Foto: DELFI

Aija Rutka

žurnāliste

Kā lauku zēns no Dundagas kļuva par skolotāju ar lielo burtu

Lai kļūtu par labu skolotāju, ir jāmīl un jāciena bērni, jāspēj piedot viņu kļūdas un jāļauj virzīties uz priekšu, saka Edvīns Rāfelds, Pumpuru vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotājs, direktora vietnieks izglītības jomā. Viņa bijušie skolēni atzīst, ka viņš ir skolotājs ar lielo burtu, kurš iemācījis likt ne tikai komatus un analizēt literāros darbus, bet sniedzis daudz vērtīgu padomu par dzīvi kopumā. Arī skolotājs saka – labs skolēns nav tikai teicamnieks, labs skolēns ir labs cilvēks – skolā, savā ģimenē, sabiedrībā.

Katru gadu pirmajā oktobra svētdienā, kas šogad iekrīt 6. oktobrī, Latvijā tiek svinēta Skolotāju diena. "Delfi", vēloties uzsvērt skolotāja profesijas nozīmi ikviena bērna personības veidošanā, projektā "Dzīves pamatlicēji" stāsta par aizrautīgiem sava aroda meistariem – pedagogiem. Skolotāju Rāfeldu kā vienu no šādiem pedagogiem ieteica vairāki viņa bijušie skolēni. Ar dzīvesgudro skolotāju tiekamies Pumpuru vidusskolas Skolas muzejā, kuru viņš arī vada un veido, tur ir visklusākā vieta sarunām. Mūsu intervija norunāta pusdienlaikā, kad skola burtiski zum no bērnu smiekliem, lielāku un mazāku kāju dipoņas. Pumpuru vidusskolā patlaban mācās gandrīz 700 skolēnu, arī divas bērndārznieku grupas, kam nodrošināta valsts obligātā piecgadīgo un sešgadīgo bērnu apmācība, lai sagatavotos skolas gaitu sākšanai.

Mazā Edvīna pamatsoļi izglītībā

Skolotāja Rāfelda jaunības dienu fotogrāfijas. Foto: DELFI

Skolotājs Rāfelds nāk no Dundagas puses. "Mācījos Ģibzdes pamatskolā, kur bija tikai četras klases. Cik interesanti veidojas situācija – arī tagad mazās skoliņas jūk un brūk, tiek apvienotas ar lielajām, un arī toreiz, aptuveni 1965. gadā, mazās skoliņas likvidēja. To vidū bija ne tikai Ģibzdes, bet arī Kaļķu pamatskola, Dinsberga vārdā nosauktā pamatskola, Nevejas pamatskola... Tad mēs visi uz 5. klasi ieradāmies Dundagas vidusskolā," atminas pedagogs. Uz lielo skolu braucis ar autobusu, no savas dzīvesvietas ar kājām gājis piecus sešus kilometrus. "Vecāki vienmēr strādājuši laukos ar lopiņiem, nekādi turīgie nebijām. Mēs ģimenē esam četri bērni, es vecākais, tad ir māsa, brālis un jaunākā māsa, kura arī ir skolotāja mazākumtautību skolā Rīgā. Brālis dzīvo vecāku lauku mājās, bet otra māsa dzīvo Rīgā, tagad gan izpalīdzot radiniekiem ar bērnu pieskatīšanu tālos komandējumos ārzemēs," par savas ģimenes saknēm stāsta Rāfelds.

Vienmēr lepojos ar to – esmu tos mazos bērnus, proti, savas māsas un brāli, skolojis, un man vienmēr ir bijusi gribēšana būt par skolotāju. Edvīns Rāfelds

Ziedus skolotājs saņem visos svētkos. Privātā arhīva foto

Tā kā viņš bijis vecākais no bērniem ģimenē un arī apkārt kaimiņos bija daudz bērnu, jau toreiz Edvīns kā bērns skolojis mazākos. "Vienmēr lepojos ar to – esmu tos mazos bērnus, proti, savas māsas un brāli, skolojis, un man vienmēr ir bijusi gribēšana būt par skolotāju. Iesaistījās arī kaimiņu bērni, tad mēs spēlējāmies "skolās"." "Kāpēc esmu skolotājs? Vienmēr esmu dusmīgs par karjeras izglītības stundām – vienai klasei 10 stundas, vienai – 12 stundas... Ja reiz esmu izvēlējies savu karjeru! Es jau 2. vai 3. klasē zināju, ka būšu skolotājs, man taču vairs nevajag nekādu karjeras izglītību! Daudzi jau zina, ko grib," darbā novērojis pedagogs. "Man patika tā mūsu mazā Ģibzdes skoliņa, kur bija divi skolotāji, viņi man kļuva par draugiem, skolā kopumā bija ap 30 bērniem. Laikam jau ietekmējos no savas pirmās skolotājas Ilgas Brūveres, kura bija skolas pārzine un mana klases audzinātāja. Tā es domāju. Pēc tam šo profesiju mainīt negrasījos, jo 7. klasē Dundagas vidusskolā saņēmām lielisku klases audzinātāju – Hildu Vitmani, viņa tajā pusē bija ļoti slavena latviešu valodas skolotāja. Viņa bija kolosāls cilvēks. Tagad saka, ka jābūt jaukiem vienam pret otru, bet mēs jau toreiz tādi bijām. No mūsu klases kādi 10 esam kļuvuši par skolotājiem. Talsu ģimnāzijā mani klasesbiedri vēl strādā, lai gan arī jau domā par došanos pensijā. Mēs šo audzinātāju saucām par mammu, bieži viņu apciemojām. Tā arī pedagoģiskais darbs manā sirdī palicis, mēģinu visu atdot citiem," par savu izvēli – savu darba mūžu saistīt ar skolu, bērniem – stāsta Rāfelds.

Liepāja, Mērsrags, Jūrmala – kā jaunais cilvēks no Dundagas atrada savu vietu dzīvē

Kā jau minēts, jaunais cilvēks Edvīns jau sākumklasēs zināja, par ko vēlas kļūt, tādēļ tad, kad bija jāizvēlas, ko studēt, nebija nekādu šaubu. Viņš izvēlējās studēt toreizējā Liepājas Pedagoģiskajā institūtā, kuru pabeidza 1975. gadā, un uzreiz sāka strādāt Mērsraga vidusskolā. "Es biju lauku zēns, un gribējās, lai man blakus būtu jūra, tāpēc arī izvēlējos studēt Liepājā un pēcāk izdevās nokļūt Mērsraga vidusskolā, kur sāku strādāt par latviešu valodas un literatūras skolotāju. Tā es tur piecus gadus nostrādāju. Jau otrajā darba gadā skolas direktors secināja, ka man ir organizatoriskais talants un varu strādāt arī par ārpusklases darba organizatoru, audzināju arī klasi. Šajā skolā man ir viens izlaidums," stāsta Rāfelds.

Bērni ir jāmīl un jāciena. Ja skaties uz viņu kā uz ienaidnieku, nekas nesanāks. Arī skolēns var kļūdīties, un tev tās kļūdas viņam ir jāpiedod. Edvīns Rāfelds

"Kā es nokļuvu Jūrmalā? Nejauši. Aktīvi darbojoties komjaunatnē, un uzskatu, ka tas nebija nekas slikts, saņēmu ceļazīmi ekskursijai uz Rietumberlīni, kurp devās tikai milzīgu atlasi izgājušie. Šajā ekskursantu grupiņā bija arī meitene no Jūrmalas, Baiba, tā es ar viņu iepazinos, apprecējāmies, un nokļuvu Jūrmalā. Atnācu strādāt uz šo skolu, kas toreiz bija Jūrmalas 4. vidusskola," par darba gaitu sākumu Pumpuru vidusskolā stāsta Rāfelds. Sākumā viņš mācījis latviešu valodu, literatūru, audzinājis klases, un Pumpuru vidusskolā pedagogam esot "izaudzinātas četras klases, kas beigušas vidusskolu". Rāfelds ir visai kautrīgs, lai atzītu savus profesionālos talantus, taču tos dažādos laikos ir pamanījusi skolas vadība, un viņš no 1980. gada, tiesa, ar maziem pārtraukumiem, strādājis ne tikai par skolotāju, bet arī mācību daļas vadītāju, direktora vietnieku izglītības jomā. "Visu laiku esmu arī strādājis par klases audzinātāju, jo uzskatu, ka skolotājs nevar strādāt skolā, ja viņš neaudzina klasi. Kolēģi dažreiz smejas, jo tagad vairs neaudzinu... Pietiek, jāliek punkts. Šogad izvadīju 12. klasi. Tagad veicu tikai mācību daļas pienākumus," stāsta Rāfelds, piebilstot, ka arī šajā mācību gadā mēģināts pierunāt uzņemties klases audzinātāja pienākumus. Pagaidām esot izdevies nepierunāties...

 


Skolotāja prestiža kritums...

Pēdējos gados daudz tiek runāts par to, ka skolotāja profesija zaudējusi savu prestižu, to novērojis arī Rāfelds, atzīstot, ka laikā, kad viņš sācis strādāt šajā profesijā, pedagogs bijis ļoti cienīts. "Mani ar atplestām rokām gaidīja Mērsragā. Toreiz prestižs vēl bija līmenī. Neērti jau tā teikt, bet šķiet, ka prestižs zuda, kad Latvija atguva neatkarību. Atceros savus studiju laikus Liepājā, mums bija prakse, pamatīga skolas izpētīšana, devāmies uz stundām – vērojām, mācījām paši. Tagad paskatos – atbrauc studentiņi no universitātes – "mums jau daudz neko nevajag, tad mums ir brīvdiena, tad vēl kaut kas", viņus, šķiet, maz stimulē vai maz māca. Viņiem ir maz prakses, līdz ar to arī skolā neiedzīvojas, un, iespējams, tur arī pazūd profesijas prestižs. Katrā ziņā prestižu sagrauj arī vecāki. Demokrātija ir laba lieta, bet, ja to mazliet pārprot, tad ir pagrūti. Domāju, ka prestižs pazuda plašo tiesību jūrā, un droši vien arī atalgojums to ietekmē.

Rāfelds ar lepnumu izrāda skolas karogu. Foto: DELFI

Senāk skolotājs tomēr nebija trūkumā, bet tagad saskaņā ar tarifikāciju jaunais skolotājs saņem pašu minimumu, lai gan jaunajam jau tieši vajadzētu vairāk. Es divus gadus esmu pensionārs un saņemu, kā es saku, divas algas, jūtos ļoti labi, un gribas vēl pāris gadu pastrādāt, ja vien veselība ļaus. Alga ir būtiska. Un vēl – jāprot arī iemīlēt skolu, kā arī pašvaldībai jāpalīdz, varbūt nodrošinot ar dienesta dzīvokli... Mūsu skolā tādi labie piemēri ir. Svarīgi, ja kādus burkānus iedod. Arī man, kad sāku strādāt Mērsragā, iedeva istabiņu, malka un elektrība bija bez maksas. Un vēl es uzskatu, ka jaunajam pedagogam, kurš mācījies budžeta grupā, vajadzētu nostrādāt kādus trīs gadus profesijā, iespējams, tieši šajā laikā arī viņš iejutīsies skolā, sapratīs, ka tā ir viņa vieta," tā Rāfelds, domājot par to, kad un kāpēc skolotāja profesijas prestižs nedaudz izkūpējis gaisā.

Netipiski vīrietim – mācīt latviešu valodu un literatūru?

Rāfelds apliecina, ka kādreiz patiešām kādam varētu šķist visai dīvaini, ka vīrietis māca latviešu valodu un literatūru, bet izvēle bijusi pavisam nejauša, taču, kad Latvija atguvusi neatkarību, viņš juties īpaši lepns, ka skolēniem māca mūsu dzimto valodu. "Gribēju mācīties Liepājā, bet tur bija trīs fakultātes – sākumskola, latviešu valoda un literatūra un matemātika. Matemātiķis neesmu, sākumskolā viss bija sarežģīti – vajadzēja klavieres spēlēt utt., tāpēc izvēlējos Latviešu valodas un literatūras fakultāti, jā, mēs grupā bijām divi vīrieši. Toreiz jau šķita tā jocīgi, bet pienāca deviņdesmitie gadi, mūsdienas, un varam ar to lepoties," stāsta Rāfelds, kurš lepojas, ka abi vīriešu kārtas kursabiedri izturēja studijas, pabeidza tās un strādā par pedagogiem. Kursā bijuši daži "atkritēji", bet viņi abi studijas pabeidza. Skolotājs stāsta, ka vecāku mājās nav bijis daudz grāmatu, bet latviešu valodas skolotāja likusi lasīt gan obligāto, gan cita veida literatūru, savukārt, mācoties augstskolā, nācies vēlreiz visu pārlasīt, gan latviešu klasiku, gan studēt vēsturisko gramatiku, pārrobežu literatūru (tagad ārzemju literatūra – aut.). "Kādreiz es mācījos latgaliešu izloksni, tagad, redz, ir latgaļu valoda. Es gan uzskatu, ka tā tomēr ir izloksne," tā pedagogs.

Rāfelds atzīst, ka viņam ir skumji par latviešu valodas gramatikas nezināšanu, ka tik daudz kļūdu nākas dzirdēt televīzijā, radio, lasīt medijos, dzirdēt ikdienas sarunvalodā. To parādot arī centralizēto eksāmenu rezultāti. "Skumji, ka, vērtējot centralizēto eksāmenu rezultātus, latviešu valodas rezultāti nav tik labi kā angļu valodas. Lai kā tu cīnies un strādā ar skolēniem, tomēr... Visgrūtākā ir gramatika, komatu būšana, un, protams, tas saistās ar vidi. Pumpuru vide ir latviska, bet daudzi bērni brauc arī no Kauguriem, kur ir daudz mazākumtautību bērnu jeb jaukto ģimeņu atvašu. Bērns it kā latvietis, bet valodas izpratne uzreiz mainās... Mana māsa, kura strādā mazākumtautību skolā, novērojusi, ka krievu valodā runājošie bērni ir rūpīgāki latviešu valodas apguvē. Turpretim latviešu bērni domā: "Ak Dievs, es taču protu latviski runāt, ko tad tur vairāk! Man ir svarīga angļu valoda." Ir skumji par mūsu valodu," atzīst skolotājs, kurš pasmejas, ka viņa sievai bieži nākoties dzirdēt vīra sašutumu par redzēto vai dzirdēto.

Svētku reizēs visas vāzes bija ziedu pilnas. Privātā arhīva foto

Lai motivētu bērnus pievērst lielāku uzmanību latviešu valodas pareizrakstībai, gan skolā, gan pašvaldības iestāžu līmenī tiekot runāts par to, lai citu mācību priekšmetu skolotāji palīdzētu latviešu valodas skolotājiem, proti, labojot valodas pareizrakstības kļūdas lielajos kontroldarbos, attiecīgi pieskaitot un atskaitot punktus. Tas daudz ko nozīmē – skolēns būs uzmanīgāks, uzskata Rāfelds. Runājot par jauno kompetenču izglītības standartu, Rāfelds apliecina, ka vienmēr bijis gatavs iet laikam līdzi, arī tagad. Pumpuru vidusskolas direktore Ausma Bruņiniece, kura arī valstiskā līmenī strādā pie jaunā izglītības standarta, katru nedēļu apmācot savus kolēģus. "Domāju, ka pluss šajā standartā būs tas, ka skolēni nebūs tik pārslogoti. Tagad vidusskolā ir 36 mācību stundas, daži priekšmeti ir divreiz nedēļā, daži vienreiz, skolēns jau līdz nākamajai nedēļai visu aizmirst, bet, ja tagad viss būs sakārtots pa blokiem... Piemēram, pirmdienās mācīsies fiziku un ķīmiju, otrdienās – latviešu valodu. Domāju, būs labi," saka Rāfelds, piebilstot, ka dažus pedagogus jaunumi tomēr biedē, piemēram, skolas sākumklašu mācību pārzine nolēmusi doties pensijā, sakot, ka negrib šīs jaunās kompetences. "Visu laiku esmu gājis laikam līdzi, esmu centies ņemt visu jauno, ko valsts piedāvā, jaunākās grāmatas, literatūru... Šis posms varbūt būs grūtāks, bet centīšos," nākotnē cerīgi raugās Rāfelds.

Kāds ir labs skolotājs un labs skolēns; paaudžu atšķirības

"Bērni ir jāmīl un jāciena. Ja skaties uz viņu kā uz ienaidnieku, nekas nesanāks. Arī skolēns var kļūdīties, un tev tās kļūdas viņam ir jāpiedod. Var atrast kopīgu valodu, tas ir ļoti svarīgi. Savā pieredzē esmu redzējis labus skolotājus, teorētiski patiešām labus, bet ar bērniem viņiem strādāt ir lielas grūtības. Ir gudrs, zina savu priekšmetu, pat vairākus, bet nevar kontaktēties tā, kā vajag, piemēram, ar vidusskolēniem. Jo viņi jau ir pieauguši cilvēki... Viņi dažreiz grib paslinkot, vēl kaut ko grib." "Labs skolotājs ir tāds, kas ar mīlestību strādā skolā un kurš bērnam sniedz iespējas būt radošam, ļauj attīstīt sevi dažādos virzienos, jomās, ne tikai mācību stundā, bet arī ārpus klases, dzīvē. Kopā ar klasi kā audzinātājs esmu bijis visur kur, Latviju esam izbraukājuši, nedaudz bijuši ārpus valsts... Tā ir liela vērtība – būt kopā ne tikai klasē, bet arī ārpus tās. Arī es atceros, kā skolas gados mēs ar mazo busiņu – "rafiņu" – braucām uz Ļeņingradu (tagad Sanktpēterburga – aut.), dziedājām, pa ceļam gulējām kaut kur teltīs. Visu ko redzējām, tagad ir tik interesanti bildes paskatīties. Mākslas vēstures skolotāja divreiz gadā mūs no Dundagas veda uz Rīgu. Staigājām pa muzejiem, apskatījām baznīcas," savus skolas gadus atminas pedagogs.

Savukārt labs skolēns, Rāfelda ieskatā, ir bērns, kurš atbalsta skolotāju. Tāds, kuram mirdz acis, saņemot to, ko skolotājs viņam sniedz, – zināšanas, prasmes, iemaņas. "Labs skolēns ir tāds, kurš dažreiz varbūt kļūdās, bet to saprot un pēc tam spēj virzīties tālāk. Viņš var arī ļoti labi mācīties. Ir tādi, kurus mēs uzskatām par labiem skolēniem – viņi piedalās zinātniski pētnieciskajos darbos ar augstiem sasniegumiem, bet domāju, ka labs var būt arī bez uzvarētāja statusa valsts olimpiādēs. Labs skolēns var būt tas, kurš visu ko dara skolā, ģimenē, kurš vienkārši ir labs cilvēks," tā Rāfelds.

Domāju, ka prestižs pazuda plašo tiesību jūrā, un droši vien arī atalgojums to ietekmē. Edvīns Rāfelds

Pedagogs apliecina, ka paaudžu atšķirības ir pamanāmas. "Skaidrs, ka šī paaudze atšķiras. Bet to jau ir izmainījušas, pirmkārt, tehnoloģijas. Es kā lauku bērns biju paklausīgs skolēns, bet pilsētas bērni ļoti atšķiras no lauku bērniem. Bieži debatē par mācību sasniegumiem, ka lauku skolas ir jāpievieno lielākām, ka nav tās kvalitātes, bet tāpat jau ir medaļnieki, labus zinātniski pētnieciskos darbus uzraksta tas laucinieks. Ja paskatās sarakstos, nemaz tik traki nav, arī lauku bērni – Talsi, mana dzimtā Dundaga – arī tur ir pa kādam jaunietim... Mūsdienu jaunietis ir steidzīgs, ātrs, visu vēlas paspēt, un tas dators un telefons..." domās dalās Rāfelds, atzīstot, ka nākotnes skolēnu gan nespēj vizualizēt. "Varbūt skolotāji nebūs vajadzīgi? Varbūt bērni mācīsies tikai tālmācībā? Vai tajā var iegūt tās prasmes un iemaņas, ko sniedz skolotājs? Tagad daudzi izvēlas tālmācību... Iespējams, nākotnes skolēns būs vēl gudrāks."

Gandarījuma saldā garša

Skolotājs Rāfelds savā darba mūžā ieskandinājis daudzus mācību gadus. Foto: DELFI

Skolotāja profesijā ir skaidri redzams personīgais ieguldījums, labi pamanāma atgriezeniskā saite. Arī Rāfelds atzīst, ka ir skolotāji, pie kuriem bērni ir kā pielipuši. Un arī par viņu to noteikti var sacīt. "Gandarījums ir tad, kad redzi – tavējie dzīvē daudz ko sasnieguši. Un ne jau tikai tie, kuri labi mācījušies, jo tiem pat dažreiz dzīvē nav paveicies. Daudzi mani audzēkņi ir skolotāji, apguvuši citas labas profesijas, un par to ir gandarījums. Par visiem – ka viņi dzīvē ir atraduši savu vietu, ka viņiem patīk darbs. Arī es nevaru iedomāties citu darbu, jo skolotāja profesija mani saista un patīk," saka Rāfelds. Viņa bijušie audzēkņi skolotāju nepiemirst, citreiz ieskrien tāpat – aprunāties, notiek salidojumi, cits, braucot automašīnā, piestāj – skolotāj, aizvedīšu, kur vajag! Maruta Vilcāne, skolotāja Rāfelda bijusī skolniece: "Man kā cilvēkam, kurš pārnācis no Rīgas skolas uz Pumpuriem, ir skaidrs, ka Pumpuri ir otrās mājas un nevis konveijers, kurā esi viens no daudziem simtiem skolēnu, kur pasniedzējiem pat neliekas svarīgi atņemt sveicienu. Pumpuru skolā ir daudz labu pedagogu, un īpaši priecīga esmu par savu klases audzinātāju Edvīnu Rāfeldu. Viņš vienmēr spējis radīt drošības sajūtu līdzcilvēkos un skolēnos un stoiciskā mierā risinājis visas skolas problēmas. Viņš ir pasniedzējs ar lielo burtu, jo draugs pasniedzējs ir vērtība."

Kādā skolas pasākumā bija nepieciešams padalīties ar jaunības dienu fotogrāfiju. Foto: DELFI

Uz tik jaukas nots arī noslēgsim stāstu par skolotāju ar lielo burtu. Tomēr jāpiemin vēl viens būtisks viņa dzīves brīdis – šoruden Rāfeldu ģimenē tiks svinēta 40 gadu laulības jubileja, visus pulcinot pie svētku galda. Ja nebūtu brauciena uz Vāciju, ja nebūtu šajā atlasītajā ekskursantu publikā meitenes Baibas, skolotājs Rāfelds nebūtu Pumpuru vidusskolas skolotājs... Skaidrs ir viens – ja ģimenē valda mīlestība un cieņa, arī darbā cilvēks spēj strādāt ar lielu atdevi. Skolotājs apliecina – viņam ir kolosāla ģimene, kurā izaudzināti divi bērni – dēls un meita, un darbs nekad nav cietis no kādām problēmām ģimenē, un otrādi...

Saturs: Aleksandra Plotņikova, Aija Rutka, Andra Čudare, Ketija Nuķe-Osīte, Dita Vinovska. Tulkojums: Aleksandra Plotņikova, Egita Pandare. Dizains: Natālija Šindikova, Oskars Dreģis. Izstrāde: Nikolajs Trubačistovs, Uldis Olekšs.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.