad esmu viena," smejas sieviete. Darbavietā Anna vispirms izvēdina kabinetu, aplej puķi, bet pēc tam sēžas pie datora strādāt. Pusdienot dodas uz bijušajā rūpnīcas ēkā iekārtoto ēdnīcu. "Tur ir ļoti jauka sieviete – Ļenas tante. Man bieži bija problēmas ar skaidro naudu, viss uz kartes. Tāpēc sarunājām, ka viņa man izraksta rēķinu par noteiktu nedēļu skaitu, bet es to apmaksāju."

Pirms darba veikalā Anna strādāja ebreju bērnudārzā – mācīja mūziku. Viņai ir Latvijas Universitātes maģistra grāds muzikālā pedagoga specialitātē. "Mācīju dziedāt, stāstīju par mūzikas instrumentiem, devu dažādus klausāmos uzdevumus. Man bija arī jādejo un jārotaļājas ar bērniem, taču to es nevarēju, jo neko neredzu. Tādēļ mani pārkvalificēja par koncertmeistari," stāsta sieviete.

Anna spēlē klavieres, flautu, melodiku, perkusijas. "Spēlēju neredzīgo biedrības pūtēju orķestrī, dziedu korī "Jolanta" un sieviešu vokālajā ansamblī. Godīgi sakot, pašlaik to esmu atstājusi novārtā, nesanāk apvienot ar darbu," viņa atzīstas.

Baisā patiesība un maģiskais Kašpirovska seanss

"Mammai tās bija pirmās dzemdības, ļoti straujas. Tā rezultātā man smadzenēs radās asinsizplūdums, taču ārsti to noklusēja. Trīs mēnešu vecumā bērnam ir jāreaģē uz apkārtējo pasauli, bet es to nedarīju. Vecāki nekādi nespēja saprast, kas par lietu. Kāpēc man neinteresē rotaļlietas? Mani veda uz dažādām procedūrām, līdz viena medmāsa beidzot pateica: "Viņa ir akla. Ja būtu laicīgi vērsušies pie ārsta, tad bērnu varētu izārstēt un redzi atgūt." Mammai piedāvāja no manis atteikties – kam jums to vajag? Viņa būs invalīde, bet jūs vēl dzemdēsiet veselus bērnus," atceras Anna.

Bērnībā Anna apmeklēja neredzīgo bērnudārzu Ķengaragā. “Mūzikas skolotāja Irina Aleksandrovna spēlēja klavieres. Es arī gribēju iemācīties. Kad mums piešķīra dzīvokli un es gāju trešajā klasē, noīrējām klavieres,” atceras Anna. “Man nozīmēja skolotāju Strazdumuižas skolā Juglā. Vecāki viņai maksāja trīs reizes nedēļā divus latus par nodarbību. Parastajā mūzikas skolā tādus bērnus kā es neņēma. Tagad, starp citu, ņem.”

"Reiz pie mums uz bērnudārzu atbrauca kaut kādi ekstrasensi. Es pat atceros, kā viņus sauca – Aļonas tante un onkulis Jura. Viņi izvēlējās divas meitenes, kuras solīja izārstēt. Viena no viņām biju es. Neatceros, kā ārstēja. Bija kaut kas ar svecēm, vēl man bija jāatkārto: "Es redzēšu, es redzēšu." Ar to viss arī beidzās," Anna gremdējas atmiņās.

Psihoterapeita Anatolija Kašpirovska seanss.
Foto: PM/SCANPIX BALTICS

Par meiteni galvenokārt rūpējās viņas vecmāmiņa. Līdz četru piecu gadu vecumam Anna neesot interesējusies ne par ko, neesot uzdevusi nevienu jautājumu. "Bet tad, šķiet, tas bija 1989. gads, televīzijā rādīja Kašpirovska seansu. Atceros – veselu nedēļu bija jāsēž vecmāmiņai klēpī un jāklausās Kašpirovskis. Būtu interesanti dzirdēt, ko viņš toreiz runāja, jo es burtiski atvēros, iekustējās garīgās attīstības process. Dārziņā audzinātājas nekādi nevarēja saprast, kas noticis. Visi vecmāmiņai prašņāja: "Ko jūs ar Aņu izdarījāt? Viņa tik jautā un jautā." Laikam esmu daudz parādā tam Kašpirovskim. Bez viņa es droši vien būtu nevis šeit, bet gan garīgi atpalikušo pansionātā."

Brauciens uz jūru ar vilcienu – katastrofa

Anna redz tikai gaismu, bet tā netiek uzskatīta par daļēju redzi. "Neredzīgie cilvēki tiek dalīti divās kategorijās – vieni ir absolūti akli, bet otri – ar daļēji zaudētu redzi, viņi redz siluetus. Tie, kurus jūs redzat pilsētas centrā, ir cilvēki ar daļēju redzi. Viņi var pārvietoties pat bez spieķa. Es pilsētas centrā viena nestaigāju – trokšņa dēļ ir ļoti sarežģīti. Es pārvietojos pavadonim pie rokas, bet otrā rokā man ir spieķis," stāsta Anna.

Annai nepatīk vilcieni – augsto pakāpienu dēļ. "Paldies, bet esmu gana izvizinājusies. Studiju laikā, rāpjoties vagonos, biju atdauzījusi visas kājas. Bija ļoti smagi, prasīja daudz spēka. Lekcijās ierados jau nogurusi. Tāpēc tagad, ja jābrauc uz jūru ar vilcienu, man tā ir katastrofa."

Tirdzniecības centrus Anna apmeklē reti, turklāt tikai kopā ar asistentu: "Ko gan tur meklēt neredzīgajam? Ja vajag nopirkt kaut ko, piemēram, datoram, tad eju. Bet, ja nepieciešami apavi vai apģērbs, tad mamma mani nomēra un nopērk."

"Vispār mums, neredzīgajiem, ir problēma – mums ir grūti sekot līdzi ārējam izskatam. Nav bijis skolotāju vai metodes, kā mums to iedīdīt."


"Mamma man mēģina kaut ko iemācīt, bet viņai tas neizdodas, jo skaidro no redzīga cilvēka pozīcijas. Bet, lai mācītu neredzīgo, jābūt viņa ādā. Jāatrod pieeja: kā iemācīt, lai būtu skaisti, lai būtu skaidrs un cilvēks gribētu to darīt."

Ja neredzi, tad tev ir vienalga, kā izskaties?

"Man ir pilnīgi vienalga, vai rozā jaciņa piestāv pie baltām biksēm vai nē. Man galvenais ir ērtums. Galvenais, lai būtu tīrs un sakopts. Protams, es saprotu, ka, piemēram, uz koncertiem ir jāsapucējas. Starp citu, ļoti gribu sev sagādāt melnu, garu kleitu koncertiem. Nekādi nevaru atrast."

Ar topošo vīru iepazinās virtuvē

Anna un Mareks.

Annas topošais vīrs Mareks arī ir neredzīgs. "Viņš nāk no Talsiem. Mareka māte bija alkoholiķe, tādēļ puiku audzināja vecmāmiņa. Viņam bija poliartrīts, attīstoties šai kaitei, pasliktinājās redze. Talsos nevarēja noteikt, kas viņam kaiš, tikai pēc trīs mēnešiem viņš nonāca Rīgā. 2000. gadā viņam veica operāciju un par 95 procentiem atgrieza redzi. Taču pēc tam darbā notika nelaimes gadījums – Marekam uz galvas uzkrita baļķis, un viņš pilnībā zaudēja redzi," stāsta Anna.

Pēc notikušā Mareka ģimene izjuka. "Viņš apmetās kopmītnē, sāka dzert, jo bija briesmīgā depresijā. Ja cilvēks zaudē redzi un viņam netiek laikus sniegta palīdzība, viņš var izlemt arī par pašnāvību. Sākumā ir ļoti grūti, pirmais posms ir jāpārdzīvo, jāpārvar. Viens pats tu to nespēj, ir vajadzīga palīdzība," Anna skaidro. "Galu galā Mareks, dzīvodams internetā, ielika sludinājumu, ka grib iepazīties. Kāda sieviete atsaucās. Viņa nolēma izraut Mareku no tās vides un atsūtīja šurp, uz rehabilitācijas centru. Mareks izgāja rehabilitācijas kursu, beidza dzert un dabūja istabu kopmītnēs. Un kopmītnes virtuvē mēs abi arī iepazināmies." Anna ar lepnumu rāda saderināšanās gredzenu – pērn Mareks viņu bildinājis. "Protams, ka es piekritu," smejas Anna. Tomēr ne viss ir tik vienkārši, pāris baidās reģistrēt laulību. "Kad Mareks vēl bija vesels un precējies, viņš paņēma kredītu. Tagad viņš nestrādā un nevar samaksāt. Vai nesanāks tā, ka parāda dēļ pie mums atnāks un atņems īpašumu?"

Liels kredīts?

"Ap sešiem tūkstošiem eiro. Vispār viņš ņēma tūkstoti vai divus, bet sakrājās procenti. Bija tiesas, un summa izauga. Bet drīz Mareks atkal strādās – poligrāfijas firmā."

Vai plānojat bērnus?

"Protams, mēs gribam bērnus... Taču bērnus nevar pabarot ar mātes mīlestību vien. Jālaiž gan bērnudārzā, gan skolā. Bet mūsu stāvoklis ir nestabils. Ar 138 eiro invalīda pabalstu bērnus neizaudzināsi."

Cik jāmaksā par mitekli?

"Tā kā mēs esam divi, tad par istabu maksājam 112 eiro – tā ir īre un komunālie maksājumi. Teritorijā ir kopmītnes un dzīvokļi. Lai tiktu pie dzīvokļa, rindā jāgaida kādi pieci gadi. Mēs esam rindā. Septembrī jau piedāvāja dzīvokli, bet nācās atteikt. Mazs, vien 26 kvadrātmetri, taču mēs esam divi un mantu daudz. Ceru, sagaidīsim labāku variantu."

Es saprotu, kāpēc viņi apskauž

"Mēs dzīvojam neredzīgo ciematā un viens otra "mūli" redzam katru dienu," smejas Anna. "Savādi izklausās, bet starp mums ir daudz skauģu. Tā vietā, lai atbalstītu un priecātos: "Labi, ka strādā!", nezin kāpēc sāk skaust. Arī par mani klīst visādas runas. Mēļo, ka es neko nesaprotu no tiflotehnikas, vienkārši sēžu un dzeru tēju, manā vietā visi gribētu būt. Taču es viņus nenosodu. Saprotu, kādēļ viņi apskauž. Ne jau no labas dzīves cilvēki kļūst ļauni. Daudzi saka: paši vainīgi, jo necenšas. Nav jau tā, ka necenšas. Daudziem trūcis atbalsta, un viņi to rod, piemēram, alkoholā. Nepieciešami projekti. Bet ne jau tādi, kur uzdziedāt, padejot, bet gan tādi, lai cilvēki būtu aizņemti, lai viņiem nerastos vēlme dzert."

Vai tu gribētu iemācīties redzēt?

Anna ilgi klusē. "Protams, sirds dziļumos – ļoti. Skolas laikā mēs braucām uz Sanktpēterburgu, uz Galvas smadzeņu institūtu. Tur mani apskatīja un teica: "Atbrauciet pēc sešiem, astoņiem mēnešiem, lai turpinātu kursu. Acis it kā normālas, kaut kas ir galvā." Kurss bija dārgs, ģimenes materiālais stāvoklis ļoti smags. Bija laiks, kad nebija, ko ēst, – tikai putra. Ārsti teica, ka smadzeņu operācijas laikā var rasties sarežģījumi, prāta attīstības problēmas. Vecāki baidījās mani sūtīt uz operāciju..." atzīstas Anna. "Pat nezinu, ko man tas dotu. Atgūt to, kā man nekad nav bijis?"

Projektu veidoja: Olga Petrova, Diāna Čučkova, Māris Morkāns, Oksana Džadana, Anatolijs Golubovs, Egita Pandare, Līgija Ciekure, Andra Čudare, Natālija Šindikova, Edgars Dāvidsons.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.