Foto: DELFI

Ketija Nuķe-Osīte

žurnāliste

Jāmāk reaģēt un just klases pulsu

"Tu dzersi ābolu sulu vai tēju?" jautā skolotāja Inese Berga, kad esmu apsēdusies viņas virtuvē pie loga, lai nodotos sarunām par skolu un skolotāja dzīvi. Pagājuši jau septiņi gadi, kopš absolvēju ģimnāziju skolotājas Bergas paspārnē, bet liekas, ka vēl vakar ar klasesbiedriem sēdējām viņas klasē un spriedām, kas vēl jāpaveic un jāizdara. Šoreiz tiekamies jau citās lomās. Es žurnāliste, viņa – stāsta varone. Un ir jau, ko stāstīt. Ar nelielu pārtraukumu, jo "dzīve notiek", Siguldas Valsts ģimnāzijas vēstures skolotāja Berga klases priekšā stundās stājas jau teju 30 gadus.

Nosvērta, taču ar smaidu lūpu kaktiņos – tā skolotāja Berga stāv klases priekšā ik vēstures stundu, lai iepazīstinātu, par ko runāsim konkrētajā dienā. Ar viņu, šķiet, runāt var ilgi un par visu, gan par mācībām, gan to, kas nomāc prātu, jo skolotāja nevairīsies pavaicāt trīs vienkāršos vārdus: "Kā tu jūties?" Lielāko atzinību pērn Inese Berga saņēma no kolēģiem un Latvijas valsts – ģimnāzijas skolotāji izvirzīja viņu Triju Zvaigžņu ordenim, kuru skolotāja Berga 2018. gada 17. novembrī svinīgajā ceremonijā Rīgas pilī saņēma no toreizējā Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa.

Siguldas 1. vidusskolas jaunās skolotājas 1986. gadā. 1. rindā no kreisās – Irēna Ivanova, Sandra Žuravļeva, 2. rindā no kreisās – Ineta Dvinska, Inese Berga, Natālija Griņeva, Indra Nātra. Privātā arhīva foto

Lai gan Triju Zvaigžņu ordenis piešķirts par nozīmīgo ieguldījumu izglītības darbā un skolēnu patriotisko audzināšanu, gribētos pieminēt arī citus skolotājas sasniegumus. Vairāku mācību materiālu izstrāde ir tikai daļa. Berga ārpus darba skolā atradusi laiku, lai piedalītos vairāku grāmatu tapšanā. Siguldas Valsts ģimnāzijas paspārnē izdota grāmata "Sigulda. Novadmācība", kuras autoru kolektīvā bijusi arī Inese Berga. Desmit gadus vēlāk skolotāja sarakstījusi interaktīvu bilžu grāmatu "Kā radās Latvija", kur saprotamā formā izklāstīts svarīgākais par mūsu valsts vēsturi mazākiem bērniem, kas vēsturi vēl skolā neapgūst. Savukārt pēc divus gadus ilga darba uz Siguldas Valsts ģimnāzijas simtgadi 2018. gadā tapusi grāmata par šīs skolas vēsturi – iespaidīgs darbs, kurā savos atmiņu stāstos dalījušies bijušie skolas audzēkņi un skolotāji.

Taču pāri visam jānovērtē skolotājas spēja ieinteresēt par vēsturi pat tad, kad jāapgūst šķietami garlaicīgas tēmas. No gadiem, kad biju skolotājas Bergas audzināmajā klasē, spilgti atmiņā palikušas tās vēstures stundas, kad izgājām no klases – dodoties uz Satezeles pilskalnu turpat Siguldā, uz alām Gaujas senlejā vai pie piemiņas akmens "Lielā stēla" 1941. un 1949. gadā izsūtītajiem, lai noliktu ziedus. Audzināšanas stundās ik gadu skolotāja joprojām cenšas izvest savu klasi ārā – lasīt dzeju pie Ata Kronvalda pieminekļa Siguldas pils parkā vai Krišjāņa Barona pieminekļa. Un dzejoļus skaita visi kā viens – cits dzejas grāmatās atrastus, cits – paša sacerētus.

Iedvesmoja pašas skolotāji

Ineses Bergas plānos nebija kļūt par skolotāju, taču, kā atzīst pati, lielu iespaidu bija atstājuši viņas pašas skolotāji, kas radījuši cieņu pret šo profesiju. "Īsti jau tā nebija, ka kopš bērnības zināju, ka būšu skolotāja. Viss sākās ar to, ka mācījos Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē [tolaik vēl gan saukta par Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāti – red.] un viena no oficiālajām praksēm bija pedagoģiskā. To izgāju savā vecajā skolā, tolaik Siguldas 1. vidusskolā. Un tad man piedāvāja palikt un strādāt. Varbūt pat varētu teikt, ka turienes skolotāji bija personības. Ļoti interesanti skolotāji, man patika viņu stils un piemērs, varbūt zemapziņā domāju, ka varētu viņiem līdzināties," atminas skolotāja. Skolā Berga sākusi strādāt 1985. gadā – uz kādu brīdi. Pēc tam darba gaitas aizvedušas uz Turaidas muzejrezervātu, jo skolotājas profesija nākusi ar saviem pārsteigumiem – balsenes iekaisumu, kam bieža un ilga runāšana nav bijusi vēlama. Trīs gadi aizvadīti muzejā, bet tad dzīve ritējusi savu gaitu – viņa apprecējusies un vienu pēc otra pasaulē laidusi divus dēlus. Siguldas Valsts ģimnāzijā kā skolotāja Inese Berga atgriezās 1993. gadā – nu jau 26 gadus bez pārtraukuma, bet kopumā skolā aizvadīti teju 30 gadi.

Skolotājai Bergai no viņas skolas dienām spilgtā atmiņā palikuši latviešu valodas skolotājs Uldis Deisons, fizikas skolotāja Aina Raudziņa, valodu un mākslas vēstures skolotājs Eduards Kaļķis, matemātikas skolotāja Regīna Jercīte. Tie ir skolotāji, kas Bergai likušies garīgi bagāti, interesanti cilvēki, kuriem ir vērts līdzināties. Skolotāja Jercīte palikusi atmiņā ar īpašu atgadījumu: "Tad, kad pati sāku mācīties vidusskolā [Siguldas 1. vidusskolā – red.], man bija matemātikas skolotāja Regīna Jercīte. Es biju jaunpienācēja. Atceros pirmo stundu pie viņas, kad sauca skolēnus pēc saraksta, un viņa pie katra apstājās ar vārdiem "Ko tev māsa dara?", "Pasveicini māti!", "Vai brālim bērniņš atveseļojies?". Es sēdēju un domāju: "Ak Dievs, kur viņa tādas lietas var atcerēties!" Nav pagājuši ne 30 gadi, un es pati daru to pašu," atminas Berga. Tomēr viens no augstākajiem novērtējumiem bijis tas, ka no Bergas iedvesmojusies viņas bijusī skolotāja un kolēģe. Sanācis, ka Berga mācījusi vēsturi jau pieminētās skolotājas Ainas Raudziņas mazmeitai, kura vecmāmiņai stāstījusi par mācību metodēm, kuras Berga pielietojusi stundās. Reiz Raudziņa, satiekot pašu Bergu, ieminējusies, ka varētu ko aizņemties arī savām stundām. Pagodinoši un reizē arī amizanti, ka pašas skolotāji šādi novērtē.

Vēstures skolotāja, kas skatās "Troņu spēli"

Šobrīd, kad par vēsturi kļūst atgadījums, kas noticis vien pirms stundas, arī pašai skolotājai ir jāseko līdzi tam, kas aktuāls ir viņas skolēnu leksikā un interesēs. "Piemēram, tagadējā audzināmā klase mani skolo – pienāk pie manis meitene un saka: "Mēs varētu paskatīties podkāstu ar Levitu." Un man ir jāsaprot, kas tas ir. Audzināšanas stundā skatījāmies. Mani ļoti iepriecina, ka bērni padomājuši par to, ka prezidents ar to puisi interesanti runā un mēs varētu paklausīties, paanalizēt," stāsta Berga.

2010. gada oktobrī kopā ar vēsturnieku Mārtiņu Mitenbergu ekskursijas laikā. Foto: Ketija Nuķe-Osīte

Tāpat vēstures stundu kontekstā viņas audzēkņiem nav paslīdējis garām fakts, ka skolotājai Bergai ļoti patīk pasaulslavenais seriāls "Troņu spēle". "Skatos no vēstures aspekta – senjoru vasaļu attiecības. Džordžs R.R. Mārtins pats ir vēsturnieks, un var redzēt, ka tur parādās kaut kas no Sarkanās un Baltās rozes kara [pilsoņu karš Anglijā 15. gadsimtā, cīņa par Anglijas troni – red.]. Attiecības un fragmentus paņemot, tas kļūst skaidrs. Tur apakšā ir zvēresti, zvēresta laušana – tas viss ir tik reāli," tā skolotāja. Zinot šādu faktu, pārītis skolnieču tik ļoti pieķērās šai skolotājas Bergas aizrautībai ar seriālu, ka uzdāvināja viņai T-kreklu ar uzrakstu "Mother of dragons", atsaucoties uz vienu no seriāla galvenajām varonēm Dinerīsu Tārgārjenu, kas dēvējama par pūķu māti.

Taču tas nenozīmē, ka šādu atkāpju no mācību vielas skolotājas Bergas stundās ir daudz. Kā saka viņa pati – skolēnam ir jābūt izpratnei par lietām un ar to, ka bērns būs iemācījies definīcijas, gadskaitļus un faktus, pareizi atbildēs uz jautājumiem, nebūs pietiekami. Ir jāspēj atbildēt arī uz paskaidrojošo jautājumu "kāpēc", taču tur darbs ir skolotājam – virzīt uz likumsakarību meklēšanu. "Tas prasa vairāk laika – saprast, ka bērns tiešām ir sapratis, nevis tikai pamāj ar galvu. Esmu pieradusi, ka ir aizvien vairāk lietu, pasaule kļūst modernāka. Piemēram, kādā tekstā skolniece izlasa: "13. gadsimtā tika ieviests arkls ar lemesi." Meitene sastingst, iepleš acis un prasa: "Kas tas tāds – lemesis?" (smejas) Tas ir pilnīgi dabiski, un man ir jānoķer mirklis, lai bērns nepalaiž garām un saprot visu. Piemēram, mācoties par Romas impēriju un vārdu "plebejs". Plebejs toreiz bija vienkāršās tautas pārstāvis, bet mūsdienās vārdu pielieto pavisam citādi. 10. klasē kāds puisis pēkšņi saka: "Ā, tagad es saprotu, kāpēc pamatskolā skolotāja mūs sauca par plebejiem!" (smejas) Viņiem jau tad to vajadzēja noskaidrot un saprast," mācību procesa kuriozus atceras Berga.

Valsts prezidents Raimonds Vējonis pasniedz Inesei Bergai Triju Zvaigžņu ordeni. Foto: LETA

No pašlaik aktuālās skolu mācību satura reformas, pamazām ieviešot kompetenču izglītību, Berga sagaida, ka skolēns, lai gan pie kāda temata "sēdēs ilgāk", risinājumu un kopsakarības meklēs pats. Šobrīd gan vērojams, un to viņa jūt arī savās stundās, ka skolēniem trūkst zināšanu – arī vēstures stundu – mācību vielas pielietojumam dzīvē. "Vienā no pirmajām jaunā semestra stundām saku skolēniem, ka bija ziņa: 1. septembrī Vācijas prezidents atvainojās Polijas iedzīvotājiem. Prasu, par ko varētu atvainoties? Neviens klasē īsti nav sekojis līdzi. Un tie bija 10. klases skolēni, kuriem vēl pirms dažiem mēnešiem bija vēstures eksāmens. Redz, tas, ka ir iemācījušies faktus, nenozīmē, ka sasaistīs šī brīža ārzemju ziņas. To ir grūti panākt, tas ir vajadzīgs no skolēna puses – mācīties sasaistīt. Arī šī ir politiska ziņa, bet saknes ir vēsturē," stāsta Berga, atsaucoties uz vēsturisko notikumu – 2. pasaules kara sākumu, kuru ik gadu atceras 1. septembrī, kad Vācija iebruka Polijā.

Siguldas Valsts ģimnāzijas Simtgades jubilejā un grāmatas "Siguldas Valsts ģimnāzijai – 100" atvēršanas svētkos 2018. gada 8. novembrī. No kreisās – Inese Berga, Ineta Dvinska, Iveta Freivalde. Privātā arhīva foto

Interesi par vēsturi var izskolot, taču jāatrod īstā "makšķere", ar kuru to izvilināt. Ieinteresētība esot atkarīga no ļoti daudziem apstākļiem. Dažam skolēnam tā ir no laika gala, citam šo prasmi iemāca skolotājs, bet vēl kādam vēlme uzdot jautājumus un izdarīt secinājumus par mācību vielu neatnāk ne skolas laikā, ne pēc tam, kad sen jau vairs diena nepaiet ģimnāzijas telpās. Skolotāja sarunas laikā pastāsta, cik "bīstama" var būt neoficiālā vēsture, kad atklāts kāds fakts, kas skolēnam var palikt atmiņā visspilgtāk. "Piemēram, pamatskolas bērniem ir tiešāka uztvere, un man ir bail pieminēt ļoti konkrētus faktus, jo skolēns atcerēsies tikai to vienu, nevis visu vēsturisko fonu. Viens amizants gadījums: stundā stāstīju par Atmodu un Baltijas ceļu. Bērni prasa, vai es piedalījos barikāžu notikumos. Saku, ka nepiedalījos, jo biju stāvoklī. Pēc tam domāju – varbūt vajadzēja vienkārši atbildēt – nē, neko nepaskaidrojot. Audzināšanas stundā šai klasei jautāts, ko viņi zina par barikāžu laiku. Uz to klase atbildējusi: "Berga tad bija stāvoklī." Tāpēc man ir bail, ka izstāstu skolēnam spilgtus faktus un tie ir tie, ko viņš atceras, bet nezina, kad un kur konkrētais notikums risinājies, nezina cēloņsakarības, kāpēc viens notikums ietekmēja citu."

Atbildība sākas mājās

Sarunas laikā atkal un atkal nākas atgriezties un secināt, ka visi skolēni pavisam noteikti nav vienādi un skolotājam ir jāspēj just katra bērna spējas. "Skolēna nevēlēšanos mācīties nevar norakstīt tikai uz it kā neveiksmīgu skolotāju. Sasniegumi vai panākumi nav tikai skolotāja nopelns, tas ir atkarīgs no bērna, viņa ģimenes, interesēm, ārpus stundām izlasītā. Nav tā, ka skolēns kā balta lapa atnāk un skolotājs tikai ieliek saturu. Iekšā ir daudz – dzimtas vēsture, pieredze, intelekts, viss, viss. Var jau būt, ka katram kapacitāte ir ierobežota un, ja sasniegts maksimums, vairs neko neielikt. Ja trauciņš pilns – tad pilns," tā skolotāja.

Ata Kronvalda fonda balvu ieguvēji 2007. gadā, Inese Berga trešā no labās. Foto: LETA

Skolēna piemērotība ģimnāzijas augstajām prasībām būtu jāapzinās arī vecākiem, neuzspiežot bērnam savas vēlmes, bet ieklausoties, ko vēlas viņš pats. Reizēm tas, kurš ģimnāzijā nespēj tikt līdzi eksaktajiem priekšmetiem, savu īsto vietu var atrast humanitārajās klasēs vai, vēl labāk, – mūzikas vai mākslas novirziena skolās. "Ja bērns būs neapmierināts un nelaimīgs, neapmierināti būs vecāki un vainīga būs skola. Un tad ir skolēni, kuros tu vari likt un likt, un tur rezultāts būs. Tas ir jāsaprot. Skolā sēž skolēni, visi viņi dzird vienu un to pašu, bet jautājums – cik spēj? Viens piecu ballu līmenī, cits desmit ballu līmenī." Bergas pieredze rāda, ka tieši klasesbiedri var viens otram palīdzēt tad, ja jūt, ka kāds zaudējis motivāciju. "Ir labi, ja klasē veidojas kodols, kas velk uz priekšu. Ja kodols ir, pārējie pielāgojas, balstās." Par ļoti motivētiem skolotāja sauc tos skolēnus, kuri plāno kārtot vēstures eksāmenu 12. klasē – raksta esejas, par kurām zina, ka nesaņems atzīmi, bet gan paskaidrojošu vērtējumu. Līdz ar to tas kļūst par mācību procesu ar pārspriešanu, strādāšanu ar avotiem, analīzi, un gala atzīme ir eksāmena rezultāts, kurā arī novērtēts ieguldītais.

Divas klases nevar mācīt pilnīgi vienādi. Skolotājam jāmāk reaģēt, saprast un just klases pulsu. Inese Berga

Grūtāk gan esot tad, ja Bergai kā skolotājai neizdodas atrast to, kas konkrēto skolēnu aizķertu. Tādos gadījumos jāapzinās bērna spējas un vēlme pēc ideāla rezultāta jānoliek malā, akceptējot to, ka arī uzkāpšana no "piecinieka" uz "sešinieku" skolēnam būs lielākais sasniegums. Atšķirīgi ir ne tikai skolēni vienas klases ietvaros, bet arī klases savstarpēji. "Divas klases nevar mācīt pilnīgi vienādi. Skolotājam jāmāk reaģēt, saprast un just klases pulsu," stāsta Berga. "Katrai klasei ir savs gars, dvēsele. Un tur skolotājs neko nevar izdarīt. Ir skaļas klases, ir klusas klases, ir sportiskas. Tad ir jāmēģina sadzīvot ar to, pieņemt un saprast. Neviens neko nevarēs izmainīt."

Savus audzēkņus atceras un satiek ar smaidu

"Viena no retajām fotogrāfijām, kas uzņemta stundu laikā. Uzmanīgi klausos matemātikas klases prezentācijas, šķiet, par Renesanses mākslu. 2012. gads." Privātā arhīva foto

Vairāku gadu laikā, kopš Berga ir skolotāja, viņas paspārnē Siguldas Valsts ģimnāziju absolvējuši pāri simtam skolēnu, kas mācījušies audzināmajā klasē. Kā atzīst pati Berga, tam, ko dara bijušie audzēkņi, viņa joprojām seko līdzi. Te palīdz arī sociālie tīkli – var redzēt, kurš strādā ministrijā, kurš pašvaldības policijā, kuram plaukst jurista karjera, kurš kļuvis par žurnālistu ar āķīgiem un interesantiem rakstiem. Tas esot tikai pašsaprotami, ka tieši ar audzināmo klašu absolventiem ir īpašāka saikne, jo ar viņiem kā skolēniem kopā pavadīts daudz laika. "Man no pirmās audzināmās klases ir Kaspars Zaviļeiskis, kurš raksta par mūziku [pazīstams mūzikas žurnālists, dīdžejs – red.]. Viņš raksta par grupām, kuras man neko neizsaka, bet kā viņš raksta! Es lasu tāpēc, ka tur ir papildu informācija un viņa attieksme, un man ļoti patīk. Kaspars raksta ar tādu vieglumu," stāsta Berga.

Siguldas Valsts ģimnāzijas 100 gadu salidojuma vakars skolotājai Bergai tā arī pagājis – klasē vienu pēc otra nomainīja bijušie audzēkņi, katrs vēloties kaut vārdu pārmīt ar savu klases audzinātāju. Te pacietīgi mīņājas, gaidot savu kārtu, te pārmijot kādu vārdu ar "jaunākajiem" vai "vecākajiem", kurš nu tajā brīdī trāpījies klasē. Katram ir savs atmiņu stāsts. "Ienāk viena, ienāk otra audzināmā klase, ar visiem gribas parunāt. Kod, kurā pirkstā gribi, visi mīļi," smejas skolotāja. Atklāju skolotājai, ka no mana laika viņas klasē visspilgtāk atmiņā palikusi klases ekskursija uz Tīreļa purvu vēsturnieka Mārtiņa Mitenberga vadībā. Toreiz izložņājām ne tikai zemnīcas un kauju vietas, bet arī aizbraucām mājās ar ļoti patriotisku sajūtu pēc tam, kad Mitenbergs izjusti citēja Jukuma Vācieša runu savam pulkam. Šis ir tas gadījums, kad novērtēju Bergu kā skolotāju, kas parādīja klasei vēsturi dzīvē. Skolotāja atzīst, ka jau pieminētā došanās ārā no klases piedod īpašu sajūtu – atcerēšanās, pastāvēšana notikuma vietā rosina emocionālo iesaisti.

Mirklis pirms došanās uz ģimnāzijas zāli izlaiduma dienā, ar 2012. gada 12. c izlaiduma klases meitenēm. Privātā arhīva foto

Sarunas gaitā arī pavaicāju, vai skolotāja Berga uzskata, ka viņas profesija ir prestiža. "Mūsdienās man ir grūti pateikt, jo, kad es satieku savus bijušos skolēnus vai viņu vecākus, visi ir tik sirsnīgi un mīļi ar mani runā. Tad man liekas, ka ir prestiža. Tajā pašā laikā palasu viedokļus sociālajos tīklos, kādi nezvēri ir skolotāji, liekas – ko tad viņi dara? Es gribētu teikt, ka ne jau vieta ceļ cilvēku, cilvēks ceļ vietu. Ja pati esmu pašpietiekama un pārliecināta par to, ko daru, tad man skolotāja profesija ir prestiža. Bet tajā pašā laikā es novērtēju skolas ēdnīcas virtuves darbiniekus, jo saprotu, ka tas ir ļoti smags darbs. Jāgatavo ēdiens, jāpaspēj apkalpot, skrien, dara – es tiešām novērtēju. Vai sākumskolas un bērnudārza audzinātājus – viņi ieliek pamatus," norāda Berga, piebilstot, ka īpaši šobrīd ciena pirmsskolas audzinātājas, kuru pārziņā ir jaunās kompetenču izglītības ieviešana. Tas arī būšot tas labais pamats, lai skolas solā pēc tam bērnam mācībās sekmētos. Atgriežoties pie bijušo audzēkņu gaitām, skolotāja Berga atklāj, ka ir priecīga redzēt, kas no viņiem sanācis, un skolas solā sastapt viņu atvases. "Tradīcija, pēctecība un stabilitāte ir ļoti svarīga arī darbavietā. Siguldas Valsts ģimnāzija ir Siguldas 1. vidusskolas mantiniece, pirms tam Siguldas ģimnāzijas mantiniece. Tradīcijas ir svarīgas. Tās ir vērtības." Tāpat arī to, cik foršs ir skolotājs, veicinot paši bērni, jo skolotājs spoguļojas tajā, kas sēž viņam pretī skolas solā. "Ja nāk ar gaišumu un atvērtību, pretī var atstarot to pašu bez problēmām."

Saturs: Aleksandra Plotņikova, Aija Rutka, Andra Čudare, Ketija Nuķe-Osīte, Dita Vinovska. Tulkojums: Aleksandra Plotņikova, Egita Pandare. Dizains: Natālija Šindikova, Oskars Dreģis. Izstrāde: Nikolajs Trubačistovs, Uldis Olekšs.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.